Jūs jau varbūt domājat, ka par savu vēl pavisam jauno un zaļo dienasgrāmatiņu esmu aizmirsusi, bet tā nebūt nav. Patiesība ir tāda, ka 2012. gada jūniju oficiāli varu atzīt par vis -notikumiem un uzdevumiem bagātāko jūniju savā mūžā (man tā šķiet). Esmu paguvusi iziet 3 prakses, nolikt 4 eksāmenus, jautri nolīgot un tam visam pa vidu vēl pabūt kāzās. Bet par visu pēc kārtas...
Skatos pēdējais ieraksts ir tapis 20.maijā pēc maratona. Mmm, tik jaukas atmiņas. Tas liekas tik sen, bet tajā pašā laikā tik nesen. Uzreiz pēc maratona sekoja mana pirmā prakse - cilvēka ģeogrāfijas pamati. Sīkāk nestāstīšu, jo man īsti nepatika - jāaptaujā 40 cilvēki ar gandrīz 20 neinteresantiem jautājumiem ar papildsekcijām, par to visu jāizveido atskaite un neskaitāmas analīzes diagrammas, viena par otru sarežģītākas. Lieki piebilst, ka man nepatīk uzbāzties cilvēkiem, traucēt viņus atpūšoties vai steidzoties savās ikdienas gaitās. Taču, lai būtu. Katra pieredze tomēr ir pieredze, vai ne?Nedēļa pēc pirmās prakses bija eksāmeniem bagāta, ja to var tā apzīmēt - angļu valoda, vides zinātne un mana "mīļotā" fizika. Ar pirmajiem diviem problēmu nebija, ar trešo... nu.. kontroldarbu laikā izlietās asaras un uztraukumi par eksāmena nenokārtošanu izrādījās lieki - eksāmenā 6 gan tik vien dabūju (jā, 6 man ir maz), galā izspiedu 7. Īsti nav tas, ko es būtu vēlējusies, bet kārtējo reizi pārliecinājos, ka fiziķe no manis nesanāks. Nezinu vai tie ir slikti ieliktie pamati pamatskolā vai pilnīgā neizpratne par to, kur tas viss ir dabā, bet šoreiz par 7 jāpriecājas, jo nedomāju, ka šajā jomā varu vairāk, ko arī nevēlējos pārbaudīt - eksāmenu piedāvāja pārlikt ar noteikumu, ka jau iegūtā atzīme anulējas, es nolēmu neriskēt. Vai šis lēmums man būs maksājis semestra stipendiju, zināšu rudenī... Ceru, ka nē. :)
Un tad arī pienāca lielākais, nopietnākais un kā izrādās arī smagākais pārbaudījums manā mūžā. Es NEPĀRSPĪLĒJU! No 1.-14.jūnijam kopā ar studiju biedriem no savas un ģeologu programmas dzīvoju pašā Vidzemes vidienē, Cēsu novadā, netālu no Taurenes - Lodes muižā. Tā ir vieta, kur notiek lielākā daļa fakultātes prakšu un pētījumu. Sākšu ar to, ka 1.06. mums notika visa šī pasākuma instruktāža, kurā es apjēdzu, cik tas viss būs nopietni. Un ar nopietni es domāju smagu, smagu strādāšanu no rīta līdz vakaram. Patiesībā jau mēs aplūkojām daudzas skaistas un manām zināšanām vērtīgas vietas - iežu atsegumus, karjerus, Latvijas augstākos pakalnos, dažādas reljefa formas. Forši zināt, kas tas viss ir un kā tas ir radies. Katru dienu 9.00 devāmies ceļā - citreiz 15km dienā, citreiz tikai 7-8. Katru dienu iemācījāmies ko jaunu un bija jāsavāc pašiem sava iežu kolekcija un par to jāpastāsta (es par savējo dabūju 10!!). Pirmās prakses daļas beigās bija jāraksta atskaite, kad es sapratu, kas ir bijis domāts ar uzrakstiem uz istabiņas sienām kā "Guli, kamēr vari, jo atskaite tuvojas!". Man, kā vienmēr apzinīgam un uzcītīgam skolniekam/studentam, bija grūti apzināties, ka pat tad, ja tu visu izdari laikā un pareizi, tev tik vai tā atskaite būs jāraksta visu nakti. Tā tas tik tiešām bija. Es atzīšos - tā bija pirmā reize manā mūžā, kad tik vēlu mācījos (līdz ~2iem naktī). Parasti manas smadzenes pārstāj funkcionēt jau ap 22iem, šoreiz izvēles nebija. Un kā izrādījās - otras prakses daļas laikā jaunais rekords tika pārsists.
