Trimdā

Labvakar, sestdienā!
Olimpiskās spēles un Marijas Šarapovas kliedzieni fonā, Vīna svētki aiz muguras, sarežģīti un varbūt pat neizpildāmi plāni nākotnei un vēl tikai 4 nedēļas, ko pavadīt, tā saucamajā atpūtā.
Vīna svētki bija lieliski. Divi mīļākie un labākie man blakus - ko gan vispār vairs var vēlēties. Mr. Lieliskais pirmo reizi novērtēja Vīna svētkus, un viņa atzinums - esot paticis. Mani sevišķi iepriecināja Mr. izteikums vienas no aktivitātēm laikā: "Ļoti interesanti. Tāda maza pilsētiņa un tādus svētkus var uzrīkot!" Tas arī bija tas, ko gribēju viņam parādīt, aicinot uz dzimteni. Jāsaka gan, ka svētki neiztika bez apcerēm par pasaules kārtību jeb, kā man to labāk patiktu saukt, haosu, kurā arī ir sava kārtība. Tikai šoreiz nepateikšu kāda. Apcere radās brīdī, kad pēc garām un ilgām pastaigām +30 grādos pa Sabiles ielām turp un atpakaļ, man gribējās atpūtināt savas nogurušās kājas, tās iegremdējot aukstā ūdenī. Domāts, darīts! Paņēmu bļodu, salēju ūdeni un ļāvos atvēsinošajām procedūrām. Tā sēdēju ar iemērktām pēdām aptuveni litrā ūdens un domāju - kas man nekait! Sēžu te un kad sagribu paņemu tādu nieka litriņu ūdens un gandrīz nelietderīgi izleju bezgalīgajos kanalizāciju labirintos. Tajā pašā laikā, stundā, minūtē, sekundē kāds kaut kur pasaulē mirst no slāpēm, no slimībām, kas iegūtas netīra ūdens lietošanas dēļ. Ir tik daudzi cilvēki tādi paši kā es, ar tādām pašām tiesībām dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, kuriem litrs tīra ūdens būtu debesu dāvana, brīnums... Kur ir tā kārtība, taisnība? Kāpēc vieni dzīvo tik lepni un izšķērdīgi, cik mēs, kamēr otri mirst? Kāpēc tik attīstītā laikmetā kā mūsējais nav izdomāts līdzeklis kā šo situāciju izlīdzināt?...
Kādam gan jau vienalga. Kāds teiks, ka tā pasaulē iekārtots. Ziniet... Stulba kārtība. Negodīga kārtība.








Otrā pēdējo dienu pārdoma par virsraksta tēmu.
Teikšu godīgi, kādreiz nepacietīgi gaidīju dienu, kad sākšu studēt, lai varētu tikt no prom no mājām. Prom no Sabiles. Ne jau viss tur bija slikts. Vienkārši bija zināmi apstākļi, kas lika man ilgoties pēc atrašanās mājās ne tik regulāri. Pienāca studiju laiks. Sākums tik lielisks un daudzsološs. Vēlāk vairāki sarežģījumi, pēc tam to sāpīgāki vai nesāpīgāki atrisinājumi. Bet kopumā viss jauki - dzīvoju Rīgā, mācos, eju uz ballītēm, iepazīstos ar jauniem cilvēkiem, ik pēc 2nedēļām (citreiz retāk, citreiz biežāk) atgriežos dzimtenē. Prieks neizmērojams satikt visus mīļos, sevišķi jau manu pasaulē vislabāko māmiņu. Un cik lieliskas un harmoniskas attiecības izveidojas, ja nav jāsatiekas katru dienu - nav to ikdienišķo strīdu, ir tikai prieks par satikšanos. Studiju gads pagāja, pienāca jūnijs un prakse, kā arī pēcprakses plāni, kas prombūtni no mājām izvērsa mēneša garumā. Šķiet, ka tā bija pirmā reize (vai viena no pirmajām), kad es izjutu pat fizisku vēlmi palikt mājās, cik nu vien ilgi iespējams. Vairs nekārojās ne tusiņu, ne draugu. Gribējās tikai pabūt savā klusajā, mierīgajā Sabilē, galvenais, būt ar mammu. Pagāja nedēļas divas un sauca Rīga. Rīga un pienākums. Vēl dažas reizes tā pabraukāju, kad pienāca Vīna svētki. Tas laikam bija kritiskais punkts, jo pēdējā braukšana uz Rīgu izvērtās par skumju pārdomu un žēluma pilnām 4 dienām (jāsaka, ka šīs sajūtas nekur nav pazudušas, tās ir tikai nomāktas). Par ko tad skumjas un žēlums? Vasara tūlīt būs cauri, tātad cauri būs arī laiks, kurā varu braukt mājās kad tik man ienāk prātā. Mācību laikā tās būs tikai nedēļas nogales, un arī ne katra. Pienākums sauc. Tieši pienākuma dēļ man pat šo pēdējo mēnesi nav iespējams visu pavadīt mājās...
Morāle? Pirms gadiem diviem nepacietīgi gaidīju regulāro prombraukšanu, pirms gada satraukti par to priecājos, vienlaikus radās pirmās šaubas, šogad negribu braukt prom. Gribu palikt, un mani neizsakāmi skumdina, ka nākamie 10 mēneši būs tik "būt Sabilē" ierobežojoši. Sākumā likās, ka man pietrūkst tikai mani Sabiles mīļie, tomēr man pietrūkst arī pati vieta. Tā nu es tagad esmu Rīgā, gaidot atgriešanos mājās.
Esmu trimdā. Tā taču ir trimda, vai ne? Vieta, kurā īsti negribas būt, bet vajag.
Paldies visam un visiem, ka man ir manas trimdas vienīgais spožais saulesstariņš, dzīvesprieka atgriezējs.