Ziedēšanas svētki un rosīšanās

Labvakar, svētdienas vakarā!
Ceru, ka paspējāt pavadīt šīs 2 dienas vēl pēdējās atmiņās par vasaru, jo sinoptiskie apstākļi liecina par pavisam drīzu rudens ierašanos. Man diemžēl neizdevās vēl ieelpot vasaras gaisu, jo Mr. pēkšņā saaukstēšanās apturēja visus plānus, taču nav ko bēdāt - mums taču pieder viss pasaules laiks! Tā vietā es izmantoju mājās sēdēšanu lietderīgi un piebeidzu savu nu jau otro lielo rokdarbu - tamborēto džemperi. Kā jau iepriekš minēju, izmantoju savu rosīšanās iedvesmu, kamēr tā vēl ir aktīva. Mazums, ja nu pāriet? 3 nedēļas un man ir vēl viens unikāls, pašas radīts apģērba gabals. Jau iepriekš atvainojos par fotogrāfiju slikto kvalitāti, taču ideju jūs sapratīsiet.

Tamborēts džemperis.

Džempera īstās krāsas tuvplānā.

Iedvesma mani joprojām nepamet, kā arī nekur neizdodas atrast tādus svārkus, kādus meklēju, tāpēc nākamais rokdarbs jau gaida rindā. Kur es smeļos idejas un galvenais tehniskos rakstus? Pirmajam rokdarbam - jakai - tas bija žurnāls, taču tagad, meklējot ideju džemperim, atradu mājaslapu krievu valodā www.vse-sama.ru, kur pieejami raksti un to paskaidrojumi gan adījumiem, gan tamborējumiem. Ja ir interese, noteikti ir vērts ielūkoties.
Tomēr rosīties esmu sākusi ne tikai ar rokdarbiem, bet arī mājās gatavotiem liķieriem. Alkohols pēdējos gados vispār man ir kļuvis arvien svešāks un svešāks, taču pat tad, kad kaut ko tiešām sagribējās iedzert baudīšanai, vienmēr sapratu, ka patiesībā nemaz neorientējos alkoholu klāstā un nezinu, kas tad būtu labs. Vienīgi Iļģuciema medalus, tā gan ir pārbaudīta un ļoti, ļoti garšīga vērtība. Pēc tam, kad, nogaršojot kārtējo mājas liķieri, sapratu, ka šis nu būtu alkohols, ko es, kad sagribās, varētu iedzert, radās arī doma, ka vajag mēgināt uztaisīt pašai. Sameklēju recepti, kas mani uzrunāja visvairāk (izrādās recepšu ir ļoti daudz) un pagājušajā nedēļā pienāca diena, kad brūvējums jau bija tiktāl gatavs, ka varēju pildīt pudelēs. Tā nu esmu tikusi pie 2 litriem ķiršu liķiera, kurš pēc pirmajām degustācijām likās īsta izdošanās. Tomēr īstajai garšai liķierim vēl ir jāpastāv. Oficiālā degustācija sekos, pēc kuras arī sniegšu galējās atsauksmes.
Un nu par manu jau 5 gadus ilgstošo kaislību - orhidejām. Pirmo saņēmu savā 17. dzimšanas dienā un piecu gadu laikā tās man iekrājušās veselas 11, no kurām 2 gan aug dzimtajās mājās Sabilē un nodotas mammas aprūpē, pārējās 9 - pašas pirktas, dāvinātas vai uzticētas atdzīvināšanai - ik dienu priecē mani tepat, galvaspilsētā. Orhidejas ir visdažādākās, taču vispopulārākās, veikalos pieejamākās un vieglāk audzējamās ir falenopši. Ilgu laiku aprobežojos tikai ar tiem, tomēr pēdējā gada laikā esmu tikusi arī pie oncīdijas, dendrobijas un zigopetāla. Sīkāk neizplūdīšu orhideju iedalījumā, tikai vēlējos pastāstīt tiem, kuri šos cēlos augus nav ieguvuši savā īpašumā, ka, piemēram, falenopši ir ļoti viegli kopjami un arī zied gandrīz visu cauru gadu. Svarīgākais (manā gadījumā), ka nepastāv tāds jēdziens kā "nokaltis falenopsis", bet tikai "pārliets, sapuvis falenopsis", kas nozīmē, ka falenopsi ir jālaista jeb, precīzāk, jāmērc samērā reti - reizi nedēļā, un tam arī nekas nenotiks, ja kādu nedēļu aizmirsīsiet to izdarīt. Taču zied tie tik skaistiem, filigrāniem ziediem, un kad ziediņš atvēries, tas nenovīst vairākas nedēļas. Liels pluss ir arī tas, ka atsevišķas orhideju sugas uz saviem kātiem mēdz veidot ne tikai ziedus, bet arī jaunus augus - orhideju bērniņus, kurus vēlāk iespējams atdalīt un tādējādi iegūt vēl vienu augu. Informāciju jaunajiem orhidejmīļiem par to kopšanu var atrast šeit: http://www.estere-orhidejas.id.lv/TABULA.html Arī es to sākotnēji izmantoju pirms man bija radušies savi kopšanas paņēmieni un ieskatos vēl tagad, lai priecātos par mājaslapas autoru skaistajiem augiem. Priecāties par visdažādākajām orhidejām dzīvajā ir iespējams Ziedoņdārzā, kur darbojas Orhideju dārzs. Tur par ļoti demokrātisku cenu iespējams ziedus ne tikai apskatīt, bet arī iegādāties, pasūtīt un saņemt instrukciju, kā augus vislabāk kopt, jo katram orhidejmīlim vissvarīgākais ir ne tikai iegādāties ziedošu augu, bet gan nodrošināt augam tādus apstākļus, lai sagaidītu ziedēšanu savās mājās. Taču iesācējiem vai ja interesē tikai falenopši lētāk droši vien būs iegādāties augu, piemēram, DEPO, tur mēdz būt liels pievedums un pamatīgas atlaides, taču jāuzmanās no slimiem augiem, ko iesācējam varbūt būs grūti pamanīt. Galvenais - veselas lapas, ziedi un cietas, stingras, zaļas saknes, nekas nedrīkst būt sapuvis. Šobrīd ļoti aktīvi aug visas manas orhidejas, no kurām 4 pašlaik arī zied. Tādēļ nobeigumā padalīšos ar fotogrāfijām no ziedēšanas svētkiem manās mājās. Turpinājums sekos.

Starp citu šī ir vienas manas Sabiles orhidejas bērniņš - no vienas orhidejas dabūju divas. :)

Piedalīties 2. BBPU - darīts!

Sveicieni visiem skolēniem, studentiem, viņu ģimenēm un ikvienam 1. septembrī!
Kā jau iepriekšējā reizē liku manīt, 29. augustā svinēju savu 22. dzimšanas dienu. Gribu pateikt lielu paldies visiem, kuri atcerējās un apsveica mani - jūs padarījāt manu dienu īpašu. :) Saņēmu daudz patīkamu un arī negaidītu apsveikumu. Paldies!

Mmm, kāda garšīga dzimšanas dienas kūka!

