Aizmirstais, nenovērtētais mantojums

Mēs daudz dzird pa to, ka latgaļ valodai tik grūt iet, viņ apspiež, neļau runāt latgaliski skolās, un valod vispār tūlīt, tūlīt izzudīs. Un es to valods aizstāvēšans kustib esu vienmēr ļoti atbalstījs. Vienmēr juts līdz un priecājis, ka mūsu mazā, mīļā latvieš valod i tik dažād, tai pat i savs dialekts! Tomēr, cik es esu bijs akla un neredzējs to dārgum, kas man pašai degun galā.
Bij dzirdējs pa raidījum „Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku”, bet tā īsti nemaz nepiedomāj un nepaskatīj, kas tas i un ko tur rād. Pagaišo nedēļ redzēj reklām, ka tur būs pa Talsiem un pa kurzemniek izloksn. Ta ka es i no Sabil, tad man likās dikti interesanti, ko ta tur stāstis.
Vakar noskatījos un pirmo reizi savas bērnības valodu ieraudzīju pavisam citā gaismā. Taisnības labad gan jāsaka, ka Sabilē Kurzemes lībiskā jeb tāmnieku izloksne nav tik izteikta kā, piemēram, Talsos vai Dundagā. Bet tomēr. Kārlis Kazāks saka, ka raidījuma ideja esot parādīt cilvēkiem, ka viņu valodas īpatnības ir īpašas, cienījamas un godā turamas…
Jā, es pirmo reizi paskatījos uz kurzemnieku izloksni kā vērtību. Jo no savas valodas esmu to izskaudusi, gan apzināti, gan neapzināti skolas laikā. Pat esmu izjutusi kaunu, ja nejauši ir sanācis kaut ko pa kurzemniek mēlei pateikt ne-kurzemnieku kompānijā, jo vienmēr jau arī ir nācies uzklausīt tādu labsirdīgu (vai arī nē) pasmīnēšanu. Dzirdot, kā citi, pat pieauguši cilvēki runā „nepareizi” un norauj galotnes, esmu pie sevis šausminājusies. Regulāri palaboju, ja tā runā mani radinieki un atkal un atkal pasmejos par dīvainajiem vārdiem, ko lieto mana omīte. Vakar, skatoties raidījumu, pirmo reizi aizdomājos līdz tam, ka kurzemnieku izloksne taču arī ir tik svarīga kultūras un identitātes sastāvdaļa, ar ko vajadzētu lepoties. Tas man bija tāds pārsteigums! Jo man taču ir tik svarīgas latviskās tradīcijas, sava piederība. Es esmu lepna būt latviete un vienmēr to uzsveru starptautiskā kompānijā. Es esmu lepna būt kurzemniece un būt sabilniece, ko savukārt vienmēr atzīmēju savu latviešu draugu pulkā. Taču nezinu kādēļ man nekad nav gribējies lepoties ar kurzemnieku izloksni. Nekad nav gribējies to izzināt un kur nu vēl lietot. Bet vienmēr ir bijis svarīgi rakstīt un runāt latviski pareizi. Latviski LITERĀRI pareizi. Un te ir jautājums vietā par latviešu valodas mantojumu, par selektīvo pieeju, izvēloties, ko cienīt un sargāt un ko ne, un par to, cik tad apdraudēts patiesībā ir vai nav latgaļu dialekts jeb pareizāk – cik daudz, daudz apdraudētāki ir citi mūsu valodas dialekti.
Man nekas nav pret latgaļiem vai viņu valodu (tieši otrādi - es esmu par), tas vienkārši ir salīdzināšanas piemērs, jo par to mēs dzirdam daudz. Mēs zinām, ka ir vesels reģions, kas runā pavisam savādākā latviešu valodā nekā pārējā valstī, mēs zinām, ka tur ir milzīga kultūras bagāža, tur ir tautasdziesmas latgaliski, kuras var dzirdēt radio, televīzijā, kuras izpilda mūziķi. Mēs zinām, ka latgaļi jūtas apdalīti, jo viņi nevar savā valodā mācīties, kas tādā veidā tikai sekmē valodas izzušanu. Bet… Vakar es sev uzdevu jautājumu – kā tad ir ar pārējām latviešu valodas izloksnēm? Kā ir ar kurzemnieku dialektu? Es nezinu nevienu tautasdziesmu tādā riktīgā kurzemnieku izloksnē. NEVIENU! Bet es zinu vairākas latgaliski. Raidījumā Kārlis Kazāks katru reģionu apciemo ar mērķi sacerēt dziesmu konkrētajā valodā. Dziesma tāmnieku valodā man likās tik brīnišķīga! Es nekad tādu nebiju dzirdējusi. Likās taisni vai neticami, ka ši tajā valodā bez galotnem un trešai personā var tiešam dziedat! Un var smuki skanēt! Jo neviens taču tā nedara! Varbūt vienīgi folkloras kopas, bet es arī to neesmu dzirdējusi vai neesmu sadzirdējusi.
Ziniet, arī mēs skolā nevarējām runāt tā, kā runājām mājās. Nav redz tāda vārda „viš” un nedrīkst teikt „es ies”. Bet Kurzemē par to gan neviens neiestājas. Te neviens nekrata pirkstu valdības virzienā, ka ir slikti nīdēt ārā tik būtisku identitātes daļu kā valoda. Jo ir taču tik pašsaprotami, ka latgaļu valoda  - tas ir stilīgi, vērtīga, svarīga latviešu kultūras daļa, bet galotnes norauj un trešajā personā runā tikai neizglītoti lauķi. To apstiprina arī jaunais "modes kliedziens" kurzemnieku memes, kuras visas kā viena runāšanu pa kurzemnieciskam atspoguļo kā augstāko pāķības pakāpi. Es reāli pati līdz vakardienai esmu dzīvojusi ar tādu apziņu. Un es taču sevi pieskaitu pie tiem, kuri par tautas mantojumu interesējas mazliet vairāk nekā vidējais latvietis. Es taču esmu tā, kas spēlē kokli, ada etnogrāfiskos cimdus un grib sev tautastērpu...
Cik interesanti! Man ir tāds prieks par šo atklāsmi! Un žēl, ka es tik tālu iepriekš pati neaizdomājos. Raidījumā Kārlis Kazāks konsultējās ar vietējo tantīti, kā īsti būtu pareizi dziedāt viņa sacerēto tekstu tāmnieku mēlē. Man uzreiz bija skaidrs, ka manis nav neies cauri, un vietā jau bija atbilde – es te nav, ko tūlīt apstiprināja arī tantīte. Tad gan es mazliet pasmaidīju, ka kaut kur iekšā man tas vēl joprojām ir. Ir tā valodas izjūta.
Godīgi sakot, man bija plānā visu šo ierakstu mēģināt uzrakstīt vismaz pietuvinātā, improvizētā tāmnieku izloksnē, bet sapratu, ka man tas aizņem pārāk daudz laika. Nenāk tie vārdi tā dabīgi, bieži jāapstājas un jāpadomā, vai šo vārdu nevar pateikt kaut kā savādāk. Kaut kādus raksturīgus apvidvārdus es pat nemaz vairs nezinu, tie jau ir tie, ko šad un tad runā omīte un par kuriem es smejos. Bet galotņu noraušana gan man vēl labi padodas, bet ar piespiešanos.
Es šodien runāju par tāmnieku izloksnes piemēru, kurā par laimi vēl pietiekoši daudz cilvēku runā. Taču viena no sērijām bija par Rucavas dialektu, un tur Kārlim Kazākam gāja grūti, jo nebija reāli cilvēku, kas tiešām ikdienā tās valodas īpatnības lietotu. Ļoti minimāli, tāpēc dziesma tapa ar piespiešanos. Un par to konferences neviens netaisa, neviens neprotestē, ka skolās brutāli uzspiež viena reģiona valodu, kas ir pieņemta kā latviešu literārā. Cilvēks (nu tāds kā es) cītīgi iemācās skolā rakstīt un runāt literāri pareizi, piedalās olimpiādēs un daiļrunas konkursos, izkopj valodu, kā to smalki dēvē latviešu valodas skolotāji, vidusskolas eksāmenos visiem spēkiem cenšas atcerēties līdzskaņu mijas un komatu lietojumu, vēlāk iestājas augstskolā, kur daudz jāraksta un jāprezentē, arī, protams, pareizajā valodā, un, ja vēl dabū darbu, kas ir cieši saistīts ar rakstīšanu literāri pareizā, korektā valodā, tad sanāk gluži kā man – ka sava īstā valoda ir aizmirsusies.
Vispār jau tā pareizā valoda ir nosaukta pareizi – latviešu LITERĀRĀ valoda. Tātad tā valoda, kurā raksta literāros darbus. Lai gan – kāpēc gan nevarētu būt proza arī dialektos? Latgaļu valodā taču ir! Savukārt, tāmnieku prozu es atkal zinu tieši nulli (ja neskaita to mazo pasakas par ezīti fragmentiņu, ko raidījumā lasīja Kārlis Kazāks). Es nesaku, ka nevajag zināt literāro valodu. Vajag. Bet tai nevajadzētu būt tik nospiedoši nomācošai, ka izloksnes pamirst un kļūst par pazīmi zemam izglītības līmenim. Kur ir dziesmas izloksnēs? Kur ir pasakas izloksnēs? Kur ir iespēja runāt izloksnē, pilnvērtīgi pielietot izloksni? Visiem taču zināms, ka dzīvas ir tikai tās valodas, kuras tiek lietotas...
Es i no Kurzem un man pa to i liels lepnums. Es i no Sabil un pa to i vel lielaks lepnums. Un vel es ari drusk māk runāt pa tāmniekam.

(Es priecāšos, ja kāds teiks - Sabīne, Tu kļūdies! Ir taču tik daudz dziesmu, rakstu un citu kultūras krātuvju kurzemnieku mēlē, Tu tikai nemākulīgi meklēji un vispār neko nezini! (un te, protams, es sagaidu arī norādes uz avotiem))

Te var noskatīties raidījumu -
http://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/108336/dzirdi-balsis-ar-karli-kazaku-6.-serija/

Sabiles pilskalnā

Par to pašu mazliet citā gaismā

Skrējēja metamorfoze - nūjotājs.
Madona, 27. maijs.

Brīvais laiks ir tas laika nogrieznis, kurā mēs varam darīt to, ko patiesi vēlamies, tāpēc, ka mēs to vēlamies, nevis tāpēc, ka mums kāds to lika darīt, nevis tāpēc, ka tas jebkādā citā veidā ir mūsu pienākums. Turklāt, brīvajā laikā var arī nedarīt neko, un tā joprojām būs brīvā laika kvalitatīva pavadīšana. Kādam patīk dziedāt, kādam lasīt grāmatas, kādam skatīties filmas. Man patīk visas iepriekš minētās nodarbes un skriet. Esmu jau daudz šeit stāstījusi, kāpēc es skrienu un kur es skrienu. Šis stāsts būs savādāks. Šis būs stāsts par to, kāpēc es neskrienu.

Esmu jau teikusi, ka man patīk 31. decembrī sastādīt sarakstu ar dažādām lietām, kuras gada laikā vēlos izdarīt. Lai neaizmirstos. Šim gadam man bija padomā vairāki lieli sportiskie mērķi. Bija…

Es vispār neaizraujos ar savas dzīves personīgo notikumu publicēšanu, vēl jo vairāk, ja tas skar manu veselību, taču šoreiz man ir sajūta, ka mana pieredze kādam varētu palīdzēt. Tā katrā ziņā būtu palīdzējusi man.

