2016. gada oficiālā skriešanas sezona ir noslēgta

Paldies Luīzei par pamudinājumu un labiem vārdiem.
Saņēmos atdzīvināt šo lapiņu, domas un idejas kaut ko uzrakstīt bija ik pa laikam, taču līdz rakstīšanai tā arī nenonācu.
Šoreiz, kā liecina virsraksts, kārtējo reizi par vienu no manas ikdienas aktuālākajiem tematiem – skriešanu. Man par 31. decembra tradīciju ir kļuvis veidot Jaunā gada apņemšanos sarakstu. 2016. gada sportiskās apņemšanās bija sekojošas:

• Skriet vismaz 3 reizes nedēļā;
• Noskriet pusmaratonu ātrāk kā 2015. gadā;
• Noskriet 1000 km gadā;
• Noskriet visus Stirnu bukus, cik iespējams;
• Noskriet vismaz vienu Lūša distanci.

Riekstukalna stirnu buks.

Nekas ambiciozs. Gads vēl nav galā, tomēr lielākā daļa apņemšanos ir izpildīta un par atlikušajām ir skaidrs, ka arī tās neizpaliks.
Pirmkārt, pagājušajā gadā savu pirmo pusmaratonu pieveicu 2h 42min 24s (7:41 min/km). Kā jau toreiz rakstīju, ievēroju piesardzības režīmu, jo nebija zināms, vai tāda distance man vispār ir pa spēkam. Izrādījās, ka ir gan. Šogad maijā jau ar pavisam citu stratēģiju – vicot cik iekšā, es taču startēju cita cilvēka vietā un īsti nemaz nebiju plānojusi piedalīties – pusmaratonu finišēju 2h 4min 8s (5:49 min/km). Pārsteigums bija liels, saprotot, ka tik garu gabalu varu tik labu tempu noturēt (man tas ir labs temps). Laiks uzlabots par 38 min – DARĪTS! Pašapziņa un ambīcijas līdz ar to arī aug eksponenciāli.

Rīgas pusmaratons.

Otrkārt, šogad taku skrējienu seriāls „Stirnu buks” no viena skrējiena 2014. gadā un pieciem – 2015. gadā ir izaudzis līdz veseliem septiņiem skrējieniem no aprīļa līdz pat oktobrim. Kāpēc tāda dīvaina piebilde „cik iespējams” pie apņemšanās noskriet visus Bukus? Tāpēc, ka no iepriekšējā gada zināju, ka jūlija posms Talsos notiek vienlaicīgi ar Sabiles Vīna svētkiem, un es kā savas pilsētas patriote biju nolēmusi izvēlēties dalību svētkos, nevis skrējienā. Realitāte ieviesa savas korekcijas. Jūnija posms notika uzreiz pēc Jāņiem Kuldīgā, speciāli atradām iespējas svinēt Līgo Kuldīgas tuvumā, lai man nebūtu tālu jābrauc uz sacensībām. Taču 25. jūnija rītā pēc gandrīz negulētas nakts (ne ieilgušas līgošanas, bet vienkārši nevarēšanas aizmigt dēļ), kad piecēlos 8:00, stāvēju ēnā un svīdu jau tikai ķemmējot matus, sapratu, ka skriet 30+ grādos varbūt nav tā pati labākā doma. Lieki komentēt, kā es jutos vēlāk braucot cauri Kuldīgai un redzot tos visus skrējējus peldamies rumbā. Tā kā viens posms no septiņiem jau bija izlaists, nevarēja būt ne runas par neskriešanu jūlijā. Gala beigās es tomēr izdomāju, kā ir iespējams apvienot skriešanu Talsos ar Vīna svētkiem Sabilē, vilks bija paēdis un kaza dzīva, Sabīne paskrējusi un vīns izdzerts… No septiņiem posmiem noskrieti seši – DARĪTS!

Gaujas nacionālā parka stirnu buks.