Turpinājumā atšifrēšu virsrakstu. Ko tad tas īsti nozīmē? 2. BBPU - 2. Baltijas baso pēdu ultramaratons. Par to, kā es tam gatavojos rakstīju jau iepriekš. 30. augustā bija lielā diena. Uztraukums, jo zinu, ka neesmu gatavojusies plikpēdu skrējienam tik cītīgi, kā to biju sākumā plānojusi. Pirmie skrējieni lika manīt, ka skriešana basām kājām nav nekāda joka lieta - uzberztas tulznas, atsauksmes no citiem skrējējiem, ka pasākums var beigties visai sāpīgi... Biju noraizējusies. 15:00 izbraucām no mājām un devāmies jūras virzienā - uz Ģipku. Tur 17:00 paredzēts īsākās distances (tādēļ īsti nevaru teikt, ka skrēju ULTRAmaratonu) - 11 km - starts. 16:20 ieradāmies Ģipkas pludmalē, tur jau sapulcējušies skrējēji, iesildās. Saņēmu savu numuru, kas zīmīgi uzreiz pēc manas 22. dzimšanas dienas bija 222. No Kolkas puses tuvojās garāko distanču - 34 un 53 km - skrējēji, izskatījās tīri tā neko, kamēr viens vīrietis organizatorēm paziņoja, ka dažus kilometrus atpakaļ esot viens ar noberztām asiņainām kājām. Satraukums drusku kāpa, tomēr mierināju sevi, ka, ja jutīšos pavisam slikti, metīšu mieru. Iesildījos un tad jau skrējēji tika aicināti uz instruktāžu. 17:00 ar skanīgu taures signālu devos trasē. Lielākā daļa ātri vien aizskrēja man tālu priekšā, taču es vēl nesacenšos ar citiem, sacensības un arī treniņi man ir sacensība ar sevi - vai es to varēšu? Un es varēju!

Neilgi pirms starta.

 Skrējiens bija burvīgs. Pa kreisi jūra, pa labi priežu mežiņš. Jūra pavisam mierīga, bez vēja, tikai pa brīdim mani no pārdomām un apkārtnes baudīšanas iztraucēja kāda pārāk strauja viļņa sabrukšana krastā. Spīdēja saulīte, tālumā apvārsnis un skaistas mākoņu gleznas. Skrēju, skrēju, baudīju, laiks gāja un kilometri krājās, taču, man par pārsteigumu, nejutu nekādu kņudinoši sūrstošu sajūtu pēdās, kas liecinātu par potenciālu berzes nelabvēlīgo ietekmi. Jāsaka gan, ka ar pulsu haltūrēju - viss skrējiens pagāja virs maksimālās pulsa robežas, kas principā ir slikti, taču pašsajūta bija ļoti laba, un vēlme tiešām skriet, nevis tikai tipināt šoreiz ņēma virsroku. Jūras krastā īsts pirmatnīgums. Tā nav ideāli nokopta pludmale, bet savvaļa - ar niedrājiem, izskalotiem pūšļu fukiem, gliemežvākiem. Aiz viena no niedrājiem pamanīju divus cilvēkus, domāju, kādu gaida līdzjutēji, kā jau šur tur iepriekš tas bija manīts. Cik patīkams pārsteigums, ka viens no šiem cilvēkiem bija mana līdzatbraukusī lielākā līdzjutēja - mammīte! Skatos, patiešām! Kaut kur piebraukusi, caur krūmiem un niedrēm izbridusi, fotografē un novēl man veiksmīgu finišu, ka vairs jau neesot tālu, ko es pati nojaušu pēc noskrietā laika, jo zinu, ar kādu ātrumu parasti treniņos skrienu. Jau šī gada Nordea Rīgas maratonā sapratu, cik tas ir patīkami un arī uzmundrinoši, ja ir kāds atbalstītājs. Šis tam bija vēl viens apliecinājums.

Meditācija, ne sacensības.

Turpinājās niedrāji, spriežot pēc laika, palikuši kādi 2 arpus kilometri, sāku just kņudinoši sūrstošo sajūtu divos kāju pirkstos, taču nebija traucējoši, turpināju esošajā tempā. Beidzās niedrāji un skatam pavērās Rojas pludmale, sagatavota vakara pasākumam - Seno ugunskuru naktij, un svinīga karogu aleja, kurā mūzikas pavadībā skrējēji sasniedza finišu. Palielināju tempu, sūrstošā sajūta pirkstos arī pieauga, bija skaidrs, ka būs tulznas, tikai jautājums, cik lielas un cik ilgi tas mani aizkavēs turpmākos treniņos. Vēl pavisam nedaudz un atbalstītāju aplausu pavadībā izskrēju cauri karogu alejai. Finišs. 1:12:37 un tikai 2 tulznas, kas šodien jau principā ir pazudušas. Kopumā tas ir lēns skrējiens, taču man labs laiks 11 km (man tomēr liekas, ka bija 10 ar kaut ko). Drīz ieradās arī mana māmulīte, kura bija pārsteigta, ka esmu atskrējusi ātrāk nekā viņa atbraukusi ar mašīnu. Drusku iestiprinājos, atsildījos, saņēmu dāvanas un gājām pēc apsolītās zupas, kūkas un alus, ar ko visus dalībniekus un patiesībā arī līdzjutējus cienāja organizatori un atbalstītāji. Tā atmosfēra! Visi priecīgi, smaidīgi, skaists augusta vakars ar nelielu rudens pieskārienu. Skaisti. Vēlāk sekoja arī Seno ugunskuru nakts, fonā dzied Ingus Ulmanis, pastaigas pa molu. Īsta meditācija un balzams dvēselei. Šis bija lielisks skrējiens, un es noteikti piedalīšos arī nākošgad. Pavisam cita lieta kā lielajos masveida skrējienos. Cilvēku salīdzinoši maz, katrs varēja skriet pats par sevi un meditēt. Taču tajā visā no organizatoriem bija jūtama tāda personiska attieksme, ka par katru dalībnieku bija padomāts. Liels paldies Latvijas Baskāju skriešanas biedrībai un AdventureTourTime par šo lielisko pasākumu!

Finišs.

 

 

Seno ugunskuru vakars.

Seno ugunskuru nakts.

Dižošanās

Labdien!
Nu jau atkal ir paskrējis mēnesis kopš pēdējo reizi šeit rakstīju. Ir bijis daudz visa kā - pasākumi, pabeigti labu laiku nepabeigtie darbiņi, iesākti jauni... Pastāstīšu nedaudz tuvāk.
Par pasākumiem. Jūlija beigas jau padsmito gadu manā mīļajā Sabilē ir Vīna svētku laiks. Vīna svētki Sabilē ir gada kulminācija. Pašu iedzīvotāju sev un pilsētas viesiem radītie svētki. Neviens lielais Rīgas pasākums man nav tik mīļš un interesants kā Sabiles Vīna svētki. Laikam jau tāpēc, ka mājas, laikam jau tāpēc, ka zināmi cilvēki, laikam jau tāpēc, ka svētku radīšanā cilvēki ir ielikuši personīgi savu sirdi un dvēseli. Personīgi. Jā, tas laikam ir tas, kas šos svētkus padara tik skaistus. Šogad Vīna svētku baudīšanā piedalījās arī manas mīļās videnieces. Un viņām patika, par ko man ir vislielākais prieks. Nu ko, Sabile, Vīna svētki! Jums ir par bariņu jaunu regulāro apmeklētāju vairāk. :)

Namamāte ar Vīna svētku apmeklētājām.

Augusta sākumā paviesojāmies Ventspils pilsētas svētkos. Nebiju iepriekš skatījusi tos skaistos ziedu paklājus. Svētki lieli, daudz aktivitāšu. Bija jau interesanti, taču vēl neseno Vīna svētku iespaidā... tas tomēr nebija tas. Taču augusta gaidītākais pasākums pie Puzes ezera bija kā liels, patīkams vasaras āra pasākumu nobeigums. 3 dienas pie ezera. Kas var būt labāks par šo!

Ventspilī.

Jā, šī vasara tomēr ir bijusi pasākumiem, patīkamiem notikumiem un piedzīvojumiem bagāta! Man par to liels prieks, jo apzinoties, ka šodien ir jau 28. augusts, uz brīdi liekas, ka vasara jau pagājusi, bet nav līdz galam izbaudīta. Atgriežoties atmiņās, kļūst skaidrs, ka ir jau gan izbaudīta. Tik daudz, cik mani, Mr. un ģimenes pienākumi atļauj. Pietiekami.
Taču tagad par to, kāpēc šim ierakstam šodien tāds nosaukums. Dižošanās. Vēlējos padalīties/palielīties ar saviem pēdējā laika veikumiem. Agrāk daudz lasīju grāmatas, pa retam tapa arī kāds rokdarbs (bet laikam jau tikai tad, kad skolā bija tāds pienākums), pēdējie gadi šajā ziņā aizgājuši tādi tukši. Šogad pavasarī, šķirstot vienu no mammas rokdarbu žurnāliem, sapratu, ka beidzot gribu pati kaut ko radīt, nevis tikai pirkt gatavu. Iesāku adīt pončo-veida jaku. Adīju, adīju, taču, kauns atzīties, pie pašām beigām dzijas iztrūkuma dēļ ilgu laiku tā nostāvēja maisiņā nepabeigta. Nesen saņēmos un beidzot pabeidzu. Liels prieks par to skaistumu, kas sanāca. Un, protams, vēl patīkamāk valkāt, zinot, ka es to pati savām rociņām esmu radījusi. /Foto zemāk./
Jakas īpatnību dēļ, tās ērtākai valkāšanai bija nepieciešama sprādze/broša, ar ko to priekšā saspraust. Biju jau nolēmusi, ka arī to taisīšu pati, un tā kā mani šobrīd ir ieinteresējušas un aizrāvušas sutaša rotas, tad broša tika taisīta no sutaša aukliņām un pērlēm. Nepilnas divas dienas un vēl viens skaistums bija gatavs. /Foto zemāk./ Pabeidzot brošu, bija skaidrs, ka neliels daudzums aukliņu paliks pāri - viena pēcpusdiena un tapa arī brošai un jakai pieskaņoti auskari. /Foto zemāk./ Esmu ļoti priecīga, ka izdevās savu ideju par adītu jaku ar paštaisītu brošu īstenot. Ir jau nākamās idejas jauniem rokdarbiem, jo uzskatu, ka ir jādara, kamēr man tā iedvesma ir. Es zinu, ka man ir iekšā tas radošais un darbīgais, galu galā, mana mammīte taču ir rokdarbu meistare! Domāju, ka ar šo esmu pierādījusi, ka esmu līdzvērtīga savas radošās mammas pēctece. Tālāk fotogrāfijas jūsu vērtējumam.

Auskari - sutašs, spīdīgas un stikla pērlītes.

Broša - sutašs, kameja, spīdīgas, matētas un stikla pērlītes.

Jaka ar brošu - zila vienkrāsaina un bēša efektdzija.

Jaka no mugurpuses.

Turpinot dižošanos, vēlos pievienoties daudzajiem sēņotājiem, kuri šogad nopublicējuši fotogrāfijas ar savu guvumu mūsu bagātajos mežos. Jā, šogad tiešām meži ir pilni ar sēnēm. Tieši ar tā saucamajām labajām sēnēm - baravikām, bekām. Vakar arī mēs iegājām mežā uz pusotru stundiņu un iznācām ar 2 pilniem spaiņiem un 1 maisu. Šodien atkal dosimies - ja jau šogad Meža māte tā lutina, tad jāņem, kamēr ir. Ejiet arī jūs! Un jauku atlikušo pēcpusdienu šajā manas dzīves 22. gada pēdējā dienā! ;)

Maiss pilns ar bekām un beciņām.

Šādas un vēl daudzas citas.

Festivālu vasara - Positivus

Šoreiz nosaukumam aizņēmos tekstu, ko pamanīju kaut kur kādā reklāmā. Bija iespiedies prātā.
Stāsts būs par manām (mūsu) sajūtām pēc Positivus 2014 apmeklējuma.
Vēl mācoties skolā, es vairākus gadus kā nepilngadīga padsmitniece sapņoju par Positivus apmeklējumu - mūzika, milzīgā telšu pilsētiņa, cilvēki, atrakcijas, tas man šķita tik forši, tomēr toreiz tas likās pārāk dārgs un tāls pasākums. Vidusskolas pēdējā klasē, parādoties pirmajām lētākajām Positivus biļetēm, saņēmos un nopirku. Kaut braukšu viena, bet beidzot braukšu! Šobrīd patiesībā grūti pateikt, vai cerības toreiz attaisnojās - neatceros. Bet laikam jau patika pietiekami, lai brauktu vēlreiz, taču ne tik ļoti, lai brauktu katru nākamo gadu, jo pēc Positivus 2011 es otro reizi to apmeklēju tikai šogad. Galvenais secinājums pēc pasākuma - šie trīs gadi vides zinātnes studijās un vispārējā personības attīstībā ir padarījuši mani par gluži citādu cilvēku nekā beidzot vidusskolu. Es neapgalvošu, ka lietu, kas man nepatika bija vairāk nekā patika, taču tie daži aspekti, kas man nepatika, manai šī brīža būtībai ir ļoti svarīgi. Pirmkārt un laikam jau arī vissvarīgāk/traucējošāk - visur visi smēķē! Nu nebija man iespējas šajās 3 dienās izvairīties no indēšanās. Lai kur es ietu/stāvētu/gulētu/dziedātu/dejotu, visur mani pavadīja dūmu aromāts/smaka. Jau piektdienas vakarā, stāvot rindā, lai pirmo reizi ieietu festivāla teritorijā, tiktu nopūsta no galvas līdz kājām. Kad vienam, kurš brutāli man sejā iepūta dūmus, pieklājīgi palūdzu, lai nepūš man tieši sejā, viņš atbildēja: "If you don't like smoke, then don't go to festivals!" Tas bija vienlaikus nepieklājīgi un arī viedi, jo viņam bija balta patiesība. Tā nu es samierinājos ar realitāti - tas ir mūzikas festivāls, kurā lielākā daļa cilvēku ir atbraukuši 3 dienas brutāli dzert, kam līdzi seko arī smēķēšana. Ja nepatīk, nebrauc! Taisnība. Tikai es biju ļoti pārsteigta, ka TIK daudz cilvēku smēķē. Es nebiju iedomājusies, ka problēma ir TIK nopietna. Otrkārt, esmu pateicīga savām draudzenēm par vietas aizņemšanu telšu pilsētiņā, lai mums ar Mr. Lielisko nenāktos biedroties ar kādu svešu, neaprēķināmu kompāniju, taču telšu pilsētiņa savā ziņā bija ārprāts. Ne pati pilsētiņa, bet daļa no tiem cilvēkiem, kas tur atradās. Teltis, protams, bija viena pie otras, tāpēc nācās dzirdēt daudz un dažādas sarunas, ko labāk nebūtu dzirdējusi. Lieki piebilst, ka spilgtākās lika manām ausīm vienkārši novīst un ievilkties atpakaļ galvaskausā, kas, saprotams, norisinājās pilnā skaļumā 4:00 no rīta. Bet atkal jāpaskatās no otras puses - uz festivālu jau nebrauc gulēt. :) Taču arī uz ģeoralliju nebrauc gulēt, tomēr vieta un cilvēku daudzums atļauj norobežoties no nevēlamām sarunām. Jā, šo dienu laikā es bieži Positivus salīdzināju ar ģeoralliju (fakultātes pasākums 4 dienas ar laivām un teltīm). Un ģeorallijs ir labāks. Arī tādēļ, ka dienas laikā līdz vakara ballītei nav jānīkst, kā tas notika Positivus, bet tad notiek pats labākais - laivošana! Droši vien, ka Positivus pa dienu es arī būtu varējusi nenīkt, bet piedalīties daudzajās aktivitātēs, kas notika festivālā, taču negribējās stāvēt un atkal nīkt garajās rindās. Un, protams, arī tualetes apstākļi ģeorallijā man patīk labāk. Visu cieņu Positivus ToiToi dienestam, viņi darbojās tiešām apsveicami un adekvāti, taču pretīgi ir un paliek pretīgi.

