Mans pirmais pusmaratons

Labdien pirmdienā!
Ņemot vērā, ka ir kārtējās darba nedēļas sākums un es plkst. ... nu šobrīd, kad sāku rakstīt ir 9:50, atļaujos būt mājās, nestrādāt un dalīties ar iespaidiem, kādam varbūt rodas jautājums - kā tad tā? Sākotnējais plāns bija šodien atrasties laboratorijā un turpināt spīdzināt vaivariņus, taču vakar vakarā nolēmu, ka esmu godam nopelnījusi vēl vienu brīvdienu, atpūtas dienu, atgūšanās un atjaunošanās dienu. No kā man būtu tā jāatjaunojas? Par to arī būs stāsts.
Ticu, ka daudzi nebūs palaiduši garām informāciju par to, ka vakar Rīgā notika jau 25. pilsētas maratons, šoreiz zem Lattelecom vārda. Ticu arī, ka daudzi ne tikai nepalaida garām, bet arī piedalījās, jo skriešana pēdējā laikā kļūst par tādu kā modes lietu, taču, manuprāt, šī ir pavisam laba lieta, kam būt modē. Kā būsiet pamanījuši, arī es nu jau dažus gadus esmu pavilkusies šajai modei, sevišķi cītīgi pēdējā gada laikā, tāpēc likumsakarīgi, ka piedalījos arī Rīgas maratonā. Šis man bija 4. oficiālais skrējiens pa Rīgas ielām. 2012. gadā skrēju savus pirmos 5 km, kas man toreiz bija milzīgs panākums, 2013. arī piecus, 2014. pirmie 10, vakar - pusmaratons jeb tieši 21,097 km.
Domāju, ka droši varu teikt - gatavojos cītīgi, jo principā tā īsti neizlaidu arī ziemas sezonu, tikai janvāri, skrēju pa sniegu, lietu un vēju, saņēmos un gāju ārā, lai arī kāds draņķis tur būtu. Protams, varēju vēl cītīgāk, ko vakar pierādīja pēdējie 4 km.

Pirms starta.

Skrējiens iesākās ar 2 min nokavēšanos pēc oficiālā laika, jo pirms starta gaidot rindā pie attiecīgās iestādes, vairs neizdevās tikt savā koridorā, tāpēc nācās sākt no pašām beigām, un kamēr pēc šāviena visi priekšējie aizskrēja, es starta līniju šķērsoju tikai tad, kad atskaite jau rādīja 2 min. Spītīgi turējos pie sava ierastā tempa, lai neaizskrietu līdzi baram, kas ir bieža kļūda masu pasākumu skrējējiem. Spītīgi, jo tā kā jau biju beigās, neapmierinātību radīja, ka cilvēki mani apsteidz, un negribējās gluži skriet pašai pēdējai. Taču mierināju sevi, ka es nesacenšos par rezultātu, bet ar sevi - vai es to varu? Jo tā tas arī reāli bija. Tieši tādēļ es speciāli trenējoties ne reizi neskrēju 21 km, pēc plāna tika ieteikts noskriet vienu reizi vismaz 18 km, es iztiku ar 16 km, jo man patīk tā sajūta, ka ir tā astīte, par kuru es vēl nezinu, kā būs. Turklāt, es arī zināju, ka daudzi aizskries līdzi pūlim, vēlāk nogurs un tad es skriešu viņiem garām - tā tas arī notika. Vēl pašā pirmajā kilometrā pie manis pieskrēja vīrietis aprunāties par apaviem, jo garām skrienot bija pamanījis manus Merrel. Teica, ka viņam arī esot tādi, tikai ar biezāku zoli - asfaltam, es droši atbildēju, ka visu laiku ar šiem trenējos - arī pa asfaltu. Viņš tā šaubīgi nogrozīja galvu, novēlēja veiksmi un aizskrēja tālāk. Ja nu gadījumā jūs tagad nesaprotat kontekstu - Merrel, konkrēti mans modelis Merrel Vapor Glove (man ir tieši tādi kā attēlā), ir minimālie skriešanas apavi. Minimālie nozīmē to, ka principā tie ar apavi tikai ar gumijas (Vibram) zoli, pēdas pasargāšanai no asumiem un mitruma, zole ir plāna, nekādu "uzlabojumu", mīkstinājumu, "pēdas balstu" tur nav. Kāpēc? Tāpēc, ka pēdai neko tādu nemaz nevajag. Kāpēc? Varat izlasīt šeit - pabaso.lv. ..., tāpēc sabiedrībā bieži valda uzskats, ka ar šādiem apaviem nav pareizi skriet (ha ha, jo cilvēka dabiski veidotais ķermenis taču ir "nefunkcionāls un nepārdomāts", bet cilvēku-biznesmeņu izdomātie apavi "paši labākie"), sevišķi pa asfaltu. Es tomēr domāju, ka ir jādara tā, kā katrs uzskata un tic par pareizu, es ticu un varu anatomiski pamatoti izskaidrot, kāpēc būtu jāskrien ar minimālajiem apaviem vai vispār basām kājām, tāpēc tā arī daru. Arī pa asfaltu. Tas tā mazliet ārpus stāsta par 21 km.
Tātad, tā nu es skrienu no beigām, 2. kilometrā parādās nekad iepriekš nebijusi sāpe cīpslā virs labās pēdas papēža (pēc bravūrīgajiem izteicieniem par pēdas balstīšanu, smieklīgi, ne?) un turpinās līdz kādam 4./5. km. Mani tas sākumā uztrauc, jo kā nekā ir pats sākums un jānoskrien 21, taču vēlāk sāpe kā atnākusi, tā arī pazūd uz neatgriešanos, vismaz šajā skrējienā. Pamazām sāku pamanīt lielos plusus skriešanai aiz pūļa. 1. Nejauc tempu un netraucē skriet, apdzenot/bremzējot. 2. Nav jāklausās citu sarunas. 3. Skrienot garām oficiālajiem uzmundrinātājiem, tieku uzrunāta tieši es, īpaši, kas ir ļoti patīkami, pacilājoši, rada jautrību (jo visbiežāk jau saka kaut ko smieklīgu, lai uzmundrinātu) un smaidu. Skrienu pāri Vanšu tiltam, tur mani atbalstītāji un otrā pretējā virzienā jau skrien maratona un pusmaratona līderi. Kenijieši, protams. Tas ir kaut kas neticams, kā viņi skrien. Burtiski sprinto. Un tā 21/42 km. Pasaki vēl, ka cilvēka ķermenis ir vājš. Viss ir iespējams, iespējas ir neierobežotas. Ķīpsala, paskrienu garām vairākiem vecīšiem. Visu cieņu viņiem. Vienam pa ceļam arī pieskrēju klāt un pateicu, ka ceru, ka viņa vecumā arī tā varēšu. Viņš pasmaidīja un man novēlēja veiksmi. Vanšu tilts virzienā uz centru (video, paldies ekspresintervētājai Daniellai). Esmu pusē. Pirmais desmits ir pieveikts, sajūtas labas, noguruma nav, enerģijas pietiek, ko saistu ar pilngraudu makaronu diētu iepriekšējās dienās pirms pusmaratona. Brīvības iela. Kultūras kilometrs, kas maratonā no pagājušā gada ir ieviests, ir kaut kas grandiozs. Tā sajūta izskriet cauri alejai ar tautas tērpos ģērbtiem cilvēkiem, fonā tautasdziesmas. Skudriņas skrēja pār ķermeni. Tā kā uz beigām skrējēji ir stipri izretoti, izskrienu cauri alejai viena pati, kā rezultātā atkal visi uzmundrina tieši mani, plaudē. Super, man ļoti patika! Būs vienmēr jāskrien no beigām :D Kilometru skaits jau sāk iet padsmitos. Joprojām jūtos labi. Jūtu, ka varētu skriet ātrāk (tāda sajūta ir gandrīz visu skrējienu), kas noteikti uzlabotu kopējo rezultātu, taču mēģinu iekļauties pulsa robežās, kurās mani notur pulsometrs, jo, kā jau minēju, 21 vēl nekad agrāk nav pieveikts un negribētos visus spēkus iztērēt vēl pirms finiša. Vecrīga un pēdējais posms - krastmalas aplis. Man pretī skrien jau tie, kuri ir finiša taisnē. Zinu, ka vienā virzienā būs kādi 2-3 kilometri, tad apgriešanās un pēdējais posms. Ak, jā, nu jau labu laiku arī līst. Gaidu, kad tad vienreiz būs tā apgriešanās, jo nebija iegaumēts, kurā kilometrā tieši. Aiz zīmes 16 km sākas, kā es to nosaucu, saldais ēdiens, respektīvi, sāku posmu, par kuru ir domas "kā nu būs", jo vairāk nekad agrāk nav noskriets. Nevaru sagaidīt apgriešanos. 17 km... Drīz vien ieraugu to ilgi gaidīto pagriezienu un pēkšņi šķiet, ka visa 17 ar kaut ko kilometros sakrātā slodze ir sasniegusi savu maksimumu - sāk sāpēt lielās saites/cīpslas/muskuļi (nezinu) augšstilbos, sāk sāpēt pēdas. Ievēroju, ka plaukstas ir tādas kā stīvas, nevaru īsti labi salocīt un iztaisnot pirkstus, rokas tā kā uzpampušas (tikai finišā es sapratīšu, ka no lietus un vēja tās ir bijušas pamatīgi nosalušas, tik ļoti, ka nevarēšu pati noģērbties, ko skrienot nepamanīju, jo pašai bija silti). Krastmalas asfaltā izbraukātās rises ir pārvērtušās lielās peļķēs, kurām cauri skrienot mani minimālie apavi un līdz ar to arī kājas ir pilnīgi slapjas. Taču man nesalst, tas ir labi. Apgrieziens un sākas finiša taisne. Pamazām katrs solis kļūst arvien grūtāks, sāpes lielākas. Gribas apstāties, iet mājās. Ja tās būtu citas sajūtas, piemēram, galvas reibšana, dūriens krūtīs, es noteikti neturpinātu skriet, taču šīs sajūtas ir skaidrs, ka pārslodze. Turpinu savu mēreni lēno tempu. Pēdējie atbalstītāji vēl mēģina uzmundrināt, taču es vairs neko nedzirdu/neklausos. Galvā tikai atkārtoju savu mantru - vēl drusciņ, tūlīt jau būs, vēl drusciņ... 19... 20... Dzelzceļa tilts, Akmens tilts. Ieraugu arī zīmi 21 un finišu. Tur jau mani atbalstītāji. Arvien tuvojoties beigām, visas sajūtas sasummējušās gāžas man pāri, plus aizkustinošā mūzika, acis paliek mitras. Un tad viss. 2 h 42 min 24,8 s (čipa un arī mana pulsometra laiks). Nosalušie fani, lietus, neveiksmīgais pārģērbšanās mēģinājums - rokas neklausa. Kaut ko drusku atsildos, taču jūtu, ka tāpat būs sāpīgi. Ejam mājās. Tik traki jau patiesībā nav, katrā ziņā nekliboju. Pēdas sāp, kājas vēl nav atgājušas, ķermenis laikam nesaprata, kas īsti notiek. Tad jau silta mašīna, mājas, karsta duša (pēc idejas muskuļiem vajadzēja vēsu, bet man žēl nosalušo roku, eju dušā principā tikai roku dēļ), karsta zupa, tēja. Rokas atgūst kustību spēju. Pamazām kājās iegulst sagurums. Ceļi sāk informēt, ko viņi par šo pasākumu domā. Mazā diendusiņa un ap hokeja laiku kustos jau pavisam lēni un piesardzīgi. Nav tā, ka mocītos sāpēs, nē. Bet ir tāds liels jutīgums, vienīgais, kas tiešām sāp ir kreisās kājas celis. Sāp pie slodzes, piemēram, kad mēģinu apsēsties vai piecelties, tāpēc atbalstos ar rokām. Hokeja fināla laikā piesienu ceļiem kāpostu lapas ar ledu. Kreisajai kājai atstāju arī uz nakti. Biju domājusi, ka šorīt gan būs pats labumiņš (sliktumiņš), taču, man par pārsteigumu, locekļi jūtas labāk nekā vakar. Arī kreisais celis. Vēl jau kustos piesardzīgi, sēžos un ceļos lēni, bet tomēr nebūs tik traki, kā vakar likās, treniņu bāze, lai gan, manuprāt, tomēr nepietiekama, ir bijusi noderīga tādā ziņā, ka ķermenis ātrāk atjaunojas, vismaz man tā liekas. Lūk, tāpēc šodien palieku mājās. Ķermenim ir jāatpūšas. Ja nu kāds šajā brīdī atcerēsies pirmajā kilometrā satiktā vīrieša šaubas par manu iziešanu distancē ar minimālajiem apaviem, jāsaka, ka maniem biedriem ar mīkstajām zolēm arī sāp ceļi.
Kādas ir manas secinājuma sajūtas un domas? Skriet lietū ir daudz labāk nekā skriet tveicē, tas ir pilnīgi skaidrs. Esmu bezgala lepna par sevi. Galvenie mērķi - noskriet neapstājoties un iekļauties 3 h kontrollaikā ir izpildīti. Pirms dažiem gadiem - pamatskolas, vidusskolas laikā, es nekādos apstākļos neticētu, ka kādreiz dzīvē noskriešu pusmaratonu. Man riebās garie gabali, dūrās sānā, klapēja sirds, īsāk sakot - viss slikti. Treniņu laikā un vakar jo īpaši domāju par to, cik pateicīga es esmu savam vidusskolas sporta skolotājam Andrim Kalniņam. Viņš man bija pirmais sporta skolotājs, kurš nespieda uz normatīvu izpildi un nelika tikai vienkārši truli skriet. Viņš bija tas, kurš paskaidroja, kā skriet tā, lai skriešana nebūtu mocības, iedrošināja, ka ne jau rezultāts ciparos ir galvenais, bet gan tas, ka es varu to izdarīt, varu sevi attīstīt un uztrenēt. Viņa pamācību iespaidā es vidusskolas laikā sāku skriet arī ārpus skolas sporta nodarbībām. Sākumā, protams, pavisam maz, bet tomēr. Un te nu es esmu, pieveikusi savu pirmo pusmaratonu. Iespējams bez viņa nekad nebūtu sākusi. Paldies, skolotāj! :)
Paldies arī maniem mīļajiem, kuri mani atbalstīja un turēja īkšķus, sagaidīja par spīti lietum un aukstumam. Runājot par nākotnes plāniem, šodien ir daudz cerīgāks skats nekā vakar. Tajos pēdējos grūtajos 4 km es domāju par to, ka esmu pieteikusies Stirnu bukam pēc 2 nedēļām, kur būs jānoskrien tāda pati distance, un sajutos pavisam nepārliecināta, vai tik ātri ko tādu vēlreiz varēšu. Šodien joprojām neesmu droša, taču noteikti pamēģināšu, nu ja nesanāks, nesanāks, sevi nemocīšu. Vakar likās arī, ka mans lielais skriešanas sapnis par maratonu un varbūt arī ultramaratonu ir pārāk tāls un neaizsniedzams, taču šodien zinu, ka kādreiz gan jau varēšu, ir tikai atbilstoši jātrenējas. Nāks ar laiku. Tāpat kā agrāk neticēju, ka varu noskriet 5 km un nu skrienu pusmaratonu, gan attīstīšu sevi arī augstākajiem pakāpieniem. Paldies par uzmanību!