Par gastronomiju

Gastronomy is the art or science of food eating; the study of food and culture, with a particular focus on gourmet cuisine.

 Gastronomija ir zinātne par pārtikas ražošanu, lauksaimniecību, zemes ekonomiju, socioloģiju un antropoloģiju.

 Tādi ir interneta tīmeklī pieejamie termina "gastronomija" skaidrojumi. Vismaz no tiem, kuri man likās visprecīzākie vai vienkārši iepatikās.

Šīs tēmas realizēšanai gatavojos vairākas dienas, gan tāpēc, ka gaidīju īsto brīdi rakstīšanai, gan tāpēc, ka līdz šim īsti nebija laika. Esmu ļoti aizņemta persona. :D Patiešām, pēdējās dienas bija trakas un notikumiem bagātas. Bet ne par to ir stāsts. Šīsdienas pārdomu materiāls top, kamēr fonā tiek uzburts tiramisu. Mammīte ar brāli pasākuši pa brīvdienām visādas interesantas receptes īstenot, žēl, ka man tie gardumi tiek tikai reizi divās nedēļās. :( Šobrīd, kad jūs zināt kādus desertus es ēdīšu, varu palielīties arī ar tiem našķiem, ko es pati nesen pagatavoju. Receptīte bija ļoti vienkārša - cepti, pildīti bumbieri. Es gan gribēju nofotogrāfēt visu procesa gaitu, bet aizmirsu :D Tāpēc sanāca tikai sākums un beigas.

Fotogrāfijā varbūt neizskatās īpaši apetītelīgi, bet visi ļoti slavēja, un sāta sajūta arī no tiem man radās jau pēc pusbumbiera. Procedūra sekojoša - nomazgā bumbierus, pārgriež uz pusēm, izņem serdītes un vēl drusku mīkstumiņu, lai izveidojas tā kā bļodiņas, pārber ar kanēli, piepilda ar biezpienu (es domāju, ka var ņemt jebkādu), vēlreiz pārber ar kanēli, pārlej ar medu, liek krāsnī cepties. Cep apm. 10 min 200 grādos, pa to laiku saberž Selgas cepumus. Pēc 10 min izņem no krāsns, pārber ar cepumiem un vēlreiz medu, cep kamēr mīksti. Jāatzīst, ka man sanāca paši bumbieri drusku pacieti, jo paņēmu vislielākos un cietākos, kādus Rimi atradu, un arī temperatūra man īsti 200 grādi nebija. Bet ja jau visiem garšoja, tad bija OK.

Tas tā par manu virtuves izzināšanu un kulināres prasmju apgūšanu.

Gastronomija. Hmm... nu tas ir dzīves pamatā, vai ne? Ēd, lai dzīvotu. Mums katram ir savi mīļākie ēdieni, savi našķi, ierastās maltītes un svētku kārumi. Tomēr, cik bieži mēs aizdomājamies, vai tas, ko diendienā lietojam, ir veselīgs? Vai tikai tajā nav vairāk ļaunuma nekā labuma? Un vai mums tas tik tiešām ir vajadzīgs? Šādas domas mani jau dažus gadus atpakaļ noveda pie lēmuma par gavēšanu. Es zinu, ka gavēt var katrs, kad grib un kā grib, tomēr man vienmēr bija vēlme to darīt tieši kristiešu gavēņa laikā. Proti, 40 dienas pirms Lieldienām. Taču katru gadu attapos tikai tad, kad gavēnis jau bija pusē. Šogad mani laicīgi pamodināja DELFI raksts Gavēņa laiks: kā un kāpēc gavēt. Raksts vēsta, ka gavēnis sākas 22.02., tā kā to izlasīju 21., jutos mazliet nekomfortabli par faktu, ka neesmu paspējusi tam ne sagatavoties, ne īsti izlemt, no kā šajā laikā atteikšos! Tomēr paskaitot dienas un pasērfojot tīmeklī, secināju, ka DELFI šoreiz snieguši nekorektu informāciju - Lieldienas šogad ir 8.04., tas nozīmē, ka no 22.02. sanāk 47 dienas, kas neatbilst tradicionālajam gavēņa periodam. Izrādījās, ka gavēnis, man par laimi, sākas 29.02., nākoštrešdien. Tā nu es jau esmu izlasīju visus iespējamos rakstus par gavēni, galvenokārt, tādēļ, lai noskaidrotu, kā pareizi to darīt, jo organismu nedrīkst pēkšņi šokēt, atņemot svarīgas barības vielas un nedodot neko vietā. Gavēņa aizsākumi, protams, ir meklējami reliģijās, tomēr man patīk ideja, ka gavēnis ir ne tikai reliģiskas pārliecības pienākums, bet arī laiks pārdomām, sevis attīrīšanai, pārbaudīšanai un jaunā iepazīšanai. Turklāt, gavēt var ne tikai fiziski - atsakoties no konkrētu produktu grupas lietošanas uzturā, bet arī garīgi, emocionāli - piemēram, censties domāt labas domas, izskaust aizkaitināmību, dusmas, skaudību vai mazāk lietot internetu, TV. Tas taču ir tik jauki arī pret līdzcilvēkiem, ja tu centies, piemēram, nesadusmoties par sīkumiem, par kuriem parasti dusmotos! Īsta rakstura audzināšana! Es atteikšos no gaļas, saldumiem un alkoholiskajiem dzērieniem. Ar gaļu man šķiet nopietnu problēmu nebūs, jo reiz jau es piekopu veģetāru dzīvesveidu, alkohols arī tāda sīka vienība, jo atkarīga neesmu, bet ar saldumiem gan varētu būt traki - es dievinu šokolādi! Tomēr, kā jau teicu - būs iespēja sevi pārbaudīt un audzināt. Manas garīgās apņemšanās gan es atstāšu pie sevis... :)

Nu ko! Varbūt būšu jūs iedvesmojusi, un kāds vēl vēlas pamēģināt no kaut kā atteikties? Es personīgi, lai organismā neradītu iepriekš minēto šoku, esmu sameklējusi tiiiik daudzas receptes! Jaunā atklāšana ir sākusies jau tagad, jo, godīgi sakot, lielākā daļa manu maltīšu bija robežās - kartupeļi, gaļa, dārzeņi, salāti. Līdz šim šķita - ko tad vēl var citu ēst? Izrādās kļūdaini esmu spriedusi arī par rīsiem - domāju, ka tie ir barības vielām bagāti, tomēr kā gaļas aizvietotāji tie ir visnederīgākie - tajos, salīdzinot ar citiem graudaugiem, ir vismazākais olbaltumvielu saturs. Jā, galvenais, uz ko tagad īpaši jāspiež būs olbaltumvielas, jo tās visvairāk tiek uzņemtas caur gaļu. Esmu atklājusi daudzus jaunus produktus, kuru nosaukumus pat nebiju dzirdējusi, un tos var gatavot tik dažādos veidos, un vēl jau visas tās garšvieliņas un mērcītes.Tā vien šķiet, ka līdz šim esmu dzīvojusi kā rāmī, aprobežojoties ar niecīgu devu no tā, kas vispār ir pieejams! Runājot par pieejamību, jā, liela daļa manu nākotnes maltīšu sastāvdaļu vienkāršos veikalos nav atrodami, ja arī ir, tad cītīgi jāmeklē, un daudzi pārdevēji pat nav informēti, ka viņu veikalā tāds produkts ir. Taču es esmu apņēmības pilna un, kā jau teicu, gatavošanās ir sākusies - šodien iepirku dažādas garšvielas un nedzirdētos graudaugu produktus arī izčekoju.

Mana lielā problēma saldumi tiks aizvietoti ar augļiem - svaigiem, žāvētiem, kaltētiem, putrās, sulās un tējās. Medu arī it kā var, bet man tas nav tik mīļš, lai varētu patērēt lielos daudzumos.

Ko lai vēl piebilst nobeigumā? eniiba.blogspot.com uz laiku, iespējams, kļūs par recepšu lapu, jo domāju, ka savos jaunatklājumos un to garšās padalīšos arī ar jums. Vēl jau es, protams, jūs cītīgi informēšu par to, kā man veicas, cik ļoti man kārojas šokolāde, un kādas ir manas sajūtas gaļas neēdāja lomā. Kas zina? Varbūt Lieldienās man neko no tā nemaz vairs negribēsies, varbūt es jutīšos tik labi, ka kļūšu par pārliecinātu negaļinieku. Kāpēc es vārdam veģetārietis izmantoju aizstājējus? Tāpēc, ka veģetārieši sevi ierobežo daudz vairāk nekā es to plānoju darīt, viņiem ir mazliet citi uzskati - atteikšanās arī no olām, piena produktiem un zivīm. To es šoreiz nedarīšu, sākumā aprobežošos tikai ar gaļu parastajā izpratnē. Visu pārejo varbūt nākošgad.

Atā un labu apetīti!

P.S. Viena saitīte, kas mani sevišķi iedvesmo - GAVĒNIS

Pēc referenduma...

Nu sveiki, patriotiskie, atbildīgie Latvijas pilsoņi!

Es ar jums lepojos! 74,8% PRET ir pozitīvs un atbilstošs rezultāts. Tāds kārtīgs PRET! Visu dienu skatījos ziņu izlaidumus, klausījos intervijas ar latviešiem Latvijā un ārzemēs. Īsti patriotiska un vienojoša sajūta pārņēma. Prieks, ka tas barikāžu spīts, kas latviešos izlauzās 91., nekur nav pazudis. :) Malači mēs esam!

Vakar vietējās diskusijās saklausīju vēl kādu svarīgu atziņu - apstrīdēt valsts valodu ir tas pats, kas apstrīdēt himnu vai karogu. Varbūt kādam pēkšņi ienāks prātā nomainīt arī tos?!?! Absurds! Tieši tas arī bija viss vakardienas pasākums. Bet tāpēc svarīgi bija parādīt, kāda ir mūsu attieksme pret šādiem tautas un valsts simbolu apstrīdēšanas mēģinājumiem. Par citiem valsts simboliem lasi šeit.

Tomēr... ziniet, nekas vēl nav beidzies. Šoreiz lieta ir stipri nopietnāka nekā parastas Saeimas vēlēšanas...

Un runājot par Saeimas vēlēšanām, pagaidām esmu diezgan pārliecināta, ka turpmāk tajās dalību neņemšu. Jā, tas ir nepareizi nostāties malā valstij politiski nozīmīgos notikumos. Bet... Ļaujiet es jums paskaidrošu, kādēļ es domāju, ka Latvijā vēl ilgi nebūs pilnvērtīgi lemtspējīga valdība.

S. Dali "Kūstošie pulksteņi"

Mans skaidrojums patiesībā ir ļoti vienkāršs. Šādas mums neizdevīgas īpatnības cēlonis ir latviešu tautas vēsturiskais aspekts. Nu, padomājiet paši! Latvieši kā tādi pirmoreiz ir pieminēti ~13. gadsimtā krustnešu iekarojumu aprakstos. Noauguši zemnieki, vācu muižnieku klaušu pildītāji līdz pat 19.gadsimtam, kad beidzot 1817. gadā atcēla dzimtbūšanu un aizliedza klaušas. Jaunlatviešu kustība vēlāk uzņēma apgriezienus, bet valsts iekārta kā tāda vēl nepastāvēja, jo latvieši jau bija Krievijas impērijas sastāvā. 1918. gadā beidzot tika nodibināta Latvijas valsts. Daži gadi un bladāc! Atkal krievu iebrukums šoreiz jau zem nosaukuma Padomju Sociālistisko Republiku Savienība. Un tikai 1991. atkal brīva valsts. Tīrā matemātika - Latvija kā valsts ar pārvaldes sistēmu, ministrijām un visu pārējo pastāv tikai 20 gadus! Lūk, arī atbilde! Ministri un politiķi viens pēc otra cenšas piemērot Latvijai skandināvijas, Vācijas, ASV vai vēl kādu lielu valstu valdību piemērus. Kur ir loģika? Ja tās vienmēr ir valstis, kuras nekad nav bijušas pakļautas, kurām ir senas un nostiprinātas, līdz detaļai izstrādātas vadīšanas tradīcijas. Un Latvija ir tikai 20 gadu jauna, ja rēķina to laiku, kurā tiešām pašai valstij un tautai ir bijusi iespēja kaut ko lemt. Kāda galu galā ir iespēja, ka mums viss varētu notikt un strādāt tā kā, piemēram, Lielbritānijā? Manuprāt, niecīga. 

Es uzskatu, ka politiķiem un arī mums, pilsoņiem, ir jāsaprot, ka Latvija gluži nav salīdzināma ar lielajām valstīm. Un varbūt pirmajiem jābeidz izdomāt visu ko jaunu un beidzot jādomā LATVISKI, neignorējot to, kas jau ir. Ir jāiziet un jāplāno no tā. Un otrajiem - jābeidz čīkstēt, ka citur viss ir labāks - labāka valdība, gudrāki politiķi... Jo tā tas nav - citiem (ar kuriem pārsvarā tiek salīdzināts) vienkārši ir pārbaudītākas sistēmas. Ar pārbaudītu jāsaprot simtiem gadu... Tā kā Latvijai ir pēc kā un kur tiekties. Tikmēr es gaidīšu, kad kaut kas radikālāk mainīsies uz labo pusi, jo neredzu jēgu turpmāk balsot vēlēšanās par cilvēkiem, kuri nesaprot to, ko es varu saprast savos 19 gados ar vidusskolas izglītību.

P.S. Jums tagad ir iespēja novērtēt katru ierakstu šeit. Zemāk ir tāda iespēja kā Reakcijas, varat iezīmēt jūsu viedoklim atbilstošāko.

Nopietni par nenopietno un otrādi

Mani laikam piemeklējusi kāda mūza vai mūzis, jo ideju uzplaiksnījumi, ko īstenot šeit, mani pārņem ik pa brīdim. Nemaz jau ne tik sen tapa iepriekšējais ieraksts, kad lūk! Man atkal ir ko teikt. Kā jau noprotat - šis tas nopietns un šis tas nenopietns.

Nopietni nenopietnai analīzei es šoreiz esmu izvēlējusies dienu, par kuru iepriekš pat aizmirsu piebilst. Par vakardienu, proti, 14. februāri. Labāk zināmu kā Svētā Valentīna dienu. Visiem labi zināms, kāpēc tieši Valentīna vārdā šis datums nodēvēts, tāpēc vēsturē neiedziļināšos. Ja nu tomēr kāds šobrīd ir neizpratnē, te viss ir ļoti smalki un precīzi aprakstīts.

Katru gadu tuvojoties februāra vidum visapkārt ir jūtama tā neatvairāmā, satraukuma pārpilnā, maģiskā... stresa epidēmija! Ooo, jā! Jūs klausāties vienā no Valentīna dienas oponentiem. Hm... nu nav jau tā, ka esmu negatīvi noskaņota pret Valentīnu, svētkiem vai mīlētājiem, bet gan pret to lieko, nevajadzīgo komercializāciju, kas ap to visu ir sacelta. Gluži kā Ziemassvētki ir pataisīti par mandarīnu un nekam nevajadzīgu dāvanu (atzīsim, lielākoties mēs tiešām nopērkam ko īsti nevajadzīgu) maratonu, tāpat arī šie, nosacīti, "Mīlētāju svētki", ar reklāmu inficētajos ļaudīs iesēj domu, ka tieši šodien un tieši tā ir jāatzīstas mīlestībā, jādāvina banālas dāvanas un jālīmē sirsniņas uz visām iespējamām ķermeņa daļām. Šajā sakarā es esmu tik nosodoša, jo mani kaitina un patiesībā pat uztrauc tas, ka ir tik daudzi pāri, kuri gaida 14.02., jo tad taču "būs īstā romantika un mīlestības apliecinājumi". Viena diena gadā? Nopietni?? Labi, vēl jau ir arī dzimšanas dienas un Ziemassvētki. Bet tiešām?? Dažas dienas mīlestībai? Un arī tad uzspēlētai - jo "sveikt jau vajag, tāpēc, ka vajag"... Un kas tad galu galā ir romantika? Vakariņas skaistā restorānā, sarkanas rozes, šokolādes sirsniņas? Kur tad ir tas unikums, neparedzamība, tauriņi vēderā?

Es uzskatu, ka īsta mīlestība ir tā, kura nav ievietojama kaut kādos sabiedriskā uzskata rāmjos, kura ir skaista, lieliska, unikāla un laimes pilna tieši ar to, ka ik diena ir Mīlestības svētki. Romantika un mīlestība ir mīļuma pilni pieskārieni, un nejauksim to ar erotiku, - rokas saņemšana, matu pabužināšana, viegla bučiņa uz pieres, tikai tikko jūtams glāsts gar roku vai muguru, kad jūs samaināties durvju ailē... Es varētu turpināt vēl un vēl. :) Ja mēs runājam par materiālajām lietām, arī tas taču ir vispatīkamāk un liek kaklā iespraukties aizkustinājuma kamolam, ja pilnīgi negaidīti otrā pusīte ir pagatavojusi tavu mīļāko ēdienu, pasniedz tev mazu dāvaniņu, pat nieciņu, kaut tā būtu tikai no stieplītes izlocīta puķīte, tā vienkārši, ne par ko. Tāpēc, ka gribējās, nevis tāpēc, ka tā vajag; jo otrs gaida. Nezinu kā jums, bet manā dzīvē tiešām visi labākie notikumi saistās ar to, ka tie bija negaidīti, pat nevarēju iedomāties, ka tas varētu notikt! .. Rūpes katrā vārdā, pieskārienā un klusuma brīdī, TĀ ir mīlestība. Nedomāju, ka laimīgi un mīlēti jūtas tie, kuri pavada romantisko kino cienīgu 14.02., bet visu pārējo gadu nodzīvo rutīnā, pat vienaldzībā.

 

Iespējams, kāds no jums šobrīd ir patiesi aizsvilies un nosolās vairs nekad nelasīt, ko tā Sabīne tur raksta. Bet varbūt jūs vienkārši esat sapratuši, ka man ir taisnība... Svētie pasarg', es to neapgalvoju! Pilnīgi iespējams, ka es te melšu smieklīgus niekus. Ja precizējam, 50%. Kāpēc 50? Tāpēc, ka vienmēr, ja atbilde ir vai nu jā, vai nē, iznākums ir vienlīdz iespējams, puse uz pusi. Es nevēlos, lai vakardienas svinētāji manu viedokli uztvertu kā apvainojumu un noniecinājumu. Man ir patiess prieks par tiem, kuri burvīgā romantikā pavadīja 14.02. gluži tāpat kā jebkuru citu dienu, neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav atzīmēta par Mīlestības dienu. Jūs acīmredzot esat atraduši visā šai lietā balansu. :) Es Valentīna dienu nesvinu un nesvinēšu (pamatskolā es to, protams, darīju, tieši tā kā reklāma un tīņu filmas to paredz) kaut vai tikai tāpēc, ka šīs dienas komerciālā un liekulīgā puse man uzdzen nelabumu, bet noteikti ne romantiku. Tomēr, galvenokārt, tādēļ, ka ja es un ja viņš tā gribam, katra diena ir Mīlestības svētki.*(:

Viena no nedaudzajām lietām, kas tieši man 14.02. padara īpašu ir tas, ka atkal varu noskatīties Titāniku. Nu nespēju es tam šedevram pretoties. Vairāk mūzikas, smeldzīgā mīlasstāsta un vēsturiskā aspekta nekā Leonardo un Keitas dēļ. Lai gan viņi tur tiešām nospēlēja spīdoši. Taču arī Titāniku labāk skatīšos savā datorā oriģinālajā valodā, un vismaz aizkustinošo stāstu nepārtrauks reklāma par Krokodilu Dandiju. :D Krokodils ir laba lieta, bet ne kokteilī ar Titāniku.

Ceru, ka jūs mīlat sevi, mīlat viens otru un katru dienu. Ne brīdi mazāk, ne brīdi tikai tāpēc, ka vajag.

Laimīgus Mīlētāju svētkus! Jā, tie ir arī šodien, un būs rīt, parīt, aizparīt...

Iesvētības un citi brīvdienu zvēri

Laba pēcpusdiena, vakars, rīts vai diena! Šodien fokusā pagājušo un šo brīvdienu aktualitātes.
Tātad...
Piektdien es kļuvu par pavisam pilntiesīgu Ģeogrāfu mafijas locekli. Kāpēc ģeogrāfu un kāpēc tagad? Tāpēc, ka fakultātes, kurā mācos, vienojošā biedrība tiek saukta par Ģeogrāfu mafiju (tāpēc nebrīnieties, no kurienes man krekls ar tādu, varbūt nesaprotamu uzrakstu) un iesvētīšana notika tikai februārī, jo, manuprāt, mūsējiem piemīt pavisam saprotama loģika jaunos iesvētīt tikai pēc tam, kad tie izturējuši pirmo sesiju - tā teikt, ir nopelnījuši vietu mafijā.
Ko es varu atzīmēt par iesvētībām - tās bija ļoti atbilstošas fakultātei un, galvenais, bez smērēšanas un visa veida pazemošanas kāda parasti tiek piedzīvota vidusskolu iesvētībās. Notika orientēšanās pa plašajām galvaspilsētas ārēm, kas prasīja ne mazumu komandas saliedētības, atjautības un uzdrīkstēšanās. Nu, piemēram, mums bija jādzied Strēlnieku laukumā un jānopelna kāds santīmiņš, kamēr turpat staigāja kārtības sargi un ar bargu aci vēroja, vai neuzsāksim kādas nelikumības. Kā arī, sacensību laikā jāiegādājas pēc iespējas lētāks aliņš, mūsējais bija pie 20sant., vieniem bija izdevies par mīnus 4sant. Nu domājiet tagad, kā tas vispār bija iespējams. : D Pašā vakarā turpinājām iesvētīties pie fakultātes, sasildoties ar iesvētītāju sagatavoto boli, kuras galvenā sastāvdaļa bija mūsu sanestie lētie aliņi. Tad nu jūs iedomājaties! Bet patiesībā garšoja tīri labi, varbūt tā ir kāda specifika - sajauc visu slikto un sanāk kaut kas labs. Ballīte notika Nabaklabā, kur īpašnieki tīri piepelnās uz garderobes rēķina (20sant. par tās izmantošanu). Manuprāt, diezgan smieklīgi (sarkastiski smieklīgi), bet nu lai būtu - katrs pelna kā māk, ir aitas - ir cirpēji. :) Visā manu iesvētību procesijā pietrūka tikai vienas lietas - paša iesvētību zvēresta došanas. :( Jo redziet, tas notika tikai pēc pusnakts, bet man pēdējais transports uz mājām gāja tieši pusnaktī. Tad nu es sev liedzu šo skaisto, vienreizīgo iespēju (lieki pieminēt, ka tagad drusku žēl), jo nākamajā dienā jau sauca cits pienākums, kas prasīja kārtīgu izgulēšanos un sevis saudzēšanu, kas noteikti nebūtu noticis, ja es būtu palikusi. Tā es kļuvu par tādu pusiesvētītu mafiozi.

Sestdienas atbildīgais uzdevums bija pilnvērtīga dalība Daumanta Gaiļa jubilejas koncertā. Aha, es atkal esmu atradusi savu kori. Šoreiz tas ir universitātes koris "Juventus". Šie daži mēneši bez dziedāšanas lika man novērtēt to, cik ļoti man patīk un cik ļoti man vajag dziedāt. Tik tiešām - tā, ka vajag. Vienošanās kopīgā dziesmā sniedz neaprakstāmu sajūtu. Burvīgi neaprakstāmu. Dziedošie zinās, par ko es runāju. Kad atbildīgais uzdevums bija veikts, sekoja ballīte VIP lokā, kuras neiztrūkstoša sastāvdaļa bija spēles un diskusijas visas nakts garumā. Šoreiz es uzņēmos atbildīgo šofera lomu un nogādāju divus iereibušus vīriešus mājās, kur tie atkal turpināja spēles un diskusijas. Šo daļu es izlaidu, jo plkst. 4.30 man likās piemērots laiks, lai dotos snaudā.

Vakar mēs devāmies iekarot Jelgavas noslēpumainās ielas, lai palūkotos uz ledus skulptūrām. Mmm, tāds skaistums. Žēl tik, ka bija tik sasodīti auksti, ka ilgāk par pusstundu šo skaistumu nespējām baudīt. Es jau labprāt ieliktu te kādu foto, bet neesmu tos vēl saņēmusi no fotoaparāta īpašniekiem. Tas tā garā īsumā par pagājušajām brīvdienām.

Aiziet, mani mīļie! Jūs taču zināt, par ko es runāšu sakarā ar NĀKAMAJĀM brīvdienām...
Jā, tas ir viņš - lielais, baisais R.E.F.E.R.E.N.D.U.M.S!
Godīgi sakot, es neticēju, ka tas tik tālu aizies. Laikam pēdējās cerības paliekas mūsu saeimai lika ticēt, ka viņi tādu absurdu nepieļaus. Nu... pieļāva... Ko es par to visu domāju? Tas ir viens liels, liels, kādam politiski un finansiāli izdevīgs projekts/farss. Ar nolūku sašķelt sabiedrību - tie, kas par, un tie, kas PRET. Lai gan otra valoda nav vajadzīga ne latviešiem, ne arī tiem pašiem slāviem. Tomēr, kas notiek? Vismaz es pēc tā, kad slāvi gāja parakstīties, lai referendumu vispār pieņemtu, sāku skatīties ar baltu aci uz ikvienu, kurš kaut kur tuvumā ierunājās svešajā mēlē. Sak' "Vai arī TU esi pret letiņu tautas pamatiem?!?!" Tagad man tas dullums ir pārgājis. Jā, arī tāpēc, ka nepadošos tam, ko cenšas panākt - sašķelšanos un tieši tādu skatīšanos ar baltu aci kā to sākotnēji darīju es... Man tīri labi patīk ideja, ko šodien pamanīju tramvaja pieturā. Latviešu Intelektuālā fonda aicinājums balsot ar baltu lapu - proti, neatzīmēt nevienu no variantiem, bet pierakstīt klāt savu vēlējumu. Ideja ir laba. Vienojoša - latvieši un slāvi, visi tā varētu darīt. Bet... viss šis pasākums man kaut kā nepatīk. Ja saeimas vēlēšanas vienmēr šķiet tādas īsti - ne par ko, tad šoreiz es mazliet baidos, ka tas, ko mēs šobrīd pieredzam ir tikai aisberga paša, paša augša. It sevišķi jau tas, ka cilvēki tiek musināti ar izteikumiem, ka esot jābalso "par latviešu valodu", lai gan jautājums biļetenā patiesībā ir par to, vai jūs piekrītat krievu valodai kā otrai valodai, uz ko jebkurai saprātīgai būtnei JĀBALSO PRET. Diemžēl, bet es domāju, ka daudzi tieši tā iekritīs. Tieši tāpēc arī es sestdien iešu balsot un ne mirkli nešauboties ievilkšu PRET! Un arī jums visiem ir jādara tāpat, jāaicina līdzi draugi un radi, un jāizskaidro omītei, ka jābalso PRET, lai visādi Lindermaņi vairs nekad neiedomātos taisīt pilnīgi bezjēdzīgus, apkaunojošus un aizvainojošus referendumus!!

Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi, dzīvam dzīvē dzīva dzīve!

Kā jau tas bija paredzams, līdz pirmajam ierakstam nebija ilgi jāgaida. Galu galā, ja jau bija doma par blogu, tad jau bija arī šādas tādas idejas, par ko rakstīt. :)

Tad nu šodien jūs uzrunāju ar populāro mēles mežģi "Dzīvo dzīvē ...". Nezinu, vai nu tā būtu manas mēles meistarība, bet šo jau nu es īsti par advancētu neuzskatu. Diezgan viegls, ja salīdzina, piemēram, ar "Žeņšeņs jāšķērē šķērsām" :D ehh.. nu tas tā - pavisam nost no tēmas.

Tātad... dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi,... dzīvo dzīvē SAVU dzīvi!

Kas šajā atziņā ir tik īpašs un manas apceres vērts?

Pirmkārt, tā ir mana atziņa. Pavisam nesena, tāpēc jau vairākas dienas gaida iespēju būt pierakstītai, aprakstītai un izteiktai.

Sava dzīve... It kā tik vienkārši, bet tomēr tik sarežģīti un grūti. Es sevi pieķēru pie domas, ka ļoti bieži vēlos daudz tā, kas ir citiem. Iedomājos, ka gribētu būt viņu vietā. Dzīvot viņu dzīves... Es nedomāju, ka tā ir skaudība. Nē, es neskaužu. Man nav žēl, ka cilvēki ir laimīgi un dzīvo skaistas dzīves. Tā drīzāk ir tāda mērķu meklēšana - "lūk, es sev gribētu to un tā, un jā, arī to es gribētu sasniegt".

Un tad... Kāpēc??? Kāpēc laimīgi un apgaroti smaidīt par citiem? Vai tad mana dzīve ar kaut ko ir sliktāka? Te nu radās atbilde - NAV!!! (Tālāk sekojošais nav lielīšanās) Es domāju, ka man patiesībā ir ļoti paveicies - es esmu vesela, man ir pilnīgi apmierinošas prāta spējas, ar kuru palīdzību esmu daudz sasniegusi (vismaz man tas ir daudz), šur tur arī paceļojusi, man ir ģimene, kura mani mīl, uzticami draugi un lielisks mīļotais. Un pats galvenais - man vēl visa dzīve ir priekšā, kurā mani gaida daudz dažādu iespēju, vienīgais ir saņemties, lai tās izmantotu. Vai tad kaut kas vēl ir vajadzīgs? ... Nu jā, vienmēr jau vajag kaut ko vēl, bet vai tas nozīmē, ka bez tā mēs esam nelaimīgi un dzīvojam nelaimīgas dzīves? NĒ!

Tā, manuprāt, ir lielākā cilvēku  - mūsu visu - kļūda. Mēs ne vienmēr protam paskatīties sev apkārt, ieraudzīt to jauko un skaisto, kas mūsos, mūsu dzīvēs ir. To, man šķiet, sauc par pieradumu. Mums liekas, ka viss, kas mums ir, ir kaut kas pašsaprotams, nekas īpašs. Taču tā nebūt nav - kā mēs justos, ja mums tā visa nebūtu? Jā, tad mēs būtu nelaimīgi. Un tikai tad saprastu, ko esam pazaudējuši. 

Izklausās jau tik banāli - to, kas mums ir, mēs novērtējam tikai tad, kad tas ir pazaudēts.

Bet tā ir! Mēs skatāmies uz citiem, gribam būt viņu vietā, tomēr bieži vien pat neiedomājamies, ka arī mūsu, sauksim tos par elkiem, ir savas problēmas, savas sliktās dienas, savas bēdas un asaras. Varbūt ir kāds, kurš skatās uz mani, uz tevi un grib būt tavā vietā, jo viņam izskatās, ka tava dzīve ir tik lieliska un tajā nav nekādu trūkumu. Kā ir patiesībā? Trūkumi ir manā dzīvē, tavā dzīvē, manu elku dzīvē un arī tavu elku dzīvē. To mēs katrs vislabāk zinām. Svarīgs uzdevums ir iemācīties priecāties par savu dzīvi, par to kāda tā ir. Varbūt tev šobrīd ir grūti, bet iepriekš taču ir bijuši mirkļi, kuros biji patiesi laimīgs/a? Un būs arī nākotnē! Tā tas notiek ar visu - pēc lietus saule spīd, pēc ekonomikas lejupejas notiek augšupeja, un pēc melnās strīpas dzīvē nāk baltā. Es ceru, ka katrs no jums/mums to kaut vai tikai dziļi, dziļi sirdī, bet zina. Dzīve ir pārāk īsa, aizņemta un sarežģīta, lai tos neilgos atpūtas mirkļus aizēnotu ar žēlošanos. Jūs taču man piekritīsiet. Un nevajag gaidīt, kad atnāks princis baltā zirgā, algas čeks vai psihologs un iemācīs pareizi dzīvot. Tas jāmācās pašiem. Man ļoti patīk ideja, ko pamanīju vienā filmā (neatceros kādā, bet, manuprāt, galvenajā lomā bija Viliss un Feifere) - ģimene pēc garās darba dienas sēž pie galda un pārrunā dienas notikumus. Un tad viņi uzdod viens otram jautājumu "Kas šodien tev bija sliktākais un labākais?" Diezgan oriģināli, pēc manām domām, - lieliska iespēja, kā saprast, kas tevi nomāc, bet tajā pašā laikā arī paskatītos uz gaišo. Mums arī tā būtu jādara.

Es tā darīšu! Dariet tā arī jūs!

Varat izteikt domas, varat padomāt paši pie sevis, galvenais - padomājiet! Ceru, ka padarīju kāda dienu labāku, varbūt devu kādas jaunas atziņas, varbūt jums vienkārši patiks dziesma, ko pievienoju. Ne īsti par tēmu, bet kaut kā šodien ripītojās pleijerī  - PP - Tu un es

Lai jauka atlikusī diena - es pošos uz teātri, šodien Nacionālajā studenti par Ls1 var noskatīties ģenerālmēģinājumu izrādei "Ideāls zaglis". Cerams būs labais! 

p.s. Tomēr atradu gan, kas tā par filmu

Introduction jeb Labdien! Mani sauc Sabīne

Sabīne Dobeles pilī.

Sveiciens maniem pirmajiem lasītājiem! Te nu es esmu un šad tad būšu visā savā godībā (lai gan visticamākais tikai mazliet). 
Zinājāt, ka izveidot blogu patiesībā ir diezgan grūti? Patiesībā visa šī blogu būšana manī aizsākās jau diezgan sen. Hmm.. kas gan skaitās diezgan sen? Nuu, precizēsim - 2011. gada 20. janvārī (ceru, ka nemeloju), kad visiem labi zināmajā portālā draugiem.lv publicēju dienasgrāmatas ierakstu "sarkans/balts/sarkans" . Sanāca toreiz tāds īsteni patriotisks rakstiņš, kurš guva atsauksmes manu draugu pulkā. Tam sekoja vēl daži  - "Par to, ko šodien visi runā" , "Tu saņemsi pēc nopelniem jeb karma - jā vai nē?" un "Nost ar aizspriedumiem!" . Tālāk mani domu izplūdi kaut kā aptrūka. Varbūt tādēļ, ka nebija nemaz tik labi un citiem interesanti, varbūt tādēļ, ka negribēju, lai mani pārspriedumi pazūd dr.lv dienasgrāmatu mudžekļos. Nāca prātā doma par pievienošanos blogeriem, bet... izčibēja. Un tā - šodien, pēc atkal ilgāka laika, bloga doma manī atdzima. Šodien, 2012. gada 5. februārī radās eniiba.blogspot.com. Happy birthday to you! :)

Kāpēc eniiba? Tāpēc, ka gandrīz tāds ir mans vārds no otra gala - Sabīne -> Enības. Es tik' noņēmu to s, lai labāk skan. Sākumā gan gribēju stellaa, bet tas jau bija aizņemts. Jūs neticēsiet, cik daudz un dažādi blogi ir ar lietotāju stella + vēl daudzi, daudzi a. Kāpēc stellaa? To varbūt citreiz...
Ko es introdakšenā vēl varu pastāstīt kādam no tiem, kuri par mani nav tik labi informēti - pašlaik man ir 19 gadi, studēju LU, Vides zinātni. Vairākus gadus nākotnes plānos biju pārliecināta žurnālistikas studente, tomēr kādu brītiņu pirms paša reģistrēšanās studijām sākuma notika KLIK, un es apjautu sevī "zaļo" cilvēku. :) Bet ja nopietni - es šobrīd mācos to, ko man patīk mācīties, īpaši nedomājot par karjeru utml lietām, jo es to varu atļauties (un te es nerunāju par finansēm), un es neuzskatu, ka cilvēks 18 gados var zināt, ko viņš grib (atvainojos jau no bērnības pārliecinātajiem ārstiem vai juristiem, vai vēl kādiem... es katrā ziņā nepiederu pie viņiem). Tas tā lielos vilcienos. :) Un jā, jūs neķītrie :D, - es esmu aizņemta (bučas manam sirdsāķītim <3 ).

Cik bieži un ko no eniiba.blogspot.com var sagaidīt?
Atbilde: Vielu domām, pārdomām un zem/apziņas prātojumiem. Tas ir, dažādas manas domas un pārspriedumus par tepat un Pasaulē notiekošo. Subjektīvus, protams, bet ar vēlmi sagaidīt jūsu viedokli. Gribu diskusijas! Centīšos vienmēr pievienot kādu interesantu rakstisku, audio, foto vai video materiālu informācijas paspilgtināšanai un viedokļu dažādošanai. Kādreiz varbūt taps pa twitterveida ierakstam, bet tas principā būs tāpēc, ka man nepatīk twitteris. Rakstīšu reizi nedēļā (vēl neesmu izlēmusi, kura būs rakstāmā diena), varbūt biežāk, varbūt retāk. Tas ir arī atkarīgs no vispārējām aktualitātēm - es taču nevaru neizteikt par to savas domas! ;D Katrā ziņā es padošu ziņu savā draugiem.lv dienasgrāmatā un arī tik ļoti nemīlētajā twitterī. Bet galvenais - ja jau jums iepatiksies, jūs paši sekosiet līdzi tam, kas jauns.
Tagad jāieskrien ietwītot par bloga dzimšanu. 
Ja ņem vērā, ka man twitter.com nepatīk, es to izmantoju pārāk bieži...
Un, mīļie!! Uzmanieties no sala!
Kā arī - mīļi sveicieni visām Agatēm, sevišķi vienai, vārda dienā.