Treškārt, Lūsi sākotnēji biju plānojusi skriet septembrī, jo aprīlī vēl nejutos gatava, vasarā baidīja karstums. Likās, ka septembrī būs laba temperatūra un laba treniņu bāze, lai iemēģinātu Stirnu buka garāko distanci. (Atkāpe – daudzkārt pieminētajās Stirnu buka sacensībās pieaugušajiem ir iespējams skriet 4 dažādas distances: Vāvere (4-6 km), Zaķis (8-13 km), Stirnu buks (17-23 km) un Lūsis (27-35 km). No sākta gala es vienmēr skrēju Buku, tāpēc likumsakarīgi, ka, lai attīstītos, bija jākāpj distanci augstāk.) Taču pienāca augusts un septembrī tika paziņots, ka abas garākās distances būs jo īpaši garas, Lūsim – 36 km. Atkal nobijos, paliku pie Buka ar domu – oktobrī vairs nebūs kur atkāpties, jāskrien Lūsis kaut tie būtu kilometri 40. Vajadzēja tomēr būt drosmīgai, jo septembrī pie Rāznas ezera man skrējās vienkārši skaisti, citu apzīmējumu nevaru izdomāt. Laiks bija ideāls – apmācies, drusku uz lietiņu, vēss. Kājas nesās pašas uz priekšu un pirmo reizi izdevās veiksmīgi atslēgt savu lielāko garo gabalu pretinieku, kavētāju un šķērsli – savu prātu. Pēc finiša sapratu, ka vecuma grupā esmu palikusi 5. vietā un pēkšņi manī ieslēdzās sacensību gars – kāpēc nekad agrāk neesmu sekojusi līdzi rezultātam vecuma grupā? Skaidrs, ka uz pjedestālu kopvērtējumā varu neskatīties, bet vecuma grupai gan būtu bijis vērts nopietnāk pievērst uzmanību. It sevišķi, ņemot vērā to, ka nākošgad būšu jau citā grupā – pašā spēcīgākajā. Vēl vairāk mani uzkurināja fakts, ka, ņemot vērā manu ātrumu, aprēķināju, ka starp mana vecuma Lūsēm būtu bijusi 3. vietā noteikti, ja ne pat otrajā. Pagājušajā sestdienā bija mana sezonas lielā diena. Stirnu buks Valmierā. Lūša distance. Garākais, ko līdz šim biju skrējusi – 28 km. 3h 13min 34s (6:55 min/km). DARĪTS!

Talsu pauguraines stirnu buks.

Kā man gāja? Nu… grūti. Laiks kopumā it kā normāls takām, kalniem, lejām, skrējienam 2 reizes augšā slēpošanas trasē un spēcīgam, asam, aukstam pretvējam, tomēr kopējā sajūta ir, ka gāja pasmagi. Varbūt vērtējums tāds tāpēc, ka septembrī skrējās tik viegli. Sākums nebija ne vainas, bet tas bija līdzenākais posms. Vidus tāds pa miglu, pēdējie 8 km cīņa ar sevi. Lūk, tur arī rodas tas grūtums! Man nekas nesāpēja, skriet varēju, elpot varēju, jutos fiziski labi un nākošajā dienā kustību brīvība nebija mainījusies, pat varēju mierīgi nokāpt pa trepēm (dažkārt pēc garākiem skrējieniem ceļi kļūst jutīgi un kāpiens pa trepēm uz leju dažas dienas nav patīkams), taču kaut kas iekšā bija salūzis. Skriešana mijās ar iešanu un nepalīdzēja arī sajēga, ka jo ātrāk es skriešu un vispār skriešu, jo ātrāk būšu galā. Ja nu kādam ir kāds padoms, kā cīnīties ar savu sīvāko pretinieku – sevi, būšu ļoti priecīga, ja padalīsieties.

Āžu kalna stirnu buks.

Ceturtkārt un piektkārt, es esmu reģistrējusies virtuālajā skrējēju klubā NOSKRIEN (www.noskrien.lv), kur regulāri atzīmēju savus skrējienus un sistēma automātiski aprēķina visdažādākos rādītājus – vidējais temps, pavisam noskrieti km, salīdzinājums ar citiem skrējējiem utt. utj. Lai palīdzētu motivēt uz regulāriem treniņiem, tiek piešķirtas dažādas nozīmītes, piemēram, par noskrietām dienām pēc kārtas, noskrietiem km nedēļā, mēnesī, gadā un citas. 2015. gadā mana skriešanas sezona bija diezgan saraustīta, izlaidu gan janvāri, jo tad man slēpot iepatikās vairāk nekā skriet, gan jūliju, jo biju ekspedīcijā, gan oktobri un novembri, jo tā vietā, lai skrietu pa Latvijas ārēm, ar kājām nogāju 900 km Spānijā, gan decembri, jo pēc jau minētajiem 900 km iedzīvojos pārejošā pēdas cīpslas sastiepumā. Šogad atsākot skriet biju diezgan pikta, kad piefiksēju, ka līdz nozīmītei „500 km gadā” man bija pietrūkuši nepilni 13 km. Principā viens treniņš, nu vai divi pavisam īsie. Ja es būtu sekojusi līdzi statistikai, es taču būtu tos 13 km noskrējusi kaut klibojot! Nozīmītes ir tikai savai zināšanai un nekādus titulus nepiešķir, taču redz, ka azarts ir. Un ja, izlaižot 4 mēnešus un skrienot vidēji 2 reizes nedēļā īsas un vidējas distances, ir iespējams mierīgi savākt 500 km gadā, tad latiņa bija jāceļ uz 1000. Šodien ir 26. oktobris, un, kā liecina mans treniņu žurnāls, 2016. gadā esmu noskrējusi 940 km. Skaidrs, ka 2 mēnešos un 5 dienās man noteikti izdosies savākt atlikušos 60 km. Lai gan dažādu iemeslu dēļ atkal izlaidu divarpus mēnešus gada sākumā (galvenais iemesls tomēr ir un paliek tas iekšējais Negribis un Nevaris), kopumā tiešām esmu skrējusi regulāri – caurmērā 3 reizes nedēļā noteikti būs, apzināti plānojusi savus treniņus, savākusi tādas nozīmītes kā „Noskrietas 7 dienas pēc kārtas”, „Noskriets maratons nedēļā”, „Noskrieti 100 km mēnesī”, „Noskrieti 500 km gadā” (dabūju tieši 30. jūnijā  ). Līdz šim visvairāk vienā mēnesī esmu noskrējusi maijā – 158 km, visātrākais skrējiens – 4. Baltijas baso pēdu ultramaratona 11 km distance ar vidējo ātrumu 5:16 min/km. Un tas tūkstotis būs atnācis pavisam viegli ar parastiem, bet regulāriem un daudzveidīgiem rutīnas treniņiem. Skaidrs, ka tas taču nav nekāds izaicinājums, tāpēc nākošajā gadā latiņai būs būt 2000 km gadā.

Finišs 4. BBPU (11 km).

Galvenie oficiālās skriešanas sezonas noslēguma secinājumi:
Izturība un spējas ir uzlabojušās, tas ir pats svarīgākais. Skrienu ātrāk ne tikai treniņos, bet ievērojami esmu uzlabojusi savu rezultātu arī līdzenajos asfalta skrējienos un paugurainajos Stirnu bukos. Tā kā nākamā Buka sezona sāksies aprīlī un pagaidām nekādas citas sacensības pa vidu neplānojas (pagaidām!), vajadzētu turēt stabilu garo gabalu bāzi un noskriet 20+ km vismaz reizi mēnesī. Šogad beidzot iepazinos ar orientēšanās sportu, noskrēju dažus Magnētus. Gribēju vairāk, bet nesanāca. Lūk, vēl viena nākamā gada apņemšanās, kas vienlaikus palīdzēs uzlabot noturību skriešanai pa kalniem un lejām. Lūsis ir pagaršots, atpakaļceļa vairs nav  :)

Mākoņkalna stirnu buks.

Nopietnākais, ar ko būtu jātiek galā ir Nevaris un Negribis, un tās bailes un nepārliecība par savām spējām (pamanījāt, cik bieži es pieminēju, ka no kaut kā nobijos, nejutos gatava?). Robežas ir galvā, mēs varam tik, cik paši ticam, ka varam.
Sportisko apņemšanos saraksts nākamajam gadam principā jau ir gatavs. Tagad neizpaudīšu. Gan pastāstīšu nākamās sezonas noslēgumā.
Noskrien!

Pēc finiša pie Rāznas ezera.

Stirnu buka metamorfoze - Lūsis.

2016. gads medaļās.

28 km. 3h 13min 34s.

Tautas mantojuma integrācija mūsdienu ikdienā

Labdien!
Labs laiciņš atkal ir aizritējis kopš pēdējo reizi publicēju kādu ierakstu. Sīkāk par to citā reizē, īsumā - "Pirms tālā ceļa" bija pirms arheoloģiskās ekspedīcijas Tuvas Republikā, Krievijā, oktobrī un novembrī sešu nedēļu laikā pieveicu 900 km Santiago ceļa no St.Jean-Pied-de-Port Francijā līdz Finisterre Spānijā un nesen aizbēgu no Latvijas neziemas, lai 2 nedēļas pagozētos Taizemes saulītē. Apsolu ieskatu par šiem ceļojumiem nākamajos drīzajos ierakstos, taču šodien gribu parunāt par citu man aktuālu tematu. Un tas ir tautas tērps.
Latviskā, tautiskā apziņa pēdējos gados manī nostiprinās arvien spēcīgāk. Svētku reizēs un ikdienā cenšos piekopt vismaz kādu no tradīcijām, kuras ievēroja mūsu senči, ar lepnumu visu gadu pie mēteļa nēsāju piespraustu lentīti Latvijas karoga krāsās, nēsāju rotas ar latviešu spēka zīmēm, pirms gada sāku aktīvi adīt dūraiņus ar latviešu etnogrāfiskajiem rakstiem. Un tās ir tikai zīmīgākās lietas, kuras tagad uzreiz varu nosaukt asociācijā ar latvisko dzīvesziņu manā ikdienā. Nenoliedzami būtiska artava manā latvietības apzināšanā ir manai mīļajai draudzenei-etnomuzikoloģei, kuras vadībā esmu gan latviešu tautasdziesmas dziedājusi, gan dejas dejojusi, gan rituālus ievērojusi. Likumsakarīgi, ka nonācu pie atziņas - gribētos sev tautas tērpu. Šī doma kaut kur bija apkārt grozījusies jau sen, tomēr tikai nesen izjutu reālu vajadzību pēc sava tērpa. Nu ko nozīmē vajadzība. Vajadzība ir tad, kad vajag. Man jau īsti nevajag, nav ne tāds darbs, ne vaļasprieki, kur tautas tērpam obligāti būtu jābūt. Taču pēdējos gados ap Jāņu laiku sirds sāpēja, ka gribas uzvilkt tautas tērpu, bet nav. Sevišķi pēc tam, kad 2014. gadā svētkos iegadījās būt tādā sētā, kur tradīcijas tika ievērotas pēc pilnas programmas.

Nurmuižas brunču fragments

Tā kā amatnieku gadatirgi man nav sveša lieta, zināju jau labu laiku, ka lēts prieks tas nav un bija skaidrs, ka būs jākomplektē pa daļām. Gribējās sākt ar košāko - brunčiem. Jā, brunčiem, nevis svārkiem. Tie ir būtiski termini, kurus, runājot par tautas tērpu, vēl mācos nejaukt. Mammīte bija padzirdējusi šo manu ideju par saviem brunčiem un piedāvājās uzdāvināt - sak', izvēlies rakstu un atrodam audēju! Audēju atrast būtu vēl tīrais nieks - pilna Latvija audēju kopām, aušanas darbnīcām, atliek vien apciemot un sarunāt savu daiļā amata pratēju. Tomēr, kā izvēlēties tieši to brunci, to vienīgo rakstu no visiem tiem daudzajiem, skaistajiem! Likās, ka būs grūti, taču īstais brunču raksts pie manis atnāca pavisam drīz. Zināju, ka gribu Kurzemes rakstu, šķirstīju grāmatas, pētīju un ieraudzīju skaistu fragmentiņu no brunčiem, kuru raksts ļoti atgādināja Talsu novada identifikācijas zīmi - svītrkodu.

Paskatījos izcelsmi - Nurmuiža. Uzreiz arī atcerējos, ka, pētot savu dzimtas koku, noskaidrojās, ka vieni no maniem senčiem agrāk dzīvojuši Nurmuižā. Te nu nebija šaubu - šis ir īstais. Pēc Jaunā gada sarunāju audēju Talsu kopā, dažu nedēļu laikā audekls bija gatavs un atlika vien sašūt. Nupat pagājušajās Lieldienās pirmo reizi lepna bez gala izgāju savos skaistajos brunčos.
Stāsts par to, kā es tiku pie saviem brunčiem diskusijas neizraisa. Manuprāt. Taču diskusijas izraisa tautas tērpa kā tāda nozīme mūsdienu ikdienā. Mūsu sabiedrībā. Kā jau iepriekš minēju, man nav ne tāda darba, ne vaļasprieka, kas pieprasītu tautas tērpa valkāšanu. Un arī sirds sāpe par tērpa neesamību parādījās vien ap Jāņiem. Tomēr, vai tautas tērps būtu jāvelk tikai Jāņos? Un vai tikai tiem, kam tas ir jādara obligāti? Un pats galvenais jautājums - vai citi un citreiz to nemaz nedrīkst? Tieši ap to laiku, kad meklēju audēju, LTV1 sāka demonstrēt raidījumu "Uzvelc tautastērpu!" (skaties šeit). Man ļoti patika, bija interesanti redzēt un dzirdēt par cilvēkiem, kuri ir saistīti ar tradicionālā tautas tērpa veidošanu, kopšanu un saglabāšanu, kā arī par tiem, kuri veido latviešu tērpus, taču ne tradicionālos. Interesantākais bija dažādie nozares speciālistu un tautas tērpa valkātāju viedokļi par to, kā un kurš drīkstētu tautas tērpu valkāt. Pirmie visbiežāk bija konservatīvi - nekādas izmaiņas, nekādas novirzes, visam jābūt pēc kanona, otrie apgalvoja, ka tautas tērpam ir jābūt tādam, lai pašam patīk. Uzskati visnotaļ dažādi. Tas, ar ko es saskāros, pasakot, ka man būs brunči, visbiežāk bija jautājums - kur Tu viņus vilksi? Tad es sapratu, ka tautas tērps šobrīd mūsu sabiedrībā vairāk tiek uztverts kā kostīms - kora, dejošanas, folkloras kopas utt. Un arī manā prātā tas bija kostīms - Jāņu kostīms. Šāda sapratne par tautas tērpu, mūsu kultūras mantojuma būtisku daļu, manuprāt, ir izveidojusies tādēļ, ka tautas tērps tiek uztverts kā kaut kas svēts, ko drīkst vilkt tikai īpašos gadījumos, tikai izredzētas sabiedrības grupas un nereti cilvēki no malas, kuri arī gribētu to valkāt, nobīstas - ko par mani padomās, kur es to vilkšu, ja nu kāds mani nosoda, ka kaut kas īsti neatbilst priekšrakstiem. Arī es uzskatu, ka tautas tērps ir ārkārtīgi vērtīga mūsu kultūras mantojuma daļa, taču, manuprāt, nav vajadzīgs īpašs gadījums vai profesija, lai valkātu tautas tērpu vai manā gadījumā tā sastāvdaļu - brunčus. Tieši tāpēc, ka tie mūsu tautai ir tik raksturīgi un vērtīgi, es tos ar lepnumu gribu vilkt gan Jāņos, gan Lieldienās, gan 18. novembrī, gan Ziemassvētkos, gan ejot uz koncertiem, gan vienkārši saposties ikdienā. Manuprāt, daudz labāk ir uzvilkt tautas tērpu nekā ļaut tam bezgalīgi ilgi karāties skapī vai vispār sev nesagādāt, jo "nav piemērota gadījuma". Piemērots gadījums, lai lepotos ar savu identitāti ir katra diena, katra situācija. Lielā sāpe, kas ir tautas mantojuma konservatīvistiem, kā es sapratu no iepriekšminētā raidījuma, ir tā, ka tautas tērpa un tā daļu modifikācijas tiek sauktas par tradicionālo tautas tērpu un bailes, ka tradicionālais tiks tiktāl pārmainīts un improvizēts, ka pazudīs. Nav problēmu - es, tērpusies brunčos, mētelī un ziemas zābakos, pat negrasos apgalvot, ka tas ir tradicionālais tautas tērps. Jo tieši tā - tas nav. Un tradicionālais tautas tērps caur un cauri pēc kanoniem tāpat tiek valkāts tikai tautas deju un koru skatēs un Dziesmu svētkos. Tur tas ir kostīms, tiek vērtēts un kā kostīmu to arī neizmainīs. Taču situācijās, kad tautas tērps nav kostīms - kāpēc gan neizmantot, piemēram, brunču rakstu citu tērpu radīšanā? Raidījumā redzēju lielisku piemēru, kā Amerikas latviete no vecmāmiņas mantoto brunču audumu sašuva mētelī. Brunčus viņa negribēja valkāt un audekls tā būtu nogulējis plauktā vēl gadiem ilgi, kamēr to saēstu kodes, taču tagad mētelis viņai ir pats mīļākais un tiek valkāts katru dienu.
Ir skaidrs, ka tautas tērpu tradicionālajā izpratnē mūsdienu cilvēki ikdienā vairs nevalkās, tomēr tieši tas ir iemesls, kādēļ tautas tērpa daļas, rakstus, interpretācijas vajadzētu integrēt šodienas apģērbā. Tas, ko cilvēki vairs nevalkā, ir miris un aizmirsts. Un mūsu tērpi ir pārāk skaisti, lai tos aizmirstu. Šodien man ir Nurmuižas brunči, nākotnē būs pašas izšūts krekls un visu pārējo arī kombinēšu pēc tā, kas man labāk patīk, kurā vislabāk jūtos. Es neapgalvošu, ka tas ir kāda konkrēta novada tērps, jo tas nebūs, taču tas būs mans. Jo es lepojos ar to, ka esmu latviete.

Lielās dienas šūpošanās

Atklājot vēl neredzētas takas

Virs Sabiles

Pedvāles brīvdabas mākslas muzejā