Pārlasīju un saprotu - izklausās, ka man nekas nepatika. Taču tā nav. Man ļoti patika kompānija, ar kuru mēs nīkām kopā. Daudz smieklu un jautri brīži kopā ar sen nesatiktiem draugiem, dzirdējām daudzus lieliskus mūziķus, dejojām, peldējāmies jūrā. Arī laika apstākļi mūs lutināja, varbūt pat pārāk. :) Es nenožēloju, ka mēs aizbraucām. Šī bija forša, taču ļoti nogurdinoša nedēļas nogale. Vispār jau man patika viss, izņemot to milzīgo cilvēku baru, jo tas bija tas, kas radīja visu nepatīkamo. Ar Mr. Lielisko (kuram šis bija pirmais Positivus) vienbalsīgi nolēmām, ka šī ir pēdējā reize, kad apmeklējam visas trīs festivāla dienas, nākotnē iespējams iegriezīsimies Positivus uz vienu dienu - no rīta šurp un vakarā atpakaļ. Jo sestdiena mums bija visforšākā diena, ar to būtu pilnībā pieticis. Laikam jau mums vienkārši nepatīk tik masveidīgi pasākumi. :)
Kā es zinu, ka esmu cits cilvēks nekā pirms 3 gadiem? Jo no iepriekšējā Positivus es neatceros ne nenormālo smēķēšanu, ne telšu pilsētiņas kontingentu. Toreiz man tas laikam nebija tik būtiski, cik ir tagad. Katram savs. Es labāk braucu ģeorallijā, citiem labāk Positivus. Neuztveriet šo kā festivāla antireklāmu! Es zinu, ka daudziem tieši tas, kas man nepatika, ļoti patīk un tieši tas viņiem festivālu padara tik foršu. Un visu cieņu organizatoriem - izveidot Latvijā pasākumu, kas jau ir pazīstams, nebaidos to teikt, visā pasaulē un katru gadu pulcē daudzus tūkstošus skatītāju un lieliskus mūziķus. Ja neesat bijuši, iesaku apmeklēt, lai atrastu savu viedokli par šo festivālu.

Brīvdienas (?) - skriet, lasīt, skatīties

Laba diena!
Nupat kā esmu ieguvusi oficiālu maģistrantūras studentes statusu. Kāpēc virsrakstā aiz brīvdienām ir jautājuma zīme? Jo nu jau otro vasaru manas vasaras brīvdienas ir pakārtotas darbam laboratorijā. Pētu, skatos, domāju, pētu. Vienam varbūt liktos, ka tad jau tās nav nekādas brīvdienas, taču man tomēr patīk domāt, ka brīvdienas ir laiks, ko mēs paši sev izveidojam starp pienākumiem. Un es to cenšos darīt pēc labākās sirdsapziņas. Pēc lieliskiem Līgo svētkiem īsti latviskā stilā (Paldies viesmīlīgajiem saimniekiem Kurmenē!) un izlaiduma svētkiem otro reizi iemēģināju spēkus Mežakaķa trasē. Šoreiz nepieveikta palika tikai pēdējā - baltā - trase, un, mani attaisnojot, jāsaka, ka tas bija tādēļ, ka vienkārši vairs nepietika laika. Ilgās lietainās nedēļas un beidzot pirmā saulainā sestdiena noveda pie 3 h (!!!) garas rindas, kā rezultātā no trases iznācām tieši 15 min pirms tās slēgšanas. Tā kā vēl vismaz vienu reizi man tur ir jāatgriežas, lai pieveiktu arī pēdējo trasi. Un tad jau bija klāt arī jūlijs un vasara. Un ieplānotā tūre pa Latgali. Trīs dienas Latvijas austrumu pierobežā nebūt neatpalika no ārzemju braucieniem. Būts ir daudzās tuvās un ne tik tuvās zemēs, taču līdz mūsu pašu Latgalei tā arī nebijām kārtīgi aizbraukuši. Nu tas ir labots. Esam degustējuši vīngliemežus, apbrīnojuši Aglonas pretstatus - baziliku un Velnezeru, latviski sirsnīgo Maizes muzeju un drūmo 2. Pasaules kara muzeju, izbraukuši cauri Dagdai, kur tagad plosās cūku mēris (arī mūsu auto šādā kontrolnolūkā tika apturēts), uzkāpuši augstākajā skatu tornī Latvijā Lielajā Liepu kalnā un vērojuši saulrietu pie Rāznas ezera. Bija skaisti! Gan jau kaut kad drīzumā arī sekos foto apliecinājumi sociālajos tīklos. Pagājusī nedēļa vispār bija īsts balzams dvēselei, jo uzreiz pēc Latgales kopā ar Mr. Lielisko un vēl vienu jauku pārīti devāmies pavadīt atlikušās brīvdienas pie ezera. Ūdens, vējš, koku šalkoņa, mīksta zālīte, klusums, saule, mākoņi. Mmm... Tā ir atpūta manā stilā!

Rāznas ezers.

Tomēr paralēli relaksējošajai atpūtai cenšos arī atpūsties aktīvi, respektīvi, skrienot. Kā jau tika solīts, atsauksmes par jauno pulsometru un minimālistu apaviem.
Pulsometrs. Pirmkārt, maniem lasītājiem-nezinātājiem varbūt vajadzētu nelielu ieskatu tajā, kāpēc skrienot pulsometrs vispār ir nepieciešams. Tas mēra sirdsdarbību un ļauj konstatēt, vai sirds un organisms kopumā netiek pārlieku noslogots. Atkarībā no vecuma, dzimuma, svara un vēl citiem parametriem katram cilvēkam tiek noteiktas pulsa zonas. Vienā trenējoties vislabāk atbrīvoties no liekā svara, otrā uzturēt vispārējo fitnesa līmeni, trešā paredzēta neilgiem izturības treniņiem. Zonas var izdalīt arī sīkāk, bet tajā neiedziļināšos. Svarīgi ir tas, lai skrienot vai nodarbojoties ar jebkādu citu sporta veidu, ilgstoši neatrastos augstākajā (manā skalā - trešajā) zonā. Tāpēc ir vajadzīgs pulsometrs, jo, piemēram, tādi amatieri kā es nav spējīgi bez papildu ierīcēm noteikt savu pulsu. Galvenais secinājums pēc šo dažu nedēļu treniņiem ar jauno ierīci - mans pulss tomēr nav vidēji 180 (kurā ilgstoši trenējoties man vienkārši būtu jāatslēdzas) un nelēkā no 230 uz 150, kā to rādīja iepriekš izmēģinātais, bet šķietami jau nokalpojušais pulsometrs. Katrā ziņā ar šo pirkumu jūtos ieguvēja, jo zinu, kas tas man būs liels palīgs treniņos. Un tāpat kā apavi arī motivators skriet, jo ir taču ieguldīti līdzekļi!
Apavi. Kāpēc tieši minimālistu apavi un kāpēc vispār vajag skriet basām kājām, vairāk varat izlasīt šeit. Tos pirmo reizi piemērot bija patīkama sajūta - sava vieglā un pieticīgā materiāla dēļ tās ieņem pēdas formu un ir ļoti ērtas. Pirmais skrējiens bija mazliet neierasts, jo zolīte ir pavisam, pavisam plāna, līdz ar ko vēl vairāk ir jādomā par pareizu pēdas likšanu un var just katru seguma izmaiņu. Taču, kas man ļoti patīk - materiāls ir tik plāns un gaisīgs, ka skrienot var just vēju pūšam uz kāju pirkstiem, kas, manuprāt, varētu būt ļoti pozitīvs aspekts skrējējiem ar pastiprinātu svīšanu - šie apavi to noteikti neveicinās. Turklāt, speciāli paplašinātā apavu priekšdaļa ļauj kājai justies brīvi, nevis iespiestai. Īsāk sakot - ļoti labs ieguldījums, ceru uz ilgu kalpošanu. (Es izvēlējos šos apavus - Merrel Vapor Glove.)
Paralēli skriešanai gribu atsākt vienu no savām bērnības atkarībām - lasīšanu. Ehh, Potera sāga, bērnu žūrija vietējā bibliotēkā. Interesanti, vai tāda vēl ir? (Pārbaudīju, ir!) Kāds varbūt atcerēsies, ka pirms gandrīz 2 gadiem es diezgan droši apņēmos līdz savai 21. dzimšanas dienai izlasīt 21 grāmatu ... Nu, laikam jau lieki piebilst, ka neizdevās... diemžēl... Tāpēc šoreiz nekādu pārdrošu apņemšanos. Esmu iztērējusi vienu no izlaiduma dāvanām, kā rezultātā manā īpašumā ir nonākušas 2 grāmatas - Melānija Vanaga "Veļupes krastā" (vēsturiskas piezīmes no sievietes, kura tika izsūtīta uz Sibīriju, dienasgrāmatas) un Robins S. Šarma "Mūks, kurš pārdeva savu ferrari" (izvēlēta pilnīgi nejauši, neko un nekādas atsauksmes par to nezinot, un iespējams tieši tādēļ tā būs ļoti laba). Vēl ir padomā pārlasīt visu mammas bibliotēku, lai palīdzētu viņai saprast, no kurām grāmatām atbrīvoties un kuras sataupīt. Vispār padomājot par to, kāpēc man neizdodas lasīt vai darīt jebkādas citas lietas, kuras gribētos, bet kurām "it kā nav laika", es saprotu, ka es pārāk bieži ieslēdzu laika aprijēju - datoru. Nu piekritīsiet taču, ka, atverot internetu un pat neko īsti nedarot, laiks paskrien mežonīgi ātri. Tāpēc jauna apņemšanās - pavadīt mazāk laika pie datora. Vairāk lasīt, vingrot, adīt, jebko citu. Un tieši tā iemesla dēļ šim ierakstam šodien punkts. Pietiek sēdēt pie datora! Jāatgūst savs laiks.

Pirmā pieredze ar kviešu zelmeni

Laba diena!
Ilgi saņēmos uz šo soli - lasīju, pētīju rakstus un atsauksmes par vitamīniem bagāto kviešu zelmeni, tad iegādājos bioloģiskās lauksaimniecības "Eicēni" kviešu graudiņus, kuri kādu laiciņu nostāvēja plauktā, tad jau ieguvu īpašumā arī substrātu un pirmajā tukšajā plastmasas kastītē tika iesēti pirmie graudi. Sākumā nevarēju sagaidīt, kad beidzot parādīsies pirmie dīgsti. Vienu brīdi jau likās, ka nekas neaug, taču tad graudiņi sasparojās un nu pēc 8 dienām baudīju savu pirmo kviešu zelmeņa šotu. Ilze Lipska gan iesaka ražu novākt pēc 10-12 dienām, tomēr es nevarēju sagaidīt. Rīkojos pēc viņas receptes - nogriezu saujiņu, sablendēju kopā ar ūdeni un izkāsu caur marli. Process notika daudz ātrāk nekā gaidīts. Manas sajūtas? Smaržo pēc zāles. Patiesībā arī garšo pēc zāles (bērnībā ir testēts). Lai gan par garšu iespējams pagaidām man ir nepareizs iespaids, jo savu pirmo zelmeņa saujiņu atšķaidīju ar salīdzinoši lielu daudzumu ūdens - blenderis neblendēja, kamēr nebija pietiekams šķidruma daudzums, tāpēc neteiktu, ka mana šodienas dzēriena garša bija spēcīga. Tāda zāles suliņa. Nākamreiz taisīšu koncentrētāku. Kopumā - tas noteikti nav garšīgākais, ko esmu dzērusi/ēdusi, taču veselības labad var iztikt. Jebkurā gadījumā nāksies dzert tik ilgi, kamēr viss kilograms "Eicēnu" kviešu tiks iztērēti. Ja manīšu ievērojamus uzlabojumus savā pašsajūtā, zelmenis kļūs par manas ikdienas sastāvdaļu. Tā, lūk! Eksperimenta bildes zemāk.

Kvieši sadīguši.

Kvieši gatavojas blendera uzbrukumam.

Dīgsti sablendēti ar ūdeni.

Zāles suliņa.

P.S. Šodien tiku pie saviem jaunajiem minimālistu skriešanas apaviem un pulsometra. Drīzumā atsauksmes.

Mana diena

Vakar bija mana diena. Pēc kārtējās trīsgades mācību un dažbrīd arī mocību pienāca diena, kad nu jau oficiāli esmu ieguvusi augstāko izglītību. Dabaszinātņu bakalaura grāds vides zinātnē.
Kā jau tas tika gaidīts, sirsnībā un emocionalitātē augstskolas izlaidums atpaliek no vidusskolas izlaiduma. (Piezīme vidusskolniekiem - izbaudiet savu izlaidumu, jo tas ir visskaistākais.) Taču diena bija fantastiski izdevusies. Par spīti prognozēm, nenolija neviena lietus lāsīte, pat spoži spīdēja saule! Biju kopā ar saviem mīļajiem un tuvajiem tieši tā un pat vēl labāk kā es to biju iztēlojusies. Saule, ūdens, mežs, lauki un mani mīļie. Daudz smieklu, prieka, smaidu. Mīļas un patiesi pārdomātas dāvanas gan man, gan no manis. Lieliska diena, kuras noslēgumā pieveicu veselu spainīti ar omītes rūpīgo roku audzētajām un lasītajām zemenēm.
Sajūtas par pašu jauniegūto dokumentu? Noslēdzies vēl viens dzīves posms, kurā gūtas jaunas zināšanas un pieredze, taču pats svarīgākais - jauni draugi, ar kuriem vēlos būt līdz mūža galam, un jauna personība, jauni dzīves uzskati un vērtības. Ir pagājusi vēl viena svarīga diena manā mūžā, taču kā jau vēstīja daudzie vēlējumi - ceļš nebūt nav galā, priekšā gaida sasniedzami vēl daudzi, daudzi mērķi. Nākamais - maģistra grāds!
Paldies par apsveikumiem un laba vēlējumiem!

Foto no lielās dienas sekos sociālajos tīklos...