Kā es smejos, pirms pusotra mēneša es kļuvu par īstu skrējēju – ieguvu savu pirmo nopietno sporta traumu (es tomēr saglabāju ticību, ka īsts skrējējs var būt arī tāds, kurš bijis pietiekami piesardzīgs, lai no traumām izvairītos). Tā runā, ka pieredzējuši skrējēji no tā bīstas kā no paša nelabā, tajā pašā laikā ir pietiekami daudzi, kas apgalvo – velns nav tik melns kā viņu mālē. Viņu sauc STRESA LŪZUMS.

Uzreiz jāsaka, ka ar stresu tam maza saistība. Šis vairāk ir tāds neveikls tulkojums (stress fracture), latviski precīzāk, manuprāt, būtu pārslodzes lūzums. Tas rodas nevis viena negadījuma laikā, piemēram, neveikli nokrītot, iespiežot vai tamlīdzīgi, bet gan ilgstošas, nereti arī nepareizas pārslodzes rezultātā uz vienu konkrētu vietu kaulā. Skrējējiem (tāpat kā lēcējiem un komandu sportistiem spēlēs, kas ietver skriešanu un lēkšanu) šī esot diezgan izplatīta vaina, it īpaši sievietēm kaulu blīvuma anatomisko īpatnību dēļ. Kā interneta dzīlēs skaidrots, katru reizi, kad veicam kādas fiziskas aktivitātes (tai obligāti nav jābūt skriešanai vai citai paaugstinātas intensitātes aktivitātei, tā var būt arī vienkārši gara pastaiga), slodzes rezultātā (it īpaši, ja tā kaut mazliet ir nepareizi sadalīta) kaulos var rasties mazas mikroplaisiņas. Naktī, kad guļam, organisms atjaunojas, un, ja tajā ir pietiekoši daudz D vitamīna, kalcija un citu kaulu atjaunošanai vajadzīgo elementu, mazās mikroplaisiņas sadzīst. Dažreiz nepietiek ar vienu nakti, miera režīms ir vajadzīgs arī vēl pa dienu vai vairākas atkarībā no slodzes intensitātes. Tātad mikroplaisiņas un to sadzīšana ir normāls process organismā. Slikti kļūst tad, ja pēc pārslodzes organismam netiek dota pietiekami ilga atpūta vai tā nav pietiekoši kvalitatīva – slikts miegs/bezmiegs, vitamīnu trūkums. Tad mazās mikroplaisiņas nakts vai garākas atpūtas laikā nepaspēj sadzīt un, ja slodze turpinās vai pat pieaug, vienā ne tik jaukā dienā mikroplaisiņa pārvēršas par lielāku plaisiņu, ko sauc par stresa lūzumu. Atšķirībā no mikroplaisiņas stresa lūzumu var just – sākumā tas mazliet iesāpas, ja piespiež traumēto vietu, skrienot neko var arī nejust. Ar laiku lūzums sāk sāpēt arvien stiprāk līdz bez sāpēm jau vairs nevar normāli paskriet. Un ja arī tad cilvēkam vēl nepietiek prāta apstāties, padomāt, kas par vainu un aiziet pie ārsta, tad vēl nejaukākā dienā kauls vienkārši ņem un salūst. Jā, var iet pa ielu vai celties kājās no krēsla, lai aizietu pēc šokolādes, un kraks! – kauls uz pusēm.

Runājot par mani, mans kauls nav salūzis uz pusēm, tas, par laimi, ir tikai mazliet ielūzis (sk. iepriekš). Ar mani tas notika tā.
Saviem lielajiem sportiskajiem mērķiem es cītīgi sāku gatavoties jau rudenī un ziemā. Skrēju pa visiem slapjdraņķiem, tumsu un vēju nedēļā vismaz reizes trīs, četras. Kad beidzot uzsniga tik daudz sniega, lai varētu slēpot, skriešana palika otrajā plānā. Bet, kā zināms, slēpošanas prieki nebija ilgi.

Pirmo zīmi, ka kaut ko daru nepareizi, es saņēmu vienā ziemīgi skaistā janvāra nedēļas nogalē, kad man bija paredzēts iet ziemas pārgājienā gar jūru, bet tā vietā es 5 dