svētdiena, 2014. gada 21. septembris

Ziedēšanas svētki un rosīšanās

Labvakar, svētdienas vakarā!
Ceru, ka paspējāt pavadīt šīs 2 dienas vēl pēdējās atmiņās par vasaru, jo sinoptiskie apstākļi liecina par pavisam drīzu rudens ierašanos. Man diemžēl neizdevās vēl ieelpot vasaras gaisu, jo Mr. pēkšņā saaukstēšanās apturēja visus plānus, taču nav ko bēdāt - mums taču pieder viss pasaules laiks! Tā vietā es izmantoju mājās sēdēšanu lietderīgi un piebeidzu savu nu jau otro lielo rokdarbu - tamborēto džemperi. Kā jau iepriekš minēju, izmantoju savu rosīšanās iedvesmu, kamēr tā vēl ir aktīva. Mazums, ja nu pāriet? 3 nedēļas un man ir vēl viens unikāls, pašas radīts apģērba gabals. Jau iepriekš atvainojos par fotogrāfiju slikto kvalitāti, taču ideju jūs sapratīsiet.

Tamborēts džemperis.
Džempera īstās krāsas tuvplānā.

Iedvesma mani joprojām nepamet, kā arī nekur neizdodas atrast tādus svārkus, kādus meklēju, tāpēc nākamais rokdarbs jau gaida rindā. Kur es smeļos idejas un galvenais tehniskos rakstus? Pirmajam rokdarbam - jakai - tas bija žurnāls, taču tagad, meklējot ideju džemperim, atradu mājaslapu krievu valodā www.vse-sama.ru, kur pieejami raksti un to paskaidrojumi gan adījumiem, gan tamborējumiem. Ja ir interese, noteikti ir vērts ielūkoties.
Tomēr rosīties esmu sākusi ne tikai ar rokdarbiem, bet arī mājās gatavotiem liķieriem. Alkohols pēdējos gados vispār man ir kļuvis arvien svešāks un svešāks, taču pat tad, kad kaut ko tiešām sagribējās iedzert baudīšanai, vienmēr sapratu, ka patiesībā nemaz neorientējos alkoholu klāstā un nezinu, kas tad būtu labs. Vienīgi Iļģuciema medalus, tā gan ir pārbaudīta un ļoti, ļoti garšīga vērtība. Pēc tam, kad, nogaršojot kārtējo mājas liķieri, sapratu, ka šis nu būtu alkohols, ko es, kad sagribās, varētu iedzert, radās arī doma, ka vajag mēgināt uztaisīt pašai. Sameklēju recepti, kas mani uzrunāja visvairāk (izrādās recepšu ir ļoti daudz) un pagājušajā nedēļā pienāca diena, kad brūvējums jau bija tiktāl gatavs, ka varēju pildīt pudelēs. Tā nu esmu tikusi pie 2 litriem ķiršu liķiera, kurš pēc pirmajām degustācijām likās īsta izdošanās. Tomēr īstajai garšai liķierim vēl ir jāpastāv. Oficiālā degustācija sekos, pēc kuras arī sniegšu galējās atsauksmes.
Un nu par manu jau 5 gadus ilgstošo kaislību - orhidejām. Pirmo saņēmu savā 17. dzimšanas dienā un piecu gadu laikā tās man iekrājušās veselas 11, no kurām 2 gan aug dzimtajās mājās Sabilē un nodotas mammas aprūpē, pārējās 9 - pašas pirktas, dāvinātas vai uzticētas atdzīvināšanai - ik dienu priecē mani tepat, galvaspilsētā. Orhidejas ir visdažādākās, taču vispopulārākās, veikalos pieejamākās un vieglāk audzējamās ir falenopši. Ilgu laiku aprobežojos tikai ar tiem, tomēr pēdējā gada laikā esmu tikusi arī pie oncīdijas, dendrobijas un zigopetāla. Sīkāk neizplūdīšu orhideju iedalījumā, tikai vēlējos pastāstīt tiem, kuri šos cēlos augus nav ieguvuši savā īpašumā, ka, piemēram, falenopši ir ļoti viegli kopjami un arī zied gandrīz visu cauru gadu. Svarīgākais (manā gadījumā), ka nepastāv tāds jēdziens kā "nokaltis falenopsis", bet tikai "pārliets, sapuvis falenopsis", kas nozīmē, ka falenopsi ir jālaista jeb, precīzāk, jāmērc samērā reti - reizi nedēļā, un tam arī nekas nenotiks, ja kādu nedēļu aizmirsīsiet to izdarīt. Taču zied tie tik skaistiem, filigrāniem ziediem, un kad ziediņš atvēries, tas nenovīst vairākas nedēļas. Liels pluss ir arī tas, ka atsevišķas orhideju sugas uz saviem kātiem mēdz veidot ne tikai ziedus, bet arī jaunus augus - orhideju bērniņus, kurus vēlāk iespējams atdalīt un tādējādi iegūt vēl vienu augu. Informāciju jaunajiem orhidejmīļiem par to kopšanu var atrast šeit: http://www.estere-orhidejas.id.lv/TABULA.html Arī es to sākotnēji izmantoju pirms man bija radušies savi kopšanas paņēmieni un ieskatos vēl tagad, lai priecātos par mājaslapas autoru skaistajiem augiem. Priecāties par visdažādākajām orhidejām dzīvajā ir iespējams Ziedoņdārzā, kur darbojas Orhideju dārzs. Tur par ļoti demokrātisku cenu iespējams ziedus ne tikai apskatīt, bet arī iegādāties, pasūtīt un saņemt instrukciju, kā augus vislabāk kopt, jo katram orhidejmīlim vissvarīgākais ir ne tikai iegādāties ziedošu augu, bet gan nodrošināt augam tādus apstākļus, lai sagaidītu ziedēšanu savās mājās. Taču iesācējiem vai ja interesē tikai falenopši lētāk droši vien būs iegādāties augu, piemēram, DEPO, tur mēdz būt liels pievedums un pamatīgas atlaides, taču jāuzmanās no slimiem augiem, ko iesācējam varbūt būs grūti pamanīt. Galvenais - veselas lapas, ziedi un cietas, stingras, zaļas saknes, nekas nedrīkst būt sapuvis. Šobrīd ļoti aktīvi aug visas manas orhidejas, no kurām 4 pašlaik arī zied. Tādēļ nobeigumā padalīšos ar fotogrāfijām no ziedēšanas svētkiem manās mājās. Turpinājums sekos.

Starp citu šī ir vienas manas Sabiles orhidejas bērniņš - no vienas orhidejas dabūju divas. :)


pirmdiena, 2014. gada 1. septembris

Piedalīties 2. BBPU - darīts!

Sveicieni visiem skolēniem, studentiem, viņu ģimenēm un ikvienam 1. septembrī!
Kā jau iepriekšējā reizē liku manīt, 29. augustā svinēju savu 22. dzimšanas dienu. Gribu pateikt lielu paldies visiem, kuri atcerējās un apsveica mani - jūs padarījāt manu dienu īpašu. :) Saņēmu daudz patīkamu un arī negaidītu apsveikumu. Paldies!
Mmm, kāda garšīga dzimšanas dienas kūka!
Turpinājumā atšifrēšu virsrakstu. Ko tad tas īsti nozīmē? 2. BBPU - 2. Baltijas baso pēdu ultramaratons. Par to, kā es tam gatavojos rakstīju jau iepriekš. 30. augustā bija lielā diena. Uztraukums, jo zinu, ka neesmu gatavojusies plikpēdu skrējienam tik cītīgi, kā to biju sākumā plānojusi. Pirmie skrējieni lika manīt, ka skriešana basām kājām nav nekāda joka lieta - uzberztas tulznas, atsauksmes no citiem skrējējiem, ka pasākums var beigties visai sāpīgi... Biju noraizējusies. 15:00 izbraucām no mājām un devāmies jūras virzienā - uz Ģipku. Tur 17:00 paredzēts īsākās distances (tādēļ īsti nevaru teikt, ka skrēju ULTRAmaratonu) - 11 km - starts. 16:20 ieradāmies Ģipkas pludmalē, tur jau sapulcējušies skrējēji, iesildās. Saņēmu savu numuru, kas zīmīgi uzreiz pēc manas 22. dzimšanas dienas bija 222. No Kolkas puses tuvojās garāko distanču - 34 un 53 km - skrējēji, izskatījās tīri tā neko, kamēr viens vīrietis organizatorēm paziņoja, ka dažus kilometrus atpakaļ esot viens ar noberztām asiņainām kājām. Satraukums drusku kāpa, tomēr mierināju sevi, ka, ja jutīšos pavisam slikti, metīšu mieru. Iesildījos un tad jau skrējēji tika aicināti uz instruktāžu. 17:00 ar skanīgu taures signālu devos trasē. Lielākā daļa ātri vien aizskrēja man tālu priekšā, taču es vēl nesacenšos ar citiem, sacensības un arī treniņi man ir sacensība ar sevi - vai es to varēšu? Un es varēju!
Neilgi pirms starta.
 Skrējiens bija burvīgs. Pa kreisi jūra, pa labi priežu mežiņš. Jūra pavisam mierīga, bez vēja, tikai pa brīdim mani no pārdomām un apkārtnes baudīšanas iztraucēja kāda pārāk strauja viļņa sabrukšana krastā. Spīdēja saulīte, tālumā apvārsnis un skaistas mākoņu gleznas. Skrēju, skrēju, baudīju, laiks gāja un kilometri krājās, taču, man par pārsteigumu, nejutu nekādu kņudinoši sūrstošu sajūtu pēdās, kas liecinātu par potenciālu berzes nelabvēlīgo ietekmi. Jāsaka gan, ka ar pulsu haltūrēju - viss skrējiens pagāja virs maksimālās pulsa robežas, kas principā ir slikti, taču pašsajūta bija ļoti laba, un vēlme tiešām skriet, nevis tikai tipināt šoreiz ņēma virsroku. Jūras krastā īsts pirmatnīgums. Tā nav ideāli nokopta pludmale, bet savvaļa - ar niedrājiem, izskalotiem pūšļu fukiem, gliemežvākiem. Aiz viena no niedrājiem pamanīju divus cilvēkus, domāju, kādu gaida līdzjutēji, kā jau šur tur iepriekš tas bija manīts. Cik patīkams pārsteigums, ka viens no šiem cilvēkiem bija mana līdzatbraukusī lielākā līdzjutēja - mammīte! Skatos, patiešām! Kaut kur piebraukusi, caur krūmiem un niedrēm izbridusi, fotografē un novēl man veiksmīgu finišu, ka vairs jau neesot tālu, ko es pati nojaušu pēc noskrietā laika, jo zinu, ar kādu ātrumu parasti treniņos skrienu. Jau šī gada Nordea Rīgas maratonā sapratu, cik tas ir patīkami un arī uzmundrinoši, ja ir kāds atbalstītājs. Šis tam bija vēl viens apliecinājums.
Meditācija, ne sacensības.
Turpinājās niedrāji, spriežot pēc laika, palikuši kādi 2 arpus kilometri, sāku just kņudinoši sūrstošo sajūtu divos kāju pirkstos, taču nebija traucējoši, turpināju esošajā tempā. Beidzās niedrāji un skatam pavērās Rojas pludmale, sagatavota vakara pasākumam - Seno ugunskuru naktij, un svinīga karogu aleja, kurā mūzikas pavadībā skrējēji sasniedza finišu. Palielināju tempu, sūrstošā sajūta pirkstos arī pieauga, bija skaidrs, ka būs tulznas, tikai jautājums, cik lielas un cik ilgi tas mani aizkavēs turpmākos treniņos. Vēl pavisam nedaudz un atbalstītāju aplausu pavadībā izskrēju cauri karogu alejai. Finišs. 1:12:37 un tikai 2 tulznas, kas šodien jau principā ir pazudušas. Kopumā tas ir lēns skrējiens, taču man labs laiks 11 km (man tomēr liekas, ka bija 10 ar kaut ko). Drīz ieradās arī mana māmulīte, kura bija pārsteigta, ka esmu atskrējusi ātrāk nekā viņa atbraukusi ar mašīnu. Drusku iestiprinājos, atsildījos, saņēmu dāvanas un gājām pēc apsolītās zupas, kūkas un alus, ar ko visus dalībniekus un patiesībā arī līdzjutējus cienāja organizatori un atbalstītāji. Tā atmosfēra! Visi priecīgi, smaidīgi, skaists augusta vakars ar nelielu rudens pieskārienu. Skaisti. Vēlāk sekoja arī Seno ugunskuru nakts, fonā dzied Ingus Ulmanis, pastaigas pa molu. Īsta meditācija un balzams dvēselei. Šis bija lielisks skrējiens, un es noteikti piedalīšos arī nākošgad. Pavisam cita lieta kā lielajos masveida skrējienos. Cilvēku salīdzinoši maz, katrs varēja skriet pats par sevi un meditēt. Taču tajā visā no organizatoriem bija jūtama tāda personiska attieksme, ka par katru dalībnieku bija padomāts. Liels paldies Latvijas Baskāju skriešanas biedrībai un AdventureTourTime par šo lielisko pasākumu!

Finišs.
  
Seno ugunskuru vakars.

Seno ugunskuru nakts.