3 domas (G 3)

Čau,  čau, visiem, kas Sabīnē klausās. ;)

Čau!

Vakar pēc gandrīz 2 stundu ilga brauciena nonācu savās dzimtajās mājās. Šodien, kā jūs varbūt sapratāt pēc nosaukuma, runa nebūs par gavēni. Galu galā, man taču par kaut ko citu arī ir jārunā.

Pirmais, par ko es gribu izteikt savu nelielo pārspriedumu, ir īpatnējais veids, kā cilvēki mēģina nopelnīt. Un kas ir interesanti, viņiem arī izdodas! Un patiesībā nav brīnums, ka izdodas. Jūs tūlīt sapratīsiet, kāpēc. Tātad īpatnējais pelnīšanas veids ir maksas iekasēšana sabiedriskajās tualetēs. Vakar autoostā gaidot autobusu, lūkojos apkārt, pētīju reklāmas un ceļošanas piedāvājumus, un manam skatam pavērās sabiedriskās tualetes kase. Manam skatam tā pavērās vairāk tādēļ, ka izdzirdēju neapmierināta vīrieša dusmīgos izsaucienus, ka viņš pirmo reizi 20 gados kaut ko tādu redzot! Jāmaksā par, atvainojiet, mī*anu! Un kur tad viņam esot jāiet? Tur, kopā ar vecenēm? Šī nelielā ainiņa lika man aizdomāties - tiešām! Absurds! Cilvēkiem jāmaksā par dabisko vajadzīgo nokārtošanu. Kāda nekaunība un iedzīvošanās uz vitālām vajadzībām! Turklāt, arī tualetes papīru katrs varēja paņemt turpat pie kases, jo iekšā tualetē papīra neesot. Kur šeit higiēna? Nezinu gan, vai es gribētu lietot tualetes papīru, kurš varbūt tur ir ticis apgrābstīts no visām pusēm. Fui, iedomājoties šermuļi pārskrien... Līdz pat šim brīdim pieturējos pie viedokļa, ka tas ir kaut kāds ārprāts un noteikti vēl no krievu laikiem saglabājusies tendence. Tomēr, pameklējot internetā, izrādās, ka maksa par tualetes apmeklējumu ir pilnīgi normāla parādība (un arī sena) arī Eiropas attīstītajās valstīs. PAY TOILET

Tā kā viss ok, esam Eiropas līmenī, tā tik turam buru!

Otrā pārdoma par atbildību vai, precīzāk, neatbildību. Braucu vakar autobusā, gandrīz jau biju Sabilē, kad autobuss sasniedza vienu nepatīkamu ceļa gabalu posmā no Kandavas līdz Sabilei. Tie, kam ir bijuši jebkādi sakari šai pusē, zinās, ka aiz viesu nama "Imulas" ceļš ieved tā kā tādos krūmājos. Tomēr tajā gabaliņā riebīgākais ir tas, ka ceļš iet tā kā pa ielejas kalna vidu. Sanāk, ka krauja nāk no augšas un turpinās no ceļa uz leju. Respektīvi, ja notiek kāds neveiksmīgs gadījums, automobilis var mierīgi nolidot pa to krauju lejā. Jā, nolidot, tik stāva tā ir. Tātad autobuss sasniedza šo visnotaļ bīstamo ceļa gabalu, ņemot vērā autobusa gabarītus, šoferim jau automātiski vajadzētu samazināt savu ieskrējienu. Kā jums liekas, ko dara šoferis? To, protams, neizdara. Piedevām tagad ziemā, kad braukšana ir sevišķi bīstama. Ak jā, es nepieminēju, ka šajā ekstremālajā posmā ir arī vairāki asi un nepārredzami līkumi. Tātad šoferis, kurš pat nepiebremzē. Taču tas vēl nav viss. Pēkšņi uz ceļa paveras skats - bīstamais ceļš ir pārplūdis, tā kā ir vakars, tas ir arī apledojis, jau tā šaurajā ceļā ir izskalota bez maz puse un apkārt novietotas apbraukšanas zīmes. Šoferis arī šeit ne uz brīdi nesamazināja ātrumu, turklāt, pirms tam bija gan zīme 50, gan vēlāk 30. Cik atbildīgi? Es nesaprotu to domāšanu un loģiku cilvēkam, kurš principā atbild par vismaz 50 citu cilvēku dzīvībām, viņam par to maksā naudu, bet viņš var atļauties būt tik bezatbildīgs un pārdrošs, riskējot ar visu šo cilvēku dzīvībām. Godīgi sakot, šis atgadījums man liek justies visai neomulīgi, domājot par atkārtotu šī transporta izmantošanu, kas man ir pavisam tuvas nākotnes realitāte. Nu kā tā var?

Daļa no riebīgā ceļa posma

Visupēdējā lieta, ko es vēlētos jums pavēstīt ir atziņa, ko guvu ceturtdien. Ceturtdienās man ir 3 vai divas (kā kuru reizi) lekcijas vides zinātnē. It kā tieši mana tēma un visam būtu jābūt tik interesanti, tomēr līdz šim bija tā iegadījies, ka pasniedza lektore, kura nu galīgi neprata interesanti un aizraujoši runāt par interesantām un aizraujošām lietām. Pagājusī ceturtdiena bija īsta revolūcija. Pirmo reizi klausījos lektori Kristīni Āboliņu un pirmo reizi 6arpus stundas pagāja kā viens mirklis. Tas bija tik superīgi viņā klausīties, visam un visur piemēri, viņas viedoklis un pieredze, un tāda sirsnība, runājot par to visu. Super! Cilvēks pilnīgi savā vietā, no matu galiņiem līdz papēžiem. Atziņa, ko guvu no šīs fantastiskās lektores bija tāda - cilvēki bieži izvēlas nedzīvot zaļi vai neēst veselīgi, neatmest smēķēšanu vai dzeršanu vai vēl visu ko, jo "es taču dzīvoju tikai vienu reizi.. sekas uz mani neattiecas... kad pasaulei kaut kas notiks, manis sen vairs nebūs..." un vēl citas tamlīdzīgas atrunas. Tomēr! Ar kādām  tiesībām  mēs varam iztērēt vai sabojāt visu lietderīgo, skaisto un nepieciešamo uz šīs pasaules, ja pēc mums dzīvos vēl daudzi citi? Ar kādām tiesībām mēs varam, piemēram, izsmelt visu naftu, tā, ka mūsu bērniem nekā nepaliks? Nav mums tādu tiesību! Un tieši tāpēc ir jādzīvo pareizi! Ir jādomā līdzi un jāregulē savi tēriņi un patēriņi, jo mums ir jārēķinās ar tiem nākamajiem. Tā ir ilgtspējīgas attīstības definīcija - apmierināt esošās paaudzes vajadzības tā, lai netraucētu nākamajām paaudzēm apmierināt to vajadzības. Es apzinos, ka tas ir tāds delikāts, tolerants un no katra indivīda morāles normām stipri atkarīgs jautājums, un, zinot, cik nu vairumam piemīt šīs tolerances... Viela pārdomām ikvienam, un varbūt iemesls izsvērt sava dzīvesveida ilgtspējību...

Ar labu vakaru visiem! Dzīvojiet ilgtspējīgi un esiet ar ilgtspējīgu domāšanu.
p.s. Man vakar izdevās atkal kļūt par asinsdonoru.
Labs video - http://www.youtube.com/watch?v=kS6JN67DWtc