Latvietei būt..

Sveicieni no putekļainās galvaspilsētas.
Šodien tāda nebūt ne gastronomiska, ne sportiska noskaņa. Un patiesībā ne tikai šodien, bet nu jau pēdējās trīs/četras dienas. Šovakar, dienu pēc 25. marta, es vēlos ar jums padalīties savās sajutās par to, ko man nozīmē latvietei būt. Jā, tieši tādā secībā - "latvietei būt", jo tieši tā ir dziedātas un tiek dziedātas latviešu tautasdziesmas, ar darbības vārdu aiz darītāja.
Mēs ik dienas dzīvojam tehnoloģiju ieskautā pasaulē, globalizētā, urbanizētā. Tā ir vide, kurā viegli aizmirst patiesās vērtības, aizmirst savas saknes un izcelšanos, aizmirst savu vēsturi, kura "taču ir bijusi tik sen, mēs tur nebijām, tad jau tas uz mums neattiecas". NĒ! Mana izvēle ir pateikt šādam trulumam nē. Ne katru dienu, un arī ne katru nedēļu, jo rutīna un darbadienas steiga dara savu, tomēr atcerēties savu būtību pietiekami bieži, lai no tīras sirds varētu teikt: "Es esmu latviete!" Sestdien piedalījos kora skatē. Dziedājām Gaismas pili. Īsts balzāms dvēselei, sevišķi jau 25. marta priekšvakarā. Jā, tā ir dziesma, kura nodrillēta un atstrādāta (pārstrādāta) nez cik reizes, koristi man piekritīs, un piekritīs arī par to, ka lai skaisti, muzikāli un baudāmi pasniegtu jebkuru dziesmu, katram kolektīva dalībniekam tajā ir jāredz savs stāsts, savs personīgais stāsts. Tikai tā mūzikai var piešķirt dzīvību. Sestdien mans Gaismas pils stāsts bija 1949. gada 25. marts... Toreiz tūkstošiem cilvēku tika paņemti no viņu mājām un aizvesti prom. Tāpēc, ka kāds, kuram piederēja vara, to tā izlēma. Tā vienkārši... Cilvēktiesības, policija, aizstāvība, patvērums? Aizmirstiet! Visiem tiem tūkstošiem nebija ne jausmas, vai viņi vēl kādreiz redzēs savu dievzemīti*, kuru noteikti vairs nevarēja nosaukt par brīvas tautas auklētāju*. Asiņainas dienas ausa*, jā, asiņainas, bada, slimību un cīņas par izdzīvošanu dienas. Ziniet, es esmu redzējusi daudz dokumentālo filmu par necilvēcīgajām izvešanām, tomēr es nekad, ne reizi nebeidzu šausmināties, izjust žēlumu un bezspēcību, un tajā pat laikā milzīgu pateicību, ka dzīvoju laikā, kad kaut kā tāda iespējamība ir samazināta līdz minimumam. Mans sestdienas Gaismas pils stāsts ir arī par šodienu. Mēs joprojām esam tajā vergu valgā*, varbūt ne tik ciešā un pazemojošā, bet esam. Un mums joprojām ir augšup jāceļ tā tautas staltā pils*, sava Gaismas pils...
Bez Gaismas pils mēs dziedājām arī divas citas dziesmas. Es brīnos par to, kā katrreiz, kad uzstājos, dziedot latviešu dziesmas, īpaši tautasdziesmas, es nezūdoši, vienmēr izjūtu to milzīgo lepnumu un sevis piepildījumu par to, ka varu būt tieši tur un tieši tad, ka piederu tautai, kurai ir tik izteiktas tradīcijas, tik bagāta kultūra. Ka esmu latviete.
Un tas arī ir veids, kā izpaužas mana latvietība - es vienmēr meklēšu iespēju dziedāt latviešu korī, vienmēr dziedāšu latviešu tautasdziesmas, piedalīšos Dziesmu svētkos un vienmēr jutīšu par to neizsakāmu lepnumu. Es vienmēr piedomāšu dienās, kuras latviešu vēsturē ir bijušas nozīmīgas, vai tās būtu laimīgas vai traģiskas. Jo tas, kas notika kādreiz, nenotika tikai ar tiem, kas toreiz dzīvoja. Notikumi dzīvo arī šodien. Tie dzīvo manī un arī tevī. Jo tā bija mūsu tauta, kura gadsimtiem ilgi bija kalpu lomā, tā bija mūsu tauta, kuru vienkārši kā tādas lietas, priekšmetus sašķēla, sadalīja un izvadāja pa "māmuļas Krievijas zilajām ārēm". Tie, iespējams, bija tavi vecvecāki vai vecāki, viņu tuvi draugi, kaimiņi vai kolēģi. Kā tas var neattiekties uz mums? Mēs esam izveidojušies tieši tādi, un ne slikti vai sliktāki, tādēļ, ka ir bijuši visi šie notikumi. Tā ir mūsu visu sāpe un pārdzīvojums, un tas būs arī pēc gadiem simts. Tas ir mans pienākums zināt šo datumu nozīmi. Es ceru, ka jūs par sevi varat teikt to pašu.
Mana latvietība, lepnums par savu izcelšanos būs arī tas, ko es centīšos ieaudzināt savos bērnos, kuri man kādreiz būs. Viņi dziedās korī vai dejos tautas dejas, vai vismaz zinās, kas ir Lāčplēša diena un "Pūt, vējiņus". Tas ir vēl viens no maniem pienākumiem - kādu dienu iedot nākamajiem latviešiem latvietību.
Un ja arī man būs lemts dzīvot ārpus Latvijas robežām, es tik vai tā nekad neaizmirsīšu, kas es esmu, un kādu godu man dara latvietei būt. Jā, latvietei būt...

 * Ausekļa vārdi no "Gaismas pils".

Mācības turpinās_Gavēnis kurš? 6!

Sveicieni šovakar!
Ziniet, man padomā bija tāds diezgan estētisks šodienas raksta nosaukums un arī pati raksta ideja, bet... piesēdos pie sava klēpjdatora un čuš! Nekā neatceros no savas spožās idejas. :(
Tad nu pastāstīšu jums, cerams ne mazāk interesantas, šā brīža pārdomas.
Kāpēc tāds tikko izdomāts nosaukums? Tādēļ, ka atkal vēlos ar jums padalīties receptēs. Šodien par to, kā es iepazinos ar soju (ha! Nupat arī atcerējos estētisko nosaukumu "Jaunās pazīšanās" vai kas tamlīdzīgs, un arī ideja bija par pirmo eksperimentu ar soju, tā kā neesmu tālu no plānotā). Kā jau iepriekš ziņoju, sojas gabaliņi sausi izskatās un garšo gluži kā kliju izstrādājumi. Pagatavoti izskatās pēc gaļas, garšo... nu nemācēšu ne ar ko salīdzināt, jo pirmo reizi jutu tādu garšu. Ēdu kā pamatēdienu kopā ar tomātiem, sākumā garšoja tīri labi, kamēr šķīvis tika tukšs... vairs negaršoja. Ne tā, ka būtu šķebīgi, bet arī ne baudāmi. Pieļāvu tādu domu, ka varbūt uztaisīju par daudz, un varbūt soju vajag ēst kā piedevu, nevis pamatēdienu. Galu galā, gaļu taču mēs arī neēdam kā pamatēdienu. ..Vai ne? Teorija šodien pierādījās, kad sacepu soju mazākā daudzumā ar sautētiem kāpostiem un ēdu pie ceptas oliņas un kuskusa. Šodien man soja garšo daudz labāk kā iepriekš. Kā tieši pagatavot soju, lasi šeit - SOJA.

Mana pirmā sojas maltīte.

 Kulināro prasmju un gastronomiskās baudas nolūkos gaidāmajās brīvdienās plānoju pagatavot vēl šādus tādus gardumus, kuru sastāvā būs arī jaunākie GRAUDASPĒKA pirkumi. Bet par to nākošreiz. ;)

Tā neesmu es :D

Mana otrā apņemšanās arī pilnā sparā - šonedēļ skrēju cītīgāk kā iepriekšējā, un tā kā nedēļa vēl nav galā domāju, ka mans reitings turpinās pieaugt. Kā man veicas? Nu pagaidām vēl ne tik labi, cik gribētos, bet tieši tāpēc jau tā ir apņemšanās - panākt to, kas iepriekš nebija izdevies.
Runājot par brīvdienām, man tās sāksies rīt pēcpusdienā, jo rīta pusē tāds atbildīgs un baudpilns uzdevums kā kora skate. Turiet par mani, manu kori īkšķus! Lai vai kā - neatkarīgi kāds būs rezultāts, dziedāšana pati par sevi man ir kā balva.
Gribētos man vēl ar jums šo to pārspriest un piedāvāt vielai pārdomām, bet ziniet - slinkums drusku, nav iedvesmas. Iešu notiesāt otru porciju kuskusa ar soju.
Patīkamākai vakara noskaņai varu ieteikt vienu no savām mīļākajam grupām ar viņu jaunāko gabalu.

 Enjoy! Un labu vakaru!

Nedēļas noslēgumam_Gavēnis 5

Sveiki, atkal!
Pārsteigums! eniiba šodien nomainījusi savu izskatu! Pavasaris tuvojās, tāpēc sagribējās košākās krāsās ietērpties. Ceru, ka jums jaunais izskats patīk. Ja ir idejas par labojumiem - dodiet ziņu.
Vēl viena nedēļa jau aiz muguras, ne pārāk saspringta, tāda vairāk iesildoša. Iesildoša nākamajām divām nedēļām, kas vismaz muzikālajā dzīvē solās būt ļoti darbietilpīgas - nākošās nedēļas nogalē kora skate, pēc tam kora koncerts. Bet tur es jūs uzaicināšu nākošajā ierakstā. ;)
Saistībā ar maratonu - biju jau uz savu pirmo treniņu. Gribējās gan paskriet arī šodien, bet laiciņš tāds galīgi nepiemērots :( Zinu, ka tagad daudzi nodomāja: "Tās ir tikai atrunas! Nav nepiemērotu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs!" Jā, es tam no sirds piekrītu. Varbūt neaizgāju paskriet tādēļ, ka šī nedēļas nogale izvērtās visai interesanta un aizņemta, sākot ar boulingu piektdienas vakarā, vēl vienu vakaru īsti indiskās noskaņās un beidzot ar šodienas gatavošanos nākamajai nedēļai. Varbūt tik tiešām būšu noslinkojusi. Bet nekas, rīt ir plāns pirms skolas atkal kājas izkustināt, ja nu ne - uz aerobiku es došos jebkurā gadījumā. Starp citu, meitenes, nākošnedēļ aerobikas maratons! Afišu un vairāk informācijas meklē šeit: Aerobika
Šodien es jums gribu pastāstīt par vakardienas atklāsmēm.
Atklāsme nr. 1 - es gribu lielu, lielu suni!
No kurienes šāda atklāsme? Vakar bijām aizčāpojuši līdz kaķu un suņu izstādei. Sevi līdz šim uzskatīju par pārliecinātu kaķu cilvēku (varbūt tādēļ, ka mani Sabilē gaida viens superīgs mincītis), bet arī kādreiz kad aizdomājos, vai gribētu suni, vienmēr nonācu pie secinājuma, ka tas noteikti būtu tāds mazs mīļumiņš. Ne tie sīkie, kaulainie, bet nu Jorkšīras terjers vai vienkārši no patversmes paņemts parasts sunītis, ne augstāks par celi. Taču vakar, kad es redzēju visus tos minčus un suņukus, manu lielāko sajūsmu izsauca tieši tie milzeņi ar lielajām, spēcīgajām ķepām, biezo spalvu un pēc skata smagnējām galvām. Ar tādu suni nebūtu bail iet cauri ne ugunij, ne ūdenim. Un var kārtīgi apskaut un samīļot, un izspēlēties. Ehh... kas par dzīvniekiem! Te jums pāris foto ar dažiem no milzeņiem.

Dzīvnieki ir TIK skaisti! Pietiek aiziet uz vienu izstādi, lai sagribētos sešu veidu kaķus un piecus suņus. Ak, jā! Vēl es labprāt gribētu arī bruņurupuci. Laimīgā kārtā izrādās, ka arī mīļotais sapņo par rupucīti, tā kā cerība nemirst.
Atklāsme nr.2 - uz Indiju braukšu tikai tad, kad būšu tam kārtīgi morāli sagatavojusies.
Te daži indieši nesen atgriezās no izbrauciena, rādīja labākos kadrus un stāstīja labākos stāstus, secināju, ka šobrīd es varētu apskatīt vienīgi Tadžmahalu un dažas citas kulturālākās un sakārtotākās vietas, kas īsto Indiju galīgi un nemaz neraksturo. Es tiku pie, manuprāt, interesantākās dāvanas, kura šobrīd ir ceļā uz vairākām laboratorijām, lai noskaidrotu, kas tad īsti par zupu ir tas Gangas ūdens.
Atklāsme nr.3(kas gan nav sestdienas, bet piektdienas atklāsme) - es tīri garšīgi protu pagatavot zirņu pikas.
Toreiz Graudaspēkā iegādājos arī puskilo pelēkos zirņus, no kuriem biju nolēmusi uztaisīt augstāk minēto gardumu. Piektdiena bija liktenīgā diena un ziniet, ko? Sanāca ļoti labi. Recepte šepat Zirņu pikas.

Zirņu pikas ar kuskusu un krējumu.

Runājot par gavēnim tik aktuālajiem tematiem, varu jums arī pavēstīt, ka pirmo reizi iegādājos sojas produktus. Jau iepriekš baudīto sojas mērci pie suši šoreiz nepieskaitīšu. Dažas nedēļas atpakaļ, klejojot pa Rīgas ielām, atklāju sojas preču veikaliņu uz Dzirnavu ielas. Ceturtdien tur pirmo reizi iepirkos. Īsti nezināju, ar ko lai sāk, tāpēc konsultējos ar pārdevēju, ko pirmo pamēģināt un kā to pareizi pagatavot. Pārdevēja laipni visu paskaidroja, kā rezultātā iegādājos sojas gabaliņus un sojas pastēti ar dillēm. Pastēte uz maizītes garšo tīri labi. Ja salīdzinu, tad pirmais nāk prātā aknu pastēte. Ne velti uzskata par gaļas aizvietotāju. Pašu soju vēl pagatavojusi neesmu, bet sausa gan izskatās, gan garšo pēc kliju radziņiem. Kāds būs mans gala verdikts - būt vai nebūt - par to nākošreiz, kad būšu izmēģinājusi un varēšu padalīties receptēs.
Ar labu vakaru! Gatavojamies jaunajai darba nedēļai!

Gavēnis 4_Jaunu apņemšanos spārnos

Sveiki, eniibas lasītāji!
Šoreiz iesākšu ar gavēņa vēsmām - šodien apritējušas apaļas divas nedēļas bez gaļas, saldumiem un alkohola. Pašsajūta joprojām lieliska, gaļu nekārojas galīgi un nemaz, alkoholu arī ne. Vienīgais vakar iegāju rimītī un kaut kā actiņas pieķērās Malibu, nu garšīgs tas padzēriens, garšīgs. Bet tikai pieķērās un pēc mazas nopūtiņas devos kases virzienā. Brīvdienas Sabilē aizritēja veiksmīgi, bija viens izteikts vājuma brīdis, kad pavēru ledusskapi un konstatēju, ka tur ir gardums no Kāruma sieriņiem. Taču es saņēmos, aizcirtu ledusskapi un devos pēc apelsīna. Arī šodien, gaidot vakariņas, pēkšņi sajutu mutē to patīkamo, kūstošas šokolādes garšu. Mmm, I miss you!

Drīz tiksimies!

Uz Lieldienām nopirkšu sev veselu kasti ar šokolādes končām! Un fondjū izkausēšu kādu šokolādes tāfelīti un mērcēšu banānu šķēlītes. Mmm, pietiks sevi mocīt ar saldajām atmiņām. ;D
Dažas jaunas gavēņa atziņas un ieguvumi.
Apgūta jauna recepte, kuru var izmantot gan kā pamatēdienu, bet tad jāuzkož klāt maizīte, gan arī kā piedevu, piemēram, rīsiem. Nosaukums visnotaļ eksotisks Chili sin carne, sīkāk varat aplūkot uzklikšķinot. Vēl man jau pirms gavēņa radās vēlme iegādāties tādu produktu kā Aizdars. Tas ir tāds samaltu sēkliņu maisījums, kurš ļoti labi noder tā - apsmērē maizīti ar kausētu sieru un ar apsmērēto pusi iebāž sēkliņās, tad viņas tur forši pieķeras klāt. Ļoti garšīgi! Vai arī var tāpat ar karotīti pārbērt maizīti ar sēkliņām. Tad nu es gribēju iegādāties Aizdaru, kurš Rimi diemžēl maza kastīte maksā 1,60. Es tā nebiju ar mieru, tāpēc jaunatklātajā veikaliņā Graudaspēks iegādājos visvisādas sēkliņas, kuras man kopā izmaksāja 50 santīmus un uztaisīju tādu maisījumu pati. Tā nu man ir maltas kaņepju, saulespuķu, sezama, ķirbju un linsēklas. Šodien viena izveicīga kursabiedrene, izmantojot savus sakarus, piegādāja man vēl linsēklu, kā viņa pati saka - Vismaz gadam pietiks. Un tā viņš arī ir!

Vēl kāda gavēņa atklāsme ir www.absolutsed.lv. Iesaku visiem paskatīties un pačekot. Bloga autorei ir vēl daudz citi interesanti blogi, un viņas 101 lietu saraksts, ko paveikt 1001 dienā vien jau ir ievērības cienīgs. Receptes, grāmatu apskati, vienkārši filozofiskas pārdomas. Katrā ziņā ir vērts papētīt.
Šodienas, patiesībā šī paša rakstīšanas brīža, kad pieminēju Malibu (mmm!) iedvesma ir pagatavot visādus interesantus bezalkoholiskos kokteiļus. Ir jau daži iecerēti, piemēram, bezalkoholiskā Pina colada. Jāskatās tik, vai nav paredzēts dikti pārsaldināt, jo tad man tas tagad neder. :(
Vēl es jums gribu teikt, ka braukšana autobusā man laikam sāk pārvērsties par tādu dziļu pārdomu brīdi. Vakar, kad ripoju uz galvaspilsētu, atskārtu, ka datora austiņu nav, tātad filmas paskatīties nevarēšu. Klades, ko palasīt vai krāsaini iezīmēt, bija palikušas dziļi lielajā somā, kura gulēja jau bagāžas nodalījumā. Bija slinkums ņemt un rakāties, tāpēc nolēmu vienkārši sēdēt, lūkoties ārā pa logu un vērot skaistās Latvijas ainavas. Neviļus atkal atcerējos pagājušās nedēļas superīgās lektores stāstīto par Latvijas ainavām, to degradāciju un pārveidošanas cēloņiem. Un tik tiešām - kur kādreiz varēja plesties mežs un pļavas, tur tagad ir ainaviski neinteresanti aramlauki. Tomēr tajā neinteresantumā ļoti izceļas ar savu vientuļo cēlumu kociņi, kuri vieni paši aug lauka vidū. Man liekas, tas izskatās tik skaisti!

Šis varbūt nav skaistākais piemērs, tomēr to vientulību var sajust...

Nobeigumā par to, par ko vēsta virsraksts. Jaunas apņemšanās. Tātad mana šī brīža jaunā apņemšanās ir, pirmkārt, piereģistrēties, otrkārt, satrenēties, un treškārt, piedalīties Nordea Rīgas maratonā 2012!!!
Jāatzīst, ka neesmu īsti uz izturības skrējieniem un, manuprāt, nekad īsti vairāk par kilometriem diviem trim noskriets nav, bet tieši tāpēc jau jātrenējas un jānoskrien vismaz tas piecītis. Kā ideja radās? Tāpat kā ideja par gavēni. Gribēju iepriekš, nesanāca, šogad atcerējos pietiekoši laicīgi, lai paspētu iemaksāt lētāku dalības maksu un vēl pirms tam kārtīgi satrenēties. Un ar kārtīgi es nedomāju katru dienu šausmīgi svīst vai to nu tik darīt, kā skriet pa 5km. Atkal uzmanīgi sekošu līdzi ieteikumiem un norādījumiem, un, sev pāri nedarot, mierīgi gatavošos lielajam pārbaudījumam. Man 5km BŪS pārbaudījums! Mīļotais gan saka, ka skriet viņš varot arī par velti tepat parkā, bet mani jau viss tas tusiņš arī pievelk. Būs interesanti! Un tā kopības sajūta. Tomēr galvenais atkal apņemšanās un konkrēts mērķis (par kuru būs samaksāts!), tad jau arī būs stimuls visu kārtīgi izdarīt. Interesentiem lūkoties šeit - www.nordearigasmaratons.lv. Taupīgie, pasteidzamies, vēl tikai rīt otrās pakāpes lētuma reģistrācija, piektdien jau būs dārgāk!
Jauku jums vakaru un tiekamies maratonā!

3 domas (G 3)

Čau,  čau, visiem, kas Sabīnē klausās. ;)

Čau!

Vakar pēc gandrīz 2 stundu ilga brauciena nonācu savās dzimtajās mājās. Šodien, kā jūs varbūt sapratāt pēc nosaukuma, runa nebūs par gavēni. Galu galā, man taču par kaut ko citu arī ir jārunā.

Pirmais, par ko es gribu izteikt savu nelielo pārspriedumu, ir īpatnējais veids, kā cilvēki mēģina nopelnīt. Un kas ir interesanti, viņiem arī izdodas! Un patiesībā nav brīnums, ka izdodas. Jūs tūlīt sapratīsiet, kāpēc. Tātad īpatnējais pelnīšanas veids ir maksas iekasēšana sabiedriskajās tualetēs. Vakar autoostā gaidot autobusu, lūkojos apkārt, pētīju reklāmas un ceļošanas piedāvājumus, un manam skatam pavērās sabiedriskās tualetes kase. Manam skatam tā pavērās vairāk tādēļ, ka izdzirdēju neapmierināta vīrieša dusmīgos izsaucienus, ka viņš pirmo reizi 20 gados kaut ko tādu redzot! Jāmaksā par, atvainojiet, mī*anu! Un kur tad viņam esot jāiet? Tur, kopā ar vecenēm? Šī nelielā ainiņa lika man aizdomāties - tiešām! Absurds! Cilvēkiem jāmaksā par dabisko vajadzīgo nokārtošanu. Kāda nekaunība un iedzīvošanās uz vitālām vajadzībām! Turklāt, arī tualetes papīru katrs varēja paņemt turpat pie kases, jo iekšā tualetē papīra neesot. Kur šeit higiēna? Nezinu gan, vai es gribētu lietot tualetes papīru, kurš varbūt tur ir ticis apgrābstīts no visām pusēm. Fui, iedomājoties šermuļi pārskrien... Līdz pat šim brīdim pieturējos pie viedokļa, ka tas ir kaut kāds ārprāts un noteikti vēl no krievu laikiem saglabājusies tendence. Tomēr, pameklējot internetā, izrādās, ka maksa par tualetes apmeklējumu ir pilnīgi normāla parādība (un arī sena) arī Eiropas attīstītajās valstīs. PAY TOILET

Tā kā viss ok, esam Eiropas līmenī, tā tik turam buru!

Otrā pārdoma par atbildību vai, precīzāk, neatbildību. Braucu vakar autobusā, gandrīz jau biju Sabilē, kad autobuss sasniedza vienu nepatīkamu ceļa gabalu posmā no Kandavas līdz Sabilei. Tie, kam ir bijuši jebkādi sakari šai pusē, zinās, ka aiz viesu nama "Imulas" ceļš ieved tā kā tādos krūmājos. Tomēr tajā gabaliņā riebīgākais ir tas, ka ceļš iet tā kā pa ielejas kalna vidu. Sanāk, ka krauja nāk no augšas un turpinās no ceļa uz leju. Respektīvi, ja notiek kāds neveiksmīgs gadījums, automobilis var mierīgi nolidot pa to krauju lejā. Jā, nolidot, tik stāva tā ir. Tātad autobuss sasniedza šo visnotaļ bīstamo ceļa gabalu, ņemot vērā autobusa gabarītus, šoferim jau automātiski vajadzētu samazināt savu ieskrējienu. Kā jums liekas, ko dara šoferis? To, protams, neizdara. Piedevām tagad ziemā, kad braukšana ir sevišķi bīstama. Ak jā, es nepieminēju, ka šajā ekstremālajā posmā ir arī vairāki asi un nepārredzami līkumi. Tātad šoferis, kurš pat nepiebremzē. Taču tas vēl nav viss. Pēkšņi uz ceļa paveras skats - bīstamais ceļš ir pārplūdis, tā kā ir vakars, tas ir arī apledojis, jau tā šaurajā ceļā ir izskalota bez maz puse un apkārt novietotas apbraukšanas zīmes. Šoferis arī šeit ne uz brīdi nesamazināja ātrumu, turklāt, pirms tam bija gan zīme 50, gan vēlāk 30. Cik atbildīgi? Es nesaprotu to domāšanu un loģiku cilvēkam, kurš principā atbild par vismaz 50 citu cilvēku dzīvībām, viņam par to maksā naudu, bet viņš var atļauties būt tik bezatbildīgs un pārdrošs, riskējot ar visu šo cilvēku dzīvībām. Godīgi sakot, šis atgadījums man liek justies visai neomulīgi, domājot par atkārtotu šī transporta izmantošanu, kas man ir pavisam tuvas nākotnes realitāte. Nu kā tā var?

Daļa no riebīgā ceļa posma

Visupēdējā lieta, ko es vēlētos jums pavēstīt ir atziņa, ko guvu ceturtdien. Ceturtdienās man ir 3 vai divas (kā kuru reizi) lekcijas vides zinātnē. It kā tieši mana tēma un visam būtu jābūt tik interesanti, tomēr līdz šim bija tā iegadījies, ka pasniedza lektore, kura nu galīgi neprata interesanti un aizraujoši runāt par interesantām un aizraujošām lietām. Pagājusī ceturtdiena bija īsta revolūcija. Pirmo reizi klausījos lektori Kristīni Āboliņu un pirmo reizi 6arpus stundas pagāja kā viens mirklis. Tas bija tik superīgi viņā klausīties, visam un visur piemēri, viņas viedoklis un pieredze, un tāda sirsnība, runājot par to visu. Super! Cilvēks pilnīgi savā vietā, no matu galiņiem līdz papēžiem. Atziņa, ko guvu no šīs fantastiskās lektores bija tāda - cilvēki bieži izvēlas nedzīvot zaļi vai neēst veselīgi, neatmest smēķēšanu vai dzeršanu vai vēl visu ko, jo "es taču dzīvoju tikai vienu reizi.. sekas uz mani neattiecas... kad pasaulei kaut kas notiks, manis sen vairs nebūs..." un vēl citas tamlīdzīgas atrunas. Tomēr! Ar kādām  tiesībām  mēs varam iztērēt vai sabojāt visu lietderīgo, skaisto un nepieciešamo uz šīs pasaules, ja pēc mums dzīvos vēl daudzi citi? Ar kādām tiesībām mēs varam, piemēram, izsmelt visu naftu, tā, ka mūsu bērniem nekā nepaliks? Nav mums tādu tiesību! Un tieši tāpēc ir jādzīvo pareizi! Ir jādomā līdzi un jāregulē savi tēriņi un patēriņi, jo mums ir jārēķinās ar tiem nākamajiem. Tā ir ilgtspējīgas attīstības definīcija - apmierināt esošās paaudzes vajadzības tā, lai netraucētu nākamajām paaudzēm apmierināt to vajadzības. Es apzinos, ka tas ir tāds delikāts, tolerants un no katra indivīda morāles normām stipri atkarīgs jautājums, un, zinot, cik nu vairumam piemīt šīs tolerances... Viela pārdomām ikvienam, un varbūt iemesls izsvērt sava dzīvesveida ilgtspējību...

Ar labu vakaru visiem! Dzīvojiet ilgtspējīgi un esiet ar ilgtspējīgu domāšanu.
p.s. Man vakar izdevās atkal kļūt par asinsdonoru.
Labs video - http://www.youtube.com/watch?v=kS6JN67DWtc

Gavēnis 2_Smakt ir Tavā dabā (veltījums smēķētājiem)

Čau, čau!
Pirmā gavēņa nedēļa jau tuvojas noslēgumam. Pašsajūta lieliska, saldumi arī pamazām vairs tik ļoti nekārojas, tomēr šīs jomas lielākais pārbaudījums vēl tikai priekšā - brīvdienas Sabilē, kuras, pazīstot manu ģimeni, solās būt pārpilnas visādu našķu un kārumu. Ja es izturēšu to, es izturēšu visu! Gaļa... kas ir gaļa?? ;)
Galvenā gaļas viela olbaltumvielas tiek aktīvi uzņemtas, ēdot olas, pupas un zirņus, kartupeļus, rīsus, kuskusu un sojas mērci, un tam visam uzdzerot pieniņu. Nesenā problēma dzelzs trūkums šobrīd labojas caur granātāboliem, kivi, datelēm un žāvētiem augļiem. Imunitāte tiek stiprināta, daudz un dikti dzerot ingvera, citrona un medus tēju. Imunitāti tagad jāuzmana visiem - ārā GRIPAS EPIDĒMIJA!!!
Godīgi sakot, jaunais uzturs (vai kas cits) manam vēderam sākotnēji īsti nepatika, taču nu jau ir ok. Kopsavilkums - īsta un svētīga ķermeņa un gara meditācija.

Ko vēl varu šajā sakarā piebilst? Šīsdienas secinājums - to, ko Tu vari veikalā nopirkt par latiem sešiem, tirgū nopirksi par Ls 1,24. Turpmāk manas augļu un dārzeņu rezerves tiks uzpildītas tieši tur. Vienīgais jāuzmanās, lai neapšmauc vai neiesmērē ko vecu vai sabojājušos, sevišķi šajos aukstajos laika apstākļos, kad produktiem ir tik viegli apsalt. Un vēl, viens lielisks veikaliņš uz Lāčplēša ielas - Grauda spēks. Jau ieejot, tā superīgā svaigu, tikko maltu miltu un ceptas maizītes smarža. Mmm... Un kaltētās dzērvenes smaržo cauri visam ekoloģiskajam maisiņam, piesmaržinājušas man te visu istabu! Noteikti iesaku apmeklēt gan mājaslapu, gan pašu veikaliņu.

Smakt ir Tavā dabā (veltījums smēķētājiem)

Rīts... pamostas, ievelk elpu
Kaut kā pārāk svaigi.
Aizķepušās plaušu alveolas netiek galā ar tik lielu svaigā gaisa daudzumu.
Traucas augšā, metas pie galda
NAV! ķer somu, rauj vaļā
NAV! skrien uz virtuvi, čamda palodzi
NAV! elso, uztraukums, paātrināta sirdsdarbība, sāk klepot
skrien atpakaļ uz guļamistabu, paskatās uz grīdas pie gultas
IR! IR! IR! klik, klik, ššš, ufff, fuuu
Cik patīkami! Plaušās samazinās svaigā gaisa daudzums, alveolas turpina pārklāties ar darvu.
pēc 10 minūtēm ēd brokastis
Īsti negribas, nav apetītes, kā jau katru rītu.
atstāj neapēstu, pie virtuves loga atkal klik, klik, ššš, ufff, fuuu
......
pa ceļam uz darbu
Sasodīts! Mašīna servisā, neviens nevar aizvest, jāiet ar kājām. Tās tik ir vienas briesmīgas 20 minūtes!
stress, klik, klik, ššš, ufff, fuuu
Nu kas tur var klepot aiz muguras?
Ai, tikai grūtniece ar savu septiņgadīgo bērnu. Laikam ved uz skolu.
"Jums nešķiet, ka Jūs bojājat kvalitāti gaisam, ko ieelpos šī topošā māmiņa un viņas bērns?"
Kas vēl nebūs?? Kaut kādi pretimnākoši pensionāri sāks mācīt kā dzīvot!
B** ... N*****.... Pashol!...
dusmas, klik, klik, ššš, ufff, fuuu
"Jaunais cilvēk, Jūs savus dūmus iepūtāt man tieši sejā!"
Kas tur atkal? Kaut kāds invalīds! Laikam jau kara. Ha ha!
Būtu priecājušies! Dūms par velti! Es maksāju, jums arī tiek!
Smakt taču ir visu dabā - Tavā, jūsu, mūsu. Jo smakt ir manā dabā.
ufff, fuuu


Tas tā. Mana ironija un tajās izteiktās domas un viedoklis, ko jūs gan jau uztvērāt, par jaukajiem un cieņas pret citiem pilnajiem smēķētājiem, kuri neievēro likumu, ka sabiedriskās vietās smēķēt aizliegts, un turpina, ejot pa ielu un zinot, ka aiz muguras arī iet cilvēki, kuri, tici vai ne, var izrādīties nesmēķētāji vai pat alerģiski pret šo dvingu, izpūst gaisā riebīgus dūmu mutuļus.
Uz veselību! Lai pietiek naudas un pacietības vēža ārstēšanā!

Gavēnis 1

Labu rītu visiem, kas šajā skaistajā sestdienas rītā jau ir pamodušies!

Kopš pēdējā ieraksta ir pagājusi jau nedēļa, pa kuru, kā vienmēr, ir notikuši dažādi atgadījumi. Zīmīgākais no tiem - 29.02. sākās gavēnis. Kā tad man iet ar atteikšanos no gaļas un saldumiem? Vienu dienu gandrīz apēdu konču, jo vienkārši aizmirsu, ka neēdu saldumus. Nonācu jau pirmajā kritiskajā brīdī, kad pavīdēja doma visam atmest ar roku, jo vakar donoru centrā man atteica zemā hemoglobīna līmeņa dēļ, kas arī ir saistīts ar gaļas neēšanu. Kā jau iepriekš paredzēju, ar gaļu tādu psiholoģisku grūtību vēl nav, saldumus izdodas lieliski aizvietot ar žāvētiem augļiem. Un patiesībā, arī izmantojot karameļu ķermeņa skrubi, ir tāda sajūta, ka to garšīgi smaržīgo saldumu es uzsūcu caur ādu. Ir sākusies ceturtā gavēņa diena jeb gandrīz pagājusi desmitdaļa no visa gavēņa. Jāteic - jau ir piedzīvoti savi procesa plusi un arī mīnusi (piemēram, zemais hemoglobīna līmenis, kas man vēl vismaz nedēļu neļauj būt labam, citu dzīvības glābjošam cilvēkam). Par plusiem.

Pirmkārt, man ir vēl viena jauna aizraušanās - veģetāra uztura izzināšana. Manus tīmekļa favorītus ir papildinājušas daudzas un dažādas interneta adreses par un ap veselīgu un veģetāru dzīvesveidu, produktu uzturvērtības, to nozīme cilvēka organismā un vēl un vēl. Katru dienu pirmais, ko izdaru, ieslēdzot datoru, ir nevis ieet draugos, bet pameklēt kaut ko jaunu par šobrīd tik aktuālo tēmu.

Otrkārt, esmu atklājusi daudz jaunu pārtikas produktu un garšvielu. Tas ir fantastiski, cik to patiesībā ir daudz, un kā tie papildina viens otru! Es tagad zinu, kas ir kuskuss, kumīns, kardamons vai tritikāle, kādas izskatās lēcas, vai kā jāpagatavo humuss. Iespējams, ka kādam tas viss jau sen bija zināms, bet man tas ir kaut kas jauns. Piemēram, šobrīd es dzeru tēju, kura pagatavota ar karstu ūdeni aplejot laima šķēlītes. Tik dīvaini dzert tēju, kura smaržo pēc mojito.

Un no šī visa izriet arī trešais pluss - domāju, ka gavēņa laikā manas kulināres prasmes tiks pamatīgi uzlabotas. Tie, kas mani pazīst tuvāk, gan jau saprot, ko man tas nozīmē, ņemot vērā, ka īsta saimniece es nekad neesmu bijusi. Vakar, piemēram, es pirmo reizi pagatavoju zupu. Nav tā, ka es neko neprotu gatavot. Protu, tikai parasti centos aprobežoties ar maksimāli vienkāršām lietām vai tādām receptēm, kuras jau iepriekš ir pārbaudītas. Mana pirmā bija siera zupa. Process man aizņēma diezgan ilgu laiku, bet galu galā sanāca ļoti garšīga - tā vismaz atzina mīļotais (kurš, atbalstot mani, arī ir nolēmis gavēt kādu konkrētu produktu), pēc tam, kad lūdzu viņam būt godīgam, jo kā gan es citreiz varēšu uztaisīt labāku, ja nezināšu, ka šī bija slikta?- un arī ļoti sātīga - pēc pirmās porcijas jau jutos pārēdusies. Nošāvu garām vienīgi ar to, ka saliku pārāk daudz kartupeļu un kāpostu, tāpēc tā vairāk man bija tāda biezzupa, un arī galu galā secinājām, ka vesels katls uz mums diviem būs par daudz. Bet nu nekas, uzminiet, ko mēs šodien visu dienu un varbūt arī rīt ēdīsim? :D Ja nu ir vēl kāds/a, kurš nezina, kā pagatavot siera zupu, vai ja interesē, kā tieši to gatavoju es, nospiežot uz šiem vārdiem, redzēsiet recepti. Un patiesībā nav tā, ka mums šodien ēdienkartē tikai zupa. Šīsdienas plānā ir izmēģināt vēl vienu jaunu produktu - kuskusu. Tas ir tāds kā miltu/graudaugu produkts, kurš Latvijā ienācis no Tuvajiem Austrumiem. Recepti, kuru šodien gribu pamēģināt, atradīsiet, klikšķinot šeit.

Kuskuss afrikāņu gaumē

Kādi ir gavēņa un veģetāra uztura mīnusi?
Pirmkārt, tas prasa laiku un nopietnu gatavošanos izplānot, ko, cik daudz un kādās kombinācijās ēst, lai uzņemtu visas nepieciešamās uzturvielas, kuras tiek zaudētas, neēdot gaļu. Piemēram, tā pati dzelzs, kuras dēļ mani noraidīja donoros. Tāpēc, kā jūs varat iedomāties, es tagad maksimāli centīšos lietot produktus, kuros tās ir ļoti daudz.
Otrkārt, specifiskos produktus veikalu plauktos ir grūti atrast - to vai nu tur nav, vai nu tie ir ļoti mazā izvēlē. Bet man jau ir padomā daži mazi veikaliņi, kurus pamanīju, staigājot pa Rīgas ieliņām.
Treškārt, specifiskie produkti ir dārgi. Tas, manuprāt, ir veģetārā dzīvesveida lielākais mīnuss. Tu it kā centies dzīvot veselīgi, bet ražotāji tev galīgi nenāk pretī.
Tas tā par manām pirmajām gavēņa atklāsmēm. Plusi mani ļoti iepriecina un nostiprina manu apņemšanos, mīnusi... nu patiesībā arī mīnusi funkcionē tāpat kā plusi, jo beigu beigās man būs vēl lielāks gandarījums, ja būšu atradusi labākos risinājumus šīm nedaudzajām problēmām.
Uz sadzirdēšanos, gavētāji un gavētāju atbalstītāji!