Kā jau tas bija paredzams, līdz pirmajam ierakstam nebija ilgi jāgaida. Galu galā, ja jau bija doma par blogu, tad jau bija arī šādas tādas idejas, par ko rakstīt. :)
Tad nu šodien jūs uzrunāju ar populāro mēles mežģi "Dzīvo dzīvē ...". Nezinu, vai nu tā būtu manas mēles meistarība, bet šo jau nu es īsti par advancētu neuzskatu. Diezgan viegls, ja salīdzina, piemēram, ar "Žeņšeņs jāšķērē šķērsām" :D ehh.. nu tas tā - pavisam nost no tēmas.
Tātad... dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi,... dzīvo dzīvē SAVU dzīvi!
Kas šajā atziņā ir tik īpašs un manas apceres vērts?
Pirmkārt, tā ir mana atziņa. Pavisam nesena, tāpēc jau vairākas dienas gaida iespēju būt pierakstītai, aprakstītai un izteiktai.
Sava dzīve... It kā tik vienkārši, bet tomēr tik sarežģīti un grūti. Es sevi pieķēru pie domas, ka ļoti bieži vēlos daudz tā, kas ir citiem. Iedomājos, ka gribētu būt viņu vietā. Dzīvot viņu dzīves... Es nedomāju, ka tā ir skaudība. Nē, es neskaužu. Man nav žēl, ka cilvēki ir laimīgi un dzīvo skaistas dzīves. Tā drīzāk ir tāda mērķu meklēšana - "lūk, es sev gribētu to un tā, un jā, arī to es gribētu sasniegt".
Un tad... Kāpēc??? Kāpēc laimīgi un apgaroti smaidīt par citiem? Vai tad mana dzīve ar kaut ko ir sliktāka? Te nu radās atbilde - NAV!!! (Tālāk sekojošais nav lielīšanās) Es domāju, ka man patiesībā ir ļoti paveicies - es esmu vesela, man ir pilnīgi apmierinošas prāta spējas, ar kuru palīdzību esmu daudz sasniegusi (vismaz man tas ir daudz), šur tur arī paceļojusi, man ir ģimene, kura mani mīl, uzticami draugi un lielisks mīļotais. Un pats galvenais - man vēl visa dzīve ir priekšā, kurā mani gaida daudz dažādu iespēju, vienīgais ir saņemties, lai tās izmantotu. Vai tad kaut kas vēl ir vajadzīgs? ... Nu jā, vienmēr jau vajag kaut ko vēl, bet vai tas nozīmē, ka bez tā mēs esam nelaimīgi un dzīvojam nelaimīgas dzīves? NĒ!
Tā, manuprāt, ir lielākā cilvēku - mūsu visu - kļūda. Mēs ne vienmēr protam paskatīties sev apkārt, ieraudzīt to jauko un skaisto, kas mūsos, mūsu dzīvēs ir. To, man šķiet, sauc par pieradumu. Mums liekas, ka viss, kas mums ir, ir kaut kas pašsaprotams, nekas īpašs. Taču tā nebūt nav - kā mēs justos, ja mums tā visa nebūtu? Jā, tad mēs būtu nelaimīgi. Un tikai tad saprastu, ko esam pazaudējuši.
Izklausās jau tik banāli - to, kas mums ir, mēs novērtējam tikai tad, kad tas ir pazaudēts.
Bet tā ir! Mēs skatāmies uz citiem, gribam būt viņu vietā, tomēr bieži vien pat neiedomājamies, ka arī mūsu, sauksim tos par elkiem, ir savas problēmas, savas sliktās dienas, savas bēdas un asaras. Varbūt ir kāds, kurš skatās uz mani, uz tevi un grib būt tavā vietā, jo viņam izskatās, ka tava dzīve ir tik lieliska un tajā nav nekādu trūkumu. Kā ir patiesībā? Trūkumi ir manā dzīvē, tavā dzīvē, manu elku dzīvē un arī tavu elku dzīvē. To mēs katrs vislabāk zinām. Svarīgs uzdevums ir iemācīties priecāties par savu dzīvi, par to kāda tā ir. Varbūt tev šobrīd ir grūti, bet iepriekš taču ir bijuši mirkļi, kuros biji patiesi laimīgs/a? Un būs arī nākotnē! Tā tas notiek ar visu - pēc lietus saule spīd, pēc ekonomikas lejupejas notiek augšupeja, un pēc melnās strīpas dzīvē nāk baltā. Es ceru, ka katrs no jums/mums to kaut vai tikai dziļi, dziļi sirdī, bet zina. Dzīve ir pārāk īsa, aizņemta un sarežģīta, lai tos neilgos atpūtas mirkļus aizēnotu ar žēlošanos. Jūs taču man piekritīsiet. Un nevajag gaidīt, kad atnāks princis baltā zirgā, algas čeks vai psihologs un iemācīs pareizi dzīvot. Tas jāmācās pašiem. Man ļoti patīk ideja, ko pamanīju vienā filmā (neatceros kādā, bet, manuprāt, galvenajā lomā bija Viliss un Feifere) - ģimene pēc garās darba dienas sēž pie galda un pārrunā dienas notikumus. Un tad viņi uzdod viens otram jautājumu "Kas šodien tev bija sliktākais un labākais?" Diezgan oriģināli, pēc manām domām, - lieliska iespēja, kā saprast, kas tevi nomāc, bet tajā pašā laikā arī paskatītos uz gaišo. Mums arī tā būtu jādara.
Es tā darīšu! Dariet tā arī jūs!
Varat izteikt domas, varat padomāt paši pie sevis, galvenais - padomājiet! Ceru, ka padarīju kāda dienu labāku, varbūt devu kādas jaunas atziņas, varbūt jums vienkārši patiks dziesma, ko pievienoju. Ne īsti par tēmu, bet kaut kā šodien ripītojās pleijerī - PP - Tu un es
Lai jauka atlikusī diena - es pošos uz teātri, šodien Nacionālajā studenti par Ls1 var noskatīties ģenerālmēģinājumu izrādei "Ideāls zaglis". Cerams būs labais!
p.s. Tomēr atradu gan, kas tā par filmu
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru