Atgriešanās

Sveiciens, mīļie! 

Pēc vairāk kā 2 mēnešiem es beidzot esmu šeit atgriezusies. Ne tāpēc, ka būtu aizmirsusi, ne tāpēc, ka negribētu rakstīt. Es gribēju, ai, kā gribēju! Bija un ir tik daudz kā sakāma, bet kad studenti no vecākajiem kursiem teica, ka 3. semestris būs visgrūtākais, viņi nemeloja. Mans nerakstīšanas iemesls bija tik vienkāršs un reizē banāls – nebija laika. Izklausās tik truli, bet tā nu tas patiešām bija – kontroldarbi un atskaišu nodošanas termiņi sekoja viens otram, pa vidam sirdsprieks – koris un vēl daudzas citas lietas.

Ja runāju par kori, tad jāpalielās, ka vakar un vēl nupat atkārtojumā televīzijā varēja vērot koncertu „Doma baltās domas”, kurā bija gods piedalīties arī man. Lieki piebilst, ka lai gan televīzija piedāvā labāku skaņas kvalitāti un atļauj redzēt to, ko ne vienmēr ir iespējams, sēžot skatītāju rindās un kur nu vēl dalībnieku, tomēr dzīvajā bija pavisam cita garša šim pasākumam. 

Šodien atkal būs koncerts un gan jau arī rīt. Televīzijas programma ir pārpildīta ar koncertiem un Ziemassvētku filmām. Ak, šīs Ziemassvētku filmas. Arī es šogad brīvdienas godprātīgi veltu televīzijai, tomēr, godīgi sakot, es negribu redzēt nevienu pašu Ziemassvētku filmu, nevienu Ziemassvētku vecīti. Manuprāt, par daudz – kā vien ieslēdzu TV pa visiem kanāliem „Jingle bells” un „Merry Christmas”. Šķērmi jau metas. Skatos visu ko citu, tikai ne Ziemassvētku filmas. Varbūt izklausās, ka man nemaz nav/nebija Ziemassvētku noskaņas, bet patiesībā ir/bija pilnīgi otrādi. Šis pa ilgiem laikiem ir pirmais gads, kurā man bija ļoti īsta Ziemassvētku sajūta. Droši vien tādēļ, ka mācības bija tik saspringtas un  ļoti gaidīju brīvdienas. Un būšanu mājās.

Pa šiem mēnešiem ir noticis ļoti daudz, taču es necentīšos atstāstīt visu sīkumos. Vēlos padalīties ar dažām pēdējā laika atziņām. Viena no tām radās pēc tam, kad šajā sezonā pirmo reizi biju apmeklējusi Dinamo hokeja spēli. Fani tiešām ir lieliski, ne velti Latvija reiz bija izpelnījusies Pasaules čempionāta rīkošanu lielā mērā tieši fanu dēļ. Tomēr... Dinamo, Dinamo, Dinamo! Par ko tad īsti fano? Par saukli, par komandas nosaukumu! Jo spēlētāji taču mainās. Te tie ir Rīgas komandā, te jau Maskavas. Klubu arī nevarētu nosaukt par Latvijas vai latviešu, jo vairāki spēlētāji ir nopirkti no ārzemju klubiem. Jā, nopirkti. Cik gan briesmīgi tas izklausās! ... Vienkārši šķiet dīvaini – par ko tad īsti mēs fanojam?

Otra nozīmīgā atziņa, kuru vēlos, lai uzklausa katra meitene un katra sieviete – brīva, precēta vai šķīrusies. Daudzas no jums to jau zina. Es pati to sapratu jau labu laiku atpakaļ, bet apjēgt to man izdevās tikai nesen. No bērnības mums rodas nepareizs priekšstats par attiecībām. „Un viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam...” ir attiecību modelis, ko mēs iemācāmies un bieži vien arī nostādām kā savu ideālu. Dažas vēlāk saprot, ka tāda modeļa nemaz nav, dažas visu dzīvi ir nelaimīgas un nekad nebeidz meklēt „princi baltā zirgā”, kura realitātē var arī nemaz nebūt. Ko es ar to gribu teikt? Tāda „dzīvot laimīgi līdz mūža galam” nemaz nav. 

Attiecības ir par savstarpēju sapratni, otra cilvēka un viņa vēlmju, vājību pieņemšanu, un vairumā gadījumu tas ir tieši darbs ar sevi – nevis tā otra, bet sevis pārveidošana, pielāgošanās. Protams, ir izņēmumi, es nerunāju par alkoholiķiem un vīriem, kuriem patīk savas sievas sist. Tas ir briesmīgi, un to es šoreiz neapspriedīšu. Bet ir tik daudzas ģimenes, kuras ir izjukušas vai uz izjukšanas robežas, tādēļ, ka cilvēki nav pratuši viens otru novērtēt un pieņemt. Tādēļ, ka sieviete prasa pārāk daudz. Ja turpinām par „mūžīgi laimīgi”, tad ja arī tā notiek, tad visticamāk no tā laimīgā mūžīgā bieži vien iestājas rutīna. Un visbeidzot, ko tad es nesen tik svarīgu sapratu... Vīrieši un sievietes tik tiešām domā pilnīgi savādāk. Es biju par to dzirdējusi un it kā to apzinājos, tomēr tikai nesen es no tiesas apjēdzu, ka tā arī var būt – es saku vienu, bet tas otrs dzird kaut ko citu, un rodas nesaskaņas, aizvainojums. Problēma netiek izrunāta, jo vienam liekas, ka viss taču ir izrunāts, otrs gaida, kad pirmais sāks runāt. Tā bija tik pēkšņa, bet tik patiesa atziņa. Tā visu izskaidroja. Visas nesaskaņas. Tādēļ es vēlos, lai katra sieviete pirms pārmestu savam līdzcilvēkam kārtējo neizdarību vai neiejūtību, pajautātu pati sev – vai viņa ir skaidri likusi saprast, kā jūtas, ko vēlas? Jo, lai cik arī tas skumji nebūtu, laikam nav tādu vīriešu, kuri spētu lasīt mūsu domas vai uztvert noslēpumainos mājienus. Ir labi būt noslēpumainai un radīt par sevi interesi, taču līdz vienai robežai, kurā netiešums sāk traucēt. Es nedomāju, ka vīrieši ir stulbi. Es domāju, ka viņi domā pavisam savādāk nekā mēs. Un sievietēm to bieži ir grūti saprast un pieņemt, jo liekas – kā viņš var nesaprast, tas taču ir tik elementāri! Bet viņš tiešām var nesaprast! Ne jau tāpēc, ka negribētu, bet tādēļ, ka domā pavisam savādāk.

Iespējams, es izklausos pārāk pieaugusi savos 20 gados. Kāda varbūt tagad domā – ko viņa saprot, lai nodzīvo laulībā 20 gadus un tad parunā! Jā, varbūt tā ir, varbūt es kļūdos. Tomēr tas šobrīd ir secinājums un atziņa, kas man šķiet pavisam sakarīgs un visu izskaidrojošs, bet iespējams es tikai gribu tam ticēt, lai neredzētu kādu dziļāku problēmu. Kā īsti ir, to es nevaru pateikt, zinu tikai vienu – šī atziņa padara manu dzīvi vieglāku un ļauj man mierīgāk reaģēt situācijās, kurās iepriekš būtu uztraukusies un ļāvusi vaļu emocijām. Varbūt man nav taisnība, bet ja nu ir? Tādā gadījumā tas taču ir lieliski, ka jau tagad esmu sapratusi to, ko cita sieviete saprot tikai tad, kad ir jau otrā vīra pamesta, vai nesaprot nekad. Tāpēc es novēlu katrai ieklausīties šajā manā atziņā, un varbūt arī jūs tajā saklausīsiet savu patiesību. Es ceru, ka šī atziņa man ļaus būt labākai. Par to jau ir dzīve – pilnveidoties, kļūt labākiem. Tādas mēs, sievietes/meitenes, esam – sarežģītas. Tomēr viss vienkāršais taču ir oriģināls, vai ne?

Ibumetin - vienmēr Tev līdzās!

Jā, tieši ar tādu saukli beidzas jaunā Ibumetin bērniem un arī citas šī medikamenta reklāmas. Lieki piebilst, ka, ieraugot, ka arī mazie jau no bērnības tiek pieradināti pie ripām, pie sevis nodomāju - cik gan tālu tā pasaule var iet! Neesmu no tām, kurām somiņā vienmēr ir Ibumetin, lai to iedzertu, kad iesāpas galva, vēders, kāja vai vienkārši tāpat. Tomēr jāsaka, ka kļūdījos veselos divos aspektos. Pirmkārt, pavisam nesen lasīju rakstu vienā no saviem šībrīža mīļākajiem žurnāliem GEO par to, ka mūsdienu civilizācija dzīvo vismierīgākajā laikmetā visā pasaules vēsturē! Dažiem tagad nu tik ir brīnumi - kā tad tā? Kā ar kariem, nemieriem un slepkavībām, par kurām mediji ziņo vai katru dienu? Jā, vardarbības joprojām ir daudz, tomēr uz mūsu visu skaita un agrāko vardarbību fona, tas ir neliels skaitlis. Un galu galā neviens taču neraksta un neziņo par tiem miljoniem, kuri gandrīz ik dienas mirst mierīgā, klusā nāvē savā gultā vai slimnīcas palātā. Ticiet vai ne, bet mūsdienu demokrātija, cilvēktiesības un valdošā politika, kuru mēs tik bieži nosodām, ir cēloņi tam, ka šodien neviens vairs nevar tik vienkārši un nepiespiesti ņemt un kādu nogalināt. Miera laikmetā dzīvojam! Otrā kļūdīšanās sanāca brīdī, kad pēc mazliet nepiemērota apģērba uzvilkšanas un pabraukāšanās ar riteni 2h garumā pa Rīgas naksnīgajām ielām vējā un aukstumā, sestdienas rītā secināju, ka esmu saaukstējusies. Par spīti visu dienu dzertajām siltajām tējām un mammas paštaisītā priežu sīrupa pastiprinātas lietošanas, naktī uz svētdienu no kakla sāpēm bija pat grūti aizmigt, kā rezultātā iedzēru vienu no Ibumetin tipa tabletītēm... un palīdzēja! Re kā sanāca, šausminājos par tām ripiņām un beigās pašai nāca talkā. Tā jau laikam ir - palīdz tās zāles, tomēr tas nenozīmē, ka tās būtu jālieto regulāri.
Vēl es ar jums gribētu padalīties savā pēdējo dienu lielākajā atziņā, kura man sagādāja lielu vilšanos. Šajā semestrī beidzot bija iespēja pašiem izvēlēties priekšmetus, ko apgūt. Es izvēlējos dažus tādus, kuriem pavasarī būs prakse neatkarīgi no tā, vai studenti būs to mācījušies vai nē. Likās pavisam likumsakarīgi, ka tie jāizvēlas, lai pavasarī būtu vieglāk. Pēdējās nedēļas pasniedzēji un sevišķi dekāns arvien biežāk atgādina par bakalaura darba tēmas izvēli, tiek ieteikti daži varianti, piedāvātas labas iespējas. Tomēr, godīgi sakot, neviens no piedāvātajiem variantiem mani vēl ne reizi nav tā patiešām uzrunājis. Man gribas uzrakstīt tādu darbu, kurš vēlāk spētu īstenoties reālā objektā vai rīcību sistēmā, lai tas nebūtu tikai viens no daudzajiem tur kaut kur tajās datubāzēs, viens no tiem, kas noputēs arhīvā. Taču sarunas ar dažiem jaunatklātiem domubiedriem man ir likušas domāt, ka visur un vienmēr pastāv sistēma, kura neļauj un negrib ļaut cilvēkiem radīt tiešām vajadzīgas, inovatīvas lietas. Žēl, ka šajā sakarā man nākas vilties savā fakultātē, vietā, kurā es esmu apguvusi tik daudz, tomēr sāku šaubīties, vai spēšu savas zināšanas attīstīt tajā virzienā, kurā vēlos, vai mani nepiespiedīs virzīties tur, kur grib viņi. Piemēram, pirms paša bakalaura darba ir jāuztaisa darba projekts, kuru vērtēs komisija un tad mums pateiks, vai ir vērts un viņuprāt iespējams uztaisīt darbu tieši par tādu tēmu. Bet ja nu es gribu rakstīt par kaut ko visuprāt neiespējamu, par kaut ko inovatīvu? Bez maz vai sanāk, ka es nevaru pētīt to, ko gribu, ka man jāpēta tas, ko vajag viņiem. Pārdomāju visu un sapratu, ka jau esmu zaudējusi šai sistēmai, izvēloties tos priekšmetus, kuriem noteikti būs prakse. Kāpēc gan praksei būtu jābūt visiem, ja visi nemācās šo priekšmetu? Kāpēc viens kurss tiek stādīts augstāk par citiem? Kāpēc vienā jomā pētījumi ir atbalstītāki, lai gan tie nekādu reālu labumu sabiedrībai nedod? Atbilde ir tikai viena - sistēma.

Padoties sistēmai vai nē, tāds ir jautājums, uz kuru gribu atrast atbildi....
Bet tagad visiem labu nakti! Esiet uzmanīgi, nesaaukstējieties, pārdomājiet, vai esat sistēmā un tiekamies nedēļas nogalē Ķīpsalā, izstādē "Vide un enerģija".

Ņammātāji "Spicy Affair" un pārējais 15 dienās

Labvakar, cienītie!
Ir pagājusi tikai pirmā darba nedēļas diena, bet es jau jūtos sagurusi kā... hm.. trešdienā? Bet patiesībā man laikam tā arī patīk - lai ir tik daudz darāmā un visādas nodarbes, ka neatliek laika slinkošanai. Lekcijas, cītīga un ne tik ļoti gatavošanās praktisko darbu nodošanas termiņam, aerobika, koris un tam visam pa vidu mana tik iemīļotā, relaksējošā velobraukšana. O jā! Tie, kas vēl nav dzirdējuši vai redzējuši - Sabīne Rīgas ielās tagad redzama pārsvarā uz velosipēda, bet pēc pirmā brauciena ar lietusmēteli, domāju, ka ripināšos neatkarīgi no laika apstākļiem.
Kā jau jūs saprotat, ne jau tikai no vāveres riteņa sastāv mana ikdiena. Nesen laipni uzņēmām 20gadnieku pulkā pēdējo no manām zaļajām draudzenītēm. Ballīte bija prīmā - ar smiekliem, garšīgiem salātiem (ļoti garšīgiem!), dažāda veida padzērieniem, pēdējā transporta nokavēšanu (kā gan savādāk) un galu galā izdancāšanos pa vecās Rīgas estrādēm. Mērfija likums: vai nu ballīšu nav nemaz, vai visas vienā nedēļā. Protams, šis likums kārtējo reizi darbojās, kā rezultātā, uzreiz pēc 20 atzīmēšanas bija jādodas atzīmēt vasaras noslēgumu, kas arī, loģiski, sanāca tīri jautrs un interesants pasākumiņš. Pēdējo dienu notikumi...
Ceturtdiena. Korim, kurā es tik mīļuprāt dziedu, ir tāda jauka tradīcija, ka koristi, kuri nodziedājuši vienu sezonu, tiek iesvētīti biedra kārtā. Tā nu arī es tagad esmu tikusi pie jauniem vecākiem un "Juventus" biedra statusa. Urrā!
Piektdiena. Pamēģināju pirmo no senajām latviešu veģetārajām receptēm - to noteikti novērtēs mani norvēģu izcelsmes domubiedri. :) Aha, tiem, kam brīnumi - ir latviešiem SENAS veģetārās receptes. Ar senas es domāju ~80 gadus. Un šoreiz par pirmo bija lemts kļūt sakņu pudiņam. Mm, vēl šorīt ēdu!

Viņš arī tur bija.

Taču ne jau tāpat vien es nolēmu palutināt garšas kārpiņas - ciemos ieradās mana mīļā māmiņa. Un arī ciemos viņa nebrauca tāpat vien, bet gan tādēļ, lai kopā ar savu ne mazāk mīļo meitiņu apmeklētu tādu pasākumu kā "Chippendales". Agrāk skatījāmies TV kā reklamēja, ka LV būs šie seksīgie, un spriedām, ka aizbrauksim tad, kad man būs 18. Un lūk! Pienāca tā reize, kad man jau ir pāri 18, Chipi devās uz LV, un mēs devāmies pie viņiem. Pasākums ļoti gaumīgs - dziedāja viens ar ļooooti skaistu balsi, dejas bija horeogrāfiski nostrādātas, dažādi temati un, protams, vēl visādi citādi jaukumi, kas sievietēm tīri labi patīk. Nākošreiz iesim atkal!
Pabijām arī Miķeļdienas gadatirgū un sapirkām visādus labumus - gan ēdamus, gan neēdamus. Vispār kopsecinājums, ka cilvēki par lielu naudu pērk, ko patiesībā paši varētu uztaisīt, tikai drusku izdomas, pacietības un laika. Bet... tas jau laikam mūsdienu slinkajai sabiedrībai ir par grūtu.
Šajās brīvdienās esam piestrādājuši arī par auklītēm, un patiesībā mums tīri labi sanāca, tikai tie mazie gan prot pamatīgi nogurdināt.



Tas, kas jums varbūt šķita interesanti, intriģējoši vai kā savādāk neparasti ir šīsdienas runas materiāla nosaukums - ņammātāji. Jāsaka, ka tā nebūs pēdējā reize, kad eniiba parādīsies ar šādu nosaukumu. Kas tad īsti ir ņammātāji? Tā ir nesen dibināta kustība ar mērķi apsekot ēdināšanas iestādes Rīgā un tuvākā apkārtnē, lai noskaidrotu, kurā labprāt iegrieztos biežāk, kurā  - pirmo un pēdējo reizi. Pirmā iestāde zem mikroskopa nonāca restorāns Antonijas ielā "Spicy Affair". Indiešu, āziešu restorāns, labā rajonā, netālu no manām ikdienas gaitām, nesen atvēries - tie laikam bija faktori, kādēļ izvēle krita tieši uz šo.
Atrašanās vieta - ļoti laba, Rīgas klusais centrs, jūgendstils visapkārt. BET varbūt tādēļ tā ir nepareiza izvēle, jo, kā zināms, šajā rajonā bieži apgrozās tūristi, kas vietējiem varētu spēlēt par sliktu cenu ziņā.
Interjers - ļoti skaisti, ne pārāk grezni, kas man patika, viegla romantika un intimitāte. Mīnuss - man likās, ka mūzika ir nepieskaņota kopējam tēlam. Mr.Lieliskais atzina, ka gribētu mīkstos krēslus.
Apkalpošana - viesmīle ļoti viesMĪLĪGA, pieklājīga, teica, ka izpalīdzēšot ēdiena izvēlē, bet galu galā īsti neizpalīdzēja. Jauki, ka traukus nesa tādus un tā, lai mums būtu ērtāk. Neuzbāzīga.
Ēdiens - restorānā ir pavāri tik tiešām no Deli un Japānas, kas padara ēdienu pilnīgi (gandrīz) autentisku. Mīnuss - ēdienkartē ir atzīmēta ēdiena asuma pakāpe ar čili pipara simboliņu - 1, 2, 3 pipariņi. Es paņēmu ceptu mājas sieru, kuram nebija neviena pipariņa, tomēr likās, ka spļaušu uguni! Mr.Lieliskajam bija menca ar 2 pipariņiem... Neveiksmīga bija mana dzēriena izvēle - svaigi spiesta burkānu sula arī ar pipariem, kas neļāva atveldzēt gandrīz sūrstošo muti. Nebija tā, ka negaršotu - garšoja, taču viss bija tik ass, pārāk ass, ka neļāva ēdienu kārtīgi un mierīgi izbaudīt, jo visu laiku domājām tikai par to, ka VISS IR TIK ASS!
Cenas - vairāk jau laikam tūristu maciņiem, taču bez galējībām. Mr.Lieliskais - par to naudu labāk varētu paēst lidiņā. :D
Lēmums - otrreiz neiesim. Ēdiens un serviss nebija slikti, taču, kā izteicās Mr. - too fancy. Laikam gan mēs esam no vienkāršās strādnieku tautas. Nepārprotiet, vakars bija lielisks - kompānija burvīga!

Ko mēs pasūtījām? Zivs fileja ķiploku mērcē, mājas siera Tikka, pildīta Naan maize ar kartupeļiem un sīpoliem, kola, burkānu sula ar pipariem.
Uz šādas gastronomiskas nots arī atvadīšos - līdz nākamajai reizei un nākamajam Ņammātāju izlaidumam!

Jaunatklājumi

Labvakar, svētdienā!
Kaut gan brīvdienām vajadzētu būt dienām, kuras pavada atpūšoties un neko nedarot... lai gan - ej nu sazini! Varbūt atpūšanās ir tieši kaut kā darīšana, kaut kā patīkama. Tātad - pēc ievada iespējams jau nopratāt, ka tādas rosīgas brīvdienas man sanākušas. Bet par visu pēc kārtas.
Ne gluži brīvdienas, bet tomēr - nedēļas sākumā apmeklēju teātra izrādi "Jasmīns. Pārdaugava". Rezumē - noteikti aizrāva daudz vairāk kā pēdējā apmeklētā izrāde. Interesants sižets, tāds ļoti mūsdienīgs - par kredītiem, nespēju atdot, sadzīves ķildām, kaislībām, negaidītiem pārsteigumiem un, protams, par mīlestību (dažādu veidu). Ļoti patika, ka galvenais, pozitīvais tēls nebija idealizēts, bet arī pieļāva kļūdas un izdarīja lēmumus un rīcības, kas pozitīvam tēlam tradicionāli nepiederas, tomēr Jasmīnā ļoti labi iederējās. Varēja būt īsāka (ar starpbrīžiem 3h 40min), likās pārāk izstiepta, nebija viegli tik ilgi noturēt uzmanību. Daži momenti varbūt pārāk haotiski un neizprotami - kas tur tagad notiek? Kopumā laba, bet viduvēja izrāde. Tikko pēc noskatīšanās bija pozitīvāku emociju kā tagad, gandrīz pēc nedēļas. Bet arī tas ir rādītājs. Aktieru sniegums bija ļoti labs, sevišķi Astrīda Kairiša - noticēju visam, ko viņa teica un darīja. Kaut kas pietrūka sižetā.
Piektdienas vakars izvērtās par Mr.Lieliskā svētku ieskandināšanas pasākumu, kurš sekoja uzreiz aiz rūpīga un cītīga darba dziļi, dziļi Ķengaragā. Jāsaka, ka par spīti manām sevis pārliecināšanas spējām, es tomēr nespēju mierīgi atrasties tajā rajonā, it īpaši pēc tam, kad metru pusotru no manis zēniņš izvilka savu nazīti un dikti nopētīja.
Sestdiena iesākās grūti... Taču ko darīsi - kad jāstrādā, tad jāstrādā! Diemžēl pēc 3h smaidīšanas un kūku popularizēšanas no Maximas nemaz nebija tik viegli tikt prom - tieši tad bija jāsāk līt. Nē, ne līt - gāzt! Beidzot tikusi mājās, rosījos un darījos, lai sagatavotos Lielajam vakaram... :)

Jā, jā, arī pūpēži ir ēdami (NE VISI)!

Bet šodien kopā ar visā pasaulē izslavēto meistarīgo šuvēju apmeklējām sēņu izstādi. Sapratām, ka esam lielas neprašas sēņu atpazīšanā. Tik tiešām - ir ļoti, ĻOTI daudz ēdamu sēņu, un tām mēs paejam garām katru reizi, kad ieejam mežā velšu medībās. Un nemaz nav tā, ka mēs lasītu tikai tas garšīgākās un labākās sēnes. Spriežot pēc aprakstiem, dažas no gardākajām neesmu nekad pat mēģinājusi. Jāatzīst gan, ka tās, kuras stipri līdzinās zaļajai vai baltajai mušmirei es neņemšu pat pēc cītīga sēņu ceļveža izstudēšanas. Ak, jā - esmu apņēmusies izpētīt sēņu rokasgrāmatas un sākt lasīt arī citas ēdamās sēnes kā tikai baravikas, gailenes, bērzlapes un sviesta bekas. Varbūt, ka vēl šogad izdosies kādu smuku receptīti īstenot.
Pabiju arī jaunajā, tik ļoti izslavētajā, vēl Latvijā nebijušajā apģērbu veikalā H&M. Secinājums - nekas īpašs, nekas sevišķi jauns, dažas skaistas, neredzētas blūzes un bikses. Vairs nekā. 3 stāvi un dažas ievērojamas preces... Vai reklāma bija to vērta? Biju iepirkusies H&M citur Eiropā, tomēr ne reizi neiedomājos, ka tas nu būtu tas, ko Latvijai ļoti vajag. Un varēja jau tomēr atstāt aiz robežas. Kādreiz pabraukājot pa Eiropu, labs pieturas punkts bija arī nekad neredzētie lielveikali, tagad visur viens un tas pats. Ko padarīsi - globalizācija. Mana atziņa jau laikam izrādīsies pareiza - ja gribas redzēt kaut ko pilnīgi citu un maksimāli aizraujošu, jābrauc jebkur, tikai ne uz Eiropu, te viss ir viens.

Pēdējo dienu lielākais atklājums - zaļā kustība "Nāc, sāc zaļot!". No 9.09. ir sākta atskaite 60 dienām, kurās mēs visi varam mainīt savus ieradumus, rīkojoties zaļāk, izmainot tikai niecīgas savas rīcības. Zaļo darbu intensitāti var vērot vides pulkstenī, kurš simbolizē mūsu ik dienas radīto piesārņojumu un kaitējumu dabai. Katrs izdarītais un reģistrētais zaļais darbs pulksteni aizkavē, taču ja dienā ir reģistrēti 1000 labie darbi, pulkstenis tiek kavēts par veselu dienu. Lieliska vieta, kurā apjaust, cik daudz ir līdzīgi domājošo, ka cilvēki tomēr cenšas savu ikdienu mainīt par labu dabai, iedvesmoties savas ikdienas pilnveidei, kā arī vilinājums materiālistiem - iespēja laimēt ļoti foršas balvas. Par to un visu citu www.nacunsac.lv . Arī es jau reģistrēju savu zaļo darbu un pieteicos konkursam. :) Uzskatu pretiniekiem - padalīšos ar atklāsmi, ko guvu vienā no lekcijām. "Dabai dabas risku nepastāv. Tie ir tikai cilvēka apziņā, jo dabai ir vienalga, vai pārplūst upes un pārraujas dambji, vai samazinās krasta līnija. Tie ir cilvēki, kuriem no tā ir kaitējums." :)

Runājot par pārrautiem dambjiem, jāpabiedē jūs ar informāciju, kas arī iegūta jau augstāk minētajā lekcijā. Latvijā un Baltijā lielākā HES, proti Pļaviņu HES, no inženierģeoloģiskā viedokļa ir būvēta nedrošā vietā. Ko tas nozīmē? Pavisam vienkārši - risks, ka HES varētu tik pārrauta, ir lielāks nekā tas drīkstētu būt. Iespēja ir salīdzinoši niecīga (reize 1000 gados), tomēr ir. Par to, kas notiktu, ja Pļaviņu HES tomēr notiktu katastrofa, vari lasīt un skatīt šeit Kad sagrūst Pļaviņu HES aizsprosts. Uzreiz gan brīdināšu, ka raksts ir piecās daļās, tomēr tas ir ļoti interesants un aizraujošs, situācija aprakstīta kā, kur un pēc cik ilga laika kas notiktu. Ja nu uzreiz gribas izlasīt par sev interesējošo reģionu:
1.daļa - Pļaviņu HES un Jaunjelgava;
2.daļa - Dzelmes, Lielvārde, Ķeguma HES, Ciemupe un Ogre;
3.daļa - Ikšķile, Rīgas HES, Zirņu sala, Dārziņi, Doles sala, Ķekava, Ķengarags;
4. un 5. daļa - pārējā Rīga.
Ja nu neko negribas lasīt, bet tikai interesē, cik tad lielā teritorijā tie ūdeņi būtu (citur paceltos 0,5m, citur 8m) un vai pašiem izdotos paglābties, te būs karte - Plūdi .
Tāds draudīgs nobeigums sanāca, tomēr mans mērķis bija likt jums aizdomāties, cik gan jauki var būt dzīvot pašā Daugavas krastā (un runa jau nemaz nav par pašu krastu) un tā akli un mierīgi uzticēties tam, ka dambis taču ir nepārraujams, jo iespēja, kaut niecīga, pastāv vienmēr... Cerēsim, ka šis scenārijs mūžīgi paliks tikai un vienīgi scenārijs.
Jauku un ražīga darba pilnu nedēļu!

Vēlreiz vismīļākie sveicieni...

Un nu un, ka nav augusts?

Te nu viņš ir pienācis - 1.septembris.
Reti kuram pirmajam datumam piemīt tāda iezīmējoša pieskaņa. 1.janvāris, 1.maijs un 1.septembris...
12 gadus tas bija skolas sākums, pagājušo gadu atkal bija sen nejustas uztraukuma sajūtas, tomēr lielos vilcienos tas ir tas pats. Vienīgi grūtāka cīņa par ievērošanu. Un nekad, NEKAD nedrīkst atslābt.
Back to school!

Šobrīd un tieši šobrīd mani pārņem mazliet sentimentālas sajūtas - par vasaru, par manu Sabili un mīļoto māmiņu, kuru satikt būs lemts daudz retāk kā sirdij gribētos. Un arī nedaudz par to materiālo dzīvi, pēc kuras mēs lielākā daļa tik ļoti tiecamies. Mēs mācamies, smagi strādājam tikai tādēļ, lai iegūtu naudu. Monētas un papīrīšus, kuri mums palīdz īstenot mūsu, tā sauktos, sapņus un vēlmes. Tomēr cik skaista, vienkārša un piepildīta dzīve mums būtu, ja mēs tiektos tikai pēc estētiskā un ētiskā. Cik gan jauki būtu tā vienkārši dzīvot savā mājiņā dziļi laukos. Burvīgā dabas skaistumā, cilvēka nenobetonētā un nesabojātā. Jā, tā tik būtu dzīve! Avota ūdentiņš rītos, saules stari, pļavas, pakalni un upīšu ielejas. Saulrieti aiz kalngala, nevis augstceltnes, svaigs un smaržīgs gaiss no atvērta loga, nevis atsvaidzinātāja. Tā lūk ir mana pēdējo dienu atklāsme - es beidzot saprotu, KĀPĒC es gribētu pati savu vietiņu kaut kur tur...

Taču šobrīd cauri visam un visiem es esmu laimīga. Uz mirkli, jo tikai uz mirkli jau laimīgs var būt. Laime neilgst un tā nav pastāvīgs gara stāvoklis. Aizmirstu to, ko gribas aizmirst un esmu tikai šajā mirklī. Jo kāpēc gan nebūt?
Nobeigumam viens no, manuprāt, lieliskākajiem latviešu gabaliem. Aizķer sirdi, prātu un apziņu līdz pašām dzīlēm.
Baudiet! Un nu un, ka vairs nav augusts... :)

P.S. Pirmā izlasītā grāmata no 21 - http://eniiba.blogspot.com/p/21-gramata.html

Rudens vēsmas jau aiz loga

Sveiki, cienītie!
Atskrēja, skrēja un paskrēja tā vasariņa, kas šogad varbūt mūs nelutināja tā kā gribētos, tā kā pēdējos gados bija ierasts. Tomēr, kā topošais amata radinieks Toms Bricis kādā žurnālā izteicās, šī esot bijusi normāla vasara, tāda kādai pie mums jābūt. Man tomēr klusībā gribas cerēt, ka ne. :)
Lielie lēmumi pieņemti. Tie gan lielākoties attiecās uz tuvojošos mācību gadu. Jā, septembris ir jau tepat, tepat, un nu jau 14. gadu pēc kārtas iezīmē atkal jauna darba un nodarbinātības cēliena sākumu. Kā daudzus gadus, augusta beigās gribot negribot sanāk pārdomāt to, kas vasarā paveikts, kā sanācis atpūsties. Teikšu kā ir - liekas, ka nekas liels un ievērības cienīgs nav paveikts vai redzēts. Bet neaizmirsīsim man tik mīļo, kādu laiku aizmirsto teicienu: "Lai lielās veiksmes neaptumšo mazos prieciņus." Un jā - kad tā sīkāk paanalizē, tad jau salasās visādas jaukas un skaistas šīs vasaras atmiņas.
Pēdējo dienu svarīgākais notikums, kas pievienosies manām skaistajām atmiņām ir sestdienas dzimšanas dienas svinības, lai gan jāsaka, ka pati dzimšanas diena vēl nemaz nav pienākusi. Zinu, zinu - daudzi teica, ka dzimšanas dienu svinēt pirms pašas dienas esot slikta zīme, taču ar šo "slikto zīmi" manā gadījumā ir tā, kā ar visām citām - ja māņticībai es ticu, tā darbojas, ja neticu, nedarbojas. Un šai es neticu. Kādēļ gan ticēt? Kāda tad īsti starpība, kad es uzrīkoju ballīti saviem draugiem un tuvajiem? Tā sanāca, ka man un viesiem ērtāk bija svinēt ātrāk nekā vēlāk, jo pati lielā diena šogad ir nedēļas vidū. Kā es saku, tā arī ir - uzrīkoju ballīti draugiem... nevis sev. :) Ar tām dzimšanas dienu svinībām ir tā, ka pēdējās manis rīkotās bija pirms gadiem septiņiem astoņiem. Kaut kā vienmēr bija nepatika pret ballītēm un savu dienu vispār. Iemesli nenoskaidroti. Tādēļ liekas, ka biju jau piemirsusi, ka svinībās pats jubilārs dabū maz atpūsties un priecāties, jo visu laiku ir jārūpējas par to, lai galds nestāv tukšs un viesi izklaidēti. Man gan paveicās ar lieliskiem viesiem, kuri paši sevi ļoti labi prata izklaidēt. Pašai man īstā ballīte sākās tad, kad viesi savā starpā bija jau sapazinušies un saule sen norietējusi. Bet tā jau tas laikam ir - gribi svētkus, mīļos vienuviet un dāvanas, gatavojies novēlotai paša iesaistīšanai. Tomēr mani tas nemaz neuztrauc vai neapbēdina (vismaz šobrīd noteikti ne), esmu laimīga, ka visiem patika un šķiet, ka būs tapusi jauna tradīcija. Ir piefiksētas lietas, ko varētu ierakstīt "uzlabošanas sarakstā", tā kā ir kur augt nākamajiem gadiem. Foto kaut kad vēlāk iekš draugiem.lv. Un beigu beigās lielais paldies visiem tiem, kas ieradās. Bučas!
Manas apņemšanās joprojām ir spēkā. Rūdos ja ne katru dienu, tad vismaz 5 dienas nedēļā. Ceru, ka skolas laikā izdosies saglabāt tādu pašu režīmu. Kaut 20.dzimšanas diena vēl nav pienākusi, esmu jau sākusi īstenot līdz 21.dzimšanas dienai izlasāmo grāmatu sarakstu. Un var sanākt tā, ka pirmā būs izlasīta jau pavisam drīz. Kas tā par grāmatu un kā man patīk - to tad, kad būšu izlasījusi.
Šodien tas laikam viss. Pēdējā augusta nedēļa uzņem apgriezienus, tuvojas laiks, kad būs atkal agri (cik nu agri) jāceļas, jābagātina savi zināšanu krājumi, jādzied, jāvingro un vēl visādi citādi aktīvi jāpiepilda laiks.
Uz sadzirdēšanos!

Kopā būt...

Sveicieni aizejošās vasaras pēdējās pārsteidzoši siltajās dienās!

Jā, šis laikam būs visraksturojošāk.

Kopš pēdējā ieraksta ir noticis jau diezgan daudz. Ar gumijas laivu iekarota maza upīte Engure, kas savieno Usmas un Puzes ezerus. Lai gan brauciens, kurš plānoto "dažu stundu" vietā izvērtās par 12h sūru un grūtu airēšanu (kā kuram) vai vismaz nepacietīgu, cerīgu un beigās izmisīgu skatienu tālumā pēc ilgi gaidītā pēdējā tilta un visbeidzot Puzes ezera, pierādīja, ka lai cik maza un niecīga Engure izskatītos kartē, tā tāda nebūt nav. Vieni vienīgi līkumi un sakrituši koki, kuriem, kā nu kurš mācēja, jātiek pāri, zirnekļi un citi uzbrūkoši kukaiņi, nosalušas kājas un no niedrēm izskrienoši bebri. Tas un vēl daudz kas cits jūs sagaida, ja plānojat izbraucienu pa Enguri. Kopumā - man jau patika. :)
Nesenie jaunumi.
Ar Mr.Lielisko izpētījām katru stūrīti un vietiņu Rīgas Zoo. Tik sen nebija būts, kādi 7/8 gadi. Secinājums - palaikam (ik pēc apmēram 5 gadiem) zoodārzā ir jāiegriežas. Kāpēc? Jo tie zvēri ir tik skaisti, daudzveidīgi, interesanti, neizprotami, apbrīnojami un visādi citādi dabas varenības apliecinoši. Otrs aspekts, par kuru būs jāpainteresējas - vai tie zvēri ir, tā teikt, savaņģoti vai izglābti un tad ievietoti zoodārzā. Jo ja viņi tur ir tikai mūsu prieka pēc, ja viņiem ir atņemta viņu dabiskā dzīves telpa, plašā un brīvā, tad es būšu ļoti vīlusies. Ļoti, ļoti.

Žirafes (tā rozā nē).

Nu Mežaparku rotā mīļumu mākslas darbs.

Tagad par virsrakstu. Kopā būt. Ko tas īsti nozīmē būt kopā? Skatos apkārt un redzu. Ko? Pāris. Dzīvo kopā, ikdienu pavada kopā, brauc atpūsties kopā, atpūšas... atsevišķi. Jā, jā, atsevišķi. It kā ir aizbraukuši atpūsties kā pāris, bet beigu beigās sanāk, ka džeki ar džekiem, meitenes ar meitenēm. Kāpēc tā? Vai tad atpūšanās kopā nenozīmē to laiku tiešām pavadīt kopā? Ne jau aizmūkot no visiem prom, bet vienkārši izklaidējoties kopā... Varbūt pāri brauc atpūsties patiesībā viens no otra. Es nezinu. Bet man nepatīk šīs situācijas, kuras visas kā viena rāda to pašu - atpūšas atsevišķi. Tas taču ir tik skumji, ka KOPĀ paliek tikai ikdienas rutīna un rūpes...

Jūs jau varbūt domājat - re kā! Sabīne bija tik ļoti apņēmīga un visu ko pamēģināja, bet nu vairs nekā. FALSE! Apņemšanās ir atkal jaunas, visādas un dažādas, ķermeni un garu bagātinošas. Pirmā - rūdīties un norūdīties tiktāl, lai varētu iet ziemā peldēt. Gan jau ne šogad, bet nākamgad varētu. Kā es rūdos? Katru rītu eju kontrastdušā (karsts-auksts) un pēc tam rīvējos ar dvieli pēc Ziņģītes metodes. Kas ir Ziņģīte, lasi šeit - ZIŅĢĪTE. Kā pareizi rīvēties, lasi šeit - RĪVĒTIES. Kāpēc rīvēties? Nu ja jau gribēsiet, paši pameklēsiet un atradīsiet. Mazs mājieniņš no manis - gludu ādu, bez celulīta un vēl visu ko gribat?

Rīgas svētku laikā pabiju seno spēkratu izstādē, ērģeļu nakts koncertā, maizes tirdziņā un salūtā. Taču liekas, ka iespaidīgākais wake-up call mani piemeklēja Zvaigznes grāmatnīcā. Tur bija TĀDAS atlaides! Un vēl šodien atkal iegriežoties grāmatnīcā, nevarēju no tās iziet veselu stundu, domājot, kuru grāmatu, lai izvēlas, jo to ir tik daudz un tik labas. Abās reizēs nonācu pie secinājuma - žēl, ka esmu atmetusi regulāru grāmatu lasīšanu. Un tā kā tuvojas mana dzimšanas diena (nu jau 20.), tapa otrā apņemšanās. Līdz 21. dzimšanas dienai izlasīt 21 grāmatu. Apņemšanos pārdomājot, saprotu, ka tā ir diezgan līdzīga Ilzes Lipskas 101 lietu sarakstam. Tomēr man vienalga, viņas ideja ir ļoti laba, un es neuzskatu, ka špikotu, es vienkārši dabiskā ceļā esmu nonākusi pie sevis papildināšanas apņemšanās. Kādas grāmatas un kā man tās patika, varēsiet lasīt, klikšķinot uz sadaļas 21 grāmata.
Par manām apņemšanām un citām lietām vēl dzirdēsiet vēlāk, nobeigumā neliela reklāma no manas jaunās apmeklētākās interneta adreses - www.ecovvt.eu
Tikai līdz 23.augustam iegādājies:
Izsmidzināmu logu un stiklu tīrīšanas līdzekli Ecover Window and Glass Cleaner par Ls 2,30 (parasti Ls 3,56);

Šķidru veļas mazgāšanas līdzekli ECOVER Non-Bio Laundry Liquid, 1.5L par Ls 5,90 (parasti Ls 7,54)

un Koncentrētu līdzekli bērnu veļas mazgāšanai L Arbre Vert Lessive Bébé, 1.5L par Ls 7,20 (parasti Ls 9,20).
Nenokavē! Sazinies ar mani un saņem vēl īpašākas atlaides!

Laivotāju laivotāji.

Kāpēc izvēlēties ekoloģiskos produktus? [sava veida reklāma]

Labs rīts, laba diena, labs vakars! Atkarībā no tā, cikos jūs jaunāko enību lasāt.

Kā jau varbūt būsiet pamanījuši manā portāla draugiem.lv albumā, esmu sākusi nodarboties ar tādu lietu kā ekoloģisko produktu izplatīšanu. Urrā, beidzot atradu piemērotu vārdu tam, ko es īsti izplatu. Dažreiz biju teikusi "eko mazgāšanas līdzekļi", bet tas nav īsti pareizi, jo pie manis var iegādāties vēl arī visu ko citu.
Tātad - šī jaukā kompānija SIA "Viss Visapkārt tīrs", par kuru es pati uzzināju tikai ieraugot darba sludinājumu, darbojas kā interneta veikals www.ecovvt.eu . Visus laipni lūdzu šo adresīti apskatīt, paskatīt produktus (noteikti klikšķiniet mājaslapas kreisajā pusē, uz to, ko jūs konkrēti vēlaties apskatīt, jo klikšķinot uz lielajām sadaļām, tiek parādīti tikai 4 jaunākie produkti), palasīt interesantus un izglītojošus rakstus sadaļā "Lasītava", noskaidrot, ko īsti nozīmē sastāvdaļu nosaukumi "Vārdenē", kā arī vēl daudz ko citu. Un ja jūs kaut ko vēlēsieties, droši sazinieties ar mani - draugiem.lv Sabīne Bunere vai tepat ierakstiet komentāru. Ja būs vēlme kļūt par regulāru klientu, padarīsim jūs par maniem EKODRAUGIEM, kas ļaus jums no katra pirkuma uzkrāt 10% nākamajam pirkumam.
Un nu atbilde uz jautājumu - kāpēc vispār izvēlēties eko produktus?
Pirmkārt, eko zīmols nozīmē to, ka produkts ir videi nekaitīgs - ātri sadalās, neuzkrājas; minimāli alerģisks vai nealerģisks; tiek ražots tikai no atjaunojamām dabas vielām; netiek testēts uz dzīvniekiem; lielākā daļa produktu vispār nesatur dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļas, kas padara tos veģetāriešiem un vegāniem draudzīgus (tas parasti ir norādīts uz iepakojuma vai preces aprakstā).

Otrkārt, eko prece nenozīmē tikai tās dabiskumu un nekaitīgumu. Lai precei un pašam zīmolam varētu piešķirt eko marķējumu arī rūpnīcai un visam ražošanas procesam ir jābūt dabai draudzīgam - jāizmanto alternatīvā enerģija, pārstrādājams iepakojums, telpas jāiekārto tā, lai maksimāli tiktu izmantota dienasgaisma u.tml.
Treškārt - ekoloģiskie mazgāšanas līdzekļi nebūt nav tik dārgi, kā to mēdz uzskatīt. Pārsvarā tie ir ļoti koncentrēti, mazgājot vajadzīgi mazā daudzumā un mazgā tieši tikpat labi, cik slavenie Fairy, Persil u.c., turklāt bez uzbāzīga un asa aromāta. Tādēļ, rēķinot, cik mēs maksājam par viena un tā paša tilpuma eko un neeko līdzekli un cik ātri tie izlietojas, ieguvēji ir tie, kas pērk eko līdzekļus.
Ceturtkārt - ekoloģiskā kosmētika ne vien samazina alerģiju riskus, bet arī attīra ķermeni no tajā esošajiem sārņiem. Piemēram, eko šampūni - sākotnēji tos lietojot var šķist, ka matu stāvoklis ir pasliktinājies, tie kļuvuši pūkaini vai grūti savaldāmi. Tas ir tādēļ, ka parastie šampūni matu aizķepē, eko šampūni matu zvīņas attīra. Taču ar laiku mati kļūst viegli kopjami, zīdaini un mīksti.
Tests
Pārbaudi,cik saindēts Tu esi - tests .
Atbilde uz otru jautājumu - kāpēc izvēlēties tieši www.ecovvt.eu produktus?
Pirmkārt, šajā interneta veikalā pieejamas ne tikai viena zīmola preces (kā tas ir daudzos ekoveikalos), bet gan visdažādāko pasaules ražotāju - beļģu (Ecover), franču (L'arbre Vert), amerikāņu (If you care), britu (Kingfisher) un daudzas citas.
Otrkārt, pieejami daudzveidīgi produkti - sākot no veļas pulveriem un traipu tīrītājiem līdz kosmētikai, autiņbiksītēm, paketēm, auto uzkopšanas līdzekļiem un pat putekļu sūcējiem.
Treškārt, visus produktus iespējams apskatīt, pasmaržot, izpētīt uz vietas ekoveikalā Ganību dambī 7a, Rīgā.
Ceturtkārt, preci iespējams izņemt ekoveikalā, no manis (varam sarunāt), kā arī ar piegādi uz jebkuru vietu Latvijā! Ja pasūtījuma svars ir 7kg un vairāk (to mājaslapa pati izrēķina, kad pievieno preces grozam), piegāde ir bez maksas.
Piektkārt, vairāku ražotāju (Ecover un L'arbre Vert) preču iepakojumus iespējams atkārtoti uzpildīt veikalā vai iegādāties uzpildes plastiskos "maisiņos", kas tādējādi ievērojami samazina izlietotā iepakojuma daudzumu.

Sestkārt, runājot par iepakojumu. Piemēram, Ecover ir patentējuši pilnīgu jaunu plastmasas veidu, tā saucamo, Plantastic. Tā ir plastmasa, kas pagatavota no cukurniedrēm un ir 100% biodegradabla (vidē pilnībā sadalās). Šādā iepakojumā kopš 2011. gada tiek pārdota visa viņu produkcija.
Septītkārt, www.ecovvt.eu piedāvā iegādāties vieno no veiksmīgākajiem pēdējo gadu izgudrojumiem - mikrošķiedras audumus. Tie ir audumi, kurus atšķirībā no to veida, sausus var izmantot putekļu savākšanai; samitrinātus tikai ar tīru ūdeni, bez jebkādiem tīrīšanas līdzekļiem var izmantot pilnīga visa tīrīšanai, sākot no logiem un flīzēm, beidzot ar cepeškrāsnīm un auto saloniem. Kas ir mikrošķiedra? Tā ir šķiedra 100x plānāka par matu, kas cieši saausta kopā veido mikrošķiedras audumu. Vienā audumā (40x40 cm) var būt simtiem km šīs šķiedras. Pati šķiedra ir sadalīta, kas ievērojami palielina kopējo virsmas laukumu, tādējādi ar to ir iespējams savākt daudz vairāk putekļu, tā tos sevī notur, nevis stumda pa virsmu, kā tas mēdz notikt ar parastu kokvilnas audumu. Tai arī ir lieliska uzsūktspēja. Vairāk par mikrošķiedru - šeit.

Kāpēc iegādāties www.ecovvt.eu produktus tieši pie manis?
Tādēļ, ka es jums varēšu pastāstīt to, ko varbūt mājaslapā neatradāt vai nepratāt atrast, atbildēšu uz jūsu jautājumiem, iespēju robežās palīdzēšu ar piegādi, varu nodemonstrēt vairāku produktu darbību dzīvē, kā arī, ja vēlēsieties, varu uzrīkot Eko-klasi jeb produktu demonstrāciju un informatīvu sarunu jums un vēl vismaz 5 jūsu draugiem tieši pie jums mājās (tādā gadījumā saņemsiet dāvaniņu no Ecovvt) vai uzaicināt uz Eko-klasi jūsu dzīvesvietas tuvumā. Un ekonomiski izdevīgākais - varu jūs reģistrēt kā savus EKODRAUGUS, kas ļaus jums pašiem iepirkties interneta veikalā, neizmantojot manu starpniecību, un uzkrājot no katra pirkuma 10% nākamajam pirkumam.

Tiktāl par reklāmu. Tomēr es ceru, ka šis ieraksts jums vairāk kalpoja kā informatīvs un iedvesmojošs materiāls.
Izpētiet www.ecovvt.eu, sazinieties ar mani un kopā padarīsim mūsu vidi tīrāku! To var izdarīt tikai viens cilvēks, jo katram vienam ar laiku parādās sekotāji.
Man rūp!
Gaidīšu ziņu.

Trimdā

Labvakar, sestdienā!
Olimpiskās spēles un Marijas Šarapovas kliedzieni fonā, Vīna svētki aiz muguras, sarežģīti un varbūt pat neizpildāmi plāni nākotnei un vēl tikai 4 nedēļas, ko pavadīt, tā saucamajā atpūtā.
Vīna svētki bija lieliski. Divi mīļākie un labākie man blakus - ko gan vispār vairs var vēlēties. Mr. Lieliskais pirmo reizi novērtēja Vīna svētkus, un viņa atzinums - esot paticis. Mani sevišķi iepriecināja Mr. izteikums vienas no aktivitātēm laikā: "Ļoti interesanti. Tāda maza pilsētiņa un tādus svētkus var uzrīkot!" Tas arī bija tas, ko gribēju viņam parādīt, aicinot uz dzimteni. Jāsaka gan, ka svētki neiztika bez apcerēm par pasaules kārtību jeb, kā man to labāk patiktu saukt, haosu, kurā arī ir sava kārtība. Tikai šoreiz nepateikšu kāda. Apcere radās brīdī, kad pēc garām un ilgām pastaigām +30 grādos pa Sabiles ielām turp un atpakaļ, man gribējās atpūtināt savas nogurušās kājas, tās iegremdējot aukstā ūdenī. Domāts, darīts! Paņēmu bļodu, salēju ūdeni un ļāvos atvēsinošajām procedūrām. Tā sēdēju ar iemērktām pēdām aptuveni litrā ūdens un domāju - kas man nekait! Sēžu te un kad sagribu paņemu tādu nieka litriņu ūdens un gandrīz nelietderīgi izleju bezgalīgajos kanalizāciju labirintos. Tajā pašā laikā, stundā, minūtē, sekundē kāds kaut kur pasaulē mirst no slāpēm, no slimībām, kas iegūtas netīra ūdens lietošanas dēļ. Ir tik daudzi cilvēki tādi paši kā es, ar tādām pašām tiesībām dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, kuriem litrs tīra ūdens būtu debesu dāvana, brīnums... Kur ir tā kārtība, taisnība? Kāpēc vieni dzīvo tik lepni un izšķērdīgi, cik mēs, kamēr otri mirst? Kāpēc tik attīstītā laikmetā kā mūsējais nav izdomāts līdzeklis kā šo situāciju izlīdzināt?...
Kādam gan jau vienalga. Kāds teiks, ka tā pasaulē iekārtots. Ziniet... Stulba kārtība. Negodīga kārtība.








Otrā pēdējo dienu pārdoma par virsraksta tēmu.
Teikšu godīgi, kādreiz nepacietīgi gaidīju dienu, kad sākšu studēt, lai varētu tikt no prom no mājām. Prom no Sabiles. Ne jau viss tur bija slikts. Vienkārši bija zināmi apstākļi, kas lika man ilgoties pēc atrašanās mājās ne tik regulāri. Pienāca studiju laiks. Sākums tik lielisks un daudzsološs. Vēlāk vairāki sarežģījumi, pēc tam to sāpīgāki vai nesāpīgāki atrisinājumi. Bet kopumā viss jauki - dzīvoju Rīgā, mācos, eju uz ballītēm, iepazīstos ar jauniem cilvēkiem, ik pēc 2nedēļām (citreiz retāk, citreiz biežāk) atgriežos dzimtenē. Prieks neizmērojams satikt visus mīļos, sevišķi jau manu pasaulē vislabāko māmiņu. Un cik lieliskas un harmoniskas attiecības izveidojas, ja nav jāsatiekas katru dienu - nav to ikdienišķo strīdu, ir tikai prieks par satikšanos. Studiju gads pagāja, pienāca jūnijs un prakse, kā arī pēcprakses plāni, kas prombūtni no mājām izvērsa mēneša garumā. Šķiet, ka tā bija pirmā reize (vai viena no pirmajām), kad es izjutu pat fizisku vēlmi palikt mājās, cik nu vien ilgi iespējams. Vairs nekārojās ne tusiņu, ne draugu. Gribējās tikai pabūt savā klusajā, mierīgajā Sabilē, galvenais, būt ar mammu. Pagāja nedēļas divas un sauca Rīga. Rīga un pienākums. Vēl dažas reizes tā pabraukāju, kad pienāca Vīna svētki. Tas laikam bija kritiskais punkts, jo pēdējā braukšana uz Rīgu izvērtās par skumju pārdomu un žēluma pilnām 4 dienām (jāsaka, ka šīs sajūtas nekur nav pazudušas, tās ir tikai nomāktas). Par ko tad skumjas un žēlums? Vasara tūlīt būs cauri, tātad cauri būs arī laiks, kurā varu braukt mājās kad tik man ienāk prātā. Mācību laikā tās būs tikai nedēļas nogales, un arī ne katra. Pienākums sauc. Tieši pienākuma dēļ man pat šo pēdējo mēnesi nav iespējams visu pavadīt mājās...
Morāle? Pirms gadiem diviem nepacietīgi gaidīju regulāro prombraukšanu, pirms gada satraukti par to priecājos, vienlaikus radās pirmās šaubas, šogad negribu braukt prom. Gribu palikt, un mani neizsakāmi skumdina, ka nākamie 10 mēneši būs tik "būt Sabilē" ierobežojoši. Sākumā likās, ka man pietrūkst tikai mani Sabiles mīļie, tomēr man pietrūkst arī pati vieta. Tā nu es tagad esmu Rīgā, gaidot atgriešanos mājās.
Esmu trimdā. Tā taču ir trimda, vai ne? Vieta, kurā īsti negribas būt, bet vajag.
Paldies visam un visiem, ka man ir manas trimdas vienīgais spožais saulesstariņš, dzīvesprieka atgriezējs.

Kam atpūta, kam smags darbs

Sveicieni šajā karstajā, svelmainajā, 2012. gada vasarai neraksturīgajā vakarā!
Nu jau kuro reizi biju uz brītiņu nozudusi, bet te nu es atkal esmu atpakaļ.
Ko tad esmu paspējusi sadarīt?
Drusku piedalīties mājas remontā, laiski valstīties pa gultu, apskatīt smilšu skulptūras, laiski valstīties arī pa citām telpām, iztrakoties pa GoPlanet, vasaras vidū pēkšņi dabūt temperatūru un vīrusu, tikpat ātri no tā tikt vaļā, bet laikam galvenais mans sasniegums - cītīgi meklēt un arī atrast sev jaunu piepelnīšanās avotu. Jā, dārgie! Es tagad būšu biznesa dāma - pelnīšu kur tik un kā varēšu. Sīkāk neko nestāstīšu, gan jau kaut kur mani redzēsiet. ;)
Šobrīd vispār tādi traki laiki... Jāatrod sava vieta un viedoklis starp Olimpiskajām spēlēm, kuru, kā pamanīju sociālajos portālos, ievadīs Olipi*piskā lāpa (ļoti atvainojos par nekulturālo izteicienu tiem, kuri saprata, taču ja jau nacionālā televīzija tā saka...); starp Betmena pirmizrādi, kurā atkal kāds trakais izcēlās (drusku tā kā bail, jo Mr.Lieliskais par visām varītēm grib arī mani pievērst Betmena triloģijai, pirmās divas jau noskatītas, trešā būs iekš kīnõ); starp Vīna svētkiem Sabilē (programma šeit http://www.draugiem.lv/hostelhospital/news/?p=7337519) un vēl pēdējā vasaras mēneša, kurā ir jāpaspēj tik daudz un jāizlemj tik lieli lēmumi. Ai, būs interesanti! Gan jau jums kaut ko paziņošu visa starpā.
Tiekamies Vīna svētkos!

Nekā lieka

Ir dienas, brīži, momenti, mirkļi, kuros laiks apstājas... Es apstājos... Palūkojos apkārt un saprotu, cik ļoti man ir paveicies.
Es esmu laimīga.
Īsi un konkrēti

Viens mēnesis manā dzīvē 2

Iepriekšējā stāsta turpinājumu biju gan paredzējusi ātrāk kā pēc nedēļas, bet izrādās, ka es esmu ļoti aizņemts cilvēks. :D
Tātad, ar ko es pabeidzu iepriekš? Ak, jā - visādās ziņās grūtā prakse, kas ievērojami paplašinājusi manas zināšanas un iemaņas, un es ļoti ceru - norūdījusi.
14.06. - ilgi gaidītā došanās mājup, kas sākotnēji bija paredzēta kā pārvietošanās stopējot, bet beigās izrādījās kā pavisam mierīgs izbrauciens kopā ar kursabiedrenes vecākiem. Paldies, Ksenija!
Iegāju savā Rīgas māju sētā, un, nu gluži kā kino, tieši tajā brīdī arī mans Mr. Lieliskais bija nolēmis iziet ārā. Satikšanās pēc ilgāka laika ir burvīgas. Taču tas nebūt nenozīmē, ka es biežāk gribētu būt nošķirtībā.

Jūnija vidus sanāca tāds diezgan kontrastains - kā jau minēju, 14tajā atgriezos no dziļiem laukiem un kārtīga darba, 15tajā jau pucējos un devos kļūt par liecinieci divu mīlētāju savienībai Dieva priekšā. Šīs bija pirmās kāzas, kurās biju baznīcā, un jāsaka, ka es saprotu, kādēļ daudzi nekristieši izmisīgi cenšas sevi nokristīt, lai varētu apprecēties baznīcā. Sevišķi, ja baznīca ir tāda, kādā es biju. Arī es esmu starp tiem, kā izrādās nedaudzajiem, kuri nepieder nevienai konfesijai un arī esmu dažkārt aizdomājusies par to dienu kaut kad vēl tālu nākotnē, kad man mugurā būs baltā kleita... Ir bijusi doma par nokristīšanos, tomēr šobrīd es visu šo "ticībai Dievam" lietu uztveru daudz nopietnāk kā agrāk, un, manuprāt, iemesls kristībām, lai varētu apprecēties, ir pārāk nenopietns un es pat teiktu truls. Es uzskatu, ka ir jābūt kādam dziļākam nolūkam, iekšējai pārliecībai, ka tu tiešām gribi būt kristietis. Nokristīties, apprecēties un pēc tam pieminēt Dievu tikai izsaucienā "Ak, Dievs!" - tas padara to visu tik seklu un nenozīmīgu. Man nav tās pārliecības par sevi kā kristieti. Varbūt tāpēc, ka es par kristietību nekā daudz nezinu, tikai tik, cik kādreiz mācīts skolā. Šīs bija otrās kāzas, kurās pabiju, un esmu nolēmusi, ka līdz pašas precībām man jāpabūt tik daudz kāzās, lai es pilnīgi noteikti zinātu, ko es sev gribu un ko negribu.

Tie NEESAM mēs.

Pēc 3 dienu jaunlaulāto laimes svinēšanas tā vien gribējās kārtīgi atpūsties, ko mēs arī darījām, nonākuši mājās visu dienu guļot. Labi gan, ka atpūtāmies, jo drīz vien sekoja "Mežakaķa" izaicinājums. Agrāk jau esmu gājusi šādas trases citur, tomēr atziņa, ka jo es kļūstu vecāka, jo man vairāk paliek bail, šoreiz īsti nepiepildījās. Sākumā jā - man kļuva ap sirdi tā savādi jau iesildīšanās trasē, kuras lielākais augstums varēja būt kāds pusotrs metrs, un es jau raizējos, ka ne visai lētā izklaide man sagādās vairāk nepatīkamu emociju nekā aizrautības. Tomēr es saņēmos (kam par iemeslu varēja būt Mr.Lieliskā uzmundrinājumi) un beigu beigās izrādījos kā izturīgākā un izveicīgākā starp trijām meitenēm mūsu bariņā. Izgāju visas trases, izņemot pēdējo, kas pa spēkam izrādījās vien Mr.Lieliskajam. Vērojot viņu, sapratu, ka man nu tur tiešām nebūtu bijis ko darīt.
Sportiskās aktivitātes, pēdējais eksāmens (nebūt ne veiksmīgākais) un skaistie latviešu svētki jau aicināja pakot mantas un doties ārpus Rīgas. Jau otro gadu līgoju Saldū VIP personu lokā. :D Šogad namamāte aicināja uz tādām vairāk latviskām izdarībām, tomēr atmosfēra bija pietiekoši latviska, lai no senajām spēlēm mēs izspēlētu tikai vienu. Neizpalika jāņuzāļu lasīšana un vainagu pīšana (man vienmēr Jāņos ir bijis vainags un vienmēr arī būs), latviešu mūzika (vienubrīd pat skanēja īsts etno), spēles, rotaļas, bagātīgs galds ar neizsīkstošiem alus krājumiem, pirtī iešana, vainaga mešana ozolā, lai noskaidrotu, kad tad meitas kļūs par sievām, ugunskurs un saulītes sagaidīšana, līgojot līdz rīta gaismiņai. Jāsaka gan, ka ne visi līgotāji piederēja pie tiem dažiem izdzīvotājiem. Jāņi man vienmēr ir patikuši, jo tie ir svētki, kuros es esmu centusies saglabāt kaut drusciņu no tiem īstajiem latviešu saulgriežiem, lai tas arī būtu tikai pļavas puķu vainags un latviska mūzika. Tās ir manas minimālās prasības pret šiem svētkiem. Es nespēju sevi iztēloties svinam Jāņus Rīgā krastmalā ar visiem tiem ļaužu bariem, vai vēl briesmīgāk - kādā Vecrīgas klubā. Tie nu tiešām NAV Jāņi. Man žēl to cilvēku, kuriem nav iespēju izbraukt svētkos no pilsētas un pabūt pie dabas. Lai gan, ja ļoti grib, tad iespēju ir vienmēr.
Nepagāja ne 3 dienas, kad bijām beiguši līgot, un beidzot pēc gandrīz mēneša prombūtnes devos atpakaļ uz dzimtajām mājām, kurās esmu pabijusi līdz pat šai dienai. Tad nu beidzot man bija sācies tas, ko agrāk mēdzu dēvēt par brīvlaiku. Neko sevišķu mājas solī šajās dienās neesmu paveikusi, tomēr ekskursijas gan mums bijušas vairākas. Bijām pie jūras un vietā, ko šobrīd varu saukt par vienu no savām vismīļākajām - tas ir Engures ezera krasts dabas takas galā pie putnu vērošanas torņa (kurā gan šobrīd labāk nekāpt). Tāda vieta! Tik fantastiska! Esmu bijusi daudzās skaistās vietās, tomēr šīs aura ir kaut kas vienreizējs. Tāds klusums, miers un tajā pat laikā visapkārt tāda dzīvība, tik neraksturīga ainava, kādai līdzīgu vēl nebiju redzējusi. Kaut kas tajā vietā mani ārkārtīgi piesaistīja. Dažas dienas vēlāk sagaidījuši vēl vienu saulaino dienu aizbraucām paskatīt Usmas ezeru un tad jau sekoja izbrauciens, kuram gatavojāmies ilgi un rūpīgi - Igaunija. Kādam varbūt liksies nekas sevišķs, tomēr jau Igaunijas robeža vien ir pietiekami tālu no Sabiles, lai tās sasniegšana prasītu kārtīgu izpēti, kā braukt un kur piestāt, ko apskatīt. Redzēju pazīstamajā latviešu filmā tik daudz pieminēto Lielo Munameģi, kas ir augstākais kalns Baltijā, biju Tartu un staigāju gar universitāti, kurā izglītojās latviešu kultūras dzīvē nozīmīgi cilvēki, redzējām Igaunijas slavenāko kūrortpilsētu Pērnavu un skatījām visu ko citu, kas bija pa ceļam. Interesanti bija iegūt arī pirmo pieredzi CouchSurfingā - tā ir tāda mājaslapa, kurā cilvēki reģistrējas, lai ceļojot atrastu kādu, pie kā palikt pa nakti, kopā apskatīt pilsētu vai piedāvātu naktsmājas citiem ceļotājiem. Tas bija aizraujoši sarakstīties ar pilnīgi nepazīstamu cilvēku, vēlāk atrast viņa mājas un tur arī nakšņot, visu nakti runāties un priecāties, ka iespējams iepazīt jaunus draugus. Katrā ziņā tā bija vērtīga pieredze un es šo mājaslapu noteikti izmantošu vēlreiz.
Šovakar es jums teikšu arlabunakti! Dzeriet daudz ūdens un neguliet saulē! To es īpaši saku savām lasītājām meitenēm/sievietēm - iedegums nebūt neliecina par veselību, bet par to sīkāk varbūt citreiz. Noslēgumā piedāvāju jums apskatīt dažas no neskaitāmajām ekskursijās iemūžinātajām fotogrāfijām. Atā!

Mērsraga jūrmala.

Jaunā mīļākā vieta.

Usmas skatu tornī.

Joprojām skatu tornī.

Ceļā uz Igauniju drusku pavingrojām Siguldā

Un nopirkām jaunus lietussargus.

Atradām mūsu Talsu Koklētāja sievu Raunā.

Kur tad īsti? Igaunija vai Latvija?

Lielā Munameģa skatu tornis.

Un uzkāpām skatu tornī.

Tartu Rātslaukums - jaunais prototips.

Atcerējāmies bērnību pie Emajegi upes.

Paradīzes dārzs Tartu.

Paradīzes dārzā ar diviem vismīļākajiem uz pasaules.

Asinsbalss.

Staigājām pa biedējošiem tiltiem Vīlandē.

Gids savā elementā.

Šur tur mūs arī neielaida.

Atgriežoties atkal mājās.