Mainīt dzīvesveidu?

Labdien, lasītāji!
Man grūti pateikt par ko šodien rakstīšu, jo īstas nojausmas vēl pašai nav un galu galā idejas rodas arī rakstot.
Pirmkārt, pajautāšu, vai piedalījāties talkā?                                                  Kauns, kauns, ja nepiedalījāties!

Tas taču ir katra pienākums un arī vēlme - dzīvot sakoptā, veselību un labsajūtu neapdraudošā vidē, rūpēties, lai tā tāda arī būtu. Diemžēl mēs lielākoties lieliski pārzinām savas tiesības, bet pienākumus uzveļam citiem... Katrā ziņā man prieks un es lepojos ar tiem, kuri tomēr iesaistījās apkārtnes uzlabošanā kaut par kripatiņu. (Viens mīnusiņš - talka ir cēla rīcība, taču tās visapkārt degošās čupas (kur tika dedzinātas arī nededzināmas lietas) padarīja neiespējamu manu vakara skrējienu - likās tā smaka plaušas izdedzinās). Tomēr grūtākais un atbildīgākais uzdevums jau ir šo sakopto vidi tagad tādu arī uzturēt. Tas ir gluži kā ar diētām - cilvēks, kurš cieš no aptaukošanās, liekos kilogramus var nomest ātri vien, vajag tikai nelielu sevis piespiešanu, informācijas apzināšanu un vizīti pie ārsta, taču tas, vai viņš vienmēr būs tik slaids kā pēc diētas ir atkarīgs no viņa tālākajām rīcībām, vai viņš arī turpmāk spēs nepārēsties, nenašķēties un nenotiesāt karbonādi ar kartupeļiem pēc pulksten 18.00? Aha, tas pats ir ar talku. Nav jau jēgas iet talkot, ja nākamajā dienā krūmos metīsi tukšas plastmasas pudeles... Tas ir tāds uzdevums un kādam varbūt pat izaicinājums - pārvarēt sevi, sākt kaut ko darīt savādāk, mainīties.
Runājot par mainīšanos, es atceros iepriekšējā reizē pieminēto lekciju par ekoloģisko pēdu.

Ekoloģiskās pēdas nospiedums ir hektāros izteikta zemes un ūdens platība, kas nepieciešama, lai nodrošinātu kādas ekonomikas vai populācijas (vai atsevišķa indivīda) ilgtermiņa izdzīvošanu pie noteiktiem dzīves standartiem.

Pirms rakstu tālāk, palūgšu tev izpildīt šo testu - Ekoloģiskās pēdas nospieduma kalkulators .....

Un tā... Kāds bija tavs rezultāts? Cik ha liela ir tava ekoloģiskā pēda? Cik planētu robežās tu dzīvo? Mans rezultāts ir 1,9 ha, un man pietiek ar vienu planētu, taču es tik vai tā pārsniedzu man atvēlēto daudzumu 1,8 ha. (Vairāk lasi šeit)
Vidējā latvieša ekoloģiskā pēda ir 4 ha. Ja visi pasaules iedzīvotāji (>7 miljardiem) tā dzīvotu, būtu nepieciešamas 2 planētas. Tomēr tas ir tikai vidējais latvietis. Lielai daļai bagātnieku, kuriem rūp tikai viņi paši, un vispār attīstīto valstu (Eiropa, ASV) iedzīvotāju ekoloģiskā pēda ir vēl lielāka. Kopumā pasaule dzīvo tā it kā mums būtu nepilnas 3 planētas. Kāds varbūt jautās - kā tas ir iespējams? Tad mums jau tagad būtu jūtams resursu trūkums! Atbilde ir vienkārša: trešo pasaules valstu (nabadzīgo, jaunattīstības) ekoloģiskā pēda ir niecīga. Āfrika, Indija, arī Ķīna, vismazākā Afganistānā - 0,1ha/iedz. Tā notiek šīs ietekmes izlīdzināšanās. Turklāt, resursi pagaidām vēl atļauj šādu patēriņu, tomēr šī dzīvošana "par vairākām planētām" notiek uz nākamo paaudžu rēķina. Un, uzminiet nu! Cilvēku skaits tikai pieaugs. Ko mēs iesāksim tad, kad uz Zemes būs 8 miljardi iemītnieku, 9, 10 miljardi? Pieļaujamais ekoloģiskās pēdas lielums attiecīgi būs samazinājies vēl vairāk - zemes un resursu jau nepaliks vairāk, tie tikai saruks.
Lekcijā un pildot testu man visvairāk lika aizdomāties divas lietas. Pirmā - lielāko ekoloģiskās pēdas daļu veido tieši pārtika. Produkti, kas tiek lietoti uzturā, to izcelsmes valsts, ražošanā patērētie resursi un radītais piesārņojums... Mandarīni Ziemassvētkos, banāni, greipfrūti, apelsīni tagad pavasarī, tomāti no Spānijas. Tas it kā liekas kaut kas nenozīmīgs, tomēr, ja tā padomā, cik milzīgās plantācijās tie audzēti, ja ziemā - tad siltumnīcās, kas prasa papildus enerģiju, transporta piesārņojums, kamēr tie vispār nonāk pie mums. Nesen nopirku kivi no Jaunzēlandes (pirms lekcijas), vēlāk sapratu, ka tie taču ir vesti pat ar lidmašīnām, kas vispār ir piesārņojošākais transporta veids. Gaļa. Te ir atsevišķs stāsts, to varbūt citreiz, bet īsumā - no gatavajiem produktiem tiek atgūti tikai 20% no dzīvnieku audzēšanā, barošanā, pārstrādāšanā ieguldītās enerģijas. Dzīvnieku valsts produkti ir vispiesārņojošākā pārtika. Man tas izskatās pēc vēl viena iemesla neēst gaļu.
Tā domājot par pārtiku un klausoties tālāk lekciju es nonācu pie secinājuma, kas man ir diezgan smags un ar grūtībām pieņemams.

Lai samazinātu savu ekoloģisko pēdu un piesārņojumu pasaulē vispār, nepietiek tikai ar atkritumu šķirošanu, braukšanu ar velosipēdiem vai sava ūdens un elektrības patēriņa samazināšanu. Šīs ir nopietnas problēmas, kuras skar mūs visus bez izņēmuma, un kuru vienīgais atrisinājums ir dzīvesveida mainīšana. Runājot skaļi - uzskatu sistēmas un vērtību mainīšana.
Kāpēc tik nopietni? Kā man lekcijā to pavisam vienkārši izskaidroja - pieņemsim cilvēks uzbūvē ekoloģisku māju, kurai ir minimāli siltuma zudumi, tā ir videi draudzīga, tādējādi cilvēks samazinās savu ekoloģisko pēdu. Cilvēks uz šīs mājas rēķina ilgtermiņā ietaupīs. Būs kaut vai ievērojami mazāks malkas patēriņš. Ietaupot radīsies lieki līdzekļi, lielāki iekrājumi. Vairāk naudas. Ko ar to iesākt? Tipiskais variants - aizbraucam ceļojumā. Nu piemēram ar lidmašīnu uz Kanāriju salām. Šis ir tas brīdis, kurā parādās paradokss. Tev ir ekoloģiska māja, bet no ietaupījumiem tu aizbrauc ceļojumā, kas kopumā tavu ekoloģisko pēdu nemaina vai pat sliktāk - palielina. To apjēdzot, es sapratu, ka cilvēka domāšanai ir jāmainās tā, lai mēs, videi draudzīgi dzīvojot, radušos ietaupījumus (jā, jā, dzīvojot videi draudzīgi ilgtermiņā rodas līdzekļu pārpalikumi) neiztērētu lietās, kas pilnīgi noteikti nav vidi saudzējošas. Tad jau nav jēgas veikt visus šos "zaļos" pasākumus, ja beigu beigās nerodas nekādi ieguvumi. Un, lūk, šeit ir subjektivitāte. Nerodas ieguvumi Zemes veselības ziņā, bet cilvēkam pašam, kā indivīdam, kā personībai, kura vēlas apskatīt pasauli? Jā, tad tie ir ieguvumi. Pamieloties ar eksotiskiem augļiem, sakrāt un aizbraukt ceļojumā tās ir arī manas ilgas, un šo visu apzinoties es arī varu saprast CIK grūts ir šāds secinājums, ka jāmainās vērtību sistēmai. Lai Zemīte izveseļotos un pietiktu visiem, mums nevajadzētu ilgoties pēc ceļojumiem un dārgām automašīnām, un ēst nesezonālu, ievestu pārtiku. Ne velti lekcijā izskanēja pērle: "Vislabākais ekotūrists ir tas, kurš paliek mājās". Un es saprotu, cik tas ir neiespējami... Ne visur. Jo, piemēram, neattīstītās valstis ar mazizglītotajiem cilvēkiem vai okeāna salas, kuros cilšu iemītnieki vispār neko nezina par apkārtējo pasauli. Viņi negrib ceļot, viņi negrib televizorus un elektrību visu cauru diennakti, viņiem nevajag internetu vai lielu, skaistu augstceltņu, jo viņi par to visu vienkārši nekā nezina. Interesanti, bet ir pierādīts - jo cilvēks izglītotāks, jo principā nelaimīgāks, tādēļ, ka parādās ambīcijas un vēlmes, ilgas pēc kaut kā labāka. Ja tu par to nemaz nezini, tu pēc tā arī neilgojies un esi patiesi laimīgs par to, kas esi un kas tev ir. Pat nevajag meklēt tik tālu. Tepat Eiropā ir vesela brīvā dzīvesveida kustība. Cilvēki aiziet no darba vai samazina darba dienu skaitu, piemēram, līdz trijām tādēļ, lai samazinātu savus ienākumus. Samazinātu. Jūs vispār varat iedomāties? Viņi to dara, jo uzskata, ka pilnā darba laikā pelna par daudz. Viņi dzīvo un strādā tā, lai nerastos nekādi lieki pārpalikumi, kurus gribētos iztērēt nepareizā veidā. Brīvo laiku tā vietā viņi velta savai ģimenei. Un vai tas būtu peļami?

Man tik ļoti patīk šāda veida fotoattēli. :)

Nepārprotiet mani... Ar visu šo es nevēlējos pateikt, ka mums tagad būtu jāatsakās no gardajiem, dažādajiem augļiem vai cepumiem no Anglijas, kā arī tādām dvēseles baudām, kā kultūras pasākumi, izbraucieni vai ceļojumi, jāaiziet no darba un jāpelna mazāk, vai, vēl trakāk, jāpārvācas dzīvot uz aizmirstu zemes nostūri un jākļūst par neandertāliešiem. Es tikai gribēju parādīt, cik nozīmīgas mums ir šīs lietas, un cik smagi man apzināties, ka tas ir tas, no kā principā IR jāatsakās, lai patiešām dzīvotu zaļi. Smagi tāpēc, ka es apzinos - visa pasaule no tā nekad neatteiksies. Un tas nozīmē tikai to, ka ir jāmeklē citi varianti, citas iespējas. Ja ne... mūsu laiks šeit tik tiešām ir ierobežots. Vēl es arī ceru, ka būšu nomierinājusi dažu labu "Latvijā ir tik slikti" sludinātāju. Nav, nav te slikti. Padomā tik par visām tām lietām un iespējām, kas mums ir pieejamas. Mēs varam priecāties, ka mēs kaut tikai par to zinām! Mums ir paveicies, mēs piederam tiem 20% pasaules iedzīvotāju, kuri dzīvo labklājībā. Bet šeit jau atkal vērojama tā tendence - jo vairāk zini, jo vairāk gribi...
Es ceru, ka kādam liku aizdomāties un liku apzināties šo nepieņemamo ziņu.
Noteikti neapstājiet meklēt veidus dzīvot zaļi - šķirojiet atkritumus, pieprasiet sev konteinerus, brauciet ar velosipēdiem un maksimāli centieties pirkt Latvijas preci!
Esiet laimīgi par to, kas esiet, un priecājieties, ka mēs dzīvojam laikā, kad Zemes mums vēl ir pietiekami...

P.S. Varbūt arī tu vari nākt talkā ar balsi ? Talkā ar balsi!

Pavasarsmaržās

Sveicieni pēc ilgāka klusuma perioda.
Šodien runāšu par visu ko, dažas saistītas, dažas pilnīgi nesaistītas tēmas. Gan jau jums patiks. Man patīk. :)
Bet vispirms ieteikšu vienu gabalu, kurš mani fascinē arvien vairāk katru reizi kā vien to klausos.

Nu tik pozitīvs! Un tik feins klipiņš. Tāds chill! Mūzika kombinācijā ar dabu - kas var būt labāks par šo?

Tagad pie sakrājušām pārdomām.
10. - 15. aprīlis šogad bija tāds nedaudz īpašāks kā citus gadus. Precīzāk, sevišķs tas bija 100 gadus atpakaļ, bet simtgadi jau vienmēr mēdz tā īpaši atzīmēt. (Gan jau daži nojauš, kas sekos tālāk.) Aha, tas ir viņš - nenogremdējamais Titāniks... Ko lai saka? Man liek aizdomāties tas nesen pavīdējušais teiciens. "Viss ir atkarīgs no veiksmes. Uz Titānika bija tik daudz bagātu un veselu cilvēku, bet veiksmīgi bija tikai daži." Šajā situācijā tā tik tiešām bija. Ziniet, mani pārsteidz, ka šur tur ievēroju - cilvēki pat nezina, ka Titāniks nav tikai kārtējā Holivudas filma, bet gan īsts, reāls stāsts. Patiess stāsts.

Titāniks neilgi pēc atiešanas no ostas Dienvidhemptonā. 10.04.1912.

