Grāmatas

Sākumā šī lapa tapa ar domu līdz 21. dzimšanas dienai, proti, 2013. gada 29. augustam, izlasīt 21 grāmatu, taču tas diemžēl neizdevās. Atsākot lasīt, es nolēmu šo lapu pārtaisīt par apskatu grāmatām, kuras pēdējās laikā esmu lasījusi.

Melānija Vanaga "Veļupes krastā"
Kā es izlēmu lasīt tieši šo? Vienā no ikvakara LTV ziņu izlaidumiem tika stāstīts par to, ka šobrīd notiek jaunas vēsturiskas latviešu filmas uzņemšana pēc šīs grāmatas motīviem. No sižeta sapratu, ka grāmata un līdz ar to arī filma ir par latviešu dzīvi izsūtījumā, Sibīrijā. Padomāju un sapratu, ka it kā jau par to man ir zināms daudz - datumi, valdošais režīms, redzētas vairākas dokumentālās filmas, tomēr likās, ka tik daudz, cik man kā latvietei par to vajadzētu zināt, es laikam nezinu, jo ir tikai sausi fakti, bet nav tā cilvēciskā faktora. Palasīju atsauksmes par grāmatu un mani ļoti uzrunāja vairāku sabiedrībā pazīstamu cilvēku uzslavas, ka šī esot pirmā grāmata un vispār materiāls par Sibīriju, kurā nav žēlošanās un latviešu kā upuru pozicionēšana, bet gan notikumu apraksts kā dienasgrāmata no autores dzīves (viņa izsūtījumā pavadījusi 16 gadus), kā ceļš uz brīvību. Tā kā man tieši bija iekrājušās dāvanu kartes grāmatnīcās, tad ilgi nebija jādomā, kam tās tērēšu.
Par ko ir stāsts? Šī sadaļa laikam šoreiz ir lieka. Jautājumu nav - autores dzīvesstāsts no 1941. gada 13. jūnija līdz pat dienai, kad viņa pēc 16 gadiem atgriežas Latvijā, un kā viņas dzīve iegrozās nu jau Padomju Latvijā.
Kas man patika/nepatika? Runājot par šo grāmatu, nevar izšķirt gradācijas - patīk/nepatīk. Lasot sižetu, jau nav kam patikt. Cilvēciski. Tā nežēlība ar kādu veselas ģimenes nakts vidū, bez brīdinājuma tika izrautas no savām mājām ar to, kas mugurā un pie rokas, kā vīri tika atdalīti no ģimenēm, vairumā gadījumu uz nekad neredzēšanos, tomēr izsūtītāji melīgi solīja, ka ģimenes galā atkal satiksies. Taču, kur ir gals? Apstākļi, kādos cilvēki tika vesti lopu vagonos tūkstošiem kilometru tālu. Tas, kā viņus tur galā sagaidīja, jo vietējiem jau bija iestāstīts, ka te nu ir tie budži, izkalpinātāji, parādiet viņiem! Un vēl, un vēl, un vēl... Prātam neaptverama izrīcība, ar kuru tika celts komunisms. Autore raksta: "Dzīvnieki nekad un nevienu - pat citas sugas mazuli - tā nemoka, kā to darīja par zvēriem ļaunākie cilvēki." To nevar izstāstīt, kādas sajūtas pārņēma lasot. Liekas, ka līdz pat pašai pēdējai 500-kurai lapaspusei, es vienalga nespēju līdz galam tam noticēt un iejusties, jo vairākkārt sevi pieķēru, ka lasu un domāju: "Kāds briesmīgs stāsts!", un tad saprotu, ka tas jau nav nekāds stāsts, tā ir drausmīgā realitāte, kas ir tepat aiz stūra, pagājušajā gadsimtā. Tos apstākļus, kādos cilvēki tika turēti, iemesti, aizvesti, spīdzināti, nodzīti līdz pēdējam, es tomēr uzskatu, ka nevar iztēloties un aptvert neviens, kas pats to nav piedzīvojis. Vēl jo vairāk mēs, jaunie, kas dzimuši jau brīvā Latvijā un vispār neko nesaprot no PSRS. Tomēr, ja es mēģinu kaut kā sameklēt savās sajūtās "patīk", tad jāpiekrīt jau iepriekšējām atsauksmēm, ka apbrīnas vērta ir autores māka savus un citu tuvinieku, draugu pārdzīvojumus attēlot bez žēlošanās un tādas, kā pateikt, čīkstēšanas, bet gan ar dziļu cieņu, pat zināmā mērā aukstasinīgi, lieki neļaujot vaļu emocijām, kaut man lasot bieži saskrēja acīs asaras...
Kopsavilkums. Lai kāda arī šobrīd būtu valdošā sabiedriskā doma, es tagad vēl jo stiprāk esmu dziļi pārliecināta, ka vēsture un sevišķi šāda vēsture ir jāzina katram tautas pārstāvim un ne tikai. Vieni varbūt saka - nevajag cilāt vecus notikumus un dzīvot pagātnē, taču es gribu iebilst, ka, tikai zinot savu vēsturi, ir iespējams kaut ko darīt lietas labā šodien, kaut kā palīdzēt, labāk saprast, kāpēc lietas notiek tā un ne savādāk. Melānija Vanaga: "Andrejs Eglītis gan kušina: "Nemodini mirušos. Vēl jau nav Pastarā!" Bet jāmodina mirušie, lai arī tie palīdz izdzīvot vēl dzīviem... Un es modinu mirušos... Un arī dzīvos!" Grāmata ir konkrēts paskaidrojums tam, kāpēc Latvijā daudzi šodien ir neapmierināti ar valdību - visi varošie, darošie, inteliģentie, cītīgie - labie - cilvēki tika izsūtīti, nomocīti vai nogalināti uzreiz vai aizbēga no Latvijas prom. Lai cik arī tas absurdi neizklausītos, bet mēs, tie, kas tagad dzīvojam Latvijā, esam to nevarošo, nedarošo utt. atvases, vai to, kuriem izdevās paslēpties, sakārtot formalitātes tā, lai nepiederētu varošajiem, sliktākajā gadījumā to, kuri piederēja mocītājiem, svešās mājās līdējiem, augstos kantoros pielīdējiem... (Nu, protams, daudzi (bet cik gan ir daudz, ja paskatās uz tiem desmitiem tūkstošu, kuriem bija jāpamet savas garā darba mūžā sastrādātās mājas un īpašums) atgriezās, taču nebija jau vairs kur, un bija atkal jāsāk no jauna.) Tā ir realitāte, un to sauc par genofonda iznīcināšanu. To zināja arī Staļins un komunistiskā partija, un ļoti aktīvi savā darbībā pielietoja. Tāpēc, lai nevienam nerastos lieki jautājumi par to, kāpēc ir tā, kā ir, vai kāpēc jāatceras 14. jūnijs (1941) un 25. marts (1949), vai kāpēc komunisms/marksisms jāiznīdē jau saknē, izlasiet šo grāmatu. Vai jebkuru citu, ko sarakstījuši izsūtītie cilvēki, nevis tie, kas izsūtīja.

Jānis Jaunsudrabiņš "Jaunsaimnieks un velns"
Kā es izlēmu lasīt tieši šo? Jo TV kārtējo reizi palaida apritē latviešu seriālu "Saldā indes garša", kas balstīts uz šīs grāmatas motīviem. Bija redzēts, skatījos tagad un skatīšos nākošreiz atkal. Viens no retajiem latviešu seriāliem (lai gan es to vairāk sauktu par filmu 7 daļās), kurā redzams lielisks aktieru sniegums, interesants stāsts un ticamība gandrīz 100%, ja vien nebūtu tā velna, bet tas jau bija visu to padarīšanu sāls. Tā nu atkal skatoties seriālu, kurā filmējušies man pazīstami Sabiles jaunekļi, nolēmu, ka piemērots veids kā uzsākt grāmatu lasīšanas pusmaratonu būtu tieši ar šī man mīļā seriāla pirmsākumu.
