Ņammātāji "Spicy Affair" un pārējais 15 dienās

Labvakar, cienītie!
Ir pagājusi tikai pirmā darba nedēļas diena, bet es jau jūtos sagurusi kā... hm.. trešdienā? Bet patiesībā man laikam tā arī patīk - lai ir tik daudz darāmā un visādas nodarbes, ka neatliek laika slinkošanai. Lekcijas, cītīga un ne tik ļoti gatavošanās praktisko darbu nodošanas termiņam, aerobika, koris un tam visam pa vidu mana tik iemīļotā, relaksējošā velobraukšana. O jā! Tie, kas vēl nav dzirdējuši vai redzējuši - Sabīne Rīgas ielās tagad redzama pārsvarā uz velosipēda, bet pēc pirmā brauciena ar lietusmēteli, domāju, ka ripināšos neatkarīgi no laika apstākļiem.
Kā jau jūs saprotat, ne jau tikai no vāveres riteņa sastāv mana ikdiena. Nesen laipni uzņēmām 20gadnieku pulkā pēdējo no manām zaļajām draudzenītēm. Ballīte bija prīmā - ar smiekliem, garšīgiem salātiem (ļoti garšīgiem!), dažāda veida padzērieniem, pēdējā transporta nokavēšanu (kā gan savādāk) un galu galā izdancāšanos pa vecās Rīgas estrādēm. Mērfija likums: vai nu ballīšu nav nemaz, vai visas vienā nedēļā. Protams, šis likums kārtējo reizi darbojās, kā rezultātā, uzreiz pēc 20 atzīmēšanas bija jādodas atzīmēt vasaras noslēgumu, kas arī, loģiski, sanāca tīri jautrs un interesants pasākumiņš. Pēdējo dienu notikumi...
Ceturtdiena. Korim, kurā es tik mīļuprāt dziedu, ir tāda jauka tradīcija, ka koristi, kuri nodziedājuši vienu sezonu, tiek iesvētīti biedra kārtā. Tā nu arī es tagad esmu tikusi pie jauniem vecākiem un "Juventus" biedra statusa. Urrā!
Piektdiena. Pamēģināju pirmo no senajām latviešu veģetārajām receptēm - to noteikti novērtēs mani norvēģu izcelsmes domubiedri. :) Aha, tiem, kam brīnumi - ir latviešiem SENAS veģetārās receptes. Ar senas es domāju ~80 gadus. Un šoreiz par pirmo bija lemts kļūt sakņu pudiņam. Mm, vēl šorīt ēdu!

Viņš arī tur bija.

Taču ne jau tāpat vien es nolēmu palutināt garšas kārpiņas - ciemos ieradās mana mīļā māmiņa. Un arī ciemos viņa nebrauca tāpat vien, bet gan tādēļ, lai kopā ar savu ne mazāk mīļo meitiņu apmeklētu tādu pasākumu kā "Chippendales". Agrāk skatījāmies TV kā reklamēja, ka LV būs šie seksīgie, un spriedām, ka aizbrauksim tad, kad man būs 18. Un lūk! Pienāca tā reize, kad man jau ir pāri 18, Chipi devās uz LV, un mēs devāmies pie viņiem. Pasākums ļoti gaumīgs - dziedāja viens ar ļooooti skaistu balsi, dejas bija horeogrāfiski nostrādātas, dažādi temati un, protams, vēl visādi citādi jaukumi, kas sievietēm tīri labi patīk. Nākošreiz iesim atkal!
Pabijām arī Miķeļdienas gadatirgū un sapirkām visādus labumus - gan ēdamus, gan neēdamus. Vispār kopsecinājums, ka cilvēki par lielu naudu pērk, ko patiesībā paši varētu uztaisīt, tikai drusku izdomas, pacietības un laika. Bet... tas jau laikam mūsdienu slinkajai sabiedrībai ir par grūtu.
Šajās brīvdienās esam piestrādājuši arī par auklītēm, un patiesībā mums tīri labi sanāca, tikai tie mazie gan prot pamatīgi nogurdināt.



Tas, kas jums varbūt šķita interesanti, intriģējoši vai kā savādāk neparasti ir šīsdienas runas materiāla nosaukums - ņammātāji. Jāsaka, ka tā nebūs pēdējā reize, kad eniiba parādīsies ar šādu nosaukumu. Kas tad īsti ir ņammātāji? Tā ir nesen dibināta kustība ar mērķi apsekot ēdināšanas iestādes Rīgā un tuvākā apkārtnē, lai noskaidrotu, kurā labprāt iegrieztos biežāk, kurā  - pirmo un pēdējo reizi. Pirmā iestāde zem mikroskopa nonāca restorāns Antonijas ielā "Spicy Affair". Indiešu, āziešu restorāns, labā rajonā, netālu no manām ikdienas gaitām, nesen atvēries - tie laikam bija faktori, kādēļ izvēle krita tieši uz šo.
Atrašanās vieta - ļoti laba, Rīgas klusais centrs, jūgendstils visapkārt. BET varbūt tādēļ tā ir nepareiza izvēle, jo, kā zināms, šajā rajonā bieži apgrozās tūristi, kas vietējiem varētu spēlēt par sliktu cenu ziņā.
Interjers - ļoti skaisti, ne pārāk grezni, kas man patika, viegla romantika un intimitāte. Mīnuss - man likās, ka mūzika ir nepieskaņota kopējam tēlam. Mr.Lieliskais atzina, ka gribētu mīkstos krēslus.
Apkalpošana - viesmīle ļoti viesMĪLĪGA, pieklājīga, teica, ka izpalīdzēšot ēdiena izvēlē, bet galu galā īsti neizpalīdzēja. Jauki, ka traukus nesa tādus un tā, lai mums būtu ērtāk. Neuzbāzīga.
Ēdiens - restorānā ir pavāri tik tiešām no Deli un Japānas, kas padara ēdienu pilnīgi (gandrīz) autentisku. Mīnuss - ēdienkartē ir atzīmēta ēdiena asuma pakāpe ar čili pipara simboliņu - 1, 2, 3 pipariņi. Es paņēmu ceptu mājas sieru, kuram nebija neviena pipariņa, tomēr likās, ka spļaušu uguni! Mr.Lieliskajam bija menca ar 2 pipariņiem... Neveiksmīga bija mana dzēriena izvēle - svaigi spiesta burkānu sula arī ar pipariem, kas neļāva atveldzēt gandrīz sūrstošo muti. Nebija tā, ka negaršotu - garšoja, taču viss bija tik ass, pārāk ass, ka neļāva ēdienu kārtīgi un mierīgi izbaudīt, jo visu laiku domājām tikai par to, ka VISS IR TIK ASS!
Cenas - vairāk jau laikam tūristu maciņiem, taču bez galējībām. Mr.Lieliskais - par to naudu labāk varētu paēst lidiņā. :D
Lēmums - otrreiz neiesim. Ēdiens un serviss nebija slikti, taču, kā izteicās Mr. - too fancy. Laikam gan mēs esam no vienkāršās strādnieku tautas. Nepārprotiet, vakars bija lielisks - kompānija burvīga!

Ko mēs pasūtījām? Zivs fileja ķiploku mērcē, mājas siera Tikka, pildīta Naan maize ar kartupeļiem un sīpoliem, kola, burkānu sula ar pipariem.
Uz šādas gastronomiskas nots arī atvadīšos - līdz nākamajai reizei un nākamajam Ņammātāju izlaidumam!