Festivālu vasara - Positivus

Šoreiz nosaukumam aizņēmos tekstu, ko pamanīju kaut kur kādā reklāmā. Bija iespiedies prātā.
Stāsts būs par manām (mūsu) sajūtām pēc Positivus 2014 apmeklējuma.
Vēl mācoties skolā, es vairākus gadus kā nepilngadīga padsmitniece sapņoju par Positivus apmeklējumu - mūzika, milzīgā telšu pilsētiņa, cilvēki, atrakcijas, tas man šķita tik forši, tomēr toreiz tas likās pārāk dārgs un tāls pasākums. Vidusskolas pēdējā klasē, parādoties pirmajām lētākajām Positivus biļetēm, saņēmos un nopirku. Kaut braukšu viena, bet beidzot braukšu! Šobrīd patiesībā grūti pateikt, vai cerības toreiz attaisnojās - neatceros. Bet laikam jau patika pietiekami, lai brauktu vēlreiz, taču ne tik ļoti, lai brauktu katru nākamo gadu, jo pēc Positivus 2011 es otro reizi to apmeklēju tikai šogad. Galvenais secinājums pēc pasākuma - šie trīs gadi vides zinātnes studijās un vispārējā personības attīstībā ir padarījuši mani par gluži citādu cilvēku nekā beidzot vidusskolu. Es neapgalvošu, ka lietu, kas man nepatika bija vairāk nekā patika, taču tie daži aspekti, kas man nepatika, manai šī brīža būtībai ir ļoti svarīgi. Pirmkārt un laikam jau arī vissvarīgāk/traucējošāk - visur visi smēķē! Nu nebija man iespējas šajās 3 dienās izvairīties no indēšanās. Lai kur es ietu/stāvētu/gulētu/dziedātu/dejotu, visur mani pavadīja dūmu aromāts/smaka. Jau piektdienas vakarā, stāvot rindā, lai pirmo reizi ieietu festivāla teritorijā, tiktu nopūsta no galvas līdz kājām. Kad vienam, kurš brutāli man sejā iepūta dūmus, pieklājīgi palūdzu, lai nepūš man tieši sejā, viņš atbildēja: "If you don't like smoke, then don't go to festivals!" Tas bija vienlaikus nepieklājīgi un arī viedi, jo viņam bija balta patiesība. Tā nu es samierinājos ar realitāti - tas ir mūzikas festivāls, kurā lielākā daļa cilvēku ir atbraukuši 3 dienas brutāli dzert, kam līdzi seko arī smēķēšana. Ja nepatīk, nebrauc! Taisnība. Tikai es biju ļoti pārsteigta, ka TIK daudz cilvēku smēķē. Es nebiju iedomājusies, ka problēma ir TIK nopietna. Otrkārt, esmu pateicīga savām draudzenēm par vietas aizņemšanu telšu pilsētiņā, lai mums ar Mr. Lielisko nenāktos biedroties ar kādu svešu, neaprēķināmu kompāniju, taču telšu pilsētiņa savā ziņā bija ārprāts. Ne pati pilsētiņa, bet daļa no tiem cilvēkiem, kas tur atradās. Teltis, protams, bija viena pie otras, tāpēc nācās dzirdēt daudz un dažādas sarunas, ko labāk nebūtu dzirdējusi. Lieki piebilst, ka spilgtākās lika manām ausīm vienkārši novīst un ievilkties atpakaļ galvaskausā, kas, saprotams, norisinājās pilnā skaļumā 4:00 no rīta. Bet atkal jāpaskatās no otras puses - uz festivālu jau nebrauc gulēt. :) Taču arī uz ģeoralliju nebrauc gulēt, tomēr vieta un cilvēku daudzums atļauj norobežoties no nevēlamām sarunām. Jā, šo dienu laikā es bieži Positivus salīdzināju ar ģeoralliju (fakultātes pasākums 4 dienas ar laivām un teltīm). Un ģeorallijs ir labāks. Arī tādēļ, ka dienas laikā līdz vakara ballītei nav jānīkst, kā tas notika Positivus, bet tad notiek pats labākais - laivošana! Droši vien, ka Positivus pa dienu es arī būtu varējusi nenīkt, bet piedalīties daudzajās aktivitātēs, kas notika festivālā, taču negribējās stāvēt un atkal nīkt garajās rindās. Un, protams, arī tualetes apstākļi ģeorallijā man patīk labāk. Visu cieņu Positivus ToiToi dienestam, viņi darbojās tiešām apsveicami un adekvāti, taču pretīgi ir un paliek pretīgi.

Pārlasīju un saprotu - izklausās, ka man nekas nepatika. Taču tā nav. Man ļoti patika kompānija, ar kuru mēs nīkām kopā. Daudz smieklu un jautri brīži kopā ar sen nesatiktiem draugiem, dzirdējām daudzus lieliskus mūziķus, dejojām, peldējāmies jūrā. Arī laika apstākļi mūs lutināja, varbūt pat pārāk. :) Es nenožēloju, ka mēs aizbraucām. Šī bija forša, taču ļoti nogurdinoša nedēļas nogale. Vispār jau man patika viss, izņemot to milzīgo cilvēku baru, jo tas bija tas, kas radīja visu nepatīkamo. Ar Mr. Lielisko (kuram šis bija pirmais Positivus) vienbalsīgi nolēmām, ka šī ir pēdējā reize, kad apmeklējam visas trīs festivāla dienas, nākotnē iespējams iegriezīsimies Positivus uz vienu dienu - no rīta šurp un vakarā atpakaļ. Jo sestdiena mums bija visforšākā diena, ar to būtu pilnībā pieticis. Laikam jau mums vienkārši nepatīk tik masveidīgi pasākumi. :)
Kā es zinu, ka esmu cits cilvēks nekā pirms 3 gadiem? Jo no iepriekšējā Positivus es neatceros ne nenormālo smēķēšanu, ne telšu pilsētiņas kontingentu. Toreiz man tas laikam nebija tik būtiski, cik ir tagad. Katram savs. Es labāk braucu ģeorallijā, citiem labāk Positivus. Neuztveriet šo kā festivāla antireklāmu! Es zinu, ka daudziem tieši tas, kas man nepatika, ļoti patīk un tieši tas viņiem festivālu padara tik foršu. Un visu cieņu organizatoriem - izveidot Latvijā pasākumu, kas jau ir pazīstams, nebaidos to teikt, visā pasaulē un katru gadu pulcē daudzus tūkstošus skatītāju un lieliskus mūziķus. Ja neesat bijuši, iesaku apmeklēt, lai atrastu savu viedokli par šo festivālu.

Brīvdienas (?) - skriet, lasīt, skatīties

Laba diena!
Nupat kā esmu ieguvusi oficiālu maģistrantūras studentes statusu. Kāpēc virsrakstā aiz brīvdienām ir jautājuma zīme? Jo nu jau otro vasaru manas vasaras brīvdienas ir pakārtotas darbam laboratorijā. Pētu, skatos, domāju, pētu. Vienam varbūt liktos, ka tad jau tās nav nekādas brīvdienas, taču man tomēr patīk domāt, ka brīvdienas ir laiks, ko mēs paši sev izveidojam starp pienākumiem. Un es to cenšos darīt pēc labākās sirdsapziņas. Pēc lieliskiem Līgo svētkiem īsti latviskā stilā (Paldies viesmīlīgajiem saimniekiem Kurmenē!) un izlaiduma svētkiem otro reizi iemēģināju spēkus Mežakaķa trasē. Šoreiz nepieveikta palika tikai pēdējā - baltā - trase, un, mani attaisnojot, jāsaka, ka tas bija tādēļ, ka vienkārši vairs nepietika laika. Ilgās lietainās nedēļas un beidzot pirmā saulainā sestdiena noveda pie 3 h (!!!) garas rindas, kā rezultātā no trases iznācām tieši 15 min pirms tās slēgšanas. Tā kā vēl vismaz vienu reizi man tur ir jāatgriežas, lai pieveiktu arī pēdējo trasi. Un tad jau bija klāt arī jūlijs un vasara. Un ieplānotā tūre pa Latgali. Trīs dienas Latvijas austrumu pierobežā nebūt neatpalika no ārzemju braucieniem. Būts ir daudzās tuvās un ne tik tuvās zemēs, taču līdz mūsu pašu Latgalei tā arī nebijām kārtīgi aizbraukuši. Nu tas ir labots. Esam degustējuši vīngliemežus, apbrīnojuši Aglonas pretstatus - baziliku un Velnezeru, latviski sirsnīgo Maizes muzeju un drūmo 2. Pasaules kara muzeju, izbraukuši cauri Dagdai, kur tagad plosās cūku mēris (arī mūsu auto šādā kontrolnolūkā tika apturēts), uzkāpuši augstākajā skatu tornī Latvijā Lielajā Liepu kalnā un vērojuši saulrietu pie Rāznas ezera. Bija skaisti! Gan jau kaut kad drīzumā arī sekos foto apliecinājumi sociālajos tīklos. Pagājusī nedēļa vispār bija īsts balzams dvēselei, jo uzreiz pēc Latgales kopā ar Mr. Lielisko un vēl vienu jauku pārīti devāmies pavadīt atlikušās brīvdienas pie ezera. Ūdens, vējš, koku šalkoņa, mīksta zālīte, klusums, saule, mākoņi. Mmm... Tā ir atpūta manā stilā!

Rāznas ezers.

Tomēr paralēli relaksējošajai atpūtai cenšos arī atpūsties aktīvi, respektīvi, skrienot. Kā jau tika solīts, atsauksmes par jauno pulsometru un minimālistu apaviem.
Pulsometrs. Pirmkārt, maniem lasītājiem-nezinātājiem varbūt vajadzētu nelielu ieskatu tajā, kāpēc skrienot pulsometrs vispār ir nepieciešams. Tas mēra sirdsdarbību un ļauj konstatēt, vai sirds un organisms kopumā netiek pārlieku noslogots. Atkarībā no vecuma, dzimuma, svara un vēl citiem parametriem katram cilvēkam tiek noteiktas pulsa zonas. Vienā trenējoties vislabāk atbrīvoties no liekā svara, otrā uzturēt vispārējo fitnesa līmeni, trešā paredzēta neilgiem izturības treniņiem. Zonas var izdalīt arī sīkāk, bet tajā neiedziļināšos. Svarīgi ir tas, lai skrienot vai nodarbojoties ar jebkādu citu sporta veidu, ilgstoši neatrastos augstākajā (manā skalā - trešajā) zonā. Tāpēc ir vajadzīgs pulsometrs, jo, piemēram, tādi amatieri kā es nav spējīgi bez papildu ierīcēm noteikt savu pulsu. Galvenais secinājums pēc šo dažu nedēļu treniņiem ar jauno ierīci - mans pulss tomēr nav vidēji 180 (kurā ilgstoši trenējoties man vienkārši būtu jāatslēdzas) un nelēkā no 230 uz 150, kā to rādīja iepriekš izmēģinātais, bet šķietami jau nokalpojušais pulsometrs. Katrā ziņā ar šo pirkumu jūtos ieguvēja, jo zinu, kas tas man būs liels palīgs treniņos. Un tāpat kā apavi arī motivators skriet, jo ir taču ieguldīti līdzekļi!
Apavi. Kāpēc tieši minimālistu apavi un kāpēc vispār vajag skriet basām kājām, vairāk varat izlasīt šeit. Tos pirmo reizi piemērot bija patīkama sajūta - sava vieglā un pieticīgā materiāla dēļ tās ieņem pēdas formu un ir ļoti ērtas. Pirmais skrējiens bija mazliet neierasts, jo zolīte ir pavisam, pavisam plāna, līdz ar ko vēl vairāk ir jādomā par pareizu pēdas likšanu un var just katru seguma izmaiņu. Taču, kas man ļoti patīk - materiāls ir tik plāns un gaisīgs, ka skrienot var just vēju pūšam uz kāju pirkstiem, kas, manuprāt, varētu būt ļoti pozitīvs aspekts skrējējiem ar pastiprinātu svīšanu - šie apavi to noteikti neveicinās. Turklāt, speciāli paplašinātā apavu priekšdaļa ļauj kājai justies brīvi, nevis iespiestai. Īsāk sakot - ļoti labs ieguldījums, ceru uz ilgu kalpošanu. (Es izvēlējos šos apavus - Merrel Vapor Glove.)
Paralēli skriešanai gribu atsākt vienu no savām bērnības atkarībām - lasīšanu. Ehh, Potera sāga, bērnu žūrija vietējā bibliotēkā. Interesanti, vai tāda vēl ir? (Pārbaudīju, ir!) Kāds varbūt atcerēsies, ka pirms gandrīz 2 gadiem es diezgan droši apņēmos līdz savai 21. dzimšanas dienai izlasīt 21 grāmatu ... Nu, laikam jau lieki piebilst, ka neizdevās... diemžēl... Tāpēc šoreiz nekādu pārdrošu apņemšanos. Esmu iztērējusi vienu no izlaiduma dāvanām, kā rezultātā manā īpašumā ir nonākušas 2 grāmatas - Melānija Vanaga "Veļupes krastā" (vēsturiskas piezīmes no sievietes, kura tika izsūtīta uz Sibīriju, dienasgrāmatas) un Robins S. Šarma "Mūks, kurš pārdeva savu ferrari" (izvēlēta pilnīgi nejauši, neko un nekādas atsauksmes par to nezinot, un iespējams tieši tādēļ tā būs ļoti laba). Vēl ir padomā pārlasīt visu mammas bibliotēku, lai palīdzētu viņai saprast, no kurām grāmatām atbrīvoties un kuras sataupīt. Vispār padomājot par to, kāpēc man neizdodas lasīt vai darīt jebkādas citas lietas, kuras gribētos, bet kurām "it kā nav laika", es saprotu, ka es pārāk bieži ieslēdzu laika aprijēju - datoru. Nu piekritīsiet taču, ka, atverot internetu un pat neko īsti nedarot, laiks paskrien mežonīgi ātri. Tāpēc jauna apņemšanās - pavadīt mazāk laika pie datora. Vairāk lasīt, vingrot, adīt, jebko citu. Un tieši tā iemesla dēļ šim ierakstam šodien punkts. Pietiek sēdēt pie datora! Jāatgūst savs laiks.