Jā, tieši ar tādu saukli beidzas jaunā Ibumetin bērniem un arī citas šī medikamenta reklāmas. Lieki piebilst, ka, ieraugot, ka arī mazie jau no bērnības tiek pieradināti pie ripām, pie sevis nodomāju - cik gan tālu tā pasaule var iet! Neesmu no tām, kurām somiņā vienmēr ir Ibumetin, lai to iedzertu, kad iesāpas galva, vēders, kāja vai vienkārši tāpat. Tomēr jāsaka, ka kļūdījos veselos divos aspektos. Pirmkārt, pavisam nesen lasīju rakstu vienā no saviem šībrīža mīļākajiem žurnāliem GEO par to, ka mūsdienu civilizācija dzīvo vismierīgākajā laikmetā visā pasaules vēsturē! Dažiem tagad nu tik ir brīnumi - kā tad tā? Kā ar kariem, nemieriem un slepkavībām, par kurām mediji ziņo vai katru dienu? Jā, vardarbības joprojām ir daudz, tomēr uz mūsu visu skaita un agrāko vardarbību fona, tas ir neliels skaitlis. Un galu galā neviens taču neraksta un neziņo par tiem miljoniem, kuri gandrīz ik dienas mirst mierīgā, klusā nāvē savā gultā vai slimnīcas palātā. Ticiet vai ne, bet mūsdienu demokrātija, cilvēktiesības un valdošā politika, kuru mēs tik bieži nosodām, ir cēloņi tam, ka šodien neviens vairs nevar tik vienkārši un nepiespiesti ņemt un kādu nogalināt. Miera laikmetā dzīvojam! Otrā kļūdīšanās sanāca brīdī, kad pēc mazliet nepiemērota apģērba uzvilkšanas un pabraukāšanās ar riteni 2h garumā pa Rīgas naksnīgajām ielām vējā un aukstumā, sestdienas rītā secināju, ka esmu saaukstējusies. Par spīti visu dienu dzertajām siltajām tējām un mammas paštaisītā priežu sīrupa pastiprinātas lietošanas, naktī uz svētdienu no kakla sāpēm bija pat grūti aizmigt, kā rezultātā iedzēru vienu no Ibumetin tipa tabletītēm... un palīdzēja! Re kā sanāca, šausminājos par tām ripiņām un beigās pašai nāca talkā. Tā jau laikam ir - palīdz tās zāles, tomēr tas nenozīmē, ka tās būtu jālieto regulāri.Vēl es ar jums gribētu padalīties savā pēdējo dienu lielākajā atziņā, kura man sagādāja lielu vilšanos. Šajā semestrī beidzot bija iespēja pašiem izvēlēties priekšmetus, ko apgūt. Es izvēlējos dažus tādus, kuriem pavasarī būs prakse neatkarīgi no tā, vai studenti būs to mācījušies vai nē. Likās pavisam likumsakarīgi, ka tie jāizvēlas, lai pavasarī būtu vieglāk. Pēdējās nedēļas pasniedzēji un sevišķi dekāns arvien biežāk atgādina par bakalaura darba tēmas izvēli, tiek ieteikti daži varianti, piedāvātas labas iespējas. Tomēr, godīgi sakot, neviens no piedāvātajiem variantiem mani vēl ne reizi nav tā patiešām uzrunājis. Man gribas uzrakstīt tādu darbu, kurš vēlāk spētu īstenoties reālā objektā vai rīcību sistēmā, lai tas nebūtu tikai viens no daudzajiem tur kaut kur tajās datubāzēs, viens no tiem, kas noputēs arhīvā. Taču sarunas ar dažiem jaunatklātiem domubiedriem man ir likušas domāt, ka visur un vienmēr pastāv sistēma, kura neļauj un negrib ļaut cilvēkiem radīt tiešām vajadzīgas, inovatīvas lietas. Žēl, ka šajā sakarā man nākas vilties savā fakultātē, vietā, kurā es esmu apguvusi tik daudz, tomēr sāku šaubīties, vai spēšu savas zināšanas attīstīt tajā virzienā, kurā vēlos, vai mani nepiespiedīs virzīties tur, kur grib viņi. Piemēram, pirms paša bakalaura darba ir jāuztaisa darba projekts, kuru vērtēs komisija un tad mums pateiks, vai ir vērts un viņuprāt iespējams uztaisīt darbu tieši par tādu tēmu. Bet ja nu es gribu rakstīt par kaut ko visuprāt neiespējamu, par kaut ko inovatīvu? Bez maz vai sanāk, ka es nevaru pētīt to, ko gribu, ka man jāpēta tas, ko vajag viņiem. Pārdomāju visu un sapratu, ka jau esmu zaudējusi šai sistēmai, izvēloties tos priekšmetus, kuriem noteikti būs prakse. Kāpēc gan praksei būtu jābūt visiem, ja visi nemācās šo priekšmetu? Kāpēc viens kurss tiek stādīts augstāk par citiem? Kāpēc vienā jomā pētījumi ir atbalstītāki, lai gan tie nekādu reālu labumu sabiedrībai nedod? Atbilde ir tikai viena - sistēma.
Bet tagad visiem labu nakti! Esiet uzmanīgi, nesaaukstējieties, pārdomājiet, vai esat sistēmā un tiekamies nedēļas nogalē Ķīpsalā, izstādē "Vide un enerģija".
