Mani laikam piemeklējusi kāda mūza vai mūzis, jo ideju uzplaiksnījumi, ko īstenot šeit, mani pārņem ik pa brīdim. Nemaz jau ne tik sen tapa iepriekšējais ieraksts, kad lūk! Man atkal ir ko teikt. Kā jau noprotat - šis tas nopietns un šis tas nenopietns.
Nopietni nenopietnai analīzei es šoreiz esmu izvēlējusies dienu, par kuru iepriekš pat aizmirsu piebilst. Par vakardienu, proti, 14. februāri. Labāk zināmu kā Svētā Valentīna dienu. Visiem labi zināms, kāpēc tieši Valentīna vārdā šis datums nodēvēts, tāpēc vēsturē neiedziļināšos. Ja nu tomēr kāds šobrīd ir neizpratnē, te viss ir ļoti smalki un precīzi aprakstīts.
Katru gadu tuvojoties februāra vidum visapkārt ir jūtama tā neatvairāmā, satraukuma pārpilnā, maģiskā... stresa epidēmija! Ooo, jā! Jūs klausāties vienā no Valentīna dienas oponentiem. Hm... nu nav jau tā, ka esmu negatīvi noskaņota pret Valentīnu, svētkiem vai mīlētājiem, bet gan pret to lieko, nevajadzīgo komercializāciju, kas ap to visu ir sacelta. Gluži kā Ziemassvētki ir pataisīti par mandarīnu un nekam nevajadzīgu dāvanu (atzīsim, lielākoties mēs tiešām nopērkam ko īsti nevajadzīgu) maratonu, tāpat arī šie, nosacīti, "Mīlētāju svētki", ar reklāmu inficētajos ļaudīs iesēj domu, ka tieši šodien un tieši tā ir jāatzīstas mīlestībā, jādāvina banālas dāvanas un jālīmē sirsniņas uz visām iespējamām ķermeņa daļām. Šajā sakarā es esmu tik nosodoša, jo mani kaitina un patiesībā pat uztrauc tas, ka ir tik daudzi pāri, kuri gaida 14.02., jo tad taču "būs īstā romantika un mīlestības apliecinājumi". Viena diena gadā? Nopietni?? Labi, vēl jau ir arī dzimšanas dienas un Ziemassvētki. Bet tiešām?? Dažas dienas mīlestībai? Un arī tad uzspēlētai - jo "sveikt jau vajag, tāpēc, ka vajag"... Un kas tad galu galā ir romantika? Vakariņas skaistā restorānā, sarkanas rozes, šokolādes sirsniņas? Kur tad ir tas unikums, neparedzamība, tauriņi vēderā?
Es uzskatu, ka īsta mīlestība ir tā, kura nav ievietojama kaut kādos sabiedriskā uzskata rāmjos, kura ir skaista, lieliska, unikāla un laimes pilna tieši ar to, ka ik diena ir Mīlestības svētki. Romantika un mīlestība ir mīļuma pilni pieskārieni, un nejauksim to ar erotiku, - rokas saņemšana, matu pabužināšana, viegla bučiņa uz pieres, tikai tikko jūtams glāsts gar roku vai muguru, kad jūs samaināties durvju ailē... Es varētu turpināt vēl un vēl. :) Ja mēs runājam par materiālajām lietām, arī tas taču ir vispatīkamāk un liek kaklā iespraukties aizkustinājuma kamolam, ja pilnīgi negaidīti otrā pusīte ir pagatavojusi tavu mīļāko ēdienu, pasniedz tev mazu dāvaniņu, pat nieciņu, kaut tā būtu tikai no stieplītes izlocīta puķīte, tā vienkārši, ne par ko. Tāpēc, ka gribējās, nevis tāpēc, ka tā vajag; jo otrs gaida. Nezinu kā jums, bet manā dzīvē tiešām visi labākie notikumi saistās ar to, ka tie bija negaidīti, pat nevarēju iedomāties, ka tas varētu notikt! .. Rūpes katrā vārdā, pieskārienā un klusuma brīdī, TĀ ir mīlestība. Nedomāju, ka laimīgi un mīlēti jūtas tie, kuri pavada romantisko kino cienīgu 14.02., bet visu pārējo gadu nodzīvo rutīnā, pat vienaldzībā.
Iespējams, kāds no jums šobrīd ir patiesi aizsvilies un nosolās vairs nekad nelasīt, ko tā Sabīne tur raksta. Bet varbūt jūs vienkārši esat sapratuši, ka man ir taisnība... Svētie pasarg', es to neapgalvoju! Pilnīgi iespējams, ka es te melšu smieklīgus niekus. Ja precizējam, 50%. Kāpēc 50? Tāpēc, ka vienmēr, ja atbilde ir vai nu jā, vai nē, iznākums ir vienlīdz iespējams, puse uz pusi. Es nevēlos, lai vakardienas svinētāji manu viedokli uztvertu kā apvainojumu un noniecinājumu. Man ir patiess prieks par tiem, kuri burvīgā romantikā pavadīja 14.02. gluži tāpat kā jebkuru citu dienu, neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav atzīmēta par Mīlestības dienu. Jūs acīmredzot esat atraduši visā šai lietā balansu. :) Es Valentīna dienu nesvinu un nesvinēšu (pamatskolā es to, protams, darīju, tieši tā kā reklāma un tīņu filmas to paredz) kaut vai tikai tāpēc, ka šīs dienas komerciālā un liekulīgā puse man uzdzen nelabumu, bet noteikti ne romantiku. Tomēr, galvenokārt, tādēļ, ka ja es un ja viņš tā gribam, katra diena ir Mīlestības svētki.*(:
Viena no nedaudzajām lietām, kas tieši man 14.02. padara īpašu ir tas, ka atkal varu noskatīties Titāniku. Nu nespēju es tam šedevram pretoties. Vairāk mūzikas, smeldzīgā mīlasstāsta un vēsturiskā aspekta nekā Leonardo un Keitas dēļ. Lai gan viņi tur tiešām nospēlēja spīdoši. Taču arī Titāniku labāk skatīšos savā datorā oriģinālajā valodā, un vismaz aizkustinošo stāstu nepārtrauks reklāma par Krokodilu Dandiju. :D Krokodils ir laba lieta, bet ne kokteilī ar Titāniku.
Ceru, ka jūs mīlat sevi, mīlat viens otru un katru dienu. Ne brīdi mazāk, ne brīdi tikai tāpēc, ka vajag.
Laimīgus Mīlētāju svētkus! Jā, tie ir arī šodien, un būs rīt, parīt, aizparīt...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru