Pavasarsmaržās

Sveicieni pēc ilgāka klusuma perioda.
Šodien runāšu par visu ko, dažas saistītas, dažas pilnīgi nesaistītas tēmas. Gan jau jums patiks. Man patīk. :)
Bet vispirms ieteikšu vienu gabalu, kurš mani fascinē arvien vairāk katru reizi kā vien to klausos.

Nu tik pozitīvs! Un tik feins klipiņš. Tāds chill! Mūzika kombinācijā ar dabu - kas var būt labāks par šo?

Tagad pie sakrājušām pārdomām.
10. - 15. aprīlis šogad bija tāds nedaudz īpašāks kā citus gadus. Precīzāk, sevišķs tas bija 100 gadus atpakaļ, bet simtgadi jau vienmēr mēdz tā īpaši atzīmēt. (Gan jau daži nojauš, kas sekos tālāk.) Aha, tas ir viņš - nenogremdējamais Titāniks... Ko lai saka? Man liek aizdomāties tas nesen pavīdējušais teiciens. "Viss ir atkarīgs no veiksmes. Uz Titānika bija tik daudz bagātu un veselu cilvēku, bet veiksmīgi bija tikai daži." Šajā situācijā tā tik tiešām bija. Ziniet, mani pārsteidz, ka šur tur ievēroju - cilvēki pat nezina, ka Titāniks nav tikai kārtējā Holivudas filma, bet gan īsts, reāls stāsts. Patiess stāsts.

Titāniks neilgi pēc atiešanas no ostas Dienvidhemptonā. 10.04.1912.

Titāniks jeb White Star Line viens no trim Olympic klases laineriem nogrima 1912. gada 15. aprīlī pēc tam, kad Atlantijas okeānā sadūrās ar aisbergu. Pavisam uz kuģa bija 2223 cilvēki, no kuriem izglābās 710. Pasaulslavenā filma faktos ir salīdzinoši precīza. Titāniks bija kas pilnīgi jauns komforta un luksusa ziņā, tas bija būvēts kā nenogremdējams, tas nogrima 2arpus stundu laikā un uz tā tik tiešām drošības laivu pietika tikai nedaudz vairāk kā pusei no visiem uz kuģa esošajiem cilvēkiem, kuras, kā attēlo arī kino, lielākā daļa tika palaistas prom pustukšas. Jāatzīmē, ka arī princips "sievietes un bērni pa priekšu" tur darbojās. Neviļus liek aizdomāties - kā tas bija iespējams, ka tāds laineris tika palaists okeānā ar nepietiekamu daudzumu glābšanas laivu? Atbilde - tā ir mūsu šodienas, mūsdienu cilvēka domāšana, kad mēs zinām par tādām lietām kā demokrātija un cilvēktiesības; tolaik drošības laivas vispār nebija obligātas. To varēja arī nebūt. Un tikai pēc Titānika tika pieņemts, ka ar laivām ir jānodrošina visi pasažieri. Tā kā, varbūt pasaulei bija jāpiedzīvo šāda traģēdija, lai kaut ko iemācītos. To es, protams, saku pilnīgi bezsirdīgi, nedomājot par visiem tiem noslīkušajiem un no hipotermijas mirušajiem cilvēkiem. Bet... tā toreiz un dažbrīd arī šodien notiek - mēs mācāmies no kļūdām tikai tad, kad tās jau ir notikušas. Jāatzīst, ka sestdienas naktī ap pulksten vieniem man palika tā dīvaini, kad piedomāju. Arī toreiz visa pasaule mierīgi dzīvoja savu ierasto dzīvi, nemaz nezinot, kas tur okeānā notiek...
Vēl dažas līdzīgi dziļas domas mani pārņēma svētdien, no Daugavas krasta lūkojoties uz Nāves salu. Kāpēc Nāves sala, tādēļ, ka tur 1. pasaules karā gāja bojā daudzi jo daudzi latviešu strēlnieki, lai es te šodien varētu sēdēt savā klusajā, mierīgajā istabiņā, brīvā valstī, un lai tu varētu lasīt, ko es savā istabiņā esmu sarakstījusi. Kara laikā tā bija pussala, kur latvieši bija izveidojuši stingru nocietinājumu, pēc Daugavas applūdināšanas HES izveidošanai tā ir kļuvusi par salu. Skatījos un iztēlojos, kā toreiz latviešu vīri un puikas tur cīnījās, ierakušies zemē, netīri un izsalkuši, dusmīgi un apņēmības pilni padzīt vāciešus. Nesanāca... Kā stāsta visu zinošā Vikipēdija, tur miruši 167 latviešu karavīri. Tagad tā ir tikai parasta, tukša sala ar niedru aizaugušiem krastiem un lielu, cēlu pieminekli. Var jau būt es esmu pārāk emocionāla un sentimentāla, varbūt man patīk dramatizēt, bet es uzskatu, ka tas man kā latvietei dara godu būt tādā vietā un zināt, kas tur ir noticis. Un piedomāt par to, nevis tikai vienaldzīgi paiet garām.

Žēl, ka netikām tuvāk apskatīt, jo kā jau vietējais makšķernieks mums paskaidroja - tā taču ir sala. Par ko mēs, protams, vēlāk pasmējāmies. Vecais vīriņš gan jau nodomāja, ka atbraukuši kaut kādi dīvaini pilsētnieki. Ha, es un pilsētniece :D Bet uz pašu salu nākošreiz - ar laivu.
Nē, nu ļoti man pavasarīgs raksts sanācis, vai ne? Īsti "pavasarsmaržās" - par nāvi, mirušajiem un dziļām pārdomām. Neatbilstošs nosaukums. :) Tomēr paskatieties pa logu un tur jau viņš ir - pavasaris. Ejiet ārā, pasmaržojiet! Te lielpilsētā ne, bet Sabilē... mm, tagad gan būtu forši. Pavasari tiešām var sasmaržot. Tas laikam ir viens no iemesliem, ko pamazām sāku apjaust, kāpēc es noteikti negribētu visu mūžu dzīvot urbanizētā vidē. Man vajag putnus un siltu, smaržīgu vējiņu, sniegpulkstenīšu asnus un pumpurus bērzos, un to birzīti pie mājām, kur klusumā un mierā pastaigāties, pasēdēt zālītē pie upītes padomāt un vienkārši baudīt... Ahh, tagad to visu tik ļoti sakārojās!! Cik gan maz mēs novērtējam visu to labo, kas mums ir!
Tā kā - aidā, ārā ķert pavasari un obligāti visiem sestdien uz talku! Es tagad došos gatavoties rītdienas atbildīgajam pienākumam iepazīstināt vidusskolnieku ar studijām LU, bet pirms tam jāaizskrien paklausīties, ko labu stāstīs Pasaules Dabas Fonds par ekoloģiskās pēdas nospiedumu.
Atā!