Aizmirstais, nenovērtētais mantojums

Mēs daudz dzird pa to, ka latgaļ valodai tik grūt iet, viņ apspiež, neļau runāt latgaliski skolās, un valod vispār tūlīt, tūlīt izzudīs. Un es to valods aizstāvēšans kustib esu vienmēr ļoti atbalstījs. Vienmēr juts līdz un priecājis, ka mūsu mazā, mīļā latvieš valod i tik dažād, tai pat i savs dialekts! Tomēr, cik es esu bijs akla un neredzējs to dārgum, kas man pašai degun galā.
Bij dzirdējs pa raidījum „Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku”, bet tā īsti nemaz nepiedomāj un nepaskatīj, kas tas i un ko tur rād. Pagaišo nedēļ redzēj reklām, ka tur būs pa Talsiem un pa kurzemniek izloksn. Ta ka es i no Sabil, tad man likās dikti interesanti, ko ta tur stāstis.
Vakar noskatījos un pirmo reizi savas bērnības valodu ieraudzīju pavisam citā gaismā. Taisnības labad gan jāsaka, ka Sabilē Kurzemes lībiskā jeb tāmnieku izloksne nav tik izteikta kā, piemēram, Talsos vai Dundagā. Bet tomēr. Kārlis Kazāks saka, ka raidījuma ideja esot parādīt cilvēkiem, ka viņu valodas īpatnības ir īpašas, cienījamas un godā turamas…
Jā, es pirmo reizi paskatījos uz kurzemnieku izloksni kā vērtību. Jo no savas valodas esmu to izskaudusi, gan apzināti, gan neapzināti skolas laikā. Pat esmu izjutusi kaunu, ja nejauši ir sanācis kaut ko pa kurzemniek mēlei pateikt ne-kurzemnieku kompānijā, jo vienmēr jau arī ir nācies uzklausīt tādu labsirdīgu (vai arī nē) pasmīnēšanu. Dzirdot, kā citi, pat pieauguši cilvēki runā „nepareizi” un norauj galotnes, esmu pie sevis šausminājusies. Regulāri palaboju, ja tā runā mani radinieki un atkal un atkal pasmejos par dīvainajiem vārdiem, ko lieto mana omīte. Vakar, skatoties raidījumu, pirmo reizi aizdomājos līdz tam, ka kurzemnieku izloksne taču arī ir tik svarīga kultūras un identitātes sastāvdaļa, ar ko vajadzētu lepoties. Tas man bija tāds pārsteigums! Jo man taču ir tik svarīgas latviskās tradīcijas, sava piederība. Es esmu lepna būt latviete un vienmēr to uzsveru starptautiskā kompānijā. Es esmu lepna būt kurzemniece un būt sabilniece, ko savukārt vienmēr atzīmēju savu latviešu draugu pulkā. Taču nezinu kādēļ man nekad nav gribējies lepoties ar kurzemnieku izloksni. Nekad nav gribējies to izzināt un kur nu vēl lietot. Bet vienmēr ir bijis svarīgi rakstīt un runāt latviski pareizi. Latviski LITERĀRI pareizi. Un te ir jautājums vietā par latviešu valodas mantojumu, par selektīvo pieeju, izvēloties, ko cienīt un sargāt un ko ne, un par to, cik tad apdraudēts patiesībā ir vai nav latgaļu dialekts jeb pareizāk – cik daudz, daudz apdraudētāki ir citi mūsu valodas dialekti.
Man nekas nav pret latgaļiem vai viņu valodu (tieši otrādi - es esmu par), tas vienkārši ir salīdzināšanas piemērs, jo par to mēs dzirdam daudz. Mēs zinām, ka ir vesels reģions, kas runā pavisam savādākā latviešu valodā nekā pārējā valstī, mēs zinām, ka tur ir milzīga kultūras bagāža, tur ir tautasdziesmas latgaliski, kuras var dzirdēt radio, televīzijā, kuras izpilda mūziķi. Mēs zinām, ka latgaļi jūtas apdalīti, jo viņi nevar savā valodā mācīties, kas tādā veidā tikai sekmē valodas izzušanu. Bet… Vakar es sev uzdevu jautājumu – kā tad ir ar pārējām latviešu valodas izloksnēm? Kā ir ar kurzemnieku dialektu? Es nezinu nevienu tautasdziesmu tādā riktīgā kurzemnieku izloksnē. NEVIENU! Bet es zinu vairākas latgaliski. Raidījumā Kārlis Kazāks katru reģionu apciemo ar mērķi sacerēt dziesmu konkrētajā valodā. Dziesma tāmnieku valodā man likās tik brīnišķīga! Es nekad tādu nebiju dzirdējusi. Likās taisni vai neticami, ka ši tajā valodā bez galotnem un trešai personā var tiešam dziedat! Un var smuki skanēt! Jo neviens taču tā nedara! Varbūt vienīgi folkloras kopas, bet es arī to neesmu dzirdējusi vai neesmu sadzirdējusi.
Ziniet, arī mēs skolā nevarējām runāt tā, kā runājām mājās. Nav redz tāda vārda „viš” un nedrīkst teikt „es ies”. Bet Kurzemē par to gan neviens neiestājas. Te neviens nekrata pirkstu valdības virzienā, ka ir slikti nīdēt ārā tik būtisku identitātes daļu kā valoda. Jo ir taču tik pašsaprotami, ka latgaļu valoda  - tas ir stilīgi, vērtīga, svarīga latviešu kultūras daļa, bet galotnes norauj un trešajā personā runā tikai neizglītoti lauķi. To apstiprina arī jaunais "modes kliedziens" kurzemnieku memes, kuras visas kā viena runāšanu pa kurzemnieciskam atspoguļo kā augstāko pāķības pakāpi. Es reāli pati līdz vakardienai esmu dzīvojusi ar tādu apziņu. Un es taču sevi pieskaitu pie tiem, kuri par tautas mantojumu interesējas mazliet vairāk nekā vidējais latvietis. Es taču esmu tā, kas spēlē kokli, ada etnogrāfiskos cimdus un grib sev tautastērpu...
Cik interesanti! Man ir tāds prieks par šo atklāsmi! Un žēl, ka es tik tālu iepriekš pati neaizdomājos. Raidījumā Kārlis Kazāks konsultējās ar vietējo tantīti, kā īsti būtu pareizi dziedāt viņa sacerēto tekstu tāmnieku mēlē. Man uzreiz bija skaidrs, ka manis nav neies cauri, un vietā jau bija atbilde – es te nav, ko tūlīt apstiprināja arī tantīte. Tad gan es mazliet pasmaidīju, ka kaut kur iekšā man tas vēl joprojām ir. Ir tā valodas izjūta.
Godīgi sakot, man bija plānā visu šo ierakstu mēģināt uzrakstīt vismaz pietuvinātā, improvizētā tāmnieku izloksnē, bet sapratu, ka man tas aizņem pārāk daudz laika. Nenāk tie vārdi tā dabīgi, bieži jāapstājas un jāpadomā, vai šo vārdu nevar pateikt kaut kā savādāk. Kaut kādus raksturīgus apvidvārdus es pat nemaz vairs nezinu, tie jau ir tie, ko šad un tad runā omīte un par kuriem es smejos. Bet galotņu noraušana gan man vēl labi padodas, bet ar piespiešanos.
Es šodien runāju par tāmnieku izloksnes piemēru, kurā par laimi vēl pietiekoši daudz cilvēku runā. Taču viena no sērijām bija par Rucavas dialektu, un tur Kārlim Kazākam gāja grūti, jo nebija reāli cilvēku, kas tiešām ikdienā tās valodas īpatnības lietotu. Ļoti minimāli, tāpēc dziesma tapa ar piespiešanos. Un par to konferences neviens netaisa, neviens neprotestē, ka skolās brutāli uzspiež viena reģiona valodu, kas ir pieņemta kā latviešu literārā. Cilvēks (nu tāds kā es) cītīgi iemācās skolā rakstīt un runāt literāri pareizi, piedalās olimpiādēs un daiļrunas konkursos, izkopj valodu, kā to smalki dēvē latviešu valodas skolotāji, vidusskolas eksāmenos visiem spēkiem cenšas atcerēties līdzskaņu mijas un komatu lietojumu, vēlāk iestājas augstskolā, kur daudz jāraksta un jāprezentē, arī, protams, pareizajā valodā, un, ja vēl dabū darbu, kas ir cieši saistīts ar rakstīšanu literāri pareizā, korektā valodā, tad sanāk gluži kā man – ka sava īstā valoda ir aizmirsusies.
Vispār jau tā pareizā valoda ir nosaukta pareizi – latviešu LITERĀRĀ valoda. Tātad tā valoda, kurā raksta literāros darbus. Lai gan – kāpēc gan nevarētu būt proza arī dialektos? Latgaļu valodā taču ir! Savukārt, tāmnieku prozu es atkal zinu tieši nulli (ja neskaita to mazo pasakas par ezīti fragmentiņu, ko raidījumā lasīja Kārlis Kazāks). Es nesaku, ka nevajag zināt literāro valodu. Vajag. Bet tai nevajadzētu būt tik nospiedoši nomācošai, ka izloksnes pamirst un kļūst par pazīmi zemam izglītības līmenim. Kur ir dziesmas izloksnēs? Kur ir pasakas izloksnēs? Kur ir iespēja runāt izloksnē, pilnvērtīgi pielietot izloksni? Visiem taču zināms, ka dzīvas ir tikai tās valodas, kuras tiek lietotas...
Es i no Kurzem un man pa to i liels lepnums. Es i no Sabil un pa to i vel lielaks lepnums. Un vel es ari drusk māk runāt pa tāmniekam.

(Es priecāšos, ja kāds teiks - Sabīne, Tu kļūdies! Ir taču tik daudz dziesmu, rakstu un citu kultūras krātuvju kurzemnieku mēlē, Tu tikai nemākulīgi meklēji un vispār neko nezini! (un te, protams, es sagaidu arī norādes uz avotiem))

Te var noskatīties raidījumu -
http://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/108336/dzirdi-balsis-ar-karli-kazaku-6.-serija/

Sabiles pilskalnā

Par to pašu mazliet citā gaismā

Skrējēja metamorfoze - nūjotājs.
Madona, 27. maijs.

Brīvais laiks ir tas laika nogrieznis, kurā mēs varam darīt to, ko patiesi vēlamies, tāpēc, ka mēs to vēlamies, nevis tāpēc, ka mums kāds to lika darīt, nevis tāpēc, ka tas jebkādā citā veidā ir mūsu pienākums. Turklāt, brīvajā laikā var arī nedarīt neko, un tā joprojām būs brīvā laika kvalitatīva pavadīšana. Kādam patīk dziedāt, kādam lasīt grāmatas, kādam skatīties filmas. Man patīk visas iepriekš minētās nodarbes un skriet. Esmu jau daudz šeit stāstījusi, kāpēc es skrienu un kur es skrienu. Šis stāsts būs savādāks. Šis būs stāsts par to, kāpēc es neskrienu.

Esmu jau teikusi, ka man patīk 31. decembrī sastādīt sarakstu ar dažādām lietām, kuras gada laikā vēlos izdarīt. Lai neaizmirstos. Šim gadam man bija padomā vairāki lieli sportiskie mērķi. Bija…

Es vispār neaizraujos ar savas dzīves personīgo notikumu publicēšanu, vēl jo vairāk, ja tas skar manu veselību, taču šoreiz man ir sajūta, ka mana pieredze kādam varētu palīdzēt. Tā katrā ziņā būtu palīdzējusi man.

Kā es smejos, pirms pusotra mēneša es kļuvu par īstu skrējēju – ieguvu savu pirmo nopietno sporta traumu (es tomēr saglabāju ticību, ka īsts skrējējs var būt arī tāds, kurš bijis pietiekami piesardzīgs, lai no traumām izvairītos). Tā runā, ka pieredzējuši skrējēji no tā bīstas kā no paša nelabā, tajā pašā laikā ir pietiekami daudzi, kas apgalvo – velns nav tik melns kā viņu mālē. Viņu sauc STRESA LŪZUMS.

Uzreiz jāsaka, ka ar stresu tam maza saistība. Šis vairāk ir tāds neveikls tulkojums (stress fracture), latviski precīzāk, manuprāt, būtu pārslodzes lūzums. Tas rodas nevis viena negadījuma laikā, piemēram, neveikli nokrītot, iespiežot vai tamlīdzīgi, bet gan ilgstošas, nereti arī nepareizas pārslodzes rezultātā uz vienu konkrētu vietu kaulā. Skrējējiem (tāpat kā lēcējiem un komandu sportistiem spēlēs, kas ietver skriešanu un lēkšanu) šī esot diezgan izplatīta vaina, it īpaši sievietēm kaulu blīvuma anatomisko īpatnību dēļ. Kā interneta dzīlēs skaidrots, katru reizi, kad veicam kādas fiziskas aktivitātes (tai obligāti nav jābūt skriešanai vai citai paaugstinātas intensitātes aktivitātei, tā var būt arī vienkārši gara pastaiga), slodzes rezultātā (it īpaši, ja tā kaut mazliet ir nepareizi sadalīta) kaulos var rasties mazas mikroplaisiņas. Naktī, kad guļam, organisms atjaunojas, un, ja tajā ir pietiekoši daudz D vitamīna, kalcija un citu kaulu atjaunošanai vajadzīgo elementu, mazās mikroplaisiņas sadzīst. Dažreiz nepietiek ar vienu nakti, miera režīms ir vajadzīgs arī vēl pa dienu vai vairākas atkarībā no slodzes intensitātes. Tātad mikroplaisiņas un to sadzīšana ir normāls process organismā. Slikti kļūst tad, ja pēc pārslodzes organismam netiek dota pietiekami ilga atpūta vai tā nav pietiekoši kvalitatīva – slikts miegs/bezmiegs, vitamīnu trūkums. Tad mazās mikroplaisiņas nakts vai garākas atpūtas laikā nepaspēj sadzīt un, ja slodze turpinās vai pat pieaug, vienā ne tik jaukā dienā mikroplaisiņa pārvēršas par lielāku plaisiņu, ko sauc par stresa lūzumu. Atšķirībā no mikroplaisiņas stresa lūzumu var just – sākumā tas mazliet iesāpas, ja piespiež traumēto vietu, skrienot neko var arī nejust. Ar laiku lūzums sāk sāpēt arvien stiprāk līdz bez sāpēm jau vairs nevar normāli paskriet. Un ja arī tad cilvēkam vēl nepietiek prāta apstāties, padomāt, kas par vainu un aiziet pie ārsta, tad vēl nejaukākā dienā kauls vienkārši ņem un salūst. Jā, var iet pa ielu vai celties kājās no krēsla, lai aizietu pēc šokolādes, un kraks! – kauls uz pusēm.

Runājot par mani, mans kauls nav salūzis uz pusēm, tas, par laimi, ir tikai mazliet ielūzis (sk. iepriekš). Ar mani tas notika tā.
Saviem lielajiem sportiskajiem mērķiem es cītīgi sāku gatavoties jau rudenī un ziemā. Skrēju pa visiem slapjdraņķiem, tumsu un vēju nedēļā vismaz reizes trīs, četras. Kad beidzot uzsniga tik daudz sniega, lai varētu slēpot, skriešana palika otrajā plānā. Bet, kā zināms, slēpošanas prieki nebija ilgi.

Pirmo zīmi, ka kaut ko daru nepareizi, es saņēmu vienā ziemīgi skaistā janvāra nedēļas nogalē, kad man bija paredzēts iet ziemas pārgājienā gar jūru, bet tā vietā es 5 dienas nogulēju mājās ar vairākus gadus nepieredzētu saaukstēšanos. Sapratu, ka esmu pārāk maz atpūtusies un ķermenis mani tagad pieliek pie vietas. Pagulēju, atpūtos un, kad atkal sajutos vesela un spēcīga, atsāku skriet. Pa slimošanas laiku izlasīju divas grāmatas par skriešanu, viena no tām „Skriešana un maratons”, no kuras pasmēlos jaunas treniņu idejas. Aplūkojot treniņu pierakstus, es nevaru teikt, ka biju strauji kāpinājusi kilometrāžu vai ieviesusi jebkādas citas drastiskas treniņu izmaiņas, kas parasti ir par iemeslu stresa lūzumiem, ja nu vienīgi es regulārāk trenēju ātrumu. Tomēr manā gadījumā trauma, manuprāt, ir vairāku sekojošu apstākļu summa.

Otrā zīme bija februārī veiktās asinsanalīzes, kas uzrādīja satraucoši zemas dzelzs un D vitamīna rezerves organismā (es atgādinu, ka D vitamīns piedalās kaulu veidošanā). Piedevām dzelzs rezerves bija tik zemas, ka daktere mani jau pa telefonu noinstruēja, ka tagad vismaz 3 mēnešus būs jādzer dzelzs šķidrā veidā. Es paklausīju. Jau pāris nedēļas pēc tam, kad sāku dzert dzelzi, tika atrisināta trešā zīme, ko man centās dot mans organisms, kas patiesībā bija pirmā zīme.

Trešā (pirmā) zīme. Jau no rudens es vairākus mēnešus mocījos ar bezmiegu. Vispār man arī tāpat ir trausls miegs, taču šis bija pavisam savādāk. Aizmigt varēju ātri, taču naktī modos un viss, vairs nevarēju aizmigt. Un te galīgi nebija vietā „padomi”, ka varbūt es vienkārši neesot nogurusi, jo, ja jau gribēšot gulēt, tad aizmigšot. Tā var pateikt tikai cilvēki, kuri nezina, kas ir bezmiegs. Es biju nogurusi un kā vēl! Darbā man tā nāca miegs, ka acis krita ciet un reiba galva, es jutu, ka man kļūst grūti koncentrēties un ka es pati palieku nervoza, īgna un viegli aizkaitināma. Taču man gribējās sevi tajā tumšajā, drūmajā laikā iepriecināt, un es vienalga gāju skriet. Pēc skrējiena, dušas un vakariņām bija tas patīkamais nogurums un es gāju gulēt, lai pēc 4-5 stundām (es normāli guļu 8-9) būtu augšā un nevarētu aizmigt. Gultā es nekustīgi gulēju, gaidot, kad aizmigšu, vēlāk jau sēdēju un raudāju, tik ļoti es biju izmisumā, zinot, ka man priekšā kārtējā diena, kurā es jutīšos pārgurusi un dusmīga. Es izmēģināju gan guļamistabas vēdināšanu, gan nomierinošu aerosolu izsmidzināšanu gaisā, gan nomierinošas tējas (tabletes es negribēju dzert), gan jogu naktsmieram, gan ievērot savu vakara rituālu. Nekas nelīdzēja. Jau reāli apsvēru domu, ka man ir jāmeklē kāds miega speciālists vai psihoterapeits. Taču tad līdz ar dzelzs trieciendevas uzņemšanu pazuda arī bezmiegs. Vēlāk, kad es meklēju informāciju par dzelzs trūkumu, protams, izrādījās, ka viena no dzelzs deficīta tipiskām pazīmēm ir bezmiegs. Ja vien es to zinātu ātrāk… Būtu pietaupījusi savas un tuvinieku nervu šūnas.

Tātad dzelzs problēma bija atrisināta. D vitamīns joprojām bija aktuāls, taču es izdomāju, ka ziemeļu cilvēkiem vienmēr ir zems D vitamīna līmenis un būs pilnīgi pietiekami, ja es nedēļu pagozēšos Vidusjūras saulītē. Nebija pietiekami…

Saulainā, vējainā Vidusjūra.

Ceturtā zīme parādījās kaut kad aprīlī vai varbūt pat ātrāk (nepiefiksēju), kad vienā no iesildīšanās vingrojumiem pamanīju tādu kā pastiprinātu jutību kaulā. Īsti nepievērsu uzmanību, domāju varbūt pārpūlēta kāda saite vai cīpsla.

Piektā zīme mani jau darīja uzmanīgu – kad palika siltāks un es ziemas skriešanas apavus nomainīju pret minimālajiem, pāris nedēļu laikā skrienot man kādas piecas reizes noļodzījās pēda, pēdējās reizēs jau mazliet iesāpoties. Centos vairāk piedomāt pie tā, kā piezemējos un vai pareizi lieku pēdu, taču tas arī viss.

Sesto zīmi vairs nevarēja ignorēt – 6. maijā es noskrēju 18 km, kuru laikā vēl 2 reizes paļodzīju pēdu. Skrējienā nekas nesāpēja, taču nākamajā dienā jau mazliet piekliboju. Nolēmu ieturēt nedēļu pauzīti un likt ledus kompreses sāpošajai vietai. Pirms gada, kad man drusku sāpēja pēc kājas paļodzīšanas, tieši šādā veidā sāpes pazuda, un viss bija kārtībā.

Pēdējā zīme – treknais punkts. 12. maijā man piedāvāja skriet Rīgas pusmaratonu, es piekritu, jo sāpes bija pārgājušas. Maratona rītā (14. maijs) pataustīju jutīgo vietu, viss bija labi, nekas nesāpēja, tikai varēja sajust tādu kā mazu bumbulīti uz kaula. Pavingroju un iesildīšanās nolūkos aiztipināju 2,5 km līdz krastmalai, prātā pārcilājot sacensību plānus:
Plāns A+: izskriet zem 1h 45min.
Plāns A: izskriet zem 1h 50min.
Plāns B: izskriet zem 2h.
Plāns C: noskriet labāk nekā pagājušajā gadā.
Plāns D: finišēt.
Starts! Pirmajā kilometrā noķēru 2h 15min tempa turētājus, domājot, ka tie ir 2h. Sarāvu un drīz vien noķēru arī 'istos 2h balonus, kuriem labā tempā, jūtoties pavisam komfortabli, aizgāju garām un uz Vanšu tilta sasniedzamā attālumā manīju arī 1h 45min balonus. Ķīpsala. Atkal paļodzījās pēda. Sāp. Ar katru soli arvien vairāk. Nomocīju vēl 2 km līdz jutu, ka vairs nevaru noturēt tempu, nevis tāpēc, ka nebūtu iekšā, bet tāpēc, ka sāp. Ātri vien izdomāju, ka nav vērts skrienot ne zem sava vārda mocīties un sabeigt kāju pašā skriešanas sezonas sākumā. Par šo lēmumu es ar sevi ļoti lepojos. Tas bija neticami prātīgs lēmums, ņemot vērā manas ambīcijas. Viss. 9,91 km. Pirmās sacensības, no kurām izstājos.

Korneti, 1. jūlijs.

Devos uz traumpunktu. Rentgenā rāda, ka viss vesels (rentgenā stresa lūzumus nevar redzēt!). Esot sastieptas saites, ko dažas dienas vēlāk apstiprināja arī ultrasonogrāfija, un 2 nedēļas nedrīkstot skriet. Man tāds plāns nebija pa prātam, jo 27. maijā jāskrien Lūsis Madonā. Izdomāju, ka noskriešu Lūsi un tad līdz 1. jūlijam, kad paredzētas nākamās sacensības, atpūtīšos. (Haha! Klibot es pārstāju tikai pēc nepilna mēneša, par skriešanu pat nerunājot.) Saprotot, ka sastiepums tiešām ir un joki mazi, aizgāju pie traumatologa Nr. 1. Neko jēdzīgu nepateica, nepārliecināja, tikai brīnījās, kāpēc man sāp kauls, jo veseliem kauliem taču nevajadzētu sāpēt (Tu saki?). Aizgāju pie traumatologa Nr. 2. Pēc mana apraksta uzreiz pateica, ka pārslodze un esot jāpārbauda, vai nav stresa lūzums. Par šo bubuli es biju paspējusi izlasīt jau iepriekš un arī sazīmēt līdzību ar sevi. Datortomogrāfijas slēdziens – pārliecinoši stresa lūzumu neredz. Prieks.
12. jūnijs – otrā vizīte pie traumatologa Nr. 2. Tomēr stresa lūzums. Vismaz 2-3 mēnešus bez skriešanas…

Viss ir relatīvs. Ja pēc neveiksmīgā pusmaratona, es ļoti pārdzīvoju, ka nav izdevies uzstādīt jaunu rezultātu, ka maijam vajadzēja būt rezultātu bagātam un ka man taču ir izaicinošs mērķis gada kilometrāžai, tad vēlāk tas jau bija vienaldzīgi un satraucos, vai varēšu Madonā skriet Lūsi. Pēc tam, kad Madonā ar nūjām nokliboju vien Zaķi (10 km), ar bažām raudzījos 1. jūlija virzienā, kad atkal biju plānojusi skriet Lūsi. Uzzinot diagnozi, visi sportiskie mērķi tika pastumti malā, un baža palika tikai viena – kad es atkal varēšu vispār skriet. Jo man šausmīgi gribējās vasarā izbaudīt savu treniņu rezultātus un šausmīgi skauž, skatoties uz tiem, kas skrien, kamēr es nedrīkstu. Lielākā sāpe ir par to, ka es tik cītīgi trenējos tajā drūmajā, nepatīkamajā laikā un ka iestājoties pavasarim es reāli izjutu progresu – pulss nekāpa, varēju skriet tik ātri kā vēl nekad agrāk un viss liecināja, ka šī būs mana labākā sezona līdz šim. Taču tagad, kad varēšu atsākt skriet, no progresa labākajā gadījumā būs vien blāva atblāzma un kaut kādā mērā treniņi būs jāsāk atkal no jauna. Žēl arī, ka šogad Stirnu buka abonementu nopirkām abi divi, lai skrietu kopā – tagad viņš ar Lūsi cīnās viens pats…

Bet ko es? Es dzeru vitamīnu trieciendevu kaulu veselībai, apmeklēju magnētterapiju (ar magnētisko lauku stimulē audus un šūnas, lai mudinātu ātrāk dzīt) un neskrienu. Es esmu kļuvusi par nūjotāju, lai vismaz kaut kā sevi fiziski nodarbinātu, piedalītos Stirnu bukos un nepalaistu savu abonementu vējā. Pirms dažām dienām pat ar nūjām pieveicu 24,5 km dubļainajos Kornetos! Nūjošanai ir sava burvība – skaistās vietas var kārtīgāk aplūkot, daudz veiklāk var tikt augšā kalnā un visu cieņu! Nūjošana tiešām ir īsts sporta veids (iepriekš es par to šaubījos) un nodarbina tādus muskuļus, kuri pēc skriešanas man nekad nebija tā sāpējuši, kā pēc nūjošanas. Taču, skatoties bildes no pēdējā Kornetu Stirnu buka, es saprotu, ka nūjojot tomēr ir mazliet vientuļi. Bildēs tik daudz priecīgu skrējēju viens aiz otra rindiņā – īsts tusiņš! Atceros, kā iepriekš esmu skrējusi kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem un piedzīvojusi vairākas ļoti interesantas sarunas. Nūjotāji jau arī ir savs bariņš, tomēr stipri mazāks un, ja neesi kopā ar savu kompāniju, tad atkarībā no tempa visi ļoti izretojas, un lielāko daļu laika sanāk pavadīt vienatnē. Mazliet skumīgi. Sapratu arī, ka 20+ km varu nūjot, taču vairāk gan ne, jo tas ir tik ļoti ilgi! Un vielmaiņa arī strādā savādāk nekā skrienot, kā rezultātā, man ap padsmito kilometru jau ļoti gribējās ēst. Skrienot man nekad nav gribējies ēst. Turklāt, nūjotāji ir diskriminēta sabiedrības grupa. Man parkā gandrīz katru reizi tiek veltīti izsmejoši skatieni vai jādzird nievājošas piezīmes – baigā sportiste! Kāpēc cilvēkiem liekas, ka viņu viedoklis ir tik svarīgs? Un vai man tagad katram pretimnācējam būtu jāskaidro, kāpēc es nūjoju? Nedomāju vis.

Stāsta morāle ir sekojoša: ieklausieties savā ķermenī, atpūtieties un reizi pa reizei uztaisiet asinsanalīzes. It sevišķi, ja plānojat ar savu ķermeni iesākt kaut ko izaicinošu. Un arī attiecīgi reaģējiet, ja analīžu rezultāti liecina, ka kaut kas nav pareizi.

Stāsta morāle Nr.2: lai saņemtu pareizu diagnozi un pareizu ārstēšanu, ir jābūt vai nu bagātam (jo pat ejot uz privātklīniku var saņemt pilnīgi greizu vai nekādu diagnozi) vai apdrošinātam. Apdrošināšana ir viena ellīgi laba lieta, nepiekrītiet strādāt, ja jums nedod apdrošināšanu.

Nobeigumā es gribu lūgt padomu, ko nepajautāju traumatologam dienā, kad uzzināju par stresa lūzumu, jo biju pārāk satraukusies un visi jautājumi aizmirsās. Kā pareizāk būtu jāatsāk treniņi tajā laimīgajā stundā, kad nekas, nekur vairs nesāpēs? Es saprotu, ka jāatsāk pamazām. Bet cik pamazām? Iesākt ar diviem skrējieniem nedēļām vai vienu? Un kad var sākt skriet biežāk? Sākt ar 3 km vai 2? Un cik strauji (vai lēni) drīkst atkal kāpināt kilometrāžu? Varbūt kādam ir pa rokai treniņu plāns traumētajiem. Anyone?

Un vēl – varbūt varat man ieteikt kādu labu uztura speciālistu, kas specializējas tieši uz skriet-gribētājiem, jo, ja nu kaut ko šajā sakarā es esmu sapratusi, tad to, ka es pati acīmredzot neprotu ēst tā, lai neiedzīvotos uzturvielu deficītā.

Visu labu! Turiet īkšķus kopā ar mani, lai šogad man izdodas nopelnīt vēl vismaz vienu Lūša medaļu!

2016. gada oficiālā skriešanas sezona ir noslēgta

Paldies Luīzei par pamudinājumu un labiem vārdiem.
Saņēmos atdzīvināt šo lapiņu, domas un idejas kaut ko uzrakstīt bija ik pa laikam, taču līdz rakstīšanai tā arī nenonācu.
Šoreiz, kā liecina virsraksts, kārtējo reizi par vienu no manas ikdienas aktuālākajiem tematiem – skriešanu. Man par 31. decembra tradīciju ir kļuvis veidot Jaunā gada apņemšanos sarakstu. 2016. gada sportiskās apņemšanās bija sekojošas:

• Skriet vismaz 3 reizes nedēļā;
• Noskriet pusmaratonu ātrāk kā 2015. gadā;
• Noskriet 1000 km gadā;
• Noskriet visus Stirnu bukus, cik iespējams;
• Noskriet vismaz vienu Lūša distanci.

Riekstukalna stirnu buks.

Nekas ambiciozs. Gads vēl nav galā, tomēr lielākā daļa apņemšanos ir izpildīta un par atlikušajām ir skaidrs, ka arī tās neizpaliks.
Pirmkārt, pagājušajā gadā savu pirmo pusmaratonu pieveicu 2h 42min 24s (7:41 min/km). Kā jau toreiz rakstīju, ievēroju piesardzības režīmu, jo nebija zināms, vai tāda distance man vispār ir pa spēkam. Izrādījās, ka ir gan. Šogad maijā jau ar pavisam citu stratēģiju – vicot cik iekšā, es taču startēju cita cilvēka vietā un īsti nemaz nebiju plānojusi piedalīties – pusmaratonu finišēju 2h 4min 8s (5:49 min/km). Pārsteigums bija liels, saprotot, ka tik garu gabalu varu tik labu tempu noturēt (man tas ir labs temps). Laiks uzlabots par 38 min – DARĪTS! Pašapziņa un ambīcijas līdz ar to arī aug eksponenciāli.

Rīgas pusmaratons.

Otrkārt, šogad taku skrējienu seriāls „Stirnu buks” no viena skrējiena 2014. gadā un pieciem – 2015. gadā ir izaudzis līdz veseliem septiņiem skrējieniem no aprīļa līdz pat oktobrim. Kāpēc tāda dīvaina piebilde „cik iespējams” pie apņemšanās noskriet visus Bukus? Tāpēc, ka no iepriekšējā gada zināju, ka jūlija posms Talsos notiek vienlaicīgi ar Sabiles Vīna svētkiem, un es kā savas pilsētas patriote biju nolēmusi izvēlēties dalību svētkos, nevis skrējienā. Realitāte ieviesa savas korekcijas. Jūnija posms notika uzreiz pēc Jāņiem Kuldīgā, speciāli atradām iespējas svinēt Līgo Kuldīgas tuvumā, lai man nebūtu tālu jābrauc uz sacensībām. Taču 25. jūnija rītā pēc gandrīz negulētas nakts (ne ieilgušas līgošanas, bet vienkārši nevarēšanas aizmigt dēļ), kad piecēlos 8:00, stāvēju ēnā un svīdu jau tikai ķemmējot matus, sapratu, ka skriet 30+ grādos varbūt nav tā pati labākā doma. Lieki komentēt, kā es jutos vēlāk braucot cauri Kuldīgai un redzot tos visus skrējējus peldamies rumbā. Tā kā viens posms no septiņiem jau bija izlaists, nevarēja būt ne runas par neskriešanu jūlijā. Gala beigās es tomēr izdomāju, kā ir iespējams apvienot skriešanu Talsos ar Vīna svētkiem Sabilē, vilks bija paēdis un kaza dzīva, Sabīne paskrējusi un vīns izdzerts… No septiņiem posmiem noskrieti seši – DARĪTS!

Gaujas nacionālā parka stirnu buks.

Treškārt, Lūsi sākotnēji biju plānojusi skriet septembrī, jo aprīlī vēl nejutos gatava, vasarā baidīja karstums. Likās, ka septembrī būs laba temperatūra un laba treniņu bāze, lai iemēģinātu Stirnu buka garāko distanci. (Atkāpe – daudzkārt pieminētajās Stirnu buka sacensībās pieaugušajiem ir iespējams skriet 4 dažādas distances: Vāvere (4-6 km), Zaķis (8-13 km), Stirnu buks (17-23 km) un Lūsis (27-35 km). No sākta gala es vienmēr skrēju Buku, tāpēc likumsakarīgi, ka, lai attīstītos, bija jākāpj distanci augstāk.) Taču pienāca augusts un septembrī tika paziņots, ka abas garākās distances būs jo īpaši garas, Lūsim – 36 km. Atkal nobijos, paliku pie Buka ar domu – oktobrī vairs nebūs kur atkāpties, jāskrien Lūsis kaut tie būtu kilometri 40. Vajadzēja tomēr būt drosmīgai, jo septembrī pie Rāznas ezera man skrējās vienkārši skaisti, citu apzīmējumu nevaru izdomāt. Laiks bija ideāls – apmācies, drusku uz lietiņu, vēss. Kājas nesās pašas uz priekšu un pirmo reizi izdevās veiksmīgi atslēgt savu lielāko garo gabalu pretinieku, kavētāju un šķērsli – savu prātu. Pēc finiša sapratu, ka vecuma grupā esmu palikusi 5. vietā un pēkšņi manī ieslēdzās sacensību gars – kāpēc nekad agrāk neesmu sekojusi līdzi rezultātam vecuma grupā? Skaidrs, ka uz pjedestālu kopvērtējumā varu neskatīties, bet vecuma grupai gan būtu bijis vērts nopietnāk pievērst uzmanību. It sevišķi, ņemot vērā to, ka nākošgad būšu jau citā grupā – pašā spēcīgākajā. Vēl vairāk mani uzkurināja fakts, ka, ņemot vērā manu ātrumu, aprēķināju, ka starp mana vecuma Lūsēm būtu bijusi 3. vietā noteikti, ja ne pat otrajā. Pagājušajā sestdienā bija mana sezonas lielā diena. Stirnu buks Valmierā. Lūša distance. Garākais, ko līdz šim biju skrējusi – 28 km. 3h 13min 34s (6:55 min/km). DARĪTS!

Talsu pauguraines stirnu buks.

Kā man gāja? Nu… grūti. Laiks kopumā it kā normāls takām, kalniem, lejām, skrējienam 2 reizes augšā slēpošanas trasē un spēcīgam, asam, aukstam pretvējam, tomēr kopējā sajūta ir, ka gāja pasmagi. Varbūt vērtējums tāds tāpēc, ka septembrī skrējās tik viegli. Sākums nebija ne vainas, bet tas bija līdzenākais posms. Vidus tāds pa miglu, pēdējie 8 km cīņa ar sevi. Lūk, tur arī rodas tas grūtums! Man nekas nesāpēja, skriet varēju, elpot varēju, jutos fiziski labi un nākošajā dienā kustību brīvība nebija mainījusies, pat varēju mierīgi nokāpt pa trepēm (dažkārt pēc garākiem skrējieniem ceļi kļūst jutīgi un kāpiens pa trepēm uz leju dažas dienas nav patīkams), taču kaut kas iekšā bija salūzis. Skriešana mijās ar iešanu un nepalīdzēja arī sajēga, ka jo ātrāk es skriešu un vispār skriešu, jo ātrāk būšu galā. Ja nu kādam ir kāds padoms, kā cīnīties ar savu sīvāko pretinieku – sevi, būšu ļoti priecīga, ja padalīsieties.

Āžu kalna stirnu buks.

Ceturtkārt un piektkārt, es esmu reģistrējusies virtuālajā skrējēju klubā NOSKRIEN (www.noskrien.lv), kur regulāri atzīmēju savus skrējienus un sistēma automātiski aprēķina visdažādākos rādītājus – vidējais temps, pavisam noskrieti km, salīdzinājums ar citiem skrējējiem utt. utj. Lai palīdzētu motivēt uz regulāriem treniņiem, tiek piešķirtas dažādas nozīmītes, piemēram, par noskrietām dienām pēc kārtas, noskrietiem km nedēļā, mēnesī, gadā un citas. 2015. gadā mana skriešanas sezona bija diezgan saraustīta, izlaidu gan janvāri, jo tad man slēpot iepatikās vairāk nekā skriet, gan jūliju, jo biju ekspedīcijā, gan oktobri un novembri, jo tā vietā, lai skrietu pa Latvijas ārēm, ar kājām nogāju 900 km Spānijā, gan decembri, jo pēc jau minētajiem 900 km iedzīvojos pārejošā pēdas cīpslas sastiepumā. Šogad atsākot skriet biju diezgan pikta, kad piefiksēju, ka līdz nozīmītei „500 km gadā” man bija pietrūkuši nepilni 13 km. Principā viens treniņš, nu vai divi pavisam īsie. Ja es būtu sekojusi līdzi statistikai, es taču būtu tos 13 km noskrējusi kaut klibojot! Nozīmītes ir tikai savai zināšanai un nekādus titulus nepiešķir, taču redz, ka azarts ir. Un ja, izlaižot 4 mēnešus un skrienot vidēji 2 reizes nedēļā īsas un vidējas distances, ir iespējams mierīgi savākt 500 km gadā, tad latiņa bija jāceļ uz 1000. Šodien ir 26. oktobris, un, kā liecina mans treniņu žurnāls, 2016. gadā esmu noskrējusi 940 km. Skaidrs, ka 2 mēnešos un 5 dienās man noteikti izdosies savākt atlikušos 60 km. Lai gan dažādu iemeslu dēļ atkal izlaidu divarpus mēnešus gada sākumā (galvenais iemesls tomēr ir un paliek tas iekšējais Negribis un Nevaris), kopumā tiešām esmu skrējusi regulāri – caurmērā 3 reizes nedēļā noteikti būs, apzināti plānojusi savus treniņus, savākusi tādas nozīmītes kā „Noskrietas 7 dienas pēc kārtas”, „Noskriets maratons nedēļā”, „Noskrieti 100 km mēnesī”, „Noskrieti 500 km gadā” (dabūju tieši 30. jūnijā  ). Līdz šim visvairāk vienā mēnesī esmu noskrējusi maijā – 158 km, visātrākais skrējiens – 4. Baltijas baso pēdu ultramaratona 11 km distance ar vidējo ātrumu 5:16 min/km. Un tas tūkstotis būs atnācis pavisam viegli ar parastiem, bet regulāriem un daudzveidīgiem rutīnas treniņiem. Skaidrs, ka tas taču nav nekāds izaicinājums, tāpēc nākošajā gadā latiņai būs būt 2000 km gadā.

Finišs 4. BBPU (11 km).

Galvenie oficiālās skriešanas sezonas noslēguma secinājumi:
Izturība un spējas ir uzlabojušās, tas ir pats svarīgākais. Skrienu ātrāk ne tikai treniņos, bet ievērojami esmu uzlabojusi savu rezultātu arī līdzenajos asfalta skrējienos un paugurainajos Stirnu bukos. Tā kā nākamā Buka sezona sāksies aprīlī un pagaidām nekādas citas sacensības pa vidu neplānojas (pagaidām!), vajadzētu turēt stabilu garo gabalu bāzi un noskriet 20+ km vismaz reizi mēnesī. Šogad beidzot iepazinos ar orientēšanās sportu, noskrēju dažus Magnētus. Gribēju vairāk, bet nesanāca. Lūk, vēl viena nākamā gada apņemšanās, kas vienlaikus palīdzēs uzlabot noturību skriešanai pa kalniem un lejām. Lūsis ir pagaršots, atpakaļceļa vairs nav  :)

Mākoņkalna stirnu buks.

Nopietnākais, ar ko būtu jātiek galā ir Nevaris un Negribis, un tās bailes un nepārliecība par savām spējām (pamanījāt, cik bieži es pieminēju, ka no kaut kā nobijos, nejutos gatava?). Robežas ir galvā, mēs varam tik, cik paši ticam, ka varam.
Sportisko apņemšanos saraksts nākamajam gadam principā jau ir gatavs. Tagad neizpaudīšu. Gan pastāstīšu nākamās sezonas noslēgumā.
Noskrien!

Pēc finiša pie Rāznas ezera.

Stirnu buka metamorfoze - Lūsis.

2016. gads medaļās.

28 km. 3h 13min 34s.

Tautas mantojuma integrācija mūsdienu ikdienā

Labdien!
Labs laiciņš atkal ir aizritējis kopš pēdējo reizi publicēju kādu ierakstu. Sīkāk par to citā reizē, īsumā - "Pirms tālā ceļa" bija pirms arheoloģiskās ekspedīcijas Tuvas Republikā, Krievijā, oktobrī un novembrī sešu nedēļu laikā pieveicu 900 km Santiago ceļa no St.Jean-Pied-de-Port Francijā līdz Finisterre Spānijā un nesen aizbēgu no Latvijas neziemas, lai 2 nedēļas pagozētos Taizemes saulītē. Apsolu ieskatu par šiem ceļojumiem nākamajos drīzajos ierakstos, taču šodien gribu parunāt par citu man aktuālu tematu. Un tas ir tautas tērps.
Latviskā, tautiskā apziņa pēdējos gados manī nostiprinās arvien spēcīgāk. Svētku reizēs un ikdienā cenšos piekopt vismaz kādu no tradīcijām, kuras ievēroja mūsu senči, ar lepnumu visu gadu pie mēteļa nēsāju piespraustu lentīti Latvijas karoga krāsās, nēsāju rotas ar latviešu spēka zīmēm, pirms gada sāku aktīvi adīt dūraiņus ar latviešu etnogrāfiskajiem rakstiem. Un tās ir tikai zīmīgākās lietas, kuras tagad uzreiz varu nosaukt asociācijā ar latvisko dzīvesziņu manā ikdienā. Nenoliedzami būtiska artava manā latvietības apzināšanā ir manai mīļajai draudzenei-etnomuzikoloģei, kuras vadībā esmu gan latviešu tautasdziesmas dziedājusi, gan dejas dejojusi, gan rituālus ievērojusi. Likumsakarīgi, ka nonācu pie atziņas - gribētos sev tautas tērpu. Šī doma kaut kur bija apkārt grozījusies jau sen, tomēr tikai nesen izjutu reālu vajadzību pēc sava tērpa. Nu ko nozīmē vajadzība. Vajadzība ir tad, kad vajag. Man jau īsti nevajag, nav ne tāds darbs, ne vaļasprieki, kur tautas tērpam obligāti būtu jābūt. Taču pēdējos gados ap Jāņu laiku sirds sāpēja, ka gribas uzvilkt tautas tērpu, bet nav. Sevišķi pēc tam, kad 2014. gadā svētkos iegadījās būt tādā sētā, kur tradīcijas tika ievērotas pēc pilnas programmas.

Nurmuižas brunču fragments

Tā kā amatnieku gadatirgi man nav sveša lieta, zināju jau labu laiku, ka lēts prieks tas nav un bija skaidrs, ka būs jākomplektē pa daļām. Gribējās sākt ar košāko - brunčiem. Jā, brunčiem, nevis svārkiem. Tie ir būtiski termini, kurus, runājot par tautas tērpu, vēl mācos nejaukt. Mammīte bija padzirdējusi šo manu ideju par saviem brunčiem un piedāvājās uzdāvināt - sak', izvēlies rakstu un atrodam audēju! Audēju atrast būtu vēl tīrais nieks - pilna Latvija audēju kopām, aušanas darbnīcām, atliek vien apciemot un sarunāt savu daiļā amata pratēju. Tomēr, kā izvēlēties tieši to brunci, to vienīgo rakstu no visiem tiem daudzajiem, skaistajiem! Likās, ka būs grūti, taču īstais brunču raksts pie manis atnāca pavisam drīz. Zināju, ka gribu Kurzemes rakstu, šķirstīju grāmatas, pētīju un ieraudzīju skaistu fragmentiņu no brunčiem, kuru raksts ļoti atgādināja Talsu novada identifikācijas zīmi - svītrkodu.

Paskatījos izcelsmi - Nurmuiža. Uzreiz arī atcerējos, ka, pētot savu dzimtas koku, noskaidrojās, ka vieni no maniem senčiem agrāk dzīvojuši Nurmuižā. Te nu nebija šaubu - šis ir īstais. Pēc Jaunā gada sarunāju audēju Talsu kopā, dažu nedēļu laikā audekls bija gatavs un atlika vien sašūt. Nupat pagājušajās Lieldienās pirmo reizi lepna bez gala izgāju savos skaistajos brunčos.
Stāsts par to, kā es tiku pie saviem brunčiem diskusijas neizraisa. Manuprāt. Taču diskusijas izraisa tautas tērpa kā tāda nozīme mūsdienu ikdienā. Mūsu sabiedrībā. Kā jau iepriekš minēju, man nav ne tāda darba, ne vaļasprieka, kas pieprasītu tautas tērpa valkāšanu. Un arī sirds sāpe par tērpa neesamību parādījās vien ap Jāņiem. Tomēr, vai tautas tērps būtu jāvelk tikai Jāņos? Un vai tikai tiem, kam tas ir jādara obligāti? Un pats galvenais jautājums - vai citi un citreiz to nemaz nedrīkst? Tieši ap to laiku, kad meklēju audēju, LTV1 sāka demonstrēt raidījumu "Uzvelc tautastērpu!" (skaties šeit). Man ļoti patika, bija interesanti redzēt un dzirdēt par cilvēkiem, kuri ir saistīti ar tradicionālā tautas tērpa veidošanu, kopšanu un saglabāšanu, kā arī par tiem, kuri veido latviešu tērpus, taču ne tradicionālos. Interesantākais bija dažādie nozares speciālistu un tautas tērpa valkātāju viedokļi par to, kā un kurš drīkstētu tautas tērpu valkāt. Pirmie visbiežāk bija konservatīvi - nekādas izmaiņas, nekādas novirzes, visam jābūt pēc kanona, otrie apgalvoja, ka tautas tērpam ir jābūt tādam, lai pašam patīk. Uzskati visnotaļ dažādi. Tas, ar ko es saskāros, pasakot, ka man būs brunči, visbiežāk bija jautājums - kur Tu viņus vilksi? Tad es sapratu, ka tautas tērps šobrīd mūsu sabiedrībā vairāk tiek uztverts kā kostīms - kora, dejošanas, folkloras kopas utt. Un arī manā prātā tas bija kostīms - Jāņu kostīms. Šāda sapratne par tautas tērpu, mūsu kultūras mantojuma būtisku daļu, manuprāt, ir izveidojusies tādēļ, ka tautas tērps tiek uztverts kā kaut kas svēts, ko drīkst vilkt tikai īpašos gadījumos, tikai izredzētas sabiedrības grupas un nereti cilvēki no malas, kuri arī gribētu to valkāt, nobīstas - ko par mani padomās, kur es to vilkšu, ja nu kāds mani nosoda, ka kaut kas īsti neatbilst priekšrakstiem. Arī es uzskatu, ka tautas tērps ir ārkārtīgi vērtīga mūsu kultūras mantojuma daļa, taču, manuprāt, nav vajadzīgs īpašs gadījums vai profesija, lai valkātu tautas tērpu vai manā gadījumā tā sastāvdaļu - brunčus. Tieši tāpēc, ka tie mūsu tautai ir tik raksturīgi un vērtīgi, es tos ar lepnumu gribu vilkt gan Jāņos, gan Lieldienās, gan 18. novembrī, gan Ziemassvētkos, gan ejot uz koncertiem, gan vienkārši saposties ikdienā. Manuprāt, daudz labāk ir uzvilkt tautas tērpu nekā ļaut tam bezgalīgi ilgi karāties skapī vai vispār sev nesagādāt, jo "nav piemērota gadījuma". Piemērots gadījums, lai lepotos ar savu identitāti ir katra diena, katra situācija. Lielā sāpe, kas ir tautas mantojuma konservatīvistiem, kā es sapratu no iepriekšminētā raidījuma, ir tā, ka tautas tērpa un tā daļu modifikācijas tiek sauktas par tradicionālo tautas tērpu un bailes, ka tradicionālais tiks tiktāl pārmainīts un improvizēts, ka pazudīs. Nav problēmu - es, tērpusies brunčos, mētelī un ziemas zābakos, pat negrasos apgalvot, ka tas ir tradicionālais tautas tērps. Jo tieši tā - tas nav. Un tradicionālais tautas tērps caur un cauri pēc kanoniem tāpat tiek valkāts tikai tautas deju un koru skatēs un Dziesmu svētkos. Tur tas ir kostīms, tiek vērtēts un kā kostīmu to arī neizmainīs. Taču situācijās, kad tautas tērps nav kostīms - kāpēc gan neizmantot, piemēram, brunču rakstu citu tērpu radīšanā? Raidījumā redzēju lielisku piemēru, kā Amerikas latviete no vecmāmiņas mantoto brunču audumu sašuva mētelī. Brunčus viņa negribēja valkāt un audekls tā būtu nogulējis plauktā vēl gadiem ilgi, kamēr to saēstu kodes, taču tagad mētelis viņai ir pats mīļākais un tiek valkāts katru dienu.
Ir skaidrs, ka tautas tērpu tradicionālajā izpratnē mūsdienu cilvēki ikdienā vairs nevalkās, tomēr tieši tas ir iemesls, kādēļ tautas tērpa daļas, rakstus, interpretācijas vajadzētu integrēt šodienas apģērbā. Tas, ko cilvēki vairs nevalkā, ir miris un aizmirsts. Un mūsu tērpi ir pārāk skaisti, lai tos aizmirstu. Šodien man ir Nurmuižas brunči, nākotnē būs pašas izšūts krekls un visu pārējo arī kombinēšu pēc tā, kas man labāk patīk, kurā vislabāk jūtos. Es neapgalvošu, ka tas ir kāda konkrēta novada tērps, jo tas nebūs, taču tas būs mans. Jo es lepojos ar to, ka esmu latviete.

Lielās dienas šūpošanās

Atklājot vēl neredzētas takas

Virs Sabiles

Pedvāles brīvdabas mākslas muzejā

Pirms tālā ceļa...

Laba diena!
Raibs mēnesis atkal aiz muguras. Projekta aizstāvēšana, darbi laboratorijā, ciemošanās pie jubilāriem, prakse Vidzemē, Līgo svētki un vēl viens Stirnu buks.
Runājot par darbiem laboratorijā, domāju, ka daudziem līdz galam var būt īsti nav skaidrs - ko tā Sabīne īsti dara? Es daru visu kaut ko. Konkrēti šobrīd neko, jo tūlīt, tūlīt dodos tālu prom no mīļās Latvijas, lai piedalītos vienā interesantā avantūrā, taču par to tad, kad būšu atgriezusies. Intrigai. :)
Taču parastā ikdienā es strādāju laboratorijā un pēdējo gandrīz gadu cenšos atrast vērtīgus savienojumus augos, kurus izmantot, piemēram, medicīnā, un optimizēt savienojumu iegūšanas metodes. Kāda no tā jēga? Smieklīgs jautājums. Mums apkārt ir visdažādākie resursi, Latvija ir ļoti bagāta valsts, tikai jāprot tos resursus efektīvi izmantot, un es cenšos atrast veidu, kā to izdarīt. Šo es stāstu tādēļ, ka šodienas pārdomu beigās ir pievienots video, kurā attēlots viens no veidiem, kā es strādāju. Video tika taisīts maģistra darba projekta prezentācijai, taču tā kā iesaistītās personas diemžēl neizrādīja lielu interesi, kļuva sava mazā darbiņa žēl un nolēmu to parādīt plašākai publikai - ja nu ir, tad lai jau redz! Ņemiet par labu!
Atkārtotas pieminēšanas vērts ir arī Zebrus ezera stirnu buks. Skrējienu seriāla 3. posms (man otrais). Lieki neatkārtošos no iepriekšējās reizes - man ļoti patika, gaidu pēdējo posmu Tukuma pusē, taču, ja ir iespēja, piedalieties arī 25. jūlijā Talsu posmā. Šis skrējiens bija daudzējādā ziņā savādāks nekā Sitrnu buks Abavas senielejā, manā dzimtajā pusē. Pirmkārt, jau tādēļ, ka Zebrus ezera apkārtnē nekad nebiju bijusi, tāpēc lielāks uzsvars bija tieši uz vērošanu, vietu, kuras jāatbrauc kārtīgāk apskatīt, piefiksēšanu. Šoreiz mainīju savu parasto skrējienu stratēģiju - ar nolūku pašā sākumā aizskrēju līdzi baram. Pulsometrs jau pavisam drīz informēja par pārkāptu pulsa augšējo robežu, kas varēja būt arī tādēļ, ka diena bija diezgan karsta. Rezultātā noskrēju ar labāku laiku nekā pie Abavas, taču no daudziem dzirdēju, ka Abavas posms esot bijis daudz grūtāks. Taču arī skaistāks, tas uzslavai. Foršs skrējiens, foršs apvidus, forši cilvēki un tam visam pa vidu šis bija arī pirmais skrējiens, kurā piedalījās mana mamma, par ko man liels, nē, milzīgs lepnums. Viņa gan nevis skrēja, bet nūjoja, taču galvenais ir piedalīties, un to mana mīļa mamma ir izdarījusi. Es ar Tevi ļoti lepojos!
Nobeigumā pirms dodos kārtējo reizi pārbaudīt somas saturu, vai tālajam ceļam viss ir paņemts, vēlos padalīties ar 13. jūnija notikumu - apritēja tieši gads kopš es pēdējo reizi krāsoju savus matus hennas sarkanajā krāsā. Šī gada laikā esmu sapratusi, ka var izdalīt atsevišķu cilvēku kategoriju, kuriem ir ļoti svarīgs ārējais izskats, drīzāk sava ārējā izskata novērtējums citu acīs. Bieži vien nācās dzirdēt sašutuma pilnu jautājumu: "Kā? Tu ļausi saviem matiem vienkārši izaugt?" Vai padomus, ka labāk izskatīšoties, ja ataugušos matus piekrāsošot vidējā tonī starp hennas sarkanajiem un maniem dabīgajiem. Mana atbilde toreiz un tagad - es jūtos ērti un labi savos visos veidolos. Skaistā kleitā vai treniņbiksēs, glīti ieveidotiem matiem vai nevīžīgā astē un, jā, arī ataugušiem. Šis laiks man ir bijis un ir tik ļoti interesants, jo esmu varējusi vērot, kā aug mani mati. Kā pati smejos - man katru dienu mainās frizūra. Un nu jau ir pienācis tas laiks, kurā par maniem matiem īsti nevarētu teikt "atauguši", bet gan "izauguši". Jāsaka arī, ka nevienu dienu neesmu jutusies neērti par to, kā es izskatos. Citi laikam gan :D Novēlu jums arī atrast to brīvības sajūtu!
Līdz augustam!

Lūk, cik daudz mati izaug gada laikā!