Latvietei būt..

Sveicieni no putekļainās galvaspilsētas.
Šodien tāda nebūt ne gastronomiska, ne sportiska noskaņa. Un patiesībā ne tikai šodien, bet nu jau pēdējās trīs/četras dienas. Šovakar, dienu pēc 25. marta, es vēlos ar jums padalīties savās sajutās par to, ko man nozīmē latvietei būt. Jā, tieši tādā secībā - "latvietei būt", jo tieši tā ir dziedātas un tiek dziedātas latviešu tautasdziesmas, ar darbības vārdu aiz darītāja.
Mēs ik dienas dzīvojam tehnoloģiju ieskautā pasaulē, globalizētā, urbanizētā. Tā ir vide, kurā viegli aizmirst patiesās vērtības, aizmirst savas saknes un izcelšanos, aizmirst savu vēsturi, kura "taču ir bijusi tik sen, mēs tur nebijām, tad jau tas uz mums neattiecas". NĒ! Mana izvēle ir pateikt šādam trulumam nē. Ne katru dienu, un arī ne katru nedēļu, jo rutīna un darbadienas steiga dara savu, tomēr atcerēties savu būtību pietiekami bieži, lai no tīras sirds varētu teikt: "Es esmu latviete!" Sestdien piedalījos kora skatē. Dziedājām Gaismas pili. Īsts balzāms dvēselei, sevišķi jau 25. marta priekšvakarā. Jā, tā ir dziesma, kura nodrillēta un atstrādāta (pārstrādāta) nez cik reizes, koristi man piekritīs, un piekritīs arī par to, ka lai skaisti, muzikāli un baudāmi pasniegtu jebkuru dziesmu, katram kolektīva dalībniekam tajā ir jāredz savs stāsts, savs personīgais stāsts. Tikai tā mūzikai var piešķirt dzīvību. Sestdien mans Gaismas pils stāsts bija 1949. gada 25. marts... Toreiz tūkstošiem cilvēku tika paņemti no viņu mājām un aizvesti prom. Tāpēc, ka kāds, kuram piederēja vara, to tā izlēma. Tā vienkārši... Cilvēktiesības, policija, aizstāvība, patvērums? Aizmirstiet! Visiem tiem tūkstošiem nebija ne jausmas, vai viņi vēl kādreiz redzēs savu dievzemīti*, kuru noteikti vairs nevarēja nosaukt par brīvas tautas auklētāju*. Asiņainas dienas ausa*, jā, asiņainas, bada, slimību un cīņas par izdzīvošanu dienas. Ziniet, es esmu redzējusi daudz dokumentālo filmu par necilvēcīgajām izvešanām, tomēr es nekad, ne reizi nebeidzu šausmināties, izjust žēlumu un bezspēcību, un tajā pat laikā milzīgu pateicību, ka dzīvoju laikā, kad kaut kā tāda iespējamība ir samazināta līdz minimumam. Mans sestdienas Gaismas pils stāsts ir arī par šodienu. Mēs joprojām esam tajā vergu valgā*, varbūt ne tik ciešā un pazemojošā, bet esam. Un mums joprojām ir augšup jāceļ tā tautas staltā pils*, sava Gaismas pils...
Bez Gaismas pils mēs dziedājām arī divas citas dziesmas. Es brīnos par to, kā katrreiz, kad uzstājos, dziedot latviešu dziesmas, īpaši tautasdziesmas, es nezūdoši, vienmēr izjūtu to milzīgo lepnumu un sevis piepildījumu par to, ka varu būt tieši tur un tieši tad, ka piederu tautai, kurai ir tik izteiktas tradīcijas, tik bagāta kultūra. Ka esmu latviete.
Un tas arī ir veids, kā izpaužas mana latvietība - es vienmēr meklēšu iespēju dziedāt latviešu korī, vienmēr dziedāšu latviešu tautasdziesmas, piedalīšos Dziesmu svētkos un vienmēr jutīšu par to neizsakāmu lepnumu. Es vienmēr piedomāšu dienās, kuras latviešu vēsturē ir bijušas nozīmīgas, vai tās būtu laimīgas vai traģiskas. Jo tas, kas notika kādreiz, nenotika tikai ar tiem, kas toreiz dzīvoja. Notikumi dzīvo arī šodien. Tie dzīvo manī un arī tevī. Jo tā bija mūsu tauta, kura gadsimtiem ilgi bija kalpu lomā, tā bija mūsu tauta, kuru vienkārši kā tādas lietas, priekšmetus sašķēla, sadalīja un izvadāja pa "māmuļas Krievijas zilajām ārēm". Tie, iespējams, bija tavi vecvecāki vai vecāki, viņu tuvi draugi, kaimiņi vai kolēģi. Kā tas var neattiekties uz mums? Mēs esam izveidojušies tieši tādi, un ne slikti vai sliktāki, tādēļ, ka ir bijuši visi šie notikumi. Tā ir mūsu visu sāpe un pārdzīvojums, un tas būs arī pēc gadiem simts. Tas ir mans pienākums zināt šo datumu nozīmi. Es ceru, ka jūs par sevi varat teikt to pašu.
Mana latvietība, lepnums par savu izcelšanos būs arī tas, ko es centīšos ieaudzināt savos bērnos, kuri man kādreiz būs. Viņi dziedās korī vai dejos tautas dejas, vai vismaz zinās, kas ir Lāčplēša diena un "Pūt, vējiņus". Tas ir vēl viens no maniem pienākumiem - kādu dienu iedot nākamajiem latviešiem latvietību.
Un ja arī man būs lemts dzīvot ārpus Latvijas robežām, es tik vai tā nekad neaizmirsīšu, kas es esmu, un kādu godu man dara latvietei būt. Jā, latvietei būt...

 * Ausekļa vārdi no "Gaismas pils".