Lielā piektdiena, tase tējas un pēdējās gavēņa dienas..

Saulaini, raibi, koši dzelteni,  silti sveicieni!
Šodien gribējās tādas pavasarīgas noskaņas, kaut gan ārā ir auksti un pūš pamatīgs vējš, un es pati esmu apslimusi. :(
Nu ko - gavēnis jau pavisam pietuvojies noslēgumam, atlikušas vēl divas nepilnas dienas, un mans 40 dienu ilgais gaļas un saldumu neēšanas un alkohola nedzeršanas periods būs galā. Secinājumi - jūtos lieliski, esmu iemācījusies vairākas jaunas receptes, papildinājusi savu zināšanu un pieredzes krātuvi, ieguvusi jaunu skatījumu pret ikdienā ierastām lietām, kuras mēs parasti uzskatām par tik pašsaprotamām un normālām, pārbaudījusi savu spēju atteikties no iecienītiem gardumiem. Esmu jau jums stāstījusi, cik viegli atteikties bija no gaļas un alkohola, bet cik grūti no šokolādes. Laikam tieši tāpēc es jau esmu apbruņojusies ar šokolādes končām, lai Lieldienu rītā varētu tās notiesāt pašas pirmās. Kaut arī mana pašsajūta ne reizi nelika manīt, ka organisms izjustu diskomfortu, pēdējie veselības pārbaudes rezultāti diemžēl liecina pretējo. Sīkāk nestāstīšu, bet ir nopietns pamats domāt, ka pie vainas gaļa. Lūk, tāpēc jau arī ir tik svarīgi neēdot gaļu, pastiprināti lietot uzturā aizvietojošos produktus, ko es it kā centos darīt, lai gan, ja tā padomā, pēdējā laikā tam vairs nepievērsu tik lielu uzmanību. Diemžēl... Bez uztraukumiem - nekas nopietns, un domāju, ka jau pavisam drīz atkal viss būs normas robežās. Starp citu, tie, kas izrāda pastiprinātu interesi par to, ko tad mēs īsti ēdam, iesaku mājaslapu www.evielas.lv vai tādu neliela formāta, parocīgu grāmatiņu "Zini, ko tu pērc!" Vienkārši burvīga, grūti atrast otru tik saprotamu un skaidrojošu materiālu par pārtikā un kosmētikā lietotām vielām. Ērta un pārskatāma.

Šodien Lielā Piektdiena. Diena, kurā kristieši sēro par Kristus sišanu krustā. Tās vēsturiskā nozīme vien man liek šodien būt mierīgai, izturēties pret apkārtējo ar pietāti un cieņu. Senie latvieši uzskatījuši Lielo Piektdienu jeb priekšpriekšpēdējo dienu pirms Lieldienām par burvju un raganu dienu, kurā neiet ciemos! Tā kā, dārgie, šodien bez ballītēm un ciemošanās. :D Pēdējā laikā es bieži domāju par tādiem lieliem, netveramiem, estētiskiem dzīves aspektiem. Kā mīlestība, tīra sirdsapziņa, miers pasaulē, nabadzība, pasaule pēc manis un ko es varu darīt šo lietu labā. Pateicoties iespējai noskatīties vakar gājušu raidījumu, šodien ar mammu vienojāmies dokumentālas filmas vērošanā. Tējas rūgtā garša. Varbūt kāds vēl redzēja un tad jau nojautīs, par ko es taisos runāt. Filmas fokusā bija pasaules lielākās un vadošās tējas plantācijas un tur strādājošie cilvēki. Plantācijas ir milzīgas, tādas, ka, uzkāpjot kalnā, vienīgais, ko redzi ir vieni vienīgi tējas krūmi. Tās bija ainas no Šrilankas, Kenijas, Indijas. Plantācijās 10 līdz 12 stundas dienā strādā cilvēki - sievietes, vīrieši, bērni, sirmgalvji, un kailām rokām plūc tējas lapiņas, kur tējas krūma asie zari duras rokās, kaklā, ķermenī. Basām kājām staigā pa sauso, cieto zemi, kur jebkurā brīdī var iekost čūska vai piesūkties kāds asinssūcējs tārps... Viņiem nav darba līgumu, apdrošināšanas vai sociālo pabalstu, nav nodrošinātas pamata higiēnas prasības, elektrība vai citi mums šķietami elementāri sadzīves apstākļi.
Lielākā daļa no viņiem dzīvo nabadzībā un uzņem nepilnvērtīgu pārtiku. Un sliktākais, ka tas notiek pat tādās plantācijās, kuras starptautiskās sabiedrības priekšā ir parakstījušas Fair Trade deklarācijas. Fair Trade ir zīmols, kas it kā sniedz garantijas tam, ka visā tējas ražošanas procesā ir ievēroti godīgas tirdzniecības noteikumi, visi iesaistītie strādnieki ir labi atalgoti, paēduši, dzīvo pieņemamos apstākļos un ir nodrošināti ar sociālajām garantijām. Tomēr realitāte ir cita. Pat šim Eiropā izveidotajam vispasaules zīmolam nav īstas ticamības. Nauda tiek piešķirta, bet līdz patiesajiem melnā darba darītājiem tā nekad nenonāk. No 18 kg tējas lapiņu sanāk apmēram 4 kg veikalā nopērkamās tējas. Cilvēki dara milzīgu, nežēlīgu, sūru darbu. Tie ir arī mums visiem labi zināmi ražotāji, kas iepērk tēju no šīm plantācijām, tādi kā Lipton. Es tagad rakstu, jūs šobrīd lasāt, bet kaut kur pasaulē kāds riskē ar savu veselību, smidzinot pesticīdus bez speciāla aizsargtērpa, kāds nomirst no saindēšanās tējas laukā, kādam piedraud ar atlaišanu, ja tas runās ar svešiniekiem, un daudzi, daudzi, daudzi no saules līdz saulei pavada tējas laukā ar milzīgiem groziem uz muguras, tikai tādēļ, lai tādi kā mēs varētu no rītiem vai vakarā padzert savu iecienīto tēju...
Tas ir skumji, tas ir netaisni un tas ir nepareizi. Laikā, kad pasaules lielākās un bagātākās valstis attīsta demokrātiju un cilvēktiesības, nevajadzētu pastāvēt vergiem. Nevajadzētu būt tādai nevienlīdzībai. Mēs te sēžam un gudri spriežam par citu valstu ekonomiku, kura "taču ir daudz labāka kā Latvijai, jo visur taču ir labāk kā Latvijā", bet mēs aizmirstam un nepelnīti nenovērtējam to, ka mums ir sava brīva izvēle, mums ir pilna garderobe drēbēm un apaviem, ledusskapī pārpilnība, katrai ģimenei pa trīsistabu dzīvoklim, ja ne vairāk, turklāt katrā pa savai tualetei. Mums ir krēmi un sejas kopšanas līdzekļi, algas un sociālie nodrošinājumi, automašīnas un cilvēktiesības, kas reglamentētas svarīgos dokumentos. Bet tur tālu no mūsu šai situācijā neredzīgajām, cieši aizvērtajām eiropieša acīm cilvēkiem nekā tāda nav. Liela daļa no viņiem pat nenojauš, ka tādas lietas eksistē. Vai mēs esam labāki, ka mums tā paveicies? Vai mēs to esam pelnījuši? Es tā nedomāju. Vienlīdzība izjuka, kad ziņkārīgais eiropietis nolēma apbraukāt pasauli un "atklāt" jaunas zemes. Paradokss - kā var atklāt to, kur kāds jau dzīvo? Kā var atklāt tautu, kura pastāvējusi vēl pirms Eiropa vispār bija apdzīvota? Tāpēc, ka eiropietis bija tas, kurš visur gribēja ielīst un paskatīties? Tas piešķir atklājēja tiesības? Nezinu gan. Cits teiks, eiropieši bija tie, kas tiecās pēc izglītības, uzsāka industriālo revolūciju, bez kuras mums nekā šodien nebūtu. Jā, bet es atbildēšu, ka tie, kas nemeklē industrializācijas paplašināšanas āres arī nepiesārņo upes, nerada izmešus, neiztērē zemes bagātības un neizmēģina kodolieročus! Koks ar diviem galiem.
Es vairs ievesto tēju nepirkšu, ir radusies jauna apņemšanās vasarā cītīgi lasīt zālītes un lapiņas un sažāvēt ziemai. Lasīšu pati savām rokām, varbūt dabūšu skabargu, varbūt man iekodīs kāds kukainis, tomēr es zināšu, ka tāda nieka dēļ kā tējas, ko es pati varu tik viegli iegūt Latvijas skaistajās pļavās, necietīs un smagi nestrādās neviens cits.
Pārdomas pie malka tējas - tik vienkārša, tik necila, tik nekā īpaša...