Šīs vasaras dvēseles balzams

Atkal esmu paslinkojusi ar lasāmvielu, bet nu... kurš gan vasarā grib lasīt? Hah, laikam jau es - izlasīti daudzi un dažādi zinātniski un ne tik ļoti raksti un žurnāli, darbs iet pilnā sparā! :)
Un tas ir TĀ vērts, jo nākamais pavasaris būs, tā teikt, vieglāks un TAS, ko cilvēks var paveikt un redzēt ar naudas palīdzību, lielākoties ir ieguldīto pūļu vērts. Man un domāju arī Mr. Lieliskajam, mammai un brālim TAS šogad bija TATRI.
Brālis pabeidza 9. klasi, man pirms 5 gadiem uzdāvināja ceļojumu uz Īriju, nolēmu turpināt tradīciju un uzrīkoju ekskursiju arī brālim. 12. augusta naktī izripojām no Sabiles, lai 17 stundās veiktu ~1250 km līdz Polijas pašam apakšgalam - Zakopanei, kur pavadījām 3 lieliskas dienas.
13.08. nepilnu 4h laikā iekarojām Giewonta virsotni, 14.08. plostojām pa Polijas/Slovākijas robežu - Dunajecu, 15.08. mērojam 18 km kājām, lai uz mirklīti palūkotos uz brīnumu - Jūras aci (Morskie oko). Kad 16.08. devāmies uz Krakovu, kas taču ir viena no Eiropas skaistākajām pilsētām, kārtējo reizi apliecinājos, ka lai cik skaistas būtu celtnes, ielas un laukumi, nekas nestāv klāt dabas varenumam. Turklāt, viens ir vērot kalnus no lejas, būt PIE tiem, pavisam kas cits ir BŪT TAJOS.
Neko vairāk nerakstīšu, jo vārdos nevar izteikt to enerģiju, iedvesmu, mieru, prieku, sajūsmu un aizrautību reizē, kas mani pārņēma tās 3 skaistās dienas. Āķis lūpā - ir atklāta jauna kalnos kāpēja! :D
Lai fotogrāfijas (kurās gan, protams, neredz TO) runā par sevi! :) Enjoy!

Ceļā pie Giewonta.

Giewonts pa kreisi, virsotnē ir maziņš, maziņš krustiņš, pie kura nonākot tas tomēr ir ļoti liels.

Kam tāda liela pēda?

 

Kāpt nebija viegli.

Tomēr mēs tuvojāmies.

Un te jau mazais krustiņš ir kļuvis pavisam liels.

Tikt līdz virsotnei kļuva sarežģītāk.

Giewont - 1895 m v.j.l.

Visa zeme pie kājām.

Virsotne un"krustiņš".

Slovākijas Tatri.

Dunajeca, pa kreisi Polija, pa labi - Slovākija.

 

Dunajecā kaijas dzīvo.

Zakopane, pa ceļam uz mūsu viesu namiņu.

Ģeogrāfu mafijas cienīga atpūta.

Vēl nedaudz līdz Morskie oko.

Brīnums, ko nekad neaizmirsīšu - Morskie oko (1395 m v.j.l.).

Back in town!

Tik ilgi, ilgi šīs mājiņas logi bija tumši...
Bakalaura darba projekts, mežonīgi daudzie kora mēģinājumi koncertiem, konkursam un skatēm, kontroldarbi un prakses, atskaites... Milzīgs ritenis, kurā skrēju un savā ziņā skrienu joprojām.
Gavēnis man beidzās priekšlaicīgi - šogad nebija tik nopietnu apņemšanos, tāpēc arī tā lieta nesanāca nopietna. Noskrēju 7 km sieviešu skrējienā (pirmo reizi savā mūžā), tāpēc vēlreiz pieveiktie 5 km Nordea maratonā nesniedza tādu gandarījumu, taču nākamgad būs - tēmēšu augstāk, uz tiem 10.
Atklāju mandalu zīmēšanu - pilnīgi brīvu, kā ienāk prātā, bez rāmjiem, bez robežām. Tik tiešām dažreiz palīdz, ja galvā juceklis. :)
Jāsaka, ka arī ņammātāji nav bijuši diez ko aktīvi - esam uzsēdušies vienai iestādei, un pagaidām nevaram saņemties iet kaut kur citur, ja zinām, ka TUR ir TIK labi. TUR atrodas uz Elizabetes ielas, gandrīz vai uz Elizabetes un Antonijas ielu stūra. TUR ir suši restorāns "Yakuza". Tie patiešām ir labākie suši kādi jebkad ēsti! Ar izvēli nevar nošaut greizi. Labu laiku mani iecienītie bija Aļaskas rolli, no kuriem negribēju atteikties, jo tie bija tik labi un baidījos, ka citi nesniegs tādu gastronomisku baudījumu. Taču nesen nomēģināju vairākus citus, un tie visi ir lieliski. Turklāt, Yakuzā ir burvīga akcija - ņem vienu Maki komplektu (8 gab.) un saņem otru bez maksas! Jāsaka gan, ka ņammātāji suši ziņā ir ārkārtīgi ēdelīgi, mēs nemēdzam aprobežoties ar vienu komplektu vai diviem. Pēdējā apmeklējuma reizē paņēmām 4 komplektus, tātad vēl 4 bez maksas, kopā 64 gabaliņi uz 2 cilvēkiem. :D Nav slikti, vai ne? Un mēs tos visus notiesājām - tik garšīgi tie ir! Noteikti iesaku, cenas ir atbilstošas, kvalitāte lieliska, serviss tāpat. Suši mīļotājiem un arī tiem, kas ar šo japāņu ēdienu ir uz "jūs", noteikti patiks!

Yakuza sushi restorāns Elizabetes ielā.

Šis gandrīz 5 mēnešu ilgais periods, ko esmu eniibai noklusējusi, ir bijis ļoti raibs. Taču svarīgākais, ka es esmu laimīga un apmierināta ar dzīvi. :) Vienmēr jau gribas kaut ko vēl, un vienmēr arī ir ko uzlabot, taču svarīgākais ir būt harmonijā ar sevi un apkārtējiem, sajust, ka tas, ko Tu dari, Tevi virza uz kaut ko lielāku. Un es virzos :) Mans vāveres ritenis, kurā skraidu, pamazām sāk atmaksāties un liek manīt rezultātus. Kādus? Nu tas lai paliek mans noslēpums. :) Galvenais, ko gribu teikt - dariet un jums tiks atmaksāts! Dažiem iespējams liktos tīrais neprāts savu brīvo laiku veltīt papildus nodarbēm un pienākumiem, taču es esmu sapratusi, ka nemaz savādāk nevarētu. Man nevajag vasaru izpratnē par 3 mēnešiem, kuros zvilnēt pludmalē, sauļoties un nemitīgi ballēties. Mana vasara šogad ir un būs saspringts grafiks, daudz domāšanas un analizēšanas, taču tieši tas piešķir patieso vērtību tiem brīžiem, ko pavadu kopā ar ģimeni, Mr. Lielisko un tuvākajiem draugiem. Atceros vēlējumu no kāda raksta par ģimeni, kuri atvēruši savu restorānu - lai jums būtu vēl vairāk darba! To novēlu arī es. Sen zināms, ka jo vairāk brīvā laika, jo mazāk tiek padarīts, tāpēc - lai mazāk brīvā laika un ražīgāki darbi, pēc kuriem pelnīta un īsti novērtēta atpūta!
Jāatzīst, ka visā pavasara/vasaras sākuma ritenī bija vairāki momenti, kuros es būtu varējusi jūs uzrunāt šeit, taču es tos veltīju kam citam. Ar jaunu sparu un nerimdināmu aizrautību esmu ķērusies pie tā, ko jau agrāk pa laikam mēdzu iekustināt - sava dzimtas koka veidošana. Jau iepriekš diezgan tālu un plaši biju apzinājusi savus radus, taču TV3 sižetu sērija "Manas saimes koks" mani iedvesmoja ļoti spēcīgi. Redzēju un sapratu, ka tas ir tiešām reāli kaut ko atrast un sameklēt par cilvēkiem, kurus sen neviens vairs neatceras, kurus neviens no dzīvajiem pat nav pazinis. http://www.lvva-raduraksti.lv/ - datubāze, ko biju apmeklējusi vairākkārt, taču vienmēr atdūros pret to, ka ieskenētajās baznīcu grāmatu lappusēs nesaprotu nevienu tā laika mācītāju rakstīto vārdu. Atkal un atkal pāršķirstīju un atkal un atkal nekā nesapratu. Tomēr āķis ir tieši tajā, ka jo biežāk skaties, jo pamazām sāc saprast katra konkrētā mācītāja rokrakstu. "Atkožot" vienu burtu, var saprast vārdus, kuri iepriekš bija nesalasāmi. Pirmo reizi apmeklēju arī Valsts vēstures arhīvu, un atradu vairākus labus pavedienus, kas ļāvuši manu ciltskoku paplašināt vēl un vēl. Tā brīvo brīžu, aizrautības un savu sakņu apzināšanas vēlmes rezultātā esmu nonākusi līdz 255 cilvēkiem un 8 paaudzēm, kur senākie dzimuši 1790-tajos. Un ar to vēl nekas nav galā! :)

Kāpēc es to daru? Atbilde ir vienkārša - jo es uzskatu, ka man ir jāzina, kas ir tie cilvēki, no kuriem esmu cēlusies. Ja nebūtu viņu, nebūtu arī manis. Un es apzinos, ka savām turpmākajām paaudzēm atstāšu lielu un nozīmīgu mantojumu. Man vienkārši gribas to darīt. Tā ir lieliska sajūta stundām ilgi meklēt to vienu uzvārdu, un tad beidzot atrast.
Jāsaka, ka senos ļaudis pat ir atrast vieglāk - lielākā daļa paaudzēs dzīvojuši vienā vietā, precējušies vienreiz un bērniem bijuši vieni un tie paši vecāki. Mūsdienās tā lieta ir daudz sarežģītāka.
Varbūt kāds no jums arī veido ciltskoku? Varbūt mēs esam attāli vai ne tik attāli radinieki? Būšu ļoti pateicīga, ja padosiet ziņu (šeit, draugos vai jebkā savādāk), ja jūsu rados ir Buneri (jebkurā vietā cēlušies); Kulmaņi, Kāļi vai Bērziņi no Zemītes pagasta un tā apkārtnes; Sproģi, Laimes, Būmaņi vai Brūmaņi no Balgales pagasta (un apkārtne); Čukuļi no Andrupenes pagasta; Karlsoni un Ķeniņi no Kandavas/Tukuma/Talsiem; Elerti no Sabiles un apkārtnes. Un, protams, labprāt jebkuram izpalīdzēšu ar ieteikumiem, ja parādās vēlme pašiem veidot savu koku, lai gan es vēl esmu tikai iesācēja. :)
Tiktāl raibs un interesants gads. Nobeigumā dažas fotogrāfijas no pēdējiem 5 mēnešiem (detalizētāk arī http://www.draugiem.lv/user/453127/gallery/#/gallery/?pid=313703150).

Uz "jūs".

12. bē!

Šis draugs bija pazudis... bet atradās!

Izskats mēdz būt maldinošs.

Lodē ir pavisam citas stila tendences.

Jā, pavisam citas.

Dubļu vannas.

Darbs dara darītāju.

Daugavas meitenes.

Lūk, tā ir beznosacījuma mīlestība. :)

 Jauku vakaru!

Man, lūdzu, vēl 100 g... kultūras!

Ziema šodien pavisam pilnvērtīgi atgriezusies galvaspilsētas ielās. Aiz loga atkal brīnišķā skaņa, kā sētnieki cenšas no ietves asfaltu noberzt... :)
Kā gribas padalīties ar aizgājušo dienu spilgtākajiem iespaidiem. Visu pēc kārtas.
Pagājušā gada iespaidi saldo pārīti noveda pie otrā Ledus skulptūru festivāla Jelgavā apmeklējuma. Skaisti, apbrīnojami... tomēr likās, ka pagājušajā gadā kaut kā patika labāk. Varbūt tādēļ, ka tie bija pirmie iespaidi, kas neredzēts. Varbūt tādēļ, ka cilvēku bija TIK daudz! Kā jau uz 15. gadadienu. Tik daudz, pārāk daudz, nogurdinoši daudz... Bija grūti kaut kur iespraukties vai pat iet pašiem savā tempā - pūlis nesa līdzi. Taču tā jau laikam ir šo populāro, interesanto pasākumu specifika. Vai brauksim atkal? Noteikti! Vai brauksim nākamgad? Laiks rādīs. [foto ir, bet vēl nav - gan jau publicēsies nākotnē]
Nevarēju vien nociesties, kad varēšu pastāstīt par ņammātāju pēdējo atklājumu: 
Ņammātāji "Fazendā" (Nometņu ielā 7)
Atrašanās vieta - Āgenskalns, kas citiem varbūt izskatās nomaļus centram, bet mūsu gadījumā ideāli. Apvienojām pastaigu ar restorāna apmeklējumu. Ļoti jauka, klusa vietiņa, dzīva satiksme it kā ir turpat, bet nav aiz loga. Pieminēju adresi, jo "Fazendas" ir divas, otra baznīcas ielā.
Interjers - ļoti, ļoti, ļoti mājīgs. Restorāns sadalīts vairākās (šķiet, ka divās) daļās, kas ļauj saglabāt zināmu intimitāti. Lielisks iekārtojums - koka krēsli un galdiņi, mīksti spilveni, žurnālu galdiņš. Visapkārt koks, kas radīja īstu siltuma un omulīguma sajūtu. Kaut gan viss bija iekš brūna koka, restorānā bija gaiši un patīkami.
Apkalpošana - mums gadījās ļoti foršs puisis. Neuzbāzīgs, smaidīgs, laipns. Serviss bija izcils - ne par maz, ne par daudz, jo "par daudz" dažreiz ir kaitinošāk nekā "par maz". Neuzbāzās mums ar desertu vai dzērieniem, kā bieži to mēdz darīt - ļāva pašiem visu mierīgi izdomāt un pārdomāt.

Ēdiens - pirmo reizi pēc ņammātāju apgaitas varu apgalvot, ka maltīte bija perfekta līdz pēdējam. Mēs pasūtījām mīdijas baltvīna mērcē ar ķiploku grauzdiņu, zaļo tēju, cūkgaļas eskalopus konjaka mērcē un ābolu štrūdeles ar vaniļas saldējumu. Sākumā pasmīnējām par "ķiploku grauzdiņu", domājām - vai tad pieliks klāt vienu mazu grauzdiņu? Bet grauzdiņš bija tāds pamatīgs, kārtīga šķēle. Ēdieni bija lieliski, man ārkārtīgi garšoja un patika, kā tie bija noformēti. Par visu bija padomāts. Turklāt, ļoti pozitīvi vērtēju, ka, lai gan mēs speciāli nepasūtījām, mums atnesa maizes šķēlītes ar ķiploku sviestiņu - tā teikt, lai iesildītos. Mīdijas tika pasniegtas tādā kā keramikas katliņā, kas bija interesanti. Mr. Lieliskais nosmēja, ka no katla taču nedrīkstot ēst. Vienīgais atceros, ka pirmo reizi nobaudot mīdijas likās, ka tika piedāvāti kādi ērtāki instrumenti, tomēr varbūt arī kļūdos. Deserts, lai gan sākumā izskatījās tāds pamazs, galu galā izrādījās tieši tik, cik bija nepieciešams. Karstā štrūdele un pa virsu auksta saldējuma bumba ar firziķi un dažādām mērcītēm. Kusa mutē. Mmm...
Cenas - ļoti labi paēdām, netērējot daudzus desmitus latu. Noteikti neteikšu, ka būtu dārgi, jo cenas pilnībā atbilst kvalitātei. Par tādu vakaru es maksātu arī vairāk. :)
Lēmums - pilnīgi noteikti atgriezīsimies vēlreiz! Šī ir vieta, kas mani pilnībā uzrunāja, sajutos gaidīta, īpaša un gluži kā atradusi kaut ko savu. Noteikti pamēģināsim arī otru Fazendu Baznīcas ielā.

