Meditācija un vienlīdzība

Labvakar!
Šodien mazliet par to, ko visiem vajadzētu pa reizei darīt, lai sakārtu savas domas un ķermeni.
Meditācija sanskritā bhavana nozīmē kopt. Sevis kopšana. Tātad principā tas pats, kas elementāras higiēnas ievērošana.
Visbiežāk cilvēki ar meditāciju saprot sēdēšanu lotosa pozā uz jogas paklājiņa un ommmmm... Tomēr tas ir tikai stereotips. Meditācija ir jebkurš brīdis ar sevi, kurā iespējams izbaudīt vienatni, ieklausīties savās domās un sajūtās, pārdomāt lietas vai tieši otrādi prātu pilnībā atbrīvot no ikvienas domas. Man ar to pēdējo vēl nekādi nesokas. :) Kas ir mana meditācija? Skriešana, braukšana ar velosipēdu, kad vējš ir matos un izpūš no galvas visas negatīvās domas, kad esmu tikai es un ceļš. Tikai es. Tieši tādēļ man patīk skriet vienai, nevis kopā ar kādu, un kas pats svarīgākais - BEZ mūzikas. Saprotams, ka nav runa par sacensībām un masu skrējieniem, jo tur bez kompānijas jau nu nekā. Daudzi skriet bez mūzikas vai vispār atrasties vienatnē bez mūzikas vai jebkā cita, kas skanētu fonā, nespēj pat iedomāties. Taču man tā ir īstā meditācija. Tikai tā varu ieklausīties pati sevī, meditēt. Man šķiet, ka mūsdienu straujajā ritmā, it sevišķi Rīgā, nekur nav iespējams pabūt klusumā un mierā, tāpēc sabojāt arī tos dažus nosacītas vienatnes mirkļus ar mūziku ausīs ir īstais grēks. Bet tas, protams, ir subjektīvi. Iespējams kādam arī skriešana ar mūziku ir meditācija. Tomēr te es gribētu ieteikt kārtīgi pārdomāt, vai tā tiešām ir meditācija vai pilnīgi pretēji nespēja un pat bailes palikt ar savu iekšējo es. Pamēģiniet! Tas ir patiešām vērtīgi.
Jāsaka, ka šovasar ir plānā izmēģināt arī tradicionālo meditāciju - kādu rītu piecelšos 5 no rīta un iešu ārā sēdēt un klausīties dabā, domāju, ka to tik agri būs iespējams sadzirdēt arī Rīgā.
BRĪDINU! TURPMĀK TIKS APSKATĪTA SABIEDRĪBAI JUTĪGA TĒMA! VARBŪT TOMĒR TĀLĀK NELASIET!
Par vienlīdzību šonedēļ aizdomājos, kad pirmo reizi ieraudzīju pa ielu ejam divus rokās sadevušos vīriešus. Protams, es zinu, ka visapkārt ir daudz netradicionāli orientētu cilvēku, tomēr tā bija pirmā reize, kad tādus, ar nepārprotamiem pierādījumiem, pirmo reizi ieraudzīju. Manas sajūtas? Sākumā neliels izbrīns, tomēr virsū nelūrēju. Paskatījos un skatījos tālāk. Gluži tāpat kā pēkšņi ieraugot melnādainu cilvēku vai jebko citu, kas it kā ikdienā ir neierasts, taču nekas ārkārtējs. Jā, tieši tā! Nekas ārkārtējs. Es apzinos, ka pēc šī ieraksta iespējams saruks eniibas lasītāju loks, sevišķi nesenā Eirovīzijas uzvarētāja un ap to saceltā trača kontekstā. Taču šoreiz man ir publiski jāpasaka, ko es par to domāju. Es domāju, ka cilvēki ir tiesīgi dzīvot kā viņi vēlas, nedarot pāri citiem. Kāds droši vien šeit iebildīs, ka viņam ļoti kaitē, tracina, kaitina, satrauc utt. jebkura saistība ar netradicionālo seksuālo orientāciju, tomēr es gribu iebilst, ka tā jau ir jūsu pašu problēma. Un tai arī ir vārds - homofobija. Tas nav kā ar smēķētājiem Rīgas ielās - viņi smēķē, man arī jāelpo un sevi jābendē. Tas ir cilvēka dzīvesveids, viņa būtība - negribi, neskaties! Un arī, ja paskatīsies, pats jau homoseksuāls no tā nepaliksi. Es tomēr domāju, ka liela daļa cilvēku ir tik negatīvi noskaņoti pret šo tēmu, jo paši baidās, ka varētu sevī atklāt kādu homoseksuālu šķautni. Tas, manuprāt, ir tādēļ, ka sabiedrībā homoseksualitāte bieži tiek uztverta kā slimība un ļoti lipīga. Taču padomāsim loģiski. Mīļie vīrieši, kuri aktīvi protestē praidam, padomājiet, vai jūs, būdami heteroseksuāli, varētu vienā dienā pēkšņi izdomāt, ka būsiet kopā ar vīrieti? Nu nē taču! Tā ir cilvēka būtība, iekšējā sajūta, ko nevar ietekmēt apkārtējā vide. Tu esi kas Tu esi! Tieši tāpat homoseksuāli cilvēki sākumā varbūt spiež sevi būt ar pretējo dzimumu, taču iekšējā sajūta saka ko citu. Tā ir lieta, ko nevar izmainīt. Un es nesaprotu, kādēļ daudziem tas tik ļoti traucē! Galu galā, kādas mums ir tiesības spriest par citu cilvēku izvēli, kur nu vēl par to, ko, kā un ar ko kurš dara guļamistabā! Jā, kāds iebildīs, ka tad lai viņi netaisa praidu. Taču, praida ideja jau nav zīmēties, ka "skat, kādi mēs!", bet atgādināt sabiedrībai par to, ka mēs esam dažādi, veicināt iecietību un sapratni.

 Lai piedod man biedrība "Sargāsim mūsu bērnus", kura uzskata, ka praids un netradicionālā orientācija ir drauds mūsu bērniem, taču es uzskatu, ka bērniem tieši būtu jāzina, ka pasaulē ir dažādi cilvēki. Un galvenais - ka mēs nedrīkstam citus nosodīt par viņu izvēli, ja vien tā nekaitē otram. Tāpat kā lieliska iniciatīva ir veidot integrējošus bērnudārziņus un skolas, kurās mācās gan veseli bērni, gan tādi, kuriem ir šādas vai tādas problēmas. Gadu garumā tas ir pierādījis, ka cilvēki tādā veidā izaug daudz tolerantāki un saprotošāki, nebaidās no komunikācijas ar savādākajiem, palīdz tiem integrēties, un tā visi kļūst laimīgāki. Protams, es neatbalstu, ka bērniem būtu jāmāca - lūdzu, pamēģiniet ar abiem dzimumiem! -, jo, pirmkārt, ir jāskatās vecums, nevajag bērniem atņemt bērnību, piebāžot viņu galvu ar seksu, un tas arī būtu lēciens otrā grāvī - uzspiest homoseksualitāti. Taču bērniem, cilvēkiem būtu jājūtas brīvi un droši par to, ka viņi var savu dzīvi dzīvot kā vēlas, ārpus sabiedrības noliktajiem rāmjiem, un justies laimīgi. Manuprāt, atšķirībā no praida, bērniem daudz kaitīgāk ir skatīties lielāko daļu mūsdienu kinofilmu, žurnālu, videoklipu, kuros kā, piemēram, sievietes skaistuma standarts tiek parādīts kalsns ķermenis, milzīgas krūtis un dibens, pārmālēta seja, mākslīgi mati un nagi. Protams, par sevi ir jārūpējas un jāuztur formā, taču tas nenozīmē smiņķēties un maksimāli attālināties no sava dabiskā izskata. Tik bieži nākas redzēt meitenes, kas izskatās tik mākslīgas, un it kā jau viņas dara to vīriešu dēļ. Taču dažādas sociālās aptaujas un arī man pazīstamo vīriešu viedoklis vienmēr ir vienbalsīgs - jo dabīgāka, jo labāk. Un tad rodas tā nesaprašanās - meitenes it kā pucējas, lai dabūtu pareizos puišus, taču dabū tikai seklus pamuļķus. Ko tad Tu gaidīji, ja pati neizskaties diez ko gudra? Tādi ir tie izkropļotie skaistuma standarti. Runājot par fizisko formu, dažiem nav tāda fizioloģija, kas ļautu nēsāt S un M izmēra apģērbu, lai kā arī censtos. Vai tas nozīmē, ka šie cilvēki automātiski ir nelaimīgi atkritēji? Nebūt ne! Ikviens par sevi rūpējoties gan fiziski, gan garīgi var būt laimīgs un apmierināts. Dzīves vērtības un cilvēka vērtības jau ir pavisam citas. Kad man būs bērni, es viņus labāk vedīšu uz praidu nekā atstāšu pie televizora skatīties kā smukās, tievās, samālētās ir labākas par nesmukajām, resnajām, nekrāsotajām.
Viela pārdomām par patiesajām vērtībām un to, vai sabiedrības bailes un dusmas ir pamatotas, un vai tās vispār ir vietā.
Aicinu būt iejūtīgiem, iecietīgiem, saprotošiem un nemācīt citus dzīvot! Tevi taču tas patiesībā netraucē. Tolerance, tas ir atslēgas vārds.

Nobeigumā līdz šim vienīgais muzikālais gabals, pie kura es varētu meditēt.