Un nu un, ka nav augusts?

Te nu viņš ir pienācis - 1.septembris.
Reti kuram pirmajam datumam piemīt tāda iezīmējoša pieskaņa. 1.janvāris, 1.maijs un 1.septembris...
12 gadus tas bija skolas sākums, pagājušo gadu atkal bija sen nejustas uztraukuma sajūtas, tomēr lielos vilcienos tas ir tas pats. Vienīgi grūtāka cīņa par ievērošanu. Un nekad, NEKAD nedrīkst atslābt.
Back to school!

Šobrīd un tieši šobrīd mani pārņem mazliet sentimentālas sajūtas - par vasaru, par manu Sabili un mīļoto māmiņu, kuru satikt būs lemts daudz retāk kā sirdij gribētos. Un arī nedaudz par to materiālo dzīvi, pēc kuras mēs lielākā daļa tik ļoti tiecamies. Mēs mācamies, smagi strādājam tikai tādēļ, lai iegūtu naudu. Monētas un papīrīšus, kuri mums palīdz īstenot mūsu, tā sauktos, sapņus un vēlmes. Tomēr cik skaista, vienkārša un piepildīta dzīve mums būtu, ja mēs tiektos tikai pēc estētiskā un ētiskā. Cik gan jauki būtu tā vienkārši dzīvot savā mājiņā dziļi laukos. Burvīgā dabas skaistumā, cilvēka nenobetonētā un nesabojātā. Jā, tā tik būtu dzīve! Avota ūdentiņš rītos, saules stari, pļavas, pakalni un upīšu ielejas. Saulrieti aiz kalngala, nevis augstceltnes, svaigs un smaržīgs gaiss no atvērta loga, nevis atsvaidzinātāja. Tā lūk ir mana pēdējo dienu atklāsme - es beidzot saprotu, KĀPĒC es gribētu pati savu vietiņu kaut kur tur...

Taču šobrīd cauri visam un visiem es esmu laimīga. Uz mirkli, jo tikai uz mirkli jau laimīgs var būt. Laime neilgst un tā nav pastāvīgs gara stāvoklis. Aizmirstu to, ko gribas aizmirst un esmu tikai šajā mirklī. Jo kāpēc gan nebūt?
Nobeigumam viens no, manuprāt, lieliskākajiem latviešu gabaliem. Aizķer sirdi, prātu un apziņu līdz pašām dzīlēm.
Baudiet! Un nu un, ka vairs nav augusts... :)

P.S. Pirmā izlasītā grāmata no 21 - http://eniiba.blogspot.com/p/21-gramata.html