Pirmā pieredze ar kviešu zelmeni

Laba diena!
Ilgi saņēmos uz šo soli - lasīju, pētīju rakstus un atsauksmes par vitamīniem bagāto kviešu zelmeni, tad iegādājos bioloģiskās lauksaimniecības "Eicēni" kviešu graudiņus, kuri kādu laiciņu nostāvēja plauktā, tad jau ieguvu īpašumā arī substrātu un pirmajā tukšajā plastmasas kastītē tika iesēti pirmie graudi. Sākumā nevarēju sagaidīt, kad beidzot parādīsies pirmie dīgsti. Vienu brīdi jau likās, ka nekas neaug, taču tad graudiņi sasparojās un nu pēc 8 dienām baudīju savu pirmo kviešu zelmeņa šotu. Ilze Lipska gan iesaka ražu novākt pēc 10-12 dienām, tomēr es nevarēju sagaidīt. Rīkojos pēc viņas receptes - nogriezu saujiņu, sablendēju kopā ar ūdeni un izkāsu caur marli. Process notika daudz ātrāk nekā gaidīts. Manas sajūtas? Smaržo pēc zāles. Patiesībā arī garšo pēc zāles (bērnībā ir testēts). Lai gan par garšu iespējams pagaidām man ir nepareizs iespaids, jo savu pirmo zelmeņa saujiņu atšķaidīju ar salīdzinoši lielu daudzumu ūdens - blenderis neblendēja, kamēr nebija pietiekams šķidruma daudzums, tāpēc neteiktu, ka mana šodienas dzēriena garša bija spēcīga. Tāda zāles suliņa. Nākamreiz taisīšu koncentrētāku. Kopumā - tas noteikti nav garšīgākais, ko esmu dzērusi/ēdusi, taču veselības labad var iztikt. Jebkurā gadījumā nāksies dzert tik ilgi, kamēr viss kilograms "Eicēnu" kviešu tiks iztērēti. Ja manīšu ievērojamus uzlabojumus savā pašsajūtā, zelmenis kļūs par manas ikdienas sastāvdaļu. Tā, lūk! Eksperimenta bildes zemāk.

Kvieši sadīguši.

Kvieši gatavojas blendera uzbrukumam.

Dīgsti sablendēti ar ūdeni.

Zāles suliņa.

P.S. Šodien tiku pie saviem jaunajiem minimālistu skriešanas apaviem un pulsometra. Drīzumā atsauksmes.

Mana diena

Vakar bija mana diena. Pēc kārtējās trīsgades mācību un dažbrīd arī mocību pienāca diena, kad nu jau oficiāli esmu ieguvusi augstāko izglītību. Dabaszinātņu bakalaura grāds vides zinātnē.
Kā jau tas tika gaidīts, sirsnībā un emocionalitātē augstskolas izlaidums atpaliek no vidusskolas izlaiduma. (Piezīme vidusskolniekiem - izbaudiet savu izlaidumu, jo tas ir visskaistākais.) Taču diena bija fantastiski izdevusies. Par spīti prognozēm, nenolija neviena lietus lāsīte, pat spoži spīdēja saule! Biju kopā ar saviem mīļajiem un tuvajiem tieši tā un pat vēl labāk kā es to biju iztēlojusies. Saule, ūdens, mežs, lauki un mani mīļie. Daudz smieklu, prieka, smaidu. Mīļas un patiesi pārdomātas dāvanas gan man, gan no manis. Lieliska diena, kuras noslēgumā pieveicu veselu spainīti ar omītes rūpīgo roku audzētajām un lasītajām zemenēm.
Sajūtas par pašu jauniegūto dokumentu? Noslēdzies vēl viens dzīves posms, kurā gūtas jaunas zināšanas un pieredze, taču pats svarīgākais - jauni draugi, ar kuriem vēlos būt līdz mūža galam, un jauna personība, jauni dzīves uzskati un vērtības. Ir pagājusi vēl viena svarīga diena manā mūžā, taču kā jau vēstīja daudzie vēlējumi - ceļš nebūt nav galā, priekšā gaida sasniedzami vēl daudzi, daudzi mērķi. Nākamais - maģistra grāds!
Paldies par apsveikumiem un laba vēlējumiem!

Foto no lielās dienas sekos sociālajos tīklos...

Meditācija un vienlīdzība

Labvakar!
Šodien mazliet par to, ko visiem vajadzētu pa reizei darīt, lai sakārtu savas domas un ķermeni.
Meditācija sanskritā bhavana nozīmē kopt. Sevis kopšana. Tātad principā tas pats, kas elementāras higiēnas ievērošana.
Visbiežāk cilvēki ar meditāciju saprot sēdēšanu lotosa pozā uz jogas paklājiņa un ommmmm... Tomēr tas ir tikai stereotips. Meditācija ir jebkurš brīdis ar sevi, kurā iespējams izbaudīt vienatni, ieklausīties savās domās un sajūtās, pārdomāt lietas vai tieši otrādi prātu pilnībā atbrīvot no ikvienas domas. Man ar to pēdējo vēl nekādi nesokas. :) Kas ir mana meditācija? Skriešana, braukšana ar velosipēdu, kad vējš ir matos un izpūš no galvas visas negatīvās domas, kad esmu tikai es un ceļš. Tikai es. Tieši tādēļ man patīk skriet vienai, nevis kopā ar kādu, un kas pats svarīgākais - BEZ mūzikas. Saprotams, ka nav runa par sacensībām un masu skrējieniem, jo tur bez kompānijas jau nu nekā. Daudzi skriet bez mūzikas vai vispār atrasties vienatnē bez mūzikas vai jebkā cita, kas skanētu fonā, nespēj pat iedomāties. Taču man tā ir īstā meditācija. Tikai tā varu ieklausīties pati sevī, meditēt. Man šķiet, ka mūsdienu straujajā ritmā, it sevišķi Rīgā, nekur nav iespējams pabūt klusumā un mierā, tāpēc sabojāt arī tos dažus nosacītas vienatnes mirkļus ar mūziku ausīs ir īstais grēks. Bet tas, protams, ir subjektīvi. Iespējams kādam arī skriešana ar mūziku ir meditācija. Tomēr te es gribētu ieteikt kārtīgi pārdomāt, vai tā tiešām ir meditācija vai pilnīgi pretēji nespēja un pat bailes palikt ar savu iekšējo es. Pamēģiniet! Tas ir patiešām vērtīgi.
Jāsaka, ka šovasar ir plānā izmēģināt arī tradicionālo meditāciju - kādu rītu piecelšos 5 no rīta un iešu ārā sēdēt un klausīties dabā, domāju, ka to tik agri būs iespējams sadzirdēt arī Rīgā.
BRĪDINU! TURPMĀK TIKS APSKATĪTA SABIEDRĪBAI JUTĪGA TĒMA! VARBŪT TOMĒR TĀLĀK NELASIET!
Par vienlīdzību šonedēļ aizdomājos, kad pirmo reizi ieraudzīju pa ielu ejam divus rokās sadevušos vīriešus. Protams, es zinu, ka visapkārt ir daudz netradicionāli orientētu cilvēku, tomēr tā bija pirmā reize, kad tādus, ar nepārprotamiem pierādījumiem, pirmo reizi ieraudzīju. Manas sajūtas? Sākumā neliels izbrīns, tomēr virsū nelūrēju. Paskatījos un skatījos tālāk. Gluži tāpat kā pēkšņi ieraugot melnādainu cilvēku vai jebko citu, kas it kā ikdienā ir neierasts, taču nekas ārkārtējs. Jā, tieši tā! Nekas ārkārtējs. Es apzinos, ka pēc šī ieraksta iespējams saruks eniibas lasītāju loks, sevišķi nesenā Eirovīzijas uzvarētāja un ap to saceltā trača kontekstā. Taču šoreiz man ir publiski jāpasaka, ko es par to domāju. Es domāju, ka cilvēki ir tiesīgi dzīvot kā viņi vēlas, nedarot pāri citiem. Kāds droši vien šeit iebildīs, ka viņam ļoti kaitē, tracina, kaitina, satrauc utt. jebkura saistība ar netradicionālo seksuālo orientāciju, tomēr es gribu iebilst, ka tā jau ir jūsu pašu problēma. Un tai arī ir vārds - homofobija. Tas nav kā ar smēķētājiem Rīgas ielās - viņi smēķē, man arī jāelpo un sevi jābendē. Tas ir cilvēka dzīvesveids, viņa būtība - negribi, neskaties! Un arī, ja paskatīsies, pats jau homoseksuāls no tā nepaliksi. Es tomēr domāju, ka liela daļa cilvēku ir tik negatīvi noskaņoti pret šo tēmu, jo paši baidās, ka varētu sevī atklāt kādu homoseksuālu šķautni. Tas, manuprāt, ir tādēļ, ka sabiedrībā homoseksualitāte bieži tiek uztverta kā slimība un ļoti lipīga. Taču padomāsim loģiski. Mīļie vīrieši, kuri aktīvi protestē praidam, padomājiet, vai jūs, būdami heteroseksuāli, varētu vienā dienā pēkšņi izdomāt, ka būsiet kopā ar vīrieti? Nu nē taču! Tā ir cilvēka būtība, iekšējā sajūta, ko nevar ietekmēt apkārtējā vide. Tu esi kas Tu esi! Tieši tāpat homoseksuāli cilvēki sākumā varbūt spiež sevi būt ar pretējo dzimumu, taču iekšējā sajūta saka ko citu. Tā ir lieta, ko nevar izmainīt. Un es nesaprotu, kādēļ daudziem tas tik ļoti traucē! Galu galā, kādas mums ir tiesības spriest par citu cilvēku izvēli, kur nu vēl par to, ko, kā un ar ko kurš dara guļamistabā! Jā, kāds iebildīs, ka tad lai viņi netaisa praidu. Taču, praida ideja jau nav zīmēties, ka "skat, kādi mēs!", bet atgādināt sabiedrībai par to, ka mēs esam dažādi, veicināt iecietību un sapratni.

 Lai piedod man biedrība "Sargāsim mūsu bērnus", kura uzskata, ka praids un netradicionālā orientācija ir drauds mūsu bērniem, taču es uzskatu, ka bērniem tieši būtu jāzina, ka pasaulē ir dažādi cilvēki. Un galvenais - ka mēs nedrīkstam citus nosodīt par viņu izvēli, ja vien tā nekaitē otram. Tāpat kā lieliska iniciatīva ir veidot integrējošus bērnudārziņus un skolas, kurās mācās gan veseli bērni, gan tādi, kuriem ir šādas vai tādas problēmas. Gadu garumā tas ir pierādījis, ka cilvēki tādā veidā izaug daudz tolerantāki un saprotošāki, nebaidās no komunikācijas ar savādākajiem, palīdz tiem integrēties, un tā visi kļūst laimīgāki. Protams, es neatbalstu, ka bērniem būtu jāmāca - lūdzu, pamēģiniet ar abiem dzimumiem! -, jo, pirmkārt, ir jāskatās vecums, nevajag bērniem atņemt bērnību, piebāžot viņu galvu ar seksu, un tas arī būtu lēciens otrā grāvī - uzspiest homoseksualitāti. Taču bērniem, cilvēkiem būtu jājūtas brīvi un droši par to, ka viņi var savu dzīvi dzīvot kā vēlas, ārpus sabiedrības noliktajiem rāmjiem, un justies laimīgi. Manuprāt, atšķirībā no praida, bērniem daudz kaitīgāk ir skatīties lielāko daļu mūsdienu kinofilmu, žurnālu, videoklipu, kuros kā, piemēram, sievietes skaistuma standarts tiek parādīts kalsns ķermenis, milzīgas krūtis un dibens, pārmālēta seja, mākslīgi mati un nagi. Protams, par sevi ir jārūpējas un jāuztur formā, taču tas nenozīmē smiņķēties un maksimāli attālināties no sava dabiskā izskata. Tik bieži nākas redzēt meitenes, kas izskatās tik mākslīgas, un it kā jau viņas dara to vīriešu dēļ. Taču dažādas sociālās aptaujas un arī man pazīstamo vīriešu viedoklis vienmēr ir vienbalsīgs - jo dabīgāka, jo labāk. Un tad rodas tā nesaprašanās - meitenes it kā pucējas, lai dabūtu pareizos puišus, taču dabū tikai seklus pamuļķus. Ko tad Tu gaidīji, ja pati neizskaties diez ko gudra? Tādi ir tie izkropļotie skaistuma standarti. Runājot par fizisko formu, dažiem nav tāda fizioloģija, kas ļautu nēsāt S un M izmēra apģērbu, lai kā arī censtos. Vai tas nozīmē, ka šie cilvēki automātiski ir nelaimīgi atkritēji? Nebūt ne! Ikviens par sevi rūpējoties gan fiziski, gan garīgi var būt laimīgs un apmierināts. Dzīves vērtības un cilvēka vērtības jau ir pavisam citas. Kad man būs bērni, es viņus labāk vedīšu uz praidu nekā atstāšu pie televizora skatīties kā smukās, tievās, samālētās ir labākas par nesmukajām, resnajām, nekrāsotajām.
Viela pārdomām par patiesajām vērtībām un to, vai sabiedrības bailes un dusmas ir pamatotas, un vai tās vispār ir vietā.
Aicinu būt iejūtīgiem, iecietīgiem, saprotošiem un nemācīt citus dzīvot! Tevi taču tas patiesībā netraucē. Tolerance, tas ir atslēgas vārds.

Nobeigumā līdz šim vienīgais muzikālais gabals, pie kura es varētu meditēt.

Tuvojoties baskāju skrējienam

Pirmā skrējiena dalībnieki un atbalstītāji.

Kā jau nesen atgriežoties minēju, lai stimulētu savu skriešanas apņēmību, pieteicos 2. Baltijas baso pēdu ultramaratonam. Ultramaratons gan man nesanāks, jo pieteicos uz īsāko - 11 km - distanci. Divas nedēļas atpakaļ esot jūrmalā, nolēmu, ka ir taču pie reizes arī jāpamēģina drusku paskriet pa tām smiltiņām basām kājām, tā teikt, lai saprastu ap ko tā lieta grozās. Un sapratu... Noskrēju tikai kādu pusotru kilometru, maksimums 2, kad jau jutu tādu mazliet sūrstošu sajūtu pēdās, bet likās, ka nekas traks. Dažādu iemeslu dēļ skrējienu neturpināju, taču tas prom aizskrietais 1,5 km bija jāaiziet atpakaļ. Tad jau tā sūrstēšana kļuva uzmācīgāka. Tā kā pēdas bija aplipušas ar smiltīm, īsti nekādas izmaiņas nepamanīju. Pagulēju vēl nedaudz jūrmalā un devos nopeldēties. Bradāšana pa rievoto jūras gultni lika nopietni apdomāt, ka būs tās pēdas kārtīgāk jāapskata, jo kaut kā sāk palikt arvien nepatīkamāk. Taču tā kā pēc peldes pēdas atkal bija ietinušās smilšu aizsegā, un biedri drīz vien vēlējās mīties mājup, pirmo cītīgo skatu savām sūrstoši sāpošajām pēdām uzmetu tikai izstumjot velosipēdu no jūrmalas un piesēžot, lai notīrītos no smiltīm. Un tad es arī TĀS ieraudzīju - uz katras pēdas pa vienai pamatīgai cietai tulznai, turklāt uz kreisās pēdas tulzna bija uzrīvējusies tieši pa vidu zem kāju pirkstiem jeb tieši uz vietas, kurai, vismaz man pārvietojoties, ir lielākais spiediens. Tā nu aizkliboju līdz velosipēdam un minos mājup. Mīšanās gan nesagādāja nekādas sāpes, taču kad piestāju pie veikala, lai nopirktu pārtiku, staigāšana bija tīrās mokas, jo nevienu no pēdām īsti labi nevarēju pielikt pie zemes. Tā nu es savā zaļi punktotajā kleitā, kā īsta dāma, izklumpačoju veikalu un atvieglota uzsēdos atkal uz velosipēda, lai dotos mājās. Vakars pagāja lēni un klibi, nākamajā dienā tulznas bija joprojām. SECINĀJUMS - tam skrējienam pa smiltīm laikam tomēr vajadzēs patrenēties nopietnāk nekā bija domāts.
Vakar bija otrais baspēdu treniņa piegājiens, šoreiz apkārt Māras dīķim pa asfaltēto celiņu un zālīti. Mani jau dikti baidīja, lai uzmanos no stikliem utt., bet tikai skrienot basām kājām Tu sāc saprast baskājskrējēju domāšanu - loģistikā nopietnu lomu ieņem cītīga seguma vērošana, tā kā draudīgus šķēršļus, kas varētu mani savainot, pamanīju jau laikus. Kaut gan to nemaz nebija tik daudz, pat varētu teikt, ka nebija nemaz. Šoreiz tiku līdz 2 km, kad parādījās sūrstēšana, ko uzreiz uztvēru kā potenciālu tulznas veidošanos, kas tā arī bija - esmu tikusi pie vēl 2 jaunām tulznām. Taču tā kā vecās jau ir pazudušas, tad nav tik traki, un arī šīs jau šodien vairs nesāp. Laikam pēdas sāk saprast, ka zeķu un apavu laiks tik drīz neatgriezīsies. Jāsaka gan, ka vakar iegūtās tulznas nav tik lielas un arī ne tik sāpīgas, tā kā es to uztveru kā progresu. SECINĀJUMS - skriet ar basām pēdām pa asfaltu nav sāpīgi un traumējoši, ja Tu liec pareizi pēdu (piezemējoties uz pēdas priekšējās daļas, nevis papēža). Sajūta man likās pat aizraujoša, iedvesmojoša, jo pirmo reizi sajutu kā pēda pati sevi amortizē un darbojas gandrīz vai automātiski bez jebkādiem geliem, putām un vēl sazin kā, ko viņi tur būvē iekšā tajās pārmodernajās botās, kam cilvēki tērē daudzus simtus.
Šodien arī notika oficiālais baskājskrējēju treniņš Mangaļsalā, taču diemžēl nesanāca piedalīties. Cerams, nākošreiz, jo treniņi tiešām ir vajadzīgi.
Jaukus jums skrējienus ar un bez apaviem! Izmantojiet iespējas sazemēties ar Zemeslodi, uzņemt tās nebeidzamo enerģiju!

P.S. Drīzumā pirmie iespaidi par jaunajiem apaviem un inventāru, kurš vēl ir tikai ceļā no Obamas karalistes.

Ticība, cerība, mīlestība

Labdien!
Pēc gandrīz gada klusēšanas eniiba ir atgriezusies, cerams šoreiz bez nozušanas. :)
Kas tad notika pa visu šo gadu un kāpēc es nekā nerakstīju? Patiesībā jau es rakstīju, un ļoti daudz rakstīju - nupat kā ir iesniegts mans garadarbs, pretendējot uz dabaszinātņu bakalaura grādu, "Sapropeļa izmantošana augu attīstības stimulēšanai" un patiesībā tieši rīt ir lielā diena - AIZSTĀVĒŠANA. Es esmu satraukta, taču, par laimi, tikai patīkami satraukta, jo esmu pārliecināta par savu uzstāšanos, par ieguldīto darbu un zinu, ticu, redzu sevi veiksmīgi pavadot arī šo svarīgo notikumu.
Noticis jau, protams, ir ļoti daudz, to visu izstāstīt man pietrūkst pacietības, taču vēlos padalīties ar dažiem galvenajiem pavērsieniem manā dzīvē no pagājušā gada 23. augusta līdz šodienai.
CERĪBA.
18. maijā atkal piedalījos Nordea Rīgas maratonā, šogad latiņu paaugstinot līdz 10 km, kas man kā "skrējējai", kura skolas laikā ar mokām pieveica 2 km, ir liels sasniegums. Pirms tam 1. maijā, tāpat kā pagājušajā gadā, piedalījos Sieviešu skrējienā ar 7 km. Taču tikai pēc maniem pirmajiem 10 km es patiešām noticēju, ka spēju nākotnē sevi pilnveidot tiktāl, ka man būs pa spēkam arī 21 km un arī maratons. 18. maija rītā es neliku uz sevi lielas cerības - iepriekšējā nakts bija gandrīz vispār negulēta (ikgadējā Talsu rallija balle laukos), pēc pastaigām norvēģu zemes kalnos arī kāja sākusi pasāpēt skriešanas laikā, turklāt, pirms skrējiena pat nepaspēju kārtīgi iesildīties. Rēķinājos, ka iespējams neizdosies noskriet bez apstāšanās, kas parasti šādos garajos skrējienos ir mans mērķis. Taču notika
brīnumainais - es noskrēju jūtoties lieliski, pilna enerģijas, pat kāja nelika par sevi manīt! Pirmo reizi skrējienā man bija arī atbalstītāji skatītājos - mamma un brālis, kas izrādās man ir ļoti svarīgi un dod pamatīgu enerģijas pieplūdumu brīdī, kad trase jau ir pusē, parādās pirmais nogurums un tad Tu ieraugi savus mīļos, un enerģija atgriežas. Tomēr labākais brīdis ir finišs - skriet cauri Vecrīgai un apzināties, ka tūlīt skrējiens būs galā, ka tas ir izdarīts un paveikts. Sajūtas ir neaprakstāmi patīkamas! Šogad pēc finiša es sapratu ne tikai to, ka vienudien spēšu noskriet arī maratonu, bet arī sajutu spēcīgu apņemšanos savu skriešanas sezonu nopietni attīstīt, pagarināt un pilnveidot, jo līdz šim gada zīmīgais datums bija Nordea Rīgas maratons, dažus mēnešus pirms tā sāku trenēties un kā tas bija pagājis, beidzās arī mana skriešanas sezona, jo "vasarā taču ir tik karsti, rudenī dubļi un lietus, bet ziemā tik auksti". Šogad ir savādāk, šogad esmu apņēmusies sākt to lietu darīt nopietni. Lai nebūtu kur sprukt slinkuma brīžos, pieteicos arī Nike Riga run 14. septembrī un 2. Baltijas baso pēdu ultramaratonam 30. augustā uzreiz pēc manas 22. dzimšanas dienas. Ja aizmirsīsies šī brīža apņēmība, tad vismaz tuvojošies datumi, kuriem gribot negribot jāgatavojas, piespiedīs atsākt treniņus. Skriet ir tik forši! Šobrīd pasmejos, iedomājoties, ko es atbildētu pirms dažiem gadiem, ja kāds man tad teiktu, ka paies laiks un es teikšu: "Skriet ir forši!" Es tam toreiz neticētu. Tomēr vajag noticēt. Un ja arī jūs gribat noticēt, smelties motivāciju un atziņas, te būs mans pēdējā laika lielais atklājums un apmeklētākā interneta vietne - www.noskrien.lv
TICĪBA.
Lai cik arī šobrīd pārņemta ar skriešanas drudzi es būtu (ko pagaidām nākas nedaudz piebremzēt, jo norvēģu zemes kalnu trauma vēl liek sevi manīt), svarīgākā šī prombūtnes laika atziņa, ieguvums, kas pie manis ir atnācis ir tas, ka esmu atradusi savu ticību. Vieni tic Dievam, citi Islāmam, vēl kāds Laimai un Mārai, taču es ar tādām lietām nekad neesmu nodarbojusies, manī nav bijušas tāda veida vērtības. Taču kārtējās pārdomu rosinošās sarunas laikā ar vienu no savām labākajām draudzenēm, es atbildēju, ka neticu nekam. Jo nekas nav mūžīgs, ne par ko es nevaru būt pārliecināta, ka tas vienmēr būs. Vēlāk par šo atbildi domājot, es sajutos bēdīga, ar tādu kā tukšumu. Visu prātā pārcilājot, es tomēr sapratu, ka ir viena lieta, kam es ticu. Es no visas sirds ticu, ka man būs viss, ko es vēlos. Es to neceru, es tam ticu. Un tad šī pati draudzene mani iepazīstināja ar, kā es to mēdzu saukt, Visuma teoriju. Arī jums iesaku noskatīties filmu (kaut vai tajā pašā youtube) vai izlasīt grāmatu "The Secret". Jāsaka gan, ka tā ir tādā paseklā veidā, kur galvenās vēlmes un vērtības aprobežojas ar naudu un mašīnu. Taču no tās pērles var izlasīt arī tie, kuriem gribas kaut ko vairāk. Zinātniskāk un plašāk par Visuma pievilkšanās likumu runā arī Vadims Zēlands grāmatā "Dzīvais transērfings".
Īsumā par Visuma teoriju. Viss Visumā balstās uz pievilkšanās spēku. Mēs atrodamies uz Zemes, jo tā mūs pievelk (gravitācija). Tāpat arī Mēness riņķo ap Zemi gravitācijas dēļ, un Zeme riņķo ap Sauli Saules gravitācijas ietekmē utt. Arī mēs paši, cilvēki, esam tādi mazi magnētiņi. Mēs sev pievelkam lietas, par kurām pastiprināti domājam, kam pievēršam uzmanību. Šī mehānisma pamatā ir vienkārša fizika. Visam piemīt vibrācija - mēs pārvietojamies un sakustinām gaisu - vibrācija, runājam, izplatās skaņa - vibrācija. Tāpat arī cilvēka šūnām piemīt vibrācija - piemēram, veselas šūnas vibrē savādāk nekā slimas. Un šūnas arī vibrē atšķirīgi atkarībā no tā, kā mēs jūtamies - kad izjūtam pozitīvas emocijas, vibrācija ir spēcīgāka, kad negatīvas - vibrācija ir vāja. Tieši tāpēc labais pasaulē ir spēcīgāks par slikto. :) Līdz ar to mēs sev pievelkam lietas ar līdzīgu vibrāciju. Jo vairāk domāsim par pozitīvo, jo vairāk "vibrēsim" pozitīvajā frekvencē un pievilksim sev pozitīvo, un otrādi. Taču Visuma teorijai ir daži būtiski noteikumi:
1. Ir jāsaka paldies par visu labo, kas mums jau ir un jādomā labas domas.
2. Ir jākoncentrējas uz ļoti konkrētām lietām. Nepietiks tikai gribēt būt laimīgam, jo mums taču pašiem ir jāzina, kas mūs dara laimīgus!
3. Ir jāiemācās iztēloties, vizualizēt sevi vēlamajā situācijā. Nevis "es vēlos kaut...", bet "es esmu, man ir".
4. Pievilkšanās nesaprot vārdu "ne". Ja Tu domāsi "kaut es vairs neslimotu", Tu turpināsi slimot, jo Tu koncentrējies uz slimību! Pareizi būtu vizualizēt sevi "es esmu/būšu vesels".
5. Paralēli ir arī jāiemācās ieraudzīt un - galvenais - IZMANTOT izdevības. Visuma teorija nav nekāds brīnumlīdzeklis vai Aladins no burvju lampas (kā gan tas ir attēlots filmā), tas ir rīks darbam ar sevi, attieksmes mainīšanai, noticēšanai un sevis atvēršanai jaunām iespējām.
6. Mēs nevaram ietekmēt citus cilvēkus. Respektīvi, Tu nevari gribēt, lai kāds konkrēts cilvēks Tevi mīlētu vai rīkotos tā, kā Tu vēlies. Taču Tu vari vēlēties mīlestību un saskaņu.
Iespējams, sākumā tas izklausās traki! Tomēr man tā bija atklāsme, beidzot kāds konkrēts izklāsts, kas apvienoja visu, ko iepriekš biju sev piefiksējusi kā vērtīgu. Un pats svarīgākais - tas tiešām strādā! Es zinu, ka daudzi tam netic, un Visuma teorija vispār izraisa diezgan asas diskusijas, taču ir arī jāsaprot, ka vēloties lielu māju, tas nevar notikt vienā dienā, mēnesī un arī pat ne gadā. Un Visuma teorija noteikti nav domāta, lai sasniegtu lietas, neko nedarot. Atkārtošos, ka tas ir RĪKS lietu ieraudzīšanai citā gaismā un iespēju pamanīšanai.
Nu tad šodienai pietiks.
Atrodiet arī sev kādu spēcīgu lietu, kam ticēt, kādu nodarbošanos, kas iepriecina un ļauj izvirzīt jaunus mērķus.
Ticiet, ceriet un mīliet!