Meditācija un vienlīdzība

Labvakar!
Šodien mazliet par to, ko visiem vajadzētu pa reizei darīt, lai sakārtu savas domas un ķermeni.
Meditācija sanskritā bhavana nozīmē kopt. Sevis kopšana. Tātad principā tas pats, kas elementāras higiēnas ievērošana.
Visbiežāk cilvēki ar meditāciju saprot sēdēšanu lotosa pozā uz jogas paklājiņa un ommmmm... Tomēr tas ir tikai stereotips. Meditācija ir jebkurš brīdis ar sevi, kurā iespējams izbaudīt vienatni, ieklausīties savās domās un sajūtās, pārdomāt lietas vai tieši otrādi prātu pilnībā atbrīvot no ikvienas domas. Man ar to pēdējo vēl nekādi nesokas. :) Kas ir mana meditācija? Skriešana, braukšana ar velosipēdu, kad vējš ir matos un izpūš no galvas visas negatīvās domas, kad esmu tikai es un ceļš. Tikai es. Tieši tādēļ man patīk skriet vienai, nevis kopā ar kādu, un kas pats svarīgākais - BEZ mūzikas. Saprotams, ka nav runa par sacensībām un masu skrējieniem, jo tur bez kompānijas jau nu nekā. Daudzi skriet bez mūzikas vai vispār atrasties vienatnē bez mūzikas vai jebkā cita, kas skanētu fonā, nespēj pat iedomāties. Taču man tā ir īstā meditācija. Tikai tā varu ieklausīties pati sevī, meditēt. Man šķiet, ka mūsdienu straujajā ritmā, it sevišķi Rīgā, nekur nav iespējams pabūt klusumā un mierā, tāpēc sabojāt arī tos dažus nosacītas vienatnes mirkļus ar mūziku ausīs ir īstais grēks. Bet tas, protams, ir subjektīvi. Iespējams kādam arī skriešana ar mūziku ir meditācija. Tomēr te es gribētu ieteikt kārtīgi pārdomāt, vai tā tiešām ir meditācija vai pilnīgi pretēji nespēja un pat bailes palikt ar savu iekšējo es. Pamēģiniet! Tas ir patiešām vērtīgi.
Jāsaka, ka šovasar ir plānā izmēģināt arī tradicionālo meditāciju - kādu rītu piecelšos 5 no rīta un iešu ārā sēdēt un klausīties dabā, domāju, ka to tik agri būs iespējams sadzirdēt arī Rīgā.
BRĪDINU! TURPMĀK TIKS APSKATĪTA SABIEDRĪBAI JUTĪGA TĒMA! VARBŪT TOMĒR TĀLĀK NELASIET!
Par vienlīdzību šonedēļ aizdomājos, kad pirmo reizi ieraudzīju pa ielu ejam divus rokās sadevušos vīriešus. Protams, es zinu, ka visapkārt ir daudz netradicionāli orientētu cilvēku, tomēr tā bija pirmā reize, kad tādus, ar nepārprotamiem pierādījumiem, pirmo reizi ieraudzīju. Manas sajūtas? Sākumā neliels izbrīns, tomēr virsū nelūrēju. Paskatījos un skatījos tālāk. Gluži tāpat kā pēkšņi ieraugot melnādainu cilvēku vai jebko citu, kas it kā ikdienā ir neierasts, taču nekas ārkārtējs. Jā, tieši tā! Nekas ārkārtējs. Es apzinos, ka pēc šī ieraksta iespējams saruks eniibas lasītāju loks, sevišķi nesenā Eirovīzijas uzvarētāja un ap to saceltā trača kontekstā. Taču šoreiz man ir publiski jāpasaka, ko es par to domāju. Es domāju, ka cilvēki ir tiesīgi dzīvot kā viņi vēlas, nedarot pāri citiem. Kāds droši vien šeit iebildīs, ka viņam ļoti kaitē, tracina, kaitina, satrauc utt. jebkura saistība ar netradicionālo seksuālo orientāciju, tomēr es gribu iebilst, ka tā jau ir jūsu pašu problēma. Un tai arī ir vārds - homofobija. Tas nav kā ar smēķētājiem Rīgas ielās - viņi smēķē, man arī jāelpo un sevi jābendē. Tas ir cilvēka dzīvesveids, viņa būtība - negribi, neskaties! Un arī, ja paskatīsies, pats jau homoseksuāls no tā nepaliksi. Es tomēr domāju, ka liela daļa cilvēku ir tik negatīvi noskaņoti pret šo tēmu, jo paši baidās, ka varētu sevī atklāt kādu homoseksuālu šķautni. Tas, manuprāt, ir tādēļ, ka sabiedrībā homoseksualitāte bieži tiek uztverta kā slimība un ļoti lipīga. Taču padomāsim loģiski. Mīļie vīrieši, kuri aktīvi protestē praidam, padomājiet, vai jūs, būdami heteroseksuāli, varētu vienā dienā pēkšņi izdomāt, ka būsiet kopā ar vīrieti? Nu nē taču! Tā ir cilvēka būtība, iekšējā sajūta, ko nevar ietekmēt apkārtējā vide. Tu esi kas Tu esi! Tieši tāpat homoseksuāli cilvēki sākumā varbūt spiež sevi būt ar pretējo dzimumu, taču iekšējā sajūta saka ko citu. Tā ir lieta, ko nevar izmainīt. Un es nesaprotu, kādēļ daudziem tas tik ļoti traucē! Galu galā, kādas mums ir tiesības spriest par citu cilvēku izvēli, kur nu vēl par to, ko, kā un ar ko kurš dara guļamistabā! Jā, kāds iebildīs, ka tad lai viņi netaisa praidu. Taču, praida ideja jau nav zīmēties, ka "skat, kādi mēs!", bet atgādināt sabiedrībai par to, ka mēs esam dažādi, veicināt iecietību un sapratni.

 Lai piedod man biedrība "Sargāsim mūsu bērnus", kura uzskata, ka praids un netradicionālā orientācija ir drauds mūsu bērniem, taču es uzskatu, ka bērniem tieši būtu jāzina, ka pasaulē ir dažādi cilvēki. Un galvenais - ka mēs nedrīkstam citus nosodīt par viņu izvēli, ja vien tā nekaitē otram. Tāpat kā lieliska iniciatīva ir veidot integrējošus bērnudārziņus un skolas, kurās mācās gan veseli bērni, gan tādi, kuriem ir šādas vai tādas problēmas. Gadu garumā tas ir pierādījis, ka cilvēki tādā veidā izaug daudz tolerantāki un saprotošāki, nebaidās no komunikācijas ar savādākajiem, palīdz tiem integrēties, un tā visi kļūst laimīgāki. Protams, es neatbalstu, ka bērniem būtu jāmāca - lūdzu, pamēģiniet ar abiem dzimumiem! -, jo, pirmkārt, ir jāskatās vecums, nevajag bērniem atņemt bērnību, piebāžot viņu galvu ar seksu, un tas arī būtu lēciens otrā grāvī - uzspiest homoseksualitāti. Taču bērniem, cilvēkiem būtu jājūtas brīvi un droši par to, ka viņi var savu dzīvi dzīvot kā vēlas, ārpus sabiedrības noliktajiem rāmjiem, un justies laimīgi. Manuprāt, atšķirībā no praida, bērniem daudz kaitīgāk ir skatīties lielāko daļu mūsdienu kinofilmu, žurnālu, videoklipu, kuros kā, piemēram, sievietes skaistuma standarts tiek parādīts kalsns ķermenis, milzīgas krūtis un dibens, pārmālēta seja, mākslīgi mati un nagi. Protams, par sevi ir jārūpējas un jāuztur formā, taču tas nenozīmē smiņķēties un maksimāli attālināties no sava dabiskā izskata. Tik bieži nākas redzēt meitenes, kas izskatās tik mākslīgas, un it kā jau viņas dara to vīriešu dēļ. Taču dažādas sociālās aptaujas un arī man pazīstamo vīriešu viedoklis vienmēr ir vienbalsīgs - jo dabīgāka, jo labāk. Un tad rodas tā nesaprašanās - meitenes it kā pucējas, lai dabūtu pareizos puišus, taču dabū tikai seklus pamuļķus. Ko tad Tu gaidīji, ja pati neizskaties diez ko gudra? Tādi ir tie izkropļotie skaistuma standarti. Runājot par fizisko formu, dažiem nav tāda fizioloģija, kas ļautu nēsāt S un M izmēra apģērbu, lai kā arī censtos. Vai tas nozīmē, ka šie cilvēki automātiski ir nelaimīgi atkritēji? Nebūt ne! Ikviens par sevi rūpējoties gan fiziski, gan garīgi var būt laimīgs un apmierināts. Dzīves vērtības un cilvēka vērtības jau ir pavisam citas. Kad man būs bērni, es viņus labāk vedīšu uz praidu nekā atstāšu pie televizora skatīties kā smukās, tievās, samālētās ir labākas par nesmukajām, resnajām, nekrāsotajām.
Viela pārdomām par patiesajām vērtībām un to, vai sabiedrības bailes un dusmas ir pamatotas, un vai tās vispār ir vietā.
Aicinu būt iejūtīgiem, iecietīgiem, saprotošiem un nemācīt citus dzīvot! Tevi taču tas patiesībā netraucē. Tolerance, tas ir atslēgas vārds.

