Viela domām, pārdomām un zem/apziņas prātojumiem: Piedalīties 2. BBPU

Sveicieni visiem skolēniem, studentiem, viņu ģimenēm un ikvienam 1. septembrī!
Kā jau iepriekšējā reizē liku manīt, 29. augustā svinēju savu 22. dzimšanas dienu. Gribu pateikt lielu paldies visiem, kuri atcerējās un apsveica mani - jūs padarījāt manu dienu īpašu. :) Saņēmu daudz patīkamu un arī negaidītu apsveikumu. Paldies!

Mmm, kāda garšīga dzimšanas dienas kūka!

Turpinājumā atšifrēšu virsrakstu. Ko tad tas īsti nozīmē? 2. BBPU - 2. Baltijas baso pēdu ultramaratons. Par to, kā es tam gatavojos rakstīju jau iepriekš. 30. augustā bija lielā diena. Uztraukums, jo zinu, ka neesmu gatavojusies plikpēdu skrējienam tik cītīgi, kā to biju sākumā plānojusi. Pirmie skrējieni lika manīt, ka skriešana basām kājām nav nekāda joka lieta - uzberztas tulznas, atsauksmes no citiem skrējējiem, ka pasākums var beigties visai sāpīgi... Biju noraizējusies. 15:00 izbraucām no mājām un devāmies jūras virzienā - uz Ģipku. Tur 17:00 paredzēts īsākās distances (tādēļ īsti nevaru teikt, ka skrēju ULTRAmaratonu) - 11 km - starts. 16:20 ieradāmies Ģipkas pludmalē, tur jau sapulcējušies skrējēji, iesildās. Saņēmu savu numuru, kas zīmīgi uzreiz pēc manas 22. dzimšanas dienas bija 222. No Kolkas puses tuvojās garāko distanču - 34 un 53 km - skrējēji, izskatījās tīri tā neko, kamēr viens vīrietis organizatorēm paziņoja, ka dažus kilometrus atpakaļ esot viens ar noberztām asiņainām kājām. Satraukums drusku kāpa, tomēr mierināju sevi, ka, ja jutīšos pavisam slikti, metīšu mieru. Iesildījos un tad jau skrējēji tika aicināti uz instruktāžu. 17:00 ar skanīgu taures signālu devos trasē. Lielākā daļa ātri vien aizskrēja man tālu priekšā, taču es vēl nesacenšos ar citiem, sacensības un arī treniņi man ir sacensība ar sevi - vai es to varēšu? Un es varēju!

Neilgi pirms starta.

Skrējiens bija burvīgs. Pa kreisi jūra, pa labi priežu mežiņš. Jūra pavisam mierīga, bez vēja, tikai pa brīdim mani no pārdomām un apkārtnes baudīšanas iztraucēja kāda pārāk strauja viļņa sabrukšana krastā. Spīdēja saulīte, tālumā apvārsnis un skaistas mākoņu gleznas. Skrēju, skrēju, baudīju, laiks gāja un kilometri krājās, taču, man par pārsteigumu, nejutu nekādu kņudinoši sūrstošu sajūtu pēdās, kas liecinātu par potenciālu berzes nelabvēlīgo ietekmi. Jāsaka gan, ka ar pulsu haltūrēju - viss skrējiens pagāja virs maksimālās pulsa robežas, kas principā ir slikti, taču pašsajūta bija ļoti laba, un vēlme tiešām skriet, nevis tikai tipināt šoreiz ņēma virsroku. Jūras krastā īsts pirmatnīgums. Tā nav ideāli nokopta pludmale, bet savvaļa - ar niedrājiem, izskalotiem pūšļu fukiem, gliemežvākiem. Aiz viena no niedrājiem pamanīju divus cilvēkus, domāju, kādu gaida līdzjutēji, kā jau šur tur iepriekš tas bija manīts. Cik patīkams pārsteigums, ka viens no šiem cilvēkiem bija mana līdzatbraukusī lielākā līdzjutēja - mammīte! Skatos, patiešām! Kaut kur piebraukusi, caur krūmiem un niedrēm izbridusi, fotografē un novēl man veiksmīgu finišu, ka vairs jau neesot tālu, ko es pati nojaušu pēc noskrietā laika, jo zinu, ar kādu ātrumu parasti treniņos skrienu. Jau šī gada Nordea Rīgas maratonā sapratu, cik tas ir patīkami un arī uzmundrinoši, ja ir kāds atbalstītājs. Šis tam bija vēl viens apliecinājums.

Meditācija, ne sacensības.

Turpinājās niedrāji, spriežot pēc laika, palikuši kādi 2 arpus kilometri, sāku just kņudinoši sūrstošo sajūtu divos kāju pirkstos, taču nebija traucējoši, turpināju esošajā tempā. Beidzās niedrāji un skatam pavērās Rojas pludmale, sagatavota vakara pasākumam - Seno ugunskuru naktij, un svinīga karogu aleja, kurā mūzikas pavadībā skrējēji sasniedza finišu. Palielināju tempu, sūrstošā sajūta pirkstos arī pieauga, bija skaidrs, ka būs tulznas, tikai jautājums, cik lielas un cik ilgi tas mani aizkavēs turpmākos treniņos. Vēl pavisam nedaudz un atbalstītāju aplausu pavadībā izskrēju cauri karogu alejai. Finišs. 1:12:37 un tikai 2 tulznas, kas šodien jau principā ir pazudušas. Kopumā tas ir lēns skrējiens, taču man labs laiks 11 km (man tomēr liekas, ka bija 10 ar kaut ko). Drīz ieradās arī mana māmulīte, kura bija pārsteigta, ka esmu atskrējusi ātrāk nekā viņa atbraukusi ar mašīnu. Drusku iestiprinājos, atsildījos, saņēmu dāvanas un gājām pēc apsolītās zupas, kūkas un alus, ar ko visus dalībniekus un patiesībā arī līdzjutējus cienāja organizatori un atbalstītāji. Tā atmosfēra! Visi priecīgi, smaidīgi, skaists augusta vakars ar nelielu rudens pieskārienu. Skaisti. Vēlāk sekoja arī Seno ugunskuru nakts, fonā dzied Ingus Ulmanis, pastaigas pa molu. Īsta meditācija un balzams dvēselei. Šis bija lielisks skrējiens, un es noteikti piedalīšos arī nākošgad. Pavisam cita lieta kā lielajos masveida skrējienos. Cilvēku salīdzinoši maz, katrs varēja skriet pats par sevi un meditēt. Taču tajā visā no organizatoriem bija jūtama tāda personiska attieksme, ka par katru dalībnieku bija padomāts. Liels paldies Latvijas Baskāju skriešanas biedrībai un AdventureTourTime par šo lielisko pasākumu!