Par ko ir stāsts? Lieta sekojoša. Latvijas brīvvalsts paši pirmsākumi, Pirmā pasaules kara beigas. Jauns virsnieks saņem no valsts gabaliņu zemes dziļi laukos. Lieki piebilst, ka viņam kā rūdītam pilsētniekam ne mazums visādu problēmu un noņemšanos, radot savu saimniecību. Jāiejūtas arī viņa sievai, kura ir izglītota jaunkundze un mazajam dēliņam. Jau tā daudzo problēmu vidū savu artavu dod arī tūkstošus gadus vecais velns, kurš pēc ziemas miega iznācis no ezera ir nepatīkami pārsteigts, ka viņa mežā un pļavā sācis saimniekot kāds cits - jaunsaimnieks Krasts. Velns, protams, cenšas visādi ieriebt un kavēt saimniecības tapšanu, tomēr ar lielu cilvēcības un cieņas pret pretinieku devu, kas mani  ļoti patīkami pārsteidza. Velns un ar savām morāles normām, kur tad tas ir redzēts? Un, pats par sevi, ka neiztikt arī bez trešā - kaimiņu nabadzīgās, noslēpumainās skaistules Mangas.
Kas man nepatika? Grāmata, protams, atšķīrās no filmas, bija bagātīgāka, emocijas un ainavas spilgtāk uztveramas, tomēr varbūt ne tās emocijas un ainavas, kas mani kā lasītāju spētu aizraut. Bija daži brīži, kuros gribējās pāršķirt, lai ātrāk nonāktu pie kaut kā interesantāka. Bet varbūt tas tāpēc, ka prātā visu laiku bija filmas motīvi.
Kas man sevišķi patika? Kā jau minēju, velna cilvēciskums, kas, manuprāt, bija tas vienojošais, kas ļāva pat noticēt šim velnam, ka tāds varētu būt īstenībā. Jo velns, manuprāt, simbolizēja tās nevēlamās, bet tomēr tik cilvēciskās mūsu rakstura iezīmes - slinkums, padošanās, bezcerība, miesaskāre, kaislību alkas, rutīna... Īpaši jāatzīmē arī neticamā sasaiste ar mūsdienām. Jaunsudrabiņš apraksta brīvvalsts pirmos gadus, tomēr tur, lielos vilcienos, valda tas pats, kas šodien - politiķi sagrābuši varu, ņem katrs, cik un ko var, tautu atstājot otrajā plānā, un tā nu pati cīnās, nezinot vai cīņai kādreiz būs gals.
Kopsavilkums. Noteikti vērts izlasīt katram, kurš vēlas ielūkoties latviešu pagātnē, iemīlēt lauku dzīvi vai vienkārši baudīt Jaunsudrabiņa rakstīšanas stilu un īstas kaislības latviešu gaumē. Pēc Baltās grāmatas patīkams kontrasts.

Aleksandrs Dimā (Tēvs) "Grāfs Monte-Kristo"
Kā es izlēmu lasīt tieši šo? Arī šo izvēli ietekmēja televīzijas pārraide. Neilgi pēc 1. grāmatas izlasīšanas LNT pārraidīja filmu "Grāfs Monte-Kristo", kas, protams, ir balstīta uz Dimā grāmatu. Filmu esmu redzējusi vienu reizi, patika, gribējās izlasīt arī grāmatu. Kā vēlāk izrādījās, romāns ir divās daļās, taču šoreiz es to pieskaitīšu kā vienu grāmatu.
Par ko ir romāns? Francija, 19. gadsimts. Greznība, bagātība, vara - nabadzība, nevienlīdzība, netaisnība. Jaunais Edmons ir vienkāršs puisis, kas strādā uz kuģa, viņam ir sava mīļotā - Mersedese, un, protams, vairāki ienaidnieki - viens iekāro viņa mīļoto, otrs grib tikt viņa vietā uz kuģa, trešajam nopietni varētu kaitēt kādas vēstules, kas atrodas pie Edmona, klajā nākšana. Šīs trijotnes mijiedarbības rezultātā Edmons 14 gadus pavada briesmīgā cietumā, necilvēcīgos apstākļos. Šajā garajā laikā viņu pārņem visdažādākās emocijas - no lielas apņēmības līdz pašnāvības mēģinājumam. Cietumā par viņa draugu kļūst abats Faria, kas viņam atklāj noslēpumu par kādu salu, uz kuras ir noglabātas neizsmeļamas bagātības. Visai šaušalīgā un reizē radošā veidā Edmons izbēg no cietuma (tiem, kas nezina, pietaupīšu pārsteigumu), nokļūst uz salas, iegūst bagātības un pieņem grāfa Monte-Kristo vārdu. Neizmērojami bagāts un cienījams Edmons dodas uz Parīzi, kur tagad apmetušies viņa nelabvēļi, kuri arī paši kļuvuši bagāti un cienījami, lai viņiem smalki, palēnām, bet noteikti atriebtos.
Kas man nepatika? Grūti bija uztvert, kurš ir kurš, pēc Edmona atgriešanās kā grāfam Monte-Kristo, jo visi pārsvarā ir mainījuši savus vārdus, pieņēmuši jaunus titulus. Gandrīz visiem ir bērni, kurus savā starpā mēģina saprecināt šā un tā, ka beigās bija ļoti jāiedziļinās, lai saprastu, kas ir kas. Bet, iespējams, ka tā ir tikai manas uztveres vaina, kā arī fakts, ka romānu skolas dēļ lasīju ar lieliem pārtraukumiem.
Kas man sevišķi patika? Pirmkārt, visa attēlotā sabiedrība un apstākļi. Mūsdienu eiropietim, kurš dzīvo demokrātijā un paļaujas uz policijas un tiesas taisnīgumu, īsti neaptverami. Netaisnība ik uz soļa, nopirkt var visu, visus un jebko. Skarbi, bet tomēr tik patiesi. Lasot ir iespējams gluži vai aizceļot laikā, un atliek tikai nopriecāties, ka tagad dzīvojam tā kā dzīvojam. Romānā iepīti arī vēsturiskie notikumi, kas piešķir papildu ticamību. Otrkārt, patika, ka romāns saskanēja ar manu neseno atziņu - divi mīnusi neveido plusus. "... viņš juta, ka viņš bija pārkāpis atriebšanās robežas, ka viens cilvēks nevar ne pats sevi, nele vēl visus cietējus atriebt... viena cilvēka - pat viscēlākā - atriebšanās būs aizvien patīga un nezinās mēru noturēt... lai mani glābj mīlestība, kas visu izlīdzina, jo arī atriebšana, ļaunu sodīdama, dara ļaunu." Treškārt, romāna ekranizējums atšķiras no tā, kas notiek romānā, sevišķi tā beigās. Pateikšu priekšā, ka beigas nav nelaimīgas, tās ir laimīgas, bet ne tādas, kā to attēloja filmā.
Kopsavilkums. Vēsturisks romāns, ar nelielu fantāzijas piesitienu. Pamācošs, lika aizdomāties. Noteikti patiks katram, kuru fascinē Francija. Iedvesmojošs - pat pēc pašām bezdibenēm, ir iespējams atkal sasniegt virsotnes. Mans pirmais Dimā romāns, bet noteikti ne pēdējais.

Džordžs Orvels "Dzīvnieku ferma"
Kā es izlēmu lasīt tieši šo? Biju dzirdējusi, ka šo pasaku noteikti esot jāizlasa katram. Kas konkrēti tur notiek? Par ko ir stāsts? Man nebija ne jausmas. Un tad es iegāju grāmatnīcā, un tur tā bija - jaunais izdevums, ar atlaidi, par tikai Ls 1,50. Nopirku un uzreiz pēc Monte-Kristo sāku lasīt.
Par ko ir pasaka? Fermas dzīvniekus uzrunā vecais kuilis Majors, liekot tiem aizdomāties par savu dzīvi, par tās jēgu un cilvēku kundzību, mudina tos sacelties vai vismaz gatavoties Sacelšanās notikumam, kas neizbēgami kādu dienu pienāks. Un tā arī tiešām pienāk. Dzīvnieki padzen cilvēkus un kļūst paši par saviem saimniekiem. Iet laiks un, protams, visa sabiedrība iekārtojas tā, kā mūsdienu sabiedrībās mēdz būt - kāds gudrāks iedzīvojas uz tiem, ne tik apķērīgajiem.
Kas man nepatika? Patiesībā šeit laikam neatradu neko, kas man nepatika. :) Vienu brīdi likās, ka pati sižetiskā līnija mani sāk kaitināt - vai tiešām viņi nesaprot, kas notiek? Tomēr tur jau bija tā sāls - tik precīzs vēstures atainojums, ka šādā kontekstā negribas tam pat īsti ticēt. Lieliska grāmata.
Kas man sevišķi patika? Man patika visa pasaka. Ne par īsu, ne par garu. Fascinējoša sižetiskā līnija. Raita valoda. Dažādi interesanti personāži, tomēr, kas īpaši, nebija neviena tipiskā labā. Bet tas nenozīmē, ka stāsts ir drūms.
Kopsavilkums. Pasaka, jā, pasaka. Bet pasaka pieaugušajiem vai vismaz tiem, kuri orientējas 20. gs. pasaules vēsturē. Tik precīzs un vienlaikus interesants vēstures atainojums. Apbrīnojama nopietnā, sarežģītā un cilvēciskā ietērpšana dzīvnieku tēlos. Vēsturiska pasaka ironijas mērcē.

Nikolajs Kūns "Sengrieķu mīti un varoņteikas" (3.03.2013.)
Kā es izlēmu lasīt tieši šo? Kārtējo pirmdienas vakaru skatoties iemīļoto LTV1 raidījumu "VIP", sapratu, ka jau kuro reizi jautājumos par sengrieķu mītiem esmu gandrīz apaļa nulle. Un šādi jautājumi dažādos raidījumos vai mīklās ir bieži. Nolēmu, ka beidzot tā kārtīgi jāpalasa sengrieķu mitoloģija, lai rastos vismaz nojauta, kas ir kas. Savādāk vairāk par Zevu neko īsti laikam nezināju.
Par ko ir grāmata? Tā ir sadalīta divās daļās. Pirmā daļa - sengrieķu mīti, otrā daļa - varoņi. Jāsaka gan, ka es izlasīju tikai pirmo daļu (vēlāk sapratīsiet kāpēc). N.Kūns ir apkopojis visdažādākos mītus un stāstus par varoņiem. Kā tie radušies, kas noticis viņu dzīves laikā, savstarpējo radniecību.
Kas man nepatika? Sākumā likās smieklīgi, ka gandrīz katrā teikā, kur parādās kāda skaista meitene, Zevs tajā iemīlas, to nozog vai kaut kur iesloga un uztaisa bērnu. Grieķu dievu ciltskoka vismaz pusi veido Zeva bērni. Turklāt, Zevam nekas neliedza apprecēt un radīt bērnus ar viņa paša māsu Hēru, kas ir viņa "galvenā un pirmā sieva". Uz beigām jau biju pieradusi pie milzīgās agresijas un nežēlības, kas caurvij grieķu mitoloģiju. Visiem dieviem ir jāupurē un tie jāpielūdz, ja to nedara, tie momentā aizsvilstas un kādu nogalina, vai tas būtu svešinieks, draugs vai brālis. Ja kāds izaicina dievu uz divcīņu, to nogalina. Kopumā dievi likās kā bariņš iedomīgu snobu, kuri pie mazākās nepakļaušanās visu izposta. Piemēram, Hēra, kurai nepatīk, ka Zevs pinas ar citām, visās teikās cenšas nogalināt Zeva bērnus. Ļoti, ļoti daudz agresijas un nežēlības, bieži vien mātes nogalina mazus bērnus, sagriež, izcep un izbaro nemīlamajam vīram. Atvainojos, ja kādu nošokēju. Tas vēl šajos mītos bija mazākais.
Kas man patika? Jā, šoreiz nerakstu "sevišķi", jo sevišķi laikam nekas nepatika. Esmu apmierināta, ka ir iegūtas zināšanas par šādiem un tādiem varoņiem, un turpmāk nevajadzēs visus jautājumus par sengrieķu mitoloģiju atteikt jau saknē.
Kopsavilkums. Grieķi laikam ir ļoti agresīva tauta, vai arī sengrieķi tādi ir bijuši. Taču izdomas gan viņiem netrūka, izdomāt, ka bērnus var aprīt un tad tie var atkal iznākt, ja aprijējam pāršķel galvu, turklāt aprijējs pēc tam turpina dzīvot. Vai ka bērnu var iznēsāt gurnā... vīrietis. Nu tur ir jābūt izdomai! Bet vispār - ar sengrieķu mitoloģiju neaizraušos, man par agresīvu.

Pavērojiet, cik bieži ir rakstīts Zeus.