Titāniks jeb White Star Line viens no trim Olympic klases laineriem nogrima 1912. gada 15. aprīlī pēc tam, kad Atlantijas okeānā sadūrās ar aisbergu. Pavisam uz kuģa bija 2223 cilvēki, no kuriem izglābās 710. Pasaulslavenā filma faktos ir salīdzinoši precīza. Titāniks bija kas pilnīgi jauns komforta un luksusa ziņā, tas bija būvēts kā nenogremdējams, tas nogrima 2arpus stundu laikā un uz tā tik tiešām drošības laivu pietika tikai nedaudz vairāk kā pusei no visiem uz kuģa esošajiem cilvēkiem, kuras, kā attēlo arī kino, lielākā daļa tika palaistas prom pustukšas. Jāatzīmē, ka arī princips "sievietes un bērni pa priekšu" tur darbojās. Neviļus liek aizdomāties - kā tas bija iespējams, ka tāds laineris tika palaists okeānā ar nepietiekamu daudzumu glābšanas laivu? Atbilde - tā ir mūsu šodienas, mūsdienu cilvēka domāšana, kad mēs zinām par tādām lietām kā demokrātija un cilvēktiesības; tolaik drošības laivas vispār nebija obligātas. To varēja arī nebūt. Un tikai pēc Titānika tika pieņemts, ka ar laivām ir jānodrošina visi pasažieri. Tā kā, varbūt pasaulei bija jāpiedzīvo šāda traģēdija, lai kaut ko iemācītos. To es, protams, saku pilnīgi bezsirdīgi, nedomājot par visiem tiem noslīkušajiem un no hipotermijas mirušajiem cilvēkiem. Bet... tā toreiz un dažbrīd arī šodien notiek - mēs mācāmies no kļūdām tikai tad, kad tās jau ir notikušas. Jāatzīst, ka sestdienas naktī ap pulksten vieniem man palika tā dīvaini, kad piedomāju. Arī toreiz visa pasaule mierīgi dzīvoja savu ierasto dzīvi, nemaz nezinot, kas tur okeānā notiek...
Vēl dažas līdzīgi dziļas domas mani pārņēma svētdien, no Daugavas krasta lūkojoties uz Nāves salu. Kāpēc Nāves sala, tādēļ, ka tur 1. pasaules karā gāja bojā daudzi jo daudzi latviešu strēlnieki, lai es te šodien varētu sēdēt savā klusajā, mierīgajā istabiņā, brīvā valstī, un lai tu varētu lasīt, ko es savā istabiņā esmu sarakstījusi. Kara laikā tā bija pussala, kur latvieši bija izveidojuši stingru nocietinājumu, pēc Daugavas applūdināšanas HES izveidošanai tā ir kļuvusi par salu. Skatījos un iztēlojos, kā toreiz latviešu vīri un puikas tur cīnījās, ierakušies zemē, netīri un izsalkuši, dusmīgi un apņēmības pilni padzīt vāciešus. Nesanāca... Kā stāsta visu zinošā Vikipēdija, tur miruši 167 latviešu karavīri. Tagad tā ir tikai parasta, tukša sala ar niedru aizaugušiem krastiem un lielu, cēlu pieminekli. Var jau būt es esmu pārāk emocionāla un sentimentāla, varbūt man patīk dramatizēt, bet es uzskatu, ka tas man kā latvietei dara godu būt tādā vietā un zināt, kas tur ir noticis. Un piedomāt par to, nevis tikai vienaldzīgi paiet garām.

Žēl, ka netikām tuvāk apskatīt, jo kā jau vietējais makšķernieks mums paskaidroja - tā taču ir sala. Par ko mēs, protams, vēlāk pasmējāmies. Vecais vīriņš gan jau nodomāja, ka atbraukuši kaut kādi dīvaini pilsētnieki. Ha, es un pilsētniece :D Bet uz pašu salu nākošreiz - ar laivu.
Nē, nu ļoti man pavasarīgs raksts sanācis, vai ne? Īsti "pavasarsmaržās" - par nāvi, mirušajiem un dziļām pārdomām. Neatbilstošs nosaukums. :) Tomēr paskatieties pa logu un tur jau viņš ir - pavasaris. Ejiet ārā, pasmaržojiet! Te lielpilsētā ne, bet Sabilē... mm, tagad gan būtu forši. Pavasari tiešām var sasmaržot. Tas laikam ir viens no iemesliem, ko pamazām sāku apjaust, kāpēc es noteikti negribētu visu mūžu dzīvot urbanizētā vidē. Man vajag putnus un siltu, smaržīgu vējiņu, sniegpulkstenīšu asnus un pumpurus bērzos, un to birzīti pie mājām, kur klusumā un mierā pastaigāties, pasēdēt zālītē pie upītes padomāt un vienkārši baudīt... Ahh, tagad to visu tik ļoti sakārojās!! Cik gan maz mēs novērtējam visu to labo, kas mums ir!
Tā kā - aidā, ārā ķert pavasari un obligāti visiem sestdien uz talku! Es tagad došos gatavoties rītdienas atbildīgajam pienākumam iepazīstināt vidusskolnieku ar studijām LU, bet pirms tam jāaizskrien paklausīties, ko labu stāstīs Pasaules Dabas Fonds par ekoloģiskās pēdas nospiedumu.
Atā!

Otrās Lieldienas

Labdien visiem skaistajā pa pusei ziemas, pa pusei pavasara dienā!
Šodien dziļu pārdomu nebūs, tikai pēdējo dienu pārskats.
Pirmkārt, eniiba ir sasniegusi savu 1000šo lasītāju, turpmāk statistiku varēsiet aplūkot šepat blogā, kā arī, ja kādam ļoti liela interese, ziņas par jaunumiem varēsiet saņemt uz e-pastu. To funkciju arī es te kaut kur esmu pievienojusi. Par statistikas jauno rekordu jāsaka jums liels paldies, ir pagājuši tikai 2 mēneši, bet jūs jau 1000 reizes esat lasījuši manā prātā radušos brīnumus. Manuprāt, pirmajiem mēnešiem tas ir daudz. Paldies jums!!!



Vakar no rīta, kā jau bija plānots, pirmās notiesāju šokolādes olas. Bija patīkami atcerēties to fantastisko garšu, tomēr jāatzīst, ka kā svētlaimē nejutos, vairāk tāds "nu jā... šokolāde... garšīga". Nekas vairāk. :) Kotletes un rasolu ar gaļu arī ieēdu. Rasols vēl tā, bet kotletes īpašu sajūsmu neraisīja. Varbūt tas tā bija tikai vakar, lai gan pašā vakarā dzimtajās mājās tapa panēti vistas filejas gabaliņi, kas gan diezgan raiti ceļoja uz manu šķīvi. Nobaudīju Cēsu Džona Pina Colada. Oriģinālais kokteilis, protams, ir daudz labāks, bet arī šim nebija ne vainas. Īsāk sakot, atpakaļ pie grēkiem pēc pilnas programmas. Taču... domāju, ka ne uz ilgu laiku. :)
Sestdien izmēģinājām vēl neapgūtas olu krāsošanas tehnikas - alkšņu mizas, ķērpji un sniegpulkstenītes. Secinājām, ka vecās labās sīpolu mizas kombinācijā ar visa veida zaļumiem ir un paliek vislabākās. Lūk, rezultāts...

Nobeigšu ar pilnīgu atpakaļgaitu - piektdien sanāca pavērot Okartes šova koncertu, ļoti pielipa un uzrunāja viena nebūt ne muzikāli izcila dziesma. Tomēr tāda laikam šobrīd ir arī mana lūgšana...

.. Es lūdzu, lai man Tevis nepietiek nekad.

.. Es lūdzu, lai man vienmēr Tevis ir par maz.

/G. Račs/

Lielā piektdiena, tase tējas un pēdējās gavēņa dienas..

Saulaini, raibi, koši dzelteni,  silti sveicieni!
Šodien gribējās tādas pavasarīgas noskaņas, kaut gan ārā ir auksti un pūš pamatīgs vējš, un es pati esmu apslimusi. :(
Nu ko - gavēnis jau pavisam pietuvojies noslēgumam, atlikušas vēl divas nepilnas dienas, un mans 40 dienu ilgais gaļas un saldumu neēšanas un alkohola nedzeršanas periods būs galā. Secinājumi - jūtos lieliski, esmu iemācījusies vairākas jaunas receptes, papildinājusi savu zināšanu un pieredzes krātuvi, ieguvusi jaunu skatījumu pret ikdienā ierastām lietām, kuras mēs parasti uzskatām par tik pašsaprotamām un normālām, pārbaudījusi savu spēju atteikties no iecienītiem gardumiem. Esmu jau jums stāstījusi, cik viegli atteikties bija no gaļas un alkohola, bet cik grūti no šokolādes. Laikam tieši tāpēc es jau esmu apbruņojusies ar šokolādes končām, lai Lieldienu rītā varētu tās notiesāt pašas pirmās. Kaut arī mana pašsajūta ne reizi nelika manīt, ka organisms izjustu diskomfortu, pēdējie veselības pārbaudes rezultāti diemžēl liecina pretējo. Sīkāk nestāstīšu, bet ir nopietns pamats domāt, ka pie vainas gaļa. Lūk, tāpēc jau arī ir tik svarīgi neēdot gaļu, pastiprināti lietot uzturā aizvietojošos produktus, ko es it kā centos darīt, lai gan, ja tā padomā, pēdējā laikā tam vairs nepievērsu tik lielu uzmanību. Diemžēl... Bez uztraukumiem - nekas nopietns, un domāju, ka jau pavisam drīz atkal viss būs normas robežās. Starp citu, tie, kas izrāda pastiprinātu interesi par to, ko tad mēs īsti ēdam, iesaku mājaslapu www.evielas.lv vai tādu neliela formāta, parocīgu grāmatiņu "Zini, ko tu pērc!" Vienkārši burvīga, grūti atrast otru tik saprotamu un skaidrojošu materiālu par pārtikā un kosmētikā lietotām vielām. Ērta un pārskatāma.

Šodien Lielā Piektdiena. Diena, kurā kristieši sēro par Kristus sišanu krustā. Tās vēsturiskā nozīme vien man liek šodien būt mierīgai, izturēties pret apkārtējo ar pietāti un cieņu. Senie latvieši uzskatījuši Lielo Piektdienu jeb priekšpriekšpēdējo dienu pirms Lieldienām par burvju un raganu dienu, kurā neiet ciemos! Tā kā, dārgie, šodien bez ballītēm un ciemošanās. :D Pēdējā laikā es bieži domāju par tādiem lieliem, netveramiem, estētiskiem dzīves aspektiem. Kā mīlestība, tīra sirdsapziņa, miers pasaulē, nabadzība, pasaule pēc manis un ko es varu darīt šo lietu labā. Pateicoties iespējai noskatīties vakar gājušu raidījumu, šodien ar mammu vienojāmies dokumentālas filmas vērošanā. Tējas rūgtā garša. Varbūt kāds vēl redzēja un tad jau nojautīs, par ko es taisos runāt. Filmas fokusā bija pasaules lielākās un vadošās tējas plantācijas un tur strādājošie cilvēki. Plantācijas ir milzīgas, tādas, ka, uzkāpjot kalnā, vienīgais, ko redzi ir vieni vienīgi tējas krūmi. Tās bija ainas no Šrilankas, Kenijas, Indijas. Plantācijās 10 līdz 12 stundas dienā strādā cilvēki - sievietes, vīrieši, bērni, sirmgalvji, un kailām rokām plūc tējas lapiņas, kur tējas krūma asie zari duras rokās, kaklā, ķermenī. Basām kājām staigā pa sauso, cieto zemi, kur jebkurā brīdī var iekost čūska vai piesūkties kāds asinssūcējs tārps... Viņiem nav darba līgumu, apdrošināšanas vai sociālo pabalstu, nav nodrošinātas pamata higiēnas prasības, elektrība vai citi mums šķietami elementāri sadzīves apstākļi.
Lielākā daļa no viņiem dzīvo nabadzībā un uzņem nepilnvērtīgu pārtiku. Un sliktākais, ka tas notiek pat tādās plantācijās, kuras starptautiskās sabiedrības priekšā ir parakstījušas Fair Trade deklarācijas. Fair Trade ir zīmols, kas it kā sniedz garantijas tam, ka visā tējas ražošanas procesā ir ievēroti godīgas tirdzniecības noteikumi, visi iesaistītie strādnieki ir labi atalgoti, paēduši, dzīvo pieņemamos apstākļos un ir nodrošināti ar sociālajām garantijām. Tomēr realitāte ir cita. Pat šim Eiropā izveidotajam vispasaules zīmolam nav īstas ticamības. Nauda tiek piešķirta, bet līdz patiesajiem melnā darba darītājiem tā nekad nenonāk. No 18 kg tējas lapiņu sanāk apmēram 4 kg veikalā nopērkamās tējas. Cilvēki dara milzīgu, nežēlīgu, sūru darbu. Tie ir arī mums visiem labi zināmi ražotāji, kas iepērk tēju no šīm plantācijām, tādi kā Lipton. Es tagad rakstu, jūs šobrīd lasāt, bet kaut kur pasaulē kāds riskē ar savu veselību, smidzinot pesticīdus bez speciāla aizsargtērpa, kāds nomirst no saindēšanās tējas laukā, kādam piedraud ar atlaišanu, ja tas runās ar svešiniekiem, un daudzi, daudzi, daudzi no saules līdz saulei pavada tējas laukā ar milzīgiem groziem uz muguras, tikai tādēļ, lai tādi kā mēs varētu no rītiem vai vakarā padzert savu iecienīto tēju...
Tas ir skumji, tas ir netaisni un tas ir nepareizi. Laikā, kad pasaules lielākās un bagātākās valstis attīsta demokrātiju un cilvēktiesības, nevajadzētu pastāvēt vergiem. Nevajadzētu būt tādai nevienlīdzībai. Mēs te sēžam un gudri spriežam par citu valstu ekonomiku, kura "taču ir daudz labāka kā Latvijai, jo visur taču ir labāk kā Latvijā", bet mēs aizmirstam un nepelnīti nenovērtējam to, ka mums ir sava brīva izvēle, mums ir pilna garderobe drēbēm un apaviem, ledusskapī pārpilnība, katrai ģimenei pa trīsistabu dzīvoklim, ja ne vairāk, turklāt katrā pa savai tualetei. Mums ir krēmi un sejas kopšanas līdzekļi, algas un sociālie nodrošinājumi, automašīnas un cilvēktiesības, kas reglamentētas svarīgos dokumentos. Bet tur tālu no mūsu šai situācijā neredzīgajām, cieši aizvērtajām eiropieša acīm cilvēkiem nekā tāda nav. Liela daļa no viņiem pat nenojauš, ka tādas lietas eksistē. Vai mēs esam labāki, ka mums tā paveicies? Vai mēs to esam pelnījuši? Es tā nedomāju. Vienlīdzība izjuka, kad ziņkārīgais eiropietis nolēma apbraukāt pasauli un "atklāt" jaunas zemes. Paradokss - kā var atklāt to, kur kāds jau dzīvo? Kā var atklāt tautu, kura pastāvējusi vēl pirms Eiropa vispār bija apdzīvota? Tāpēc, ka eiropietis bija tas, kurš visur gribēja ielīst un paskatīties? Tas piešķir atklājēja tiesības? Nezinu gan. Cits teiks, eiropieši bija tie, kas tiecās pēc izglītības, uzsāka industriālo revolūciju, bez kuras mums nekā šodien nebūtu. Jā, bet es atbildēšu, ka tie, kas nemeklē industrializācijas paplašināšanas āres arī nepiesārņo upes, nerada izmešus, neiztērē zemes bagātības un neizmēģina kodolieročus! Koks ar diviem galiem.
Es vairs ievesto tēju nepirkšu, ir radusies jauna apņemšanās vasarā cītīgi lasīt zālītes un lapiņas un sažāvēt ziemai. Lasīšu pati savām rokām, varbūt dabūšu skabargu, varbūt man iekodīs kāds kukainis, tomēr es zināšu, ka tāda nieka dēļ kā tējas, ko es pati varu tik viegli iegūt Latvijas skaistajās pļavās, necietīs un smagi nestrādās neviens cits.
Pārdomas pie malka tējas - tik vienkārša, tik necila, tik nekā īpaša...

Ls/L jeb kur mēs īsti ejam? (G8)

Ho, ho, ho! Merry christmas!

Tādas pārsteidzošas sajūtas mani pārņēma, šorīt atverot aizkarus. Ziemas mīļotājiem šķiet, ka dota pēdējā šīs sezonas iespēja. Interesanti, vakar ar mammu staigājām un priecājāmies, ka ārā jauks un pavasarīgs laiciņš, žēlojām tik, ka tas vējš tāds ass, un šodien... no pavasara vairs ne vēsts.
Ar laika apstākļiem, lai būtu kā būtu, tie mainās un mainīsies, pārsteidz un turpinās pārsteigt, tomēr tie vienmēr būs, konstanti un nezūdoši. Ko nevarētu teikt par tik plaši izmantotajiem resursiem, visas pasaules ekonomikas un cilvēces dzīvesveida pamatakmeņiem. Zemes resursiem.
Domāju, jūs man piekritīsiet, ka populārākais no tiem ir nafta. 

Nafta ir degošs eļļains šķidrums tumšā krāsā, derīgais izraktenis, kas sastāv no ogļūdeņražiem un citiem piemaisījumiem. Viens no svarīgākajiem enerģijas resursiem.

Tādu informāciju sniedz interneta enciklopēdija Vikipēdija. Vairāk varat lasīt, klikšķinot uz iekrāsotās saites.
Nafta ir viens no plašāk izmantotajiem resursiem, galvenokārt tādēļ, ka no tās ražo degvielu, kā arī plastmasu. Degvielas patēriņš pasaulē ir milzīgs. Iztēlosimies... Cik mašīnas jūs katru dienu redzat braucam? Laukos mazāk, bet, piemēram, Rīgā. Un cik daudz degvielas tas prasa. Un tā ir tikai Rīga, līdzīga situācija ir arī Liepājā, Ventspilī, Daugavpilī, Jelgavā. Kopumā visā Latvijā tas summējas. Ir ainiņa? Pēc 2009. gada datiem Latvija starp naftas patērētajiem ieņem 102. vietu ar 40 000 bareliem naftas dienā (aptuveni 4-6 miljoni litru, atkarībā no naftas satura). Pamatīgs skaitlis, vai ne? Un tagad iedomājieties ASV, kura ir pirmajā vietā ar 18 690 000 bareliem naftas dienā (2-3 MILJARDI litru), kas ir pielidzināms ceturtdaļai no visa pasaules patēriņa. Un tā katru dienu. Turklāt, tie jau ir tikai 2009. gada dati. Es ticu, ka šobrīd tie skaitļi ir vēl lielāki. Statistika ir tik graujoša, ka nav pat tā īsti aptverama! Nezinu, kā jūs, bet es jau Latvijas skaitli nespēju iztēloties, kur nu vēl visas pasaules... Tagad turpināsim mūsu iztēles procesu ar naftas sadegšanas produktu nonākšanu atmosfērā. CO2, SO2, putekļi un daudzas citas. Mēs tās ieelpojam, tās veido smogus virs lielpilsētām, nonāk augstākos atmosfēras slāņos, aiztur no Zemes atstaroto siltumu un tādējādi veicina siltumnīcas efektu.

Kā nafta tiek iegūta? Ir gadījumi, kad tā pati ir pieplūdusi pietiekoši tuvu Zemes virskārtai, vai pat izplūst virspusē, tad tās uzkrāšana notiek salīdzinoši neagresīvā veidā. Tagad par agresīvo veidu - ar milzīgiem urbjiem tiek izdarīti dziļi urbumi litosfērā, līdz beidzot sasniegta nafta. Lielākoties, tā pateicoties gāzu spiedienam (nafta parasti ir kopā ar dabasgāzi) izšļācas milzīgu strūklaku veidā. Tātad jau šajā procesā rodas nelietderīgi naftas zudumi, jāatzīmē arī piesārņojoši, nemaz nerunājot par ražošanas zudumiem, jo 100% lietderīgs resursu izlietojums nemaz nav iespējams. Šī urbšanās iekšā zemē, dabiskās kārtības izjaukšana mēdz būt par zemestrīču cēloni. Varbūt ne par to lielo, postošo, bet noteiktu lokālu gan. Kas vēl? Nafta tiek sūknēta un sūknēta, kamēr izsūknēta. Kas tur paliek? Tukšums. Tukšums zemes iekšienē. Pēc pieredzes - tukšumi mēdz iebrukt. Domājat, ka tas ir viss? Nebūt ne - visi lielākie konflikti pasaulē notiek tieši naftas dēļ. Turpināsim iztēloties... tātad milzīgais naftas patēriņš (augstāk minēts). Tīri likumsakarīgi, ka, kaut ko nepārtraukti tērējot, tas agri vai vēlu izbeigsies. Nafta, salīdzinot ar citiem resursiem, agri. Nafta rodas dziļi zemes iekšienē, anaerobos (bez skābekļa) apstākļos lēni satrūdot organismiem - augu, dzīvnieku atliekām u.c. Trūdēšanas procesā rodas jau iepriekš minētā dabasgāze, kura tieši šī iemesla dēļ, parasti tiek iegūta kopā ar naftu. Ievērojāt, es pasvītroju vārdu lēni. Tieši tā - šie resursi rodas ļoti, ļoti lēni. Tāpēc tos arī sauc fosilo kurināmo. Fosils - sens, antīks. Galu galā pirms miljoniem (desmitiem, simtiem miljonu) gadu dzīvojošo dinozauru skeletus sauc par fosilijām. Tad jūs saprotiet, cik vecas lietas apzīmē ar vārdu fosils. Kā jums šķiet, vai naftas patēriņš un rašanās ir līdzsvarā? Smieklīgs jautājums, vai ne? Protams, ka nē! Tā ir realitāte - nafta beigsies, un līdz tam nebūs nemaz tik ilgi jāgaida. Tas, protams, nebūs nākošgad un arī ne pēc gadiem 10, bet nākošā simtgade, varbūt vēl nedaudz, un ja pasaule tā turpinās, naftas vairs nebūs. Ko tad? Nesen lasīju vienu grāmatu, kura bija izdota 2000šo gadu sākumā. Tā vēstīja, ka jau pavisam drīz naftas krājumu samazināšanās būs jūtama tīri ekonomiski - strauji pieaugšot degvielas cenas. Toreiz varbūt cilvēkiem tas likās kaut kas nereāls un "kaut kad tālu, tālu", tomēr re! Šo parādību mēs varam izjust jau tagad. Pēdējo gadu laikā strauji pieaugušās degvielas cenas, kuras šobrīd šur tur pārsniedz latu. Jā, tur ir arī politiskie jautājumi, tomēr tie ir izcēlušies tieši tādēļ, ka lielie naftas magnāti sāk izjust, ka milzīgās iegulas iztukšojas un meklē jaunas, kuras, uzmini nu, arī vairs nav nekādas pārpildītās. Un nafta ir tikai pirmais no neatjaunojamiem resursiem, kurš tiks izsmelts. Pamazām mēs Zemi atstāsim tukšu un nevērtīgu. Bet tas tā - tālā nākotnes vīzija, kas "uz mums taču neattiecas, jo tas taču nav mūsu pienākums - domāt par nākošajām paaudzēm, domāt ilgtspējīgi"...

Nobeigumā atgriezīšos atpakaļ sadzīvē. Līdz gavēņa beigām palikušas 6 dienas. Īstu kārdinājumu esmu izjutusi tikai pret šokolādi, šokolādes končām un medus kūku. Gaļa, alkohols - nekā tamlīdzīga. :)
Nevaru vēl izlemt, ko no gavēņa perioda ieviest savā ikdienā. Aktīvo kulinārijas prasmju uzlabošanu noteikti, no šokolādes nespēšu atteikties pavisam, pa glāzītei arī gribēsies iemalkot tosta laikā. Galvenās šaubas ir par gaļu, bet savas motivācijas šoreiz publiski neapspriedīšu. Runājot par kulinārajām prasmēm, brīvdienās izdevās pagatavot maltīti, kuru atzinīgi novērtēja visi. Veģetārās kotletes un bukstiņbiezputra sanāca tik labi, ka pašai bija liels, neviltots prieks (receptes zem saitēm). Veģetārajās kotletēs iesaku speciāli nepirkt zirņu miltus, parastie arī labi derēs, un bukstiņbiezputru es, protams, gatavoju bez gaļas. Gatavošanās maratonam pagājušajā nedēļā atkal kļuva mazliet neaktīva, tomēr šo no mācībām brīvo nedēļu, par spīti laika apstākļiem, esmu nolēmusi izmantot skriešanas ziņā ļoti apzinīgi. Jau šorīt skraidīju pa kupenām. Varu pastāstīt arī par sestdienas īpašo notikumu - Zemes stundu un koncertu Pēterbaznīcā. Zemes stundas laikā 21.00 kora "Juventus" sastāvā piedalījos "Pavasara nakts koncertā". Tas norisinājās sveču gaismā, gandrīz nemaz neizmantojot elektrību. Dziesmas bija fantastiskas, baznīca skaista un grandioza, noskaņa un sajūtas lieliskas. Arī maniem uzticamajiem klausītājiem ļoti patika. Vakar aizkāpām līdz kino noskatīties Loraksu 3D formātā. Secinājums, trešo reizi es laikam uz 3D neraušos. Abas līdzšinējās reizes manī radījušas nelielu vilšanos, jo efektu salīdzinoši ir ļoti maz, milzīgas pamanāmas atšķirības nav un dažbrīd attēls izliekas tāds dubultojošs. Parastais formāts man tomēr patīk labāk. Bet pati filmiņa ļoti laba - krāšņa, ar mīlīgiem personāžiem un ļoti, ļoti dziļu, man tuvu domu. Pamācoša, domāju, ka sižets patīk visa vecuma cilvēkiem, jo arī kinoteātrī kopā ar mums sēdēja vēl citi jaunieši, pieaugušie, omītes un mazi bērni.
Lai jums jauka nedēļa! Līdz nākamajai reizei.

Harmoniski meditējošs gabals ar pārdomu vērtiem attēliem.