Viela domām, pārdomām un zem/apziņas prātojumiem: Tautas mantojuma integrācija mūsdienu ikdienā

Labdien!
Labs laiciņš atkal ir aizritējis kopš pēdējo reizi publicēju kādu ierakstu. Sīkāk par to citā reizē, īsumā - "Pirms tālā ceļa" bija pirms arheoloģiskās ekspedīcijas Tuvas Republikā, Krievijā, oktobrī un novembrī sešu nedēļu laikā pieveicu 900 km Santiago ceļa no St.Jean-Pied-de-Port Francijā līdz Finisterre Spānijā un nesen aizbēgu no Latvijas neziemas, lai 2 nedēļas pagozētos Taizemes saulītē. Apsolu ieskatu par šiem ceļojumiem nākamajos drīzajos ierakstos, taču šodien gribu parunāt par citu man aktuālu tematu. Un tas ir tautas tērps.
Latviskā, tautiskā apziņa pēdējos gados manī nostiprinās arvien spēcīgāk. Svētku reizēs un ikdienā cenšos piekopt vismaz kādu no tradīcijām, kuras ievēroja mūsu senči, ar lepnumu visu gadu pie mēteļa nēsāju piespraustu lentīti Latvijas karoga krāsās, nēsāju rotas ar latviešu spēka zīmēm, pirms gada sāku aktīvi adīt dūraiņus ar latviešu etnogrāfiskajiem rakstiem. Un tās ir tikai zīmīgākās lietas, kuras tagad uzreiz varu nosaukt asociācijā ar latvisko dzīvesziņu manā ikdienā. Nenoliedzami būtiska artava manā latvietības apzināšanā ir manai mīļajai draudzenei-etnomuzikoloģei, kuras vadībā esmu gan latviešu tautasdziesmas dziedājusi, gan dejas dejojusi, gan rituālus ievērojusi. Likumsakarīgi, ka nonācu pie atziņas - gribētos sev tautas tērpu. Šī doma kaut kur bija apkārt grozījusies jau sen, tomēr tikai nesen izjutu reālu vajadzību pēc sava tērpa. Nu ko nozīmē vajadzība. Vajadzība ir tad, kad vajag. Man jau īsti nevajag, nav ne tāds darbs, ne vaļasprieki, kur tautas tērpam obligāti būtu jābūt. Taču pēdējos gados ap Jāņu laiku sirds sāpēja, ka gribas uzvilkt tautas tērpu, bet nav. Sevišķi pēc tam, kad 2014. gadā svētkos iegadījās būt tādā sētā, kur tradīcijas tika ievērotas pēc pilnas programmas.

Nurmuižas brunču fragments

Tā kā amatnieku gadatirgi man nav sveša lieta, zināju jau labu laiku, ka lēts prieks tas nav un bija skaidrs, ka būs jākomplektē pa daļām. Gribējās sākt ar košāko - brunčiem. Jā, brunčiem, nevis svārkiem. Tie ir būtiski termini, kurus, runājot par tautas tērpu, vēl mācos nejaukt. Mammīte bija padzirdējusi šo manu ideju par saviem brunčiem un piedāvājās uzdāvināt - sak', izvēlies rakstu un atrodam audēju! Audēju atrast būtu vēl tīrais nieks - pilna Latvija audēju kopām, aušanas darbnīcām, atliek vien apciemot un sarunāt savu daiļā amata pratēju. Tomēr, kā izvēlēties tieši to brunci, to vienīgo rakstu no visiem tiem daudzajiem, skaistajiem! Likās, ka būs grūti, taču īstais brunču raksts pie manis atnāca pavisam drīz. Zināju, ka gribu Kurzemes rakstu, šķirstīju grāmatas, pētīju un ieraudzīju skaistu fragmentiņu no brunčiem, kuru raksts ļoti atgādināja Talsu novada identifikācijas zīmi - svītrkodu.

Paskatījos izcelsmi - Nurmuiža. Uzreiz arī atcerējos, ka, pētot savu dzimtas koku, noskaidrojās, ka vieni no maniem senčiem agrāk dzīvojuši Nurmuižā. Te nu nebija šaubu - šis ir īstais. Pēc Jaunā gada sarunāju audēju Talsu kopā, dažu nedēļu laikā audekls bija gatavs un atlika vien sašūt. Nupat pagājušajās Lieldienās pirmo reizi lepna bez gala izgāju savos skaistajos brunčos.
Stāsts par to, kā es tiku pie saviem brunčiem diskusijas neizraisa. Manuprāt. Taču diskusijas izraisa tautas tērpa kā tāda nozīme mūsdienu ikdienā. Mūsu sabiedrībā. Kā jau iepriekš minēju, man nav ne tāda darba, ne vaļasprieka, kas pieprasītu tautas tērpa valkāšanu. Un arī sirds sāpe par tērpa neesamību parādījās vien ap Jāņiem. Tomēr, vai tautas tērps būtu jāvelk tikai Jāņos? Un vai tikai tiem, kam tas ir jādara obligāti? Un pats galvenais jautājums - vai citi un citreiz to nemaz nedrīkst? Tieši ap to laiku, kad meklēju audēju, LTV1 sāka demonstrēt raidījumu "Uzvelc tautastērpu!" (skaties šeit). Man ļoti patika, bija interesanti redzēt un dzirdēt par cilvēkiem, kuri ir saistīti ar tradicionālā tautas tērpa veidošanu, kopšanu un saglabāšanu, kā arī par tiem, kuri veido latviešu tērpus, taču ne tradicionālos. Interesantākais bija dažādie nozares speciālistu un tautas tērpa valkātāju viedokļi par to, kā un kurš drīkstētu tautas tērpu valkāt. Pirmie visbiežāk bija konservatīvi - nekādas izmaiņas, nekādas novirzes, visam jābūt pēc kanona, otrie apgalvoja, ka tautas tērpam ir jābūt tādam, lai pašam patīk. Uzskati visnotaļ dažādi. Tas, ar ko es saskāros, pasakot, ka man būs brunči, visbiežāk bija jautājums - kur Tu viņus vilksi? Tad es sapratu, ka tautas tērps šobrīd mūsu sabiedrībā vairāk tiek uztverts kā kostīms - kora, dejošanas, folkloras kopas utt. Un arī manā prātā tas bija kostīms - Jāņu kostīms. Šāda sapratne par tautas tērpu, mūsu kultūras mantojuma būtisku daļu, manuprāt, ir izveidojusies tādēļ, ka tautas tērps tiek uztverts kā kaut kas svēts, ko drīkst vilkt tikai īpašos gadījumos, tikai izredzētas sabiedrības grupas un nereti cilvēki no malas, kuri arī gribētu to valkāt, nobīstas - ko par mani padomās, kur es to vilkšu, ja nu kāds mani nosoda, ka kaut kas īsti neatbilst priekšrakstiem. Arī es uzskatu, ka tautas tērps ir ārkārtīgi vērtīga mūsu kultūras mantojuma daļa, taču, manuprāt, nav vajadzīgs īpašs gadījums vai profesija, lai valkātu tautas tērpu vai manā gadījumā tā sastāvdaļu - brunčus. Tieši tāpēc, ka tie mūsu tautai ir tik raksturīgi un vērtīgi, es tos ar lepnumu gribu vilkt gan Jāņos, gan Lieldienās, gan 18. novembrī, gan Ziemassvētkos, gan ejot uz koncertiem, gan vienkārši saposties ikdienā. Manuprāt, daudz labāk ir uzvilkt tautas tērpu nekā ļaut tam bezgalīgi ilgi karāties skapī vai vispār sev nesagādāt, jo "nav piemērota gadījuma". Piemērots gadījums, lai lepotos ar savu identitāti ir katra diena, katra situācija. Lielā sāpe, kas ir tautas mantojuma konservatīvistiem, kā es sapratu no iepriekšminētā raidījuma, ir tā, ka tautas tērpa un tā daļu modifikācijas tiek sauktas par tradicionālo tautas tērpu un bailes, ka tradicionālais tiks tiktāl pārmainīts un improvizēts, ka pazudīs. Nav problēmu - es, tērpusies brunčos, mētelī un ziemas zābakos, pat negrasos apgalvot, ka tas ir tradicionālais tautas tērps. Jo tieši tā - tas nav. Un tradicionālais tautas tērps caur un cauri pēc kanoniem tāpat tiek valkāts tikai tautas deju un koru skatēs un Dziesmu svētkos. Tur tas ir kostīms, tiek vērtēts un kā kostīmu to arī neizmainīs. Taču situācijās, kad tautas tērps nav kostīms - kāpēc gan neizmantot, piemēram, brunču rakstu citu tērpu radīšanā? Raidījumā redzēju lielisku piemēru, kā Amerikas latviete no vecmāmiņas mantoto brunču audumu sašuva mētelī. Brunčus viņa negribēja valkāt un audekls tā būtu nogulējis plauktā vēl gadiem ilgi, kamēr to saēstu kodes, taču tagad mētelis viņai ir pats mīļākais un tiek valkāts katru dienu.
Ir skaidrs, ka tautas tērpu tradicionālajā izpratnē mūsdienu cilvēki ikdienā vairs nevalkās, tomēr tieši tas ir iemesls, kādēļ tautas tērpa daļas, rakstus, interpretācijas vajadzētu integrēt šodienas apģērbā. Tas, ko cilvēki vairs nevalkā, ir miris un aizmirsts. Un mūsu tērpi ir pārāk skaisti, lai tos aizmirstu. Šodien man ir Nurmuižas brunči, nākotnē būs pašas izšūts krekls un visu pārējo arī kombinēšu pēc tā, kas man labāk patīk, kurā vislabāk jūtos. Es neapgalvošu, ka tas ir kāda konkrēta novada tērps, jo tas nebūs, taču tas būs mans. Jo es lepojos ar to, ka esmu latviete.