Perfekcionistes dienasgrāmata

Kā jau vēstīja arī "ceļveži" uz šo rakstu draugiem.lv un twiterī, šovakar atklātāk kā vēl jebkad.
Tālāk sekojošā informācija būs pilnīgā pretrunā maniem iepriekšējiem rakstiem un iespaidam, kāds par mani ir lielai daļai cilvēku.

Jau vairākas dienas es jūtos neapmierināta... Tāda vīlusies un domīga...
Padomāju un sapratu, ka mana perfekcionistes depresija atkal ir klāt. Jā, atkal... Ziniet, tas tik tiešām ir smieklīgi kā es nemitīgi saviem apkārtējiem cenšos ieskaidrot, lai domā pozitīvi, dzīvo šim mirklim, tic, ka tālāk būs tikai labāk, priecājas par to, kas ir, novērtē savas bagātības, un tajā pašā laikā pati nespēju izdarīt neko no tā visa. Tā jau saka - ārsti un dziednieki var izārstēt citus, bet nevar izārstēt sevi. Es dažreiz jūtos tik gandarīta, kad pēc grūtībām kāds draugs man saka paldies, ka esmu viņu atbalstījusi, ka tieši es esmu bijusi tā gaismiņa un ceļvedis grūtajā brīdī. Es smaidu, priecājos par savu draugu, bet pati esmu savā neapmierinātības virpulī.
To, ka esmu perfekcioniste, es sapratu tikai tad, kad nesen (kādu gadu vai divus atpakaļ) it kā pavisam pašsaprotami mani tā nosauca kādā saviesīgā pasēdēšanā. Kad vēlāk painteresējos par šo personību tipāžu tuvāk, arvien vairāk sazīmēju līdzības sevī. Apsēstība ar kārtību un tīrību (kura parādījās visai nesen, bet tomēr parādījās), mūžīgā cenšanās būt vislabākajai visur - iegūt vislabākos novērtējumus, uzslavas, dziedāt vislabāk, skriet visātrāk, vinnēt visas spēles, dzirdēt labākās atsauksmes no draugiem, būt labākajās ballītēs, būt neaizstājamai saviem tuviniekiem, būt labākajai draudzenei un lieliskākajai mīļotajai savam Mr. To sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. Sliktākais ir tas, ka uz mani darbojas "darvas piliens medus mucā" princips - ja kaut viena no manām misijām izgāžas, man tā ir izgāšanās visur. Es tik bieži pārdzīvoju par salīdzinoši niecīgām dzīves niansēm. Mazākā novirze no plāna var mani pilnībā izsist no sliedēm. Ak, jā, šķiet viena no perfekcionistu apsēstībām ir nepieciešamība visu kontrolēt. Man patīk, ja man ir saraksts ar darāmajām lietām vismaz mēnesi uz priekšu. Tas man sniedz tādu miera un sakārtotības apziņu. Arī pārāk daudz brīvā laika man nenāk par labu. Lūk, te es esmu trešās brīvdienas vakarā apcerot savu neapmierinātību ar dzīvi. Ar ko tad es šobrīd esmu neapmierināta? Es pati īsti nezinu... Man šķiet, ka visapkārt notiek kustība, cilvēku dzīves pilnā sparā rit uz priekšu, tikai manējā tā lēni, gausi velkas nopakaļ. Dažreiz pārņem sajūta, ka pārāk ātri esmu nomierinājusies, ka vēl vajadzētu trakojošas ballītes ar piedzeršanos un neatcerēšanos, cik džekus izdevās savaldzināt. Tajā pašā brīdī es saprotu, ka esot tādā situācijā es noteikti vēlētos to, kas man ir tagad - aizraujoša topošā profesija, zināms daudzums stabilu ienākumu, burvīgs mīļotais, mierīgas (un arī ne tik ļoti) pasēdēšanas un satikšanās ar draudzenēm, iknedēļas ballītes ar spēlēm un kokteiļiem, pa laikam kādas pilnīgi spontānas un trakas atrakcijas (kā izpletņlēkšana). Citreiz liekas, ka es iespējams gribu dzīvot dubultu dzīvi. Taču savienot vienā trako un stabilo, noteikto mērķu Sabīni ir neiespējami. Tas ir kā vairumam sieviešu ar matiem - ja tev ir taisni, gribi lokainus, ja lokaini - taisnus. Es nezinu, ko īsti es gribu no savas dzīves, vai eju pareizo ceļu. Bet vai vispār tāds pareizais ceļš ir? Es droši zinu vīziju "pēc gadiem desmit", tomēr neesmu pārliecināta, ko gribu līdz tam izdarīt. Un vai tas, ko es daru šobrīd, ir tas, ko es atcerēšos ar smaidu un gandarījumu. Jā, es baidos nodzīvot neizdzīvotu dzīvi. Laikam tāpēc, ka apkārt ir tik daudz tieši tādu piemēru. Vismaz man apkārt. Es izmisīgi baidos būt vientuļa. Tas ir pateikts. Un šobrīd, šodien, šajā mirklī es nejūtos apmierināta ar savu esību. Es it kā priecājos par to, kas man ir, bet reizē skumstu par to, kā nav. Man vajag manu vāveres riteni, nemitīgo skriešanu un steigšanos no vienas nodarbes pie nākamās, lai nepaliktu laika aizdomāties. Un izdomāt visu šo augstāk minēto...

Godīgi sakot, man šobrīd ir kauns par savām sajūtām, jo patiesībā man taču viss ir tik lieliski. Mana superīgā mamma, mans lieliskais Mr.Lieliskais, manas foršās kursabiedrenes, ar kurām var iesmiet par visu ko un jaukie ex-classmates, ar kuriem kontakts nav zudis un ceru arī nekad nezudīs. Studijas, kurās esmu un kuras mani tik ļoti interesē, nākotnes plāni un tuvākie pasākumi, kas solās būt tik aizraujoši. Es esmu vesela, pārtikusi, patstāvīga un labi izskatos. Bet tomēr... tomēr man nav ar to gana.
Visskumjāk un uztraucošāk ir apzināties to, ka no manas perfekcionistes dabas visvairāk cieš mani apkārtējie. Būt perfekcionistei nebūt nenozīmē uzstādīt augstas latiņas tikai sev, ha, nē, tā nu tas nav. Tās ir arī milzīgas un reizēm neizpildāmas prasības pret pārējiem. Esmu pieķērusi sevi situācijā, kad dusmojos uz līdzcilvēku par to, ka viņš nav rīkojies attiecīgā brīdī tā, kā es to esmu vēlējusies. Paiet laiks, un es atkal dusmojos par to, ka šoreiz kāds nav izdarījis pilnīgi pretējas rīcības iepriekš sagaidītajām. Jā, es atzīstu - man ir ļoti augstas prasības pret apkārtējiem, un man ir grūti piedot un pārkāpt to, kas šīm prasībām nav atbildis. Jo manā vērtību skalā tas automātiski tiek uzskatīts, kā būtiska nepilnība attiecībās vai pat nodevība. Un tad man ir raizes par to, ka savstarpējās attiecības ir nepilnīgas, nav perfektas. Piemēram, es klausos, kā manas draudzenes stāsta, cik vienkārši ir aizmirsušas kādu strīdu ar kādu personu savā dzīvē. Es klausos un domāju "Kā tu to tik vienkārši varēji aizmirst? Kā atkal uzticēties?"
Nākamā perfekcionisma šķautne - grūtības uzticēties. Man ir grūti cilvēkiem atvērties, dalīties savos pārdzīvojumos, atklāt noslēpumus. Principā darīt lietas, kas cilvēkam kā sociālai būtnei ir nepieciešamas. Es pārsvarā baidos tikt pievilta tādā veidā, ka vēlāk apšaubīšu, vai vajadzēja ar šo cilvēku savā dvēselē dalīties. Es varu tikai minēt, cik grūti ir sadzīvot ar perfekcionistu, bet laikam jau ļoti, jo, runājot atklāti, lielākā daļa cilvēku manā dzīvē uzkavējas neilgi. Ir laiks, kad mēs visi esam kopā, priecīgi, laimīgi, neatņemama sastāvdaļa viens otra dzīvē, un tad kaut kas notiek. Man sāk šķist, ka kaut kas vairs nav tik labi kā bijis. Es sāku saredzēt dažādus trūkumus, tie mani sāk kaitināt. Un galu galā es izjūtu, ka draudzība pārvēršas vienaldzībā un savstarpējā nepatikā. Viens mirklis un es atkal esmu jaunā kompānijā, atkal "vislabākajā, īstajā, pareizajā", nevis krājot cilvēkus savā dzīvē, bet tos nemitīgi nomainot pret citiem. Iespējams, ideālu attiecību (nepārprotiet, es nerunāju tikai par romantiskām attiecībām, bet gan attiecībām kā tādām) nemaz nav. Vai tiešām? Laikam jā, jo neesot jau arī perfektu cilvēku, kāda es visu laiku cenšos būt, kas man automātiski piešķir trūkumu. Saprotiet pareizi - perfekcionists necenšas būt perfekts citu acīs, bet gan sasniegt mērķus, ko pats sev uzspraudis, tāpēc komplimenti un atzinības ir tikai īslaicīgs mierinājums.

Man joprojām kauns, ka tā jūtos. Man nav tiesību tā justies pie visa tā, kas man ir. Bet varbūt, uzrakstot šos manus dvēseles līkločus, es jutīšos labāk. Aizmirsīšu neapmierinātību un atkal būšu laimīga par to, kas man ir, kā tajā dziesmā - Don't worry, be happy.
Veiksmi atrast pārliecību, ticību un mieru sev, ja esat perfekcionisti. Izturību, izturību un vēlreiz izturību, ja kāds no jūsu mīļajiem ir perfekcionists! Nedusmojieties, viņi bieži nedomā to, ko saka. Un mīliet viņus, ļoti, ļoti mīliet. Perfekcionistiem vajag, lai viņus mīl. Bez ierunām.

Vai es tāda esmu vienīgā?