Te kādam varbūt radīsies jautājums - vai tikai Sabīne, Valentīna dienas nesvinētāja, nebūs gājusi romantiskās vakariņās tieši šajā datumā. Atbilde - nebūs gan! Tur jau tas skaistums - mums nevajag speciālu datumu, lai nosvinētu mīlestību. Man Valentīna diena ir šodien, bija vakar un būs rīt. :)
Kulturālā nedēļa turpinājās ar kāda iecienīta folkkluba apmeklējumu, kura laikā noskaidrojās, ka man laikam nedaudz misējies ar tiem gavēņa ilgumiem. Gan pagājušajā, gan šajā gadā noturēšu 40 dienas ilgu periodu, kas sāksies pēc divām dienām un kura laikā atturēšos no saldumiem, jebkādiem alkoholiskiem dzērieniem un ievērošu vēl šo to, kas lai paliek mans noslēpums. Tomēr, kā izrādās, kristiešu gavēnis ilgst 47 dienas, kas mani nedaudz samulsināja. Lai vai kā, es palieku pie sava 40 dienu gavēņa. Šogad man jau ir 2 biedri - sveiciens viņām - varbūt arī Tu gribi pievienoties?

Nākamais pasākums nāca kā no zila gaisa. Viena jautra kompānija ielūdza kopā doties uz Nacionālā teātra izrādi "Īstais teātris". Vakars izdevās lielisks. Izrāde bija vienkārši burvīga - tik smieklīga, tik patiesa, tik ĪSTA. Kāpēc īsta? Tādēļ, ka tas nebija teātris tradicionālajā izpratnē, bet gan reāli stāsti un atgadījumi no aktieru un teātra dzīves, kas to visu padarīja vēl komiskāku, vēl emocionālāku. Noteikti iesaku apmeklēt, tikai šajā sezonā laikam vairs nerāda.
Kulturālā nedēļa noslēdzās ar Lindas Leen koncerta "Demo" apmeklējumu Jelgavā. Teikšu godīgi, šīs dziedātājas fane nekad īsti neesmu bijusi, asociācijas bija sekojošas - gara kleita, klavieres un lēns, romantisks džezs. Nu nav īsti mana mūzika. Tomēr biļete man bija, tāpēc klausīties gāju - ir taču jāpaklausās arī kas cits. Mamma jau zvanīja un teica, ka pirmie koncerti medijos novērtēti kā "Fani lauž krēslus", "Grandiozs koncerts" utt., kas intrigu pastiprināja. Koncerts... Pilnīgi pretējais tam, ko gaidīju. Mūsdienīga, dinamiska, aizraujoša mūzika. Neticami lieliska balss. Es teiktu, ka Linda Leen ir latviešu Adele, un to sakot nebūtu pārspīlējusi ne par kripatiņu. Tik tīra, tik nostrādāta, perfekta balss. Dikcija, kas ļāva saprast katru vārdu. Patiesas emocijas. Atbilstoša un īsti vietā gaismu un skaņu tehnika. Man ļoti, ļoti patika un reizē arī pārsteidza, ka man tik ļoti patīk. Linda Leen tagad noteikti ir viena no manām iemīļotākajām dziedātājām, gaidīšu, kad dziesmas parādīsies dabūjamā versijā, jo koncerta materiāls vēl nevienā studijā nav ierakstīts. Tādēļ arī tāds nosaukums - Demo. Īsta dīva. Viena kārtīga mūsdienu latviešu estrādes dīva. Paldies norvēģu vecītim! ;)

Tāds nu bija mans kultūras maratons, starp citu par maratoniem - vai jau piereģistrējies Nordea Rīgas maratonam 2013? Es jā! Nu tad labu nakti! Jāgatavojas rītdienai, kad atkal jāsēž skolas solā un jāmēģina gūt pēc iespējas vairāk zināšanu.
Gaidiet nākamo vēsti, kurā noteikti jau sekos kādi gavēņa iespaidi.

Gads

Labvakar, dārgie eniibas lasītāji!
Šodien gribu jums visiem teikt paldies. Paldies par to, ka esat kopā ar eniibu jau veselu gadu. Jā, te nu tā ir pienākusi - eniiba.blogspot.com pirmā dzimšanas diena. Tieši pirms gada tika izveidots šis emuārs un tieši pirms gada tapa pirmais ieraksts "Introduction jeb Labdien! Mani sauc Sabīne". Šodien pārlasot par šo to pasmejos. Ja atvērtu blogu tagad, noteikti būtu lietas, ko rakstītu savādāk. Diemžēl neizdevās rakstīt katru nedēļu - skola lika sevi manīt. Ne vienmēr sanāca pievienot "materiālu temata paspilgtināšanai", bet tas nemaina paša teksta nozīmi un jēgu. Paldies jums, kuri līdz šodienai 5. februārim, 21:14 eniibu ir apskatījuši pavisam 3122 reizes! Tas, manuprāt, ir liels skaitlis vienam gadam un tam informācijas saturam, ko es publicēju. Nav jau ēdienu receptes, konkursi vai modes aktualitātes. Pārsvarā tikai un vienīgi manas domas un pārspriedumi. Un 3122 reizes tam ir ļoti daudz. Tas jau sanāk gandrīz 10 reizes dienā! Ja padalos vēl nedaudz ar statistiku, tad mani visa šī gada laikā bieži ir pārsteigusi sadaļa "Auditorija". Gada griezumā manu lasītāju izcelsme izskatās šādi:

Latvija	2500
Amerikas Savienotās Valstis	121
Krievija	78
Norvēģija	66
Lielbritānija	65
Vācija	40
Igaunija	28
Īrija	21
Dānija	12
Nīderlande	12

Man ir padomā daži, kuri izskaidrotu ASV, Norvēģiju un Lielbritāniju, bet katrā ziņā ne tik lielos skaitļos. Interesanti. :) Pavisam eniiba jūs ir aicinājusi lasīt 38 ziņas (ieskaitot šo) un par populārāko jūsu skatījumu dēļ kļuva viens no gavēņa laika ierakstiem "Ls/L jeb kur mēs īsti ejam? (G8)", skatīts 133 reizes. Starp citu, pavisam drīz 2013. gada gavēnis. ;)
Liels ir mans prieks, ka jūs šeit iegriežaties, ieklausāties manās domās, varbūt tās pieņemat, varbūt ne, tā ir katra paša brīva izvēle, bieži dzirdu pa kādai personīgai atsauksmei, arī tas silda sirdi, zinot, ka jūs ne tikai lasāt, bet, ka esmu likusi jums veidot savu viedokli par vienu vai citu norisi. Taču visvairāk es priecājos par sevi pašu, ka neesmu padevusies, neesmu pametusi vai atstājusi novārtā šo manu domu stūrīti.
Nu tad priekā! Par vēl daudziem interesantiem, aizraujošiem, domāt liekošiem eniibas gadiem!
Nobeigumā vēl viena grāmata manā kontā - 21 grāmata.