Nupat kā esmu ieguvusi oficiālu maģistrantūras studentes statusu. Kāpēc virsrakstā aiz brīvdienām ir jautājuma zīme? Jo nu jau otro vasaru manas vasaras brīvdienas ir pakārtotas darbam laboratorijā. Pētu, skatos, domāju, pētu. Vienam varbūt liktos, ka tad jau tās nav nekādas brīvdienas, taču man tomēr patīk domāt, ka brīvdienas ir laiks, ko mēs paši sev izveidojam starp pienākumiem. Un es to cenšos darīt pēc labākās sirdsapziņas. Pēc lieliskiem Līgo svētkiem īsti latviskā stilā (Paldies viesmīlīgajiem saimniekiem Kurmenē!) un izlaiduma svētkiem otro reizi iemēģināju spēkus Mežakaķa trasē. Šoreiz nepieveikta palika tikai pēdējā - baltā - trase, un, mani attaisnojot, jāsaka, ka tas bija tādēļ, ka vienkārši vairs nepietika laika. Ilgās lietainās nedēļas un beidzot pirmā saulainā sestdiena noveda pie 3 h (!!!) garas rindas, kā rezultātā no trases iznācām tieši 15 min pirms tās slēgšanas. Tā kā vēl vismaz vienu reizi man tur ir jāatgriežas, lai pieveiktu arī pēdējo trasi. Un tad jau bija klāt arī jūlijs un vasara. Un ieplānotā tūre pa Latgali. Trīs dienas Latvijas austrumu pierobežā nebūt neatpalika no ārzemju braucieniem. Būts ir daudzās tuvās un ne tik tuvās zemēs, taču līdz mūsu pašu Latgalei tā arī nebijām kārtīgi aizbraukuši. Nu tas ir labots. Esam degustējuši vīngliemežus, apbrīnojuši Aglonas pretstatus - baziliku un Velnezeru, latviski sirsnīgo Maizes muzeju un drūmo 2. Pasaules kara muzeju, izbraukuši cauri Dagdai, kur tagad plosās cūku mēris (arī mūsu auto šādā kontrolnolūkā tika apturēts), uzkāpuši augstākajā skatu tornī Latvijā Lielajā Liepu kalnā un vērojuši saulrietu pie Rāznas ezera. Bija skaisti! Gan jau kaut kad drīzumā arī sekos foto apliecinājumi sociālajos tīklos. Pagājusī nedēļa vispār bija īsts balzams dvēselei, jo uzreiz pēc Latgales kopā ar Mr. Lielisko un vēl vienu jauku pārīti devāmies pavadīt atlikušās brīvdienas pie ezera. Ūdens, vējš, koku šalkoņa, mīksta zālīte, klusums, saule, mākoņi. Mmm... Tā ir atpūta manā stilā!
 |
| Rāznas ezers. |
Pulsometrs. Pirmkārt, maniem lasītājiem-nezinātājiem varbūt vajadzētu nelielu ieskatu tajā, kāpēc skrienot pulsometrs vispār ir nepieciešams. Tas mēra sirdsdarbību un ļauj konstatēt, vai sirds un organisms kopumā netiek pārlieku noslogots. Atkarībā no vecuma, dzimuma, svara un vēl citiem parametriem katram cilvēkam tiek noteiktas pulsa zonas. Vienā trenējoties vislabāk atbrīvoties no liekā svara, otrā uzturēt vispārējo fitnesa līmeni, trešā paredzēta neilgiem izturības treniņiem. Zonas var izdalīt arī sīkāk, bet tajā neiedziļināšos. Svarīgi ir tas, lai skrienot vai nodarbojoties ar jebkādu citu sporta veidu, ilgstoši neatrastos augstākajā (manā skalā - trešajā) zonā. Tāpēc ir vajadzīgs pulsometrs, jo, piemēram, tādi amatieri kā es nav spējīgi bez papildu ierīcēm noteikt savu pulsu. Galvenais secinājums pēc šo dažu nedēļu treniņiem ar jauno ierīci - mans pulss tomēr nav vidēji 180 (kurā ilgstoši trenējoties man vienkārši būtu jāatslēdzas) un nelēkā no 230 uz 150, kā to rādīja iepriekš izmēģinātais, bet šķietami jau nokalpojušais pulsometrs. Katrā ziņā ar šo pirkumu jūtos ieguvēja, jo zinu, kas tas man būs liels palīgs treniņos. Un tāpat kā apavi arī motivators skriet, jo ir taču ieguldīti līdzekļi!
Apavi. Kāpēc tieši minimālistu apavi un kāpēc vispār vajag skriet basām kājām, vairāk varat izlasīt šeit. Tos pirmo reizi piemērot bija patīkama sajūta - sava vieglā un pieticīgā materiāla dēļ tās ieņem pēdas formu un ir ļoti ērtas. Pirmais skrējiens bija mazliet neierasts, jo zolīte ir pavisam, pavisam plāna, līdz ar ko vēl vairāk ir jādomā par pareizu pēdas likšanu un var just katru seguma izmaiņu. Taču, kas man ļoti patīk - materiāls ir tik plāns un gaisīgs, ka skrienot var just vēju pūšam uz kāju pirkstiem, kas, manuprāt, varētu būt ļoti pozitīvs aspekts skrējējiem ar pastiprinātu svīšanu - šie apavi to noteikti neveicinās. Turklāt, speciāli paplašinātā apavu priekšdaļa ļauj kājai justies brīvi, nevis iespiestai. Īsāk sakot - ļoti labs ieguldījums, ceru uz ilgu kalpošanu. (Es izvēlējos šos apavus - Merrel Vapor Glove.)
Paralēli skriešanai gribu atsākt vienu no savām bērnības atkarībām - lasīšanu. Ehh, Potera sāga, bērnu žūrija vietējā bibliotēkā. Interesanti, vai tāda vēl ir? (Pārbaudīju, ir!) Kāds varbūt atcerēsies, ka pirms gandrīz 2 gadiem es diezgan droši apņēmos līdz savai 21. dzimšanas dienai izlasīt 21 grāmatu ... Nu, laikam jau lieki piebilst, ka neizdevās... diemžēl... Tāpēc šoreiz nekādu pārdrošu apņemšanos. Esmu iztērējusi vienu no izlaiduma dāvanām, kā rezultātā manā īpašumā ir nonākušas 2 grāmatas - Melānija Vanaga "Veļupes krastā" (vēsturiskas piezīmes no sievietes, kura tika izsūtīta uz Sibīriju, dienasgrāmatas) un Robins S. Šarma "Mūks, kurš pārdeva savu ferrari" (izvēlēta pilnīgi nejauši, neko un nekādas atsauksmes par to nezinot, un iespējams tieši tādēļ tā būs ļoti laba). Vēl ir padomā pārlasīt visu mammas bibliotēku, lai palīdzētu viņai saprast, no kurām grāmatām atbrīvoties un kuras sataupīt. Vispār padomājot par to, kāpēc man neizdodas lasīt vai darīt jebkādas citas lietas, kuras gribētos, bet kurām "it kā nav laika", es saprotu, ka es pārāk bieži ieslēdzu laika aprijēju - datoru. Nu piekritīsiet taču, ka, atverot internetu un pat neko īsti nedarot, laiks paskrien mežonīgi ātri. Tāpēc jauna apņemšanās - pavadīt mazāk laika pie datora. Vairāk lasīt, vingrot, adīt, jebko citu. Un tieši tā iemesla dēļ šim ierakstam šodien punkts. Pietiek sēdēt pie datora! Jāatgūst savs laiks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru