Tuvojoties baskāju skrējienam

Pirmā skrējiena dalībnieki un atbalstītāji.

Kā jau nesen atgriežoties minēju, lai stimulētu savu skriešanas apņēmību, pieteicos 2. Baltijas baso pēdu ultramaratonam. Ultramaratons gan man nesanāks, jo pieteicos uz īsāko - 11 km - distanci. Divas nedēļas atpakaļ esot jūrmalā, nolēmu, ka ir taču pie reizes arī jāpamēģina drusku paskriet pa tām smiltiņām basām kājām, tā teikt, lai saprastu ap ko tā lieta grozās. Un sapratu... Noskrēju tikai kādu pusotru kilometru, maksimums 2, kad jau jutu tādu mazliet sūrstošu sajūtu pēdās, bet likās, ka nekas traks. Dažādu iemeslu dēļ skrējienu neturpināju, taču tas prom aizskrietais 1,5 km bija jāaiziet atpakaļ. Tad jau tā sūrstēšana kļuva uzmācīgāka. Tā kā pēdas bija aplipušas ar smiltīm, īsti nekādas izmaiņas nepamanīju. Pagulēju vēl nedaudz jūrmalā un devos nopeldēties. Bradāšana pa rievoto jūras gultni lika nopietni apdomāt, ka būs tās pēdas kārtīgāk jāapskata, jo kaut kā sāk palikt arvien nepatīkamāk. Taču tā kā pēc peldes pēdas atkal bija ietinušās smilšu aizsegā, un biedri drīz vien vēlējās mīties mājup, pirmo cītīgo skatu savām sūrstoši sāpošajām pēdām uzmetu tikai izstumjot velosipēdu no jūrmalas un piesēžot, lai notīrītos no smiltīm. Un tad es arī TĀS ieraudzīju - uz katras pēdas pa vienai pamatīgai cietai tulznai, turklāt uz kreisās pēdas tulzna bija uzrīvējusies tieši pa vidu zem kāju pirkstiem jeb tieši uz vietas, kurai, vismaz man pārvietojoties, ir lielākais spiediens. Tā nu aizkliboju līdz velosipēdam un minos mājup. Mīšanās gan nesagādāja nekādas sāpes, taču kad piestāju pie veikala, lai nopirktu pārtiku, staigāšana bija tīrās mokas, jo nevienu no pēdām īsti labi nevarēju pielikt pie zemes. Tā nu es savā zaļi punktotajā kleitā, kā īsta dāma, izklumpačoju veikalu un atvieglota uzsēdos atkal uz velosipēda, lai dotos mājās. Vakars pagāja lēni un klibi, nākamajā dienā tulznas bija joprojām. SECINĀJUMS - tam skrējienam pa smiltīm laikam tomēr vajadzēs patrenēties nopietnāk nekā bija domāts.
Vakar bija otrais baspēdu treniņa piegājiens, šoreiz apkārt Māras dīķim pa asfaltēto celiņu un zālīti. Mani jau dikti baidīja, lai uzmanos no stikliem utt., bet tikai skrienot basām kājām Tu sāc saprast baskājskrējēju domāšanu - loģistikā nopietnu lomu ieņem cītīga seguma vērošana, tā kā draudīgus šķēršļus, kas varētu mani savainot, pamanīju jau laikus. Kaut gan to nemaz nebija tik daudz, pat varētu teikt, ka nebija nemaz. Šoreiz tiku līdz 2 km, kad parādījās sūrstēšana, ko uzreiz uztvēru kā potenciālu tulznas veidošanos, kas tā arī bija - esmu tikusi pie vēl 2 jaunām tulznām. Taču tā kā vecās jau ir pazudušas, tad nav tik traki, un arī šīs jau šodien vairs nesāp. Laikam pēdas sāk saprast, ka zeķu un apavu laiks tik drīz neatgriezīsies. Jāsaka gan, ka vakar iegūtās tulznas nav tik lielas un arī ne tik sāpīgas, tā kā es to uztveru kā progresu. SECINĀJUMS - skriet ar basām pēdām pa asfaltu nav sāpīgi un traumējoši, ja Tu liec pareizi pēdu (piezemējoties uz pēdas priekšējās daļas, nevis papēža). Sajūta man likās pat aizraujoša, iedvesmojoša, jo pirmo reizi sajutu kā pēda pati sevi amortizē un darbojas gandrīz vai automātiski bez jebkādiem geliem, putām un vēl sazin kā, ko viņi tur būvē iekšā tajās pārmodernajās botās, kam cilvēki tērē daudzus simtus.
Šodien arī notika oficiālais baskājskrējēju treniņš Mangaļsalā, taču diemžēl nesanāca piedalīties. Cerams, nākošreiz, jo treniņi tiešām ir vajadzīgi.
Jaukus jums skrējienus ar un bez apaviem! Izmantojiet iespējas sazemēties ar Zemeslodi, uzņemt tās nebeidzamo enerģiju!

P.S. Drīzumā pirmie iespaidi par jaunajiem apaviem un inventāru, kurš vēl ir tikai ceļā no Obamas karalistes.