Nobeigumā līdz šim vienīgais muzikālais gabals, pie kura es varētu meditēt.

Tuvojoties baskāju skrējienam

Pirmā skrējiena dalībnieki un atbalstītāji.

Kā jau nesen atgriežoties minēju, lai stimulētu savu skriešanas apņēmību, pieteicos 2. Baltijas baso pēdu ultramaratonam. Ultramaratons gan man nesanāks, jo pieteicos uz īsāko - 11 km - distanci. Divas nedēļas atpakaļ esot jūrmalā, nolēmu, ka ir taču pie reizes arī jāpamēģina drusku paskriet pa tām smiltiņām basām kājām, tā teikt, lai saprastu ap ko tā lieta grozās. Un sapratu... Noskrēju tikai kādu pusotru kilometru, maksimums 2, kad jau jutu tādu mazliet sūrstošu sajūtu pēdās, bet likās, ka nekas traks. Dažādu iemeslu dēļ skrējienu neturpināju, taču tas prom aizskrietais 1,5 km bija jāaiziet atpakaļ. Tad jau tā sūrstēšana kļuva uzmācīgāka. Tā kā pēdas bija aplipušas ar smiltīm, īsti nekādas izmaiņas nepamanīju. Pagulēju vēl nedaudz jūrmalā un devos nopeldēties. Bradāšana pa rievoto jūras gultni lika nopietni apdomāt, ka būs tās pēdas kārtīgāk jāapskata, jo kaut kā sāk palikt arvien nepatīkamāk. Taču tā kā pēc peldes pēdas atkal bija ietinušās smilšu aizsegā, un biedri drīz vien vēlējās mīties mājup, pirmo cītīgo skatu savām sūrstoši sāpošajām pēdām uzmetu tikai izstumjot velosipēdu no jūrmalas un piesēžot, lai notīrītos no smiltīm. Un tad es arī TĀS ieraudzīju - uz katras pēdas pa vienai pamatīgai cietai tulznai, turklāt uz kreisās pēdas tulzna bija uzrīvējusies tieši pa vidu zem kāju pirkstiem jeb tieši uz vietas, kurai, vismaz man pārvietojoties, ir lielākais spiediens. Tā nu aizkliboju līdz velosipēdam un minos mājup. Mīšanās gan nesagādāja nekādas sāpes, taču kad piestāju pie veikala, lai nopirktu pārtiku, staigāšana bija tīrās mokas, jo nevienu no pēdām īsti labi nevarēju pielikt pie zemes. Tā nu es savā zaļi punktotajā kleitā, kā īsta dāma, izklumpačoju veikalu un atvieglota uzsēdos atkal uz velosipēda, lai dotos mājās. Vakars pagāja lēni un klibi, nākamajā dienā tulznas bija joprojām. SECINĀJUMS - tam skrējienam pa smiltīm laikam tomēr vajadzēs patrenēties nopietnāk nekā bija domāts.
Vakar bija otrais baspēdu treniņa piegājiens, šoreiz apkārt Māras dīķim pa asfaltēto celiņu un zālīti. Mani jau dikti baidīja, lai uzmanos no stikliem utt., bet tikai skrienot basām kājām Tu sāc saprast baskājskrējēju domāšanu - loģistikā nopietnu lomu ieņem cītīga seguma vērošana, tā kā draudīgus šķēršļus, kas varētu mani savainot, pamanīju jau laikus. Kaut gan to nemaz nebija tik daudz, pat varētu teikt, ka nebija nemaz. Šoreiz tiku līdz 2 km, kad parādījās sūrstēšana, ko uzreiz uztvēru kā potenciālu tulznas veidošanos, kas tā arī bija - esmu tikusi pie vēl 2 jaunām tulznām. Taču tā kā vecās jau ir pazudušas, tad nav tik traki, un arī šīs jau šodien vairs nesāp. Laikam pēdas sāk saprast, ka zeķu un apavu laiks tik drīz neatgriezīsies. Jāsaka gan, ka vakar iegūtās tulznas nav tik lielas un arī ne tik sāpīgas, tā kā es to uztveru kā progresu. SECINĀJUMS - skriet ar basām pēdām pa asfaltu nav sāpīgi un traumējoši, ja Tu liec pareizi pēdu (piezemējoties uz pēdas priekšējās daļas, nevis papēža). Sajūta man likās pat aizraujoša, iedvesmojoša, jo pirmo reizi sajutu kā pēda pati sevi amortizē un darbojas gandrīz vai automātiski bez jebkādiem geliem, putām un vēl sazin kā, ko viņi tur būvē iekšā tajās pārmodernajās botās, kam cilvēki tērē daudzus simtus.
Šodien arī notika oficiālais baskājskrējēju treniņš Mangaļsalā, taču diemžēl nesanāca piedalīties. Cerams, nākošreiz, jo treniņi tiešām ir vajadzīgi.
Jaukus jums skrējienus ar un bez apaviem! Izmantojiet iespējas sazemēties ar Zemeslodi, uzņemt tās nebeidzamo enerģiju!

P.S. Drīzumā pirmie iespaidi par jaunajiem apaviem un inventāru, kurš vēl ir tikai ceļā no Obamas karalistes.

Ticība, cerība, mīlestība

Labdien!
Pēc gandrīz gada klusēšanas eniiba ir atgriezusies, cerams šoreiz bez nozušanas. :)
Kas tad notika pa visu šo gadu un kāpēc es nekā nerakstīju? Patiesībā jau es rakstīju, un ļoti daudz rakstīju - nupat kā ir iesniegts mans garadarbs, pretendējot uz dabaszinātņu bakalaura grādu, "Sapropeļa izmantošana augu attīstības stimulēšanai" un patiesībā tieši rīt ir lielā diena - AIZSTĀVĒŠANA. Es esmu satraukta, taču, par laimi, tikai patīkami satraukta, jo esmu pārliecināta par savu uzstāšanos, par ieguldīto darbu un zinu, ticu, redzu sevi veiksmīgi pavadot arī šo svarīgo notikumu.
Noticis jau, protams, ir ļoti daudz, to visu izstāstīt man pietrūkst pacietības, taču vēlos padalīties ar dažiem galvenajiem pavērsieniem manā dzīvē no pagājušā gada 23. augusta līdz šodienai.
CERĪBA.
18. maijā atkal piedalījos Nordea Rīgas maratonā, šogad latiņu paaugstinot līdz 10 km, kas man kā "skrējējai", kura skolas laikā ar mokām pieveica 2 km, ir liels sasniegums. Pirms tam 1. maijā, tāpat kā pagājušajā gadā, piedalījos Sieviešu skrējienā ar 7 km. Taču tikai pēc maniem pirmajiem 10 km es patiešām noticēju, ka spēju nākotnē sevi pilnveidot tiktāl, ka man būs pa spēkam arī 21 km un arī maratons. 18. maija rītā es neliku uz sevi lielas cerības - iepriekšējā nakts bija gandrīz vispār negulēta (ikgadējā Talsu rallija balle laukos), pēc pastaigām norvēģu zemes kalnos arī kāja sākusi pasāpēt skriešanas laikā, turklāt, pirms skrējiena pat nepaspēju kārtīgi iesildīties. Rēķinājos, ka iespējams neizdosies noskriet bez apstāšanās, kas parasti šādos garajos skrējienos ir mans mērķis. Taču notika
brīnumainais - es noskrēju jūtoties lieliski, pilna enerģijas, pat kāja nelika par sevi manīt! Pirmo reizi skrējienā man bija arī atbalstītāji skatītājos - mamma un brālis, kas izrādās man ir ļoti svarīgi un dod pamatīgu enerģijas pieplūdumu brīdī, kad trase jau ir pusē, parādās pirmais nogurums un tad Tu ieraugi savus mīļos, un enerģija atgriežas. Tomēr labākais brīdis ir finišs - skriet cauri Vecrīgai un apzināties, ka tūlīt skrējiens būs galā, ka tas ir izdarīts un paveikts. Sajūtas ir neaprakstāmi patīkamas! Šogad pēc finiša es sapratu ne tikai to, ka vienudien spēšu noskriet arī maratonu, bet arī sajutu spēcīgu apņemšanos savu skriešanas sezonu nopietni attīstīt, pagarināt un pilnveidot, jo līdz šim gada zīmīgais datums bija Nordea Rīgas maratons, dažus mēnešus pirms tā sāku trenēties un kā tas bija pagājis, beidzās arī mana skriešanas sezona, jo "vasarā taču ir tik karsti, rudenī dubļi un lietus, bet ziemā tik auksti". Šogad ir savādāk, šogad esmu apņēmusies sākt to lietu darīt nopietni. Lai nebūtu kur sprukt slinkuma brīžos, pieteicos arī Nike Riga run 14. septembrī un 2. Baltijas baso pēdu ultramaratonam 30. augustā uzreiz pēc manas 22. dzimšanas dienas. Ja aizmirsīsies šī brīža apņēmība, tad vismaz tuvojošies datumi, kuriem gribot negribot jāgatavojas, piespiedīs atsākt treniņus. Skriet ir tik forši! Šobrīd pasmejos, iedomājoties, ko es atbildētu pirms dažiem gadiem, ja kāds man tad teiktu, ka paies laiks un es teikšu: "Skriet ir forši!" Es tam toreiz neticētu. Tomēr vajag noticēt. Un ja arī jūs gribat noticēt, smelties motivāciju un atziņas, te būs mans pēdējā laika lielais atklājums un apmeklētākā interneta vietne - www.noskrien.lv
TICĪBA.
Lai cik arī šobrīd pārņemta ar skriešanas drudzi es būtu (ko pagaidām nākas nedaudz piebremzēt, jo norvēģu zemes kalnu trauma vēl liek sevi manīt), svarīgākā šī prombūtnes laika atziņa, ieguvums, kas pie manis ir atnācis ir tas, ka esmu atradusi savu ticību. Vieni tic Dievam, citi Islāmam, vēl kāds Laimai un Mārai, taču es ar tādām lietām nekad neesmu nodarbojusies, manī nav bijušas tāda veida vērtības. Taču kārtējās pārdomu rosinošās sarunas laikā ar vienu no savām labākajām draudzenēm, es atbildēju, ka neticu nekam. Jo nekas nav mūžīgs, ne par ko es nevaru būt pārliecināta, ka tas vienmēr būs. Vēlāk par šo atbildi domājot, es sajutos bēdīga, ar tādu kā tukšumu. Visu prātā pārcilājot, es tomēr sapratu, ka ir viena lieta, kam es ticu. Es no visas sirds ticu, ka man būs viss, ko es vēlos. Es to neceru, es tam ticu. Un tad šī pati draudzene mani iepazīstināja ar, kā es to mēdzu saukt, Visuma teoriju. Arī jums iesaku noskatīties filmu (kaut vai tajā pašā youtube) vai izlasīt grāmatu "The Secret". Jāsaka gan, ka tā ir tādā paseklā veidā, kur galvenās vēlmes un vērtības aprobežojas ar naudu un mašīnu. Taču no tās pērles var izlasīt arī tie, kuriem gribas kaut ko vairāk. Zinātniskāk un plašāk par Visuma pievilkšanās likumu runā arī Vadims Zēlands grāmatā "Dzīvais transērfings".
Īsumā par Visuma teoriju. Viss Visumā balstās uz pievilkšanās spēku. Mēs atrodamies uz Zemes, jo tā mūs pievelk (gravitācija). Tāpat arī Mēness riņķo ap Zemi gravitācijas dēļ, un Zeme riņķo ap Sauli Saules gravitācijas ietekmē utt. Arī mēs paši, cilvēki, esam tādi mazi magnētiņi. Mēs sev pievelkam lietas, par kurām pastiprināti domājam, kam pievēršam uzmanību. Šī mehānisma pamatā ir vienkārša fizika. Visam piemīt vibrācija - mēs pārvietojamies un sakustinām gaisu - vibrācija, runājam, izplatās skaņa - vibrācija. Tāpat arī cilvēka šūnām piemīt vibrācija - piemēram, veselas šūnas vibrē savādāk nekā slimas. Un šūnas arī vibrē atšķirīgi atkarībā no tā, kā mēs jūtamies - kad izjūtam pozitīvas emocijas, vibrācija ir spēcīgāka, kad negatīvas - vibrācija ir vāja. Tieši tāpēc labais pasaulē ir spēcīgāks par slikto. :) Līdz ar to mēs sev pievelkam lietas ar līdzīgu vibrāciju. Jo vairāk domāsim par pozitīvo, jo vairāk "vibrēsim" pozitīvajā frekvencē un pievilksim sev pozitīvo, un otrādi. Taču Visuma teorijai ir daži būtiski noteikumi:
1. Ir jāsaka paldies par visu labo, kas mums jau ir un jādomā labas domas.
2. Ir jākoncentrējas uz ļoti konkrētām lietām. Nepietiks tikai gribēt būt laimīgam, jo mums taču pašiem ir jāzina, kas mūs dara laimīgus!
3. Ir jāiemācās iztēloties, vizualizēt sevi vēlamajā situācijā. Nevis "es vēlos kaut...", bet "es esmu, man ir".
4. Pievilkšanās nesaprot vārdu "ne". Ja Tu domāsi "kaut es vairs neslimotu", Tu turpināsi slimot, jo Tu koncentrējies uz slimību! Pareizi būtu vizualizēt sevi "es esmu/būšu vesels".
5. Paralēli ir arī jāiemācās ieraudzīt un - galvenais - IZMANTOT izdevības. Visuma teorija nav nekāds brīnumlīdzeklis vai Aladins no burvju lampas (kā gan tas ir attēlots filmā), tas ir rīks darbam ar sevi, attieksmes mainīšanai, noticēšanai un sevis atvēršanai jaunām iespējām.
6. Mēs nevaram ietekmēt citus cilvēkus. Respektīvi, Tu nevari gribēt, lai kāds konkrēts cilvēks Tevi mīlētu vai rīkotos tā, kā Tu vēlies. Taču Tu vari vēlēties mīlestību un saskaņu.
Iespējams, sākumā tas izklausās traki! Tomēr man tā bija atklāsme, beidzot kāds konkrēts izklāsts, kas apvienoja visu, ko iepriekš biju sev piefiksējusi kā vērtīgu. Un pats svarīgākais - tas tiešām strādā! Es zinu, ka daudzi tam netic, un Visuma teorija vispār izraisa diezgan asas diskusijas, taču ir arī jāsaprot, ka vēloties lielu māju, tas nevar notikt vienā dienā, mēnesī un arī pat ne gadā. Un Visuma teorija noteikti nav domāta, lai sasniegtu lietas, neko nedarot. Atkārtošos, ka tas ir RĪKS lietu ieraudzīšanai citā gaismā un iespēju pamanīšanai.
Nu tad šodienai pietiks.
Atrodiet arī sev kādu spēcīgu lietu, kam ticēt, kādu nodarbošanos, kas iepriecina un ļauj izvirzīt jaunus mērķus.
Ticiet, ceriet un mīliet!