Tātad šo visnotaļ riebīgo teritoriju (ak, jā - 1,7 ha) nācās ar mietiņiem sadalīt 20x20m lielos kvadrātos, to visu uzmērīt ar kompasu (kurš iebūvēts busolē - tas ir tāds aparāts uz četrām kājām, kurā iebūvēts kompass, tālskatis un līmeņrādis), nonivelēt (noteikt augstumus) un vēl to visu uzzīmēt kartē. Bija vēl daži darbiņi, bet par tiem varbūt citreiz. Viss, kas mums bija jādara, tik tiešām bija interesanti un aizraujoši, taču lielais klupšanas akmens bija tas, ka lai cik ļoti mēs centāmies visu darīt pareizi un precīzi (lieki piebilst, ka katru dienu pavadījām vismaz 8stundas uz lauka), vakara beigās pēc ilgi un grūti darīta darba atkal un atkal nācās saprast, ka lūk jau kuro reizi mums kaut kas ir nepareizi. Tas tiešām dzen izmisumā! Tu centies un sūri strādā, bet tev atkal ir viss jāpārdara, tu kavē un saproti, ka katra nākamā diena būs vēl briesmīgāka, jo būs jāpaspēj vēl vairāk... Pēdējā dienā pirms aizbraukšanas pasniedzēji gan kļuva iecietīgāki, tomēr tas nemainīja faktu, ka es jau vairākas reizes biju tuvu nervu sabrukumam un pēdējā naktī uzstādīju jaunu rekordu - no 22iem vakarā (jo pēc garas dienas uz lauka taču gribas arī paēst un nomazgāties) līdz pus5 rītā zīmēju topogrāfisko karti. Kuru vēlāk ieraugot, citu grupu zīmētāji teicās manā priekšā noņemt cepuri, ja vien viņiem tāda būtu. :D
Jāsaka gan, ka sūrais darbs līdz 4.30 atmaksājās, jo atbildēšanas/mājās braukšanas dienā mēs no pēdējiem bijām izvirzījušies līdz otrajiem, tādējādi varējām ātrāk atbildēt un arī ātrāk tikt prom.Es saprotu, ka prakses laikā vairākkārt kritu uz nerviem saviem kursabiedriem un mīļiem draugiem ar "Es gribu mājās" katru dienu (es pat uz sienas pie savas gultas vilku svītriņas, kuras ik pēc trijām pārsvītroju - kā cietumā :D ) un savām dažām histērijas lēkmēm. Piedodiet man par to... Tomēr es tik tiešām šo laiku varu atzīt par grūtāko savā mūžā... Kad man jautā, kas bija vissliktākais, ir grūti atbildēt, jo nekas viens liels un slikts jau tur nebija. It kā īsti slikts nebija nekas. Slikta un man nepanesama bija visa tā procesa kombinācija - prom no mājām, 10 cilvēki uz kādiem 20 m2, nekur un nekad neesi viens, viena virtuve uz 50 cilvēkiem, nevari tikt dušā kad gribi, sausās tualetes 2nedēļu garumā, pirmajā daļā bija fiziski grūti - es dabūju jaunas traumas un katru vakaru mocījos ar sāpošu muguru, bija jāstrādā visu dienu vai lietus, krusa, pērkons, otrā daļa paņēma ar morālo - centies, cik vēlies, rezultāta nav... Es nezinu... Likās, ka laiks ir apstājies, un es nekad no turienes netikšu prom. Godīgi - bija brīži, kurā Lodes muiža ar visām savām neērtībām un tuvāko veikalu 4km attālumā man bija ienīstākā vieta pasaulē. Taču galvenais jau nebija tās neērtības. Man pat bija vienalga par mīcīšanos pa govju mēsliem visas dienas garumā. Smagākais laikam bija apzināties, ka es nemaz neesmu tik stipra, kā domāju. Man tur bija jādzīvo tikai 2nedēļas, taču to laikā es jau vairākkārt paspēju nopietni apsvērt domu par studiju pamešanu, ko tas nozīmētu, ja es aizbrauktu pirms laika, jo lai pabeigtu gadu praksei jābūt izietai. Man bija ļoti smagi saprast savu nevarēšanu, jo vienmēr es pieradusi - ja visu cītīgi izdarīsi, būs arī rezultāts. Lodē ir citi noteikumi. Pareizāk būtu teikt- likās, ka ir citi noteikumi... Kāpēc likās? Ahh, es jau nojaušu, cik muļķīgi izklausīšos pēc visa šī "savu grūtību" raksturojuma pasakot, ka arī par otro prakses daļu dabūju ļoti labu novērtējumu. Tagad mans iepriekš teiktais pēc tādas čīkstēšanas vien izklausās. Taču to ir grūti aprakstīt, kādas bija TĀ BRĪŽA sajūtas. Kad tik tiešām likās - es te strādāšu visu dienu un nakti, un nepaspēšu, jo viss izrādās izdarīts nepareizi, viss ir jāpārstrādā. Tas man bija pārbaudījums. Visīstākais tādēļ, ka pārliecinājos par savām morālajām spēka robežām, kuras izrādās ir ļoti nestabilas. :)
Šobrīd pēc vairāk kā 2nedēļām, domājot par Lodi, ir tā kā ar visu - ar laiku sliktais aizmirstas. Jā, es atceros un apzinos, ka man bija smagi, taču vairāk es domāju par foršajiem cilvēkiem, ar kuriem kopā pavadīju tās dienas, jaunajiem draugiem un milzīgo, tik noderīgo zināšanu bagāžu, ko ieguvu. Tās ir nenovērtējamas lietas. Protams, nevar nepiebilst arī burvīgo atkalsatikšanos ar Mr. Lielisko pēc 2nedēļu nošķirtības... Mm, detaļās neizplūdīšu.
Kā būs nākošgad, vēl nezinu. Jā, Lode mani gaida arī nākošgad un gan jau arī vēl pēc tam. Varbūt tad būs vieglāk, jo būšu tam sagatavojusies. Varbūt ne. Laiks rādīs.
Man jums ir vēl tik daudz stāstāmā, taču šim vakaram es domāju pietiks. Galvenais, ka jūs zināt - esmu tepat, blogs atsvaidzināts. Tuvākajās dienās gaidiet turpinājumu. Un bildes no Lodes un citiem tālāk aprakstītajiem pasākumiem publicēšu kādā no nākamajiem ierakstiem. Visiem silti un saulaini sveicieni! Uz sarakstīšanos!
 |
| 5. brigāde. |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru