Mājās...

Laba diena svētdienā!
Šonedēļ mani vairākkārt piemeklēja vēlme un idejas eniibai. Tomēr vēl nerakstīju - likās, sakrāšu savas domas un tad apkopošu vienā reizē. Kārtējo reizi pierādījās, ka labas idejas ir jāpieraksta, jo vēlāk tās var aizmirsties. Tā arī ir šobrīd. Pa nedēļu "sakrājušās domas" ir iekrātas kaut kur zemapziņā un man pašlaik nepieejamas.
Tādēļ šodien padalīšos ar saviem pēdējo dienu/ mirkļu spilgtākajiem iespaidiem.
Šis gads tiktāl man ir iesācies kā pārdomu, atziņu un pilnveidošanās laiks. Patiesi. Liekas, ka šobrīd vairāk nekā agrāk es domāju par lietām, ko daru, runāju, kā daru, kā reaģēju atsevišķās situācijās, ko domāju, kā vērtēju cilvēkus, kā izturos pret līdzcilvēkiem. Analizēju, ko daru pareizi un ko nepareizi. Dīvaini, bet laikam pirmo reizi savā apzinātajā mūžā cenšos no tiesas mainīties, kļūt par labāku cilvēku. Atceros, kā pamatskolā pēc katra brīvlaika mēdzu domāt, ka "šajās brīvdienās es esmu tik ļoti mainījusies". :D Smieklīgi. Toreiz es nemainījos ne par mata tiesu. Vienīgais, kas mainījās bija mana pieredzes bagāža, jo tā taču papildinās ar katru mūsu nodzīvoto dienu. Gan jau atcerēsieties, ka arī enībā pieminēju savas atziņas, kurām - likumsakarīgi - vajadzētu iedarboties uz mani ne vien apzināšanās, bet arī reālu rīcību līmenī. Diemžēl tā ne vienmēr ir noticis. Taču tas, kas notiek ar mani pašlaik... Varbūt nav redzams ārēji, bet iekšēji es to jūtu. Stress, spriedze, dusmas, aizvainojums. Tas viss sagrauj un grauž cilvēku. Bet tam ir pretlīdzeklis - pozitīvisms, labas domas. Saskatīt visas perspektīvas. Palūkoties uz situāciju no visām pusēm. Analizēt, kāpēc notiek tā kā notiek. Varbūt atrisinājums ir tepat līdzās. Ļaunu atdarīt ar labu. Nesen redzēju ziņās sižetu par Ēģipti, kur grautiņa, kurā gāja bojā daudzi cilvēki, izraisītājiem piesprieda nāves sodu. Grautiņā bojāgājušo radinieki par to priecājās. Tomēr te ir jautājums vietā - Vai viņi patiešām no tā gūs labumu? Vai tas piecels viņu mīļos no mirušajiem? Vai tas liks viņiem justies labāk? Diez vai. Nāvessods tikai sāpinās vēl arī citus - grautiņa rīkotāju tuviniekus. Šī vienkāršā patiesība atklājas pat matemātikas likumsakarībās: mīnuss (lasi, ļaunums) un pluss (lasi, labais) situāciju izlīdzina, bet divi mīnusi (lasi, ļaunumi) visu padara tikai sliktāku. Man grūti izstāstīt sīkāk kā notiek manas pārmaiņas, mana metamorfoze, un, godīgi sakot, es arī dziļāk to nevēlos apspriest, tikai gribēju padalīties ar jums, ka tas notiek. Varbūt iedvesmot kādu. :)

Tomēr jāsaka, ka izmaiņas sevī bieži vien ir grūti pieņemt. Gan apkārtējiem, gan arī (un it sevišķi) pašam. Vairums no mums sasniedz to vienu stāvokli, kurā jūtas, ja ne laimīgi, tad vismaz apmierināti ar dzīvi un baidās mainīties, baidās mainīt jebko, baidās pazaudēt iegūto laimi/apmierinājumu. Savādi, bet manā gadījumā tas vienmēr ir īpaši izpaudies, ja runa ir par ārējo izskatu. Es esmu baidījusies kaut ko mainīt - ja nu nepatīk un neizdodas atgūt iepriekšējo? Esmu vairījusies iegādāties kādu īpatnējāku apģērbu - ja nu nepiestāvēs un nožēlošu, ka nenopirku to otru, "ierastāko"? Ja nu... Ja nu.. Ja nu... Kas par ierobežojošu rāmi!

Bieži esmu teikusi, ka labāk nožēlot izdarīto, nevis neizdarīto, taču laikam pati to īsti nekad nebiju ņēmusi vērā. Laiks mainīties! Nesaprotami, ka arī apkārtējie pretojas savu līdzcilvēku pārmaiņām. Kāpēc? No kā baidās viņi? To es vēl neesmu izpratusi. Varbūt baidās, ka ja cilvēks mainīsies, mainīsies arī viņa jūtas un attieksme. Varbūt... Tomēr šobrīd mani ļoti iedrošina tas, ka līdz šim par pārmaiņām esmu domājusi tā - ''pilnīgi cita, pavisam savādāka, izmaiņas par 180 grādiem'', taču tagad par sevi domāju - ''gribu mainīties, gribu pilnveidoties; tā pati, tikai vēl labāka!'' Jā, kāpēc mainīt sevi visu, kāpēc kļūt citam? Nevajag! Būsim tie paši, tikai labāki. :)
Nesen lasīju, ka katram cilvēkam vajadzētu nodarboties ar meditāciju. Taču ne tradicionālajā izpratnē ar Budas pozu, savienotiem roku pirkstiem un "Ommm", bet var arī tā. Meditācija katram var būt sava. Uguns vērošana, rokdarbi, dārza darbi, sportošana, jebkura sev tīkama nodarbe, kas nomierina un ļauj aizmirst ikdienas steigu, sakārtot domas. Atklāju, ka mana meditācija ir mierīga pastaiga. Vienatnē. Saules pieliets klajums. Balts, mirdzošs sniedziņš. Šalcošs vējš koku zaros. Dzenis kaļ dobumu. Egļu zari noliekti zem baltajām sniega cepurēm. Vējā viegli līgojas pērnie salmu stiebri. Gurkst sniegs zem katra soļa. Pasperu gaisā sniedziņu, tas noņirb un apžilbina acis. Kūpoši māju skursteņi. Kaut kur tālumā ierejas suns. Eju, vēroju, apstājos, smaidu. Un tas viss ir šeit, manā Sabilē. Sabile ir labākā vieta uz pasaules. Noteikti ne visiem, bet man. Es domāju, ka katram ir tāda "sava Sabile", kur domas sakārtojas, kur vietas tikai smaidam, kur visiem jautājumiem rodas atbildes. Ja arī nav, es novēlu katram atrast sev tādu vietu kā man ir mana Sabile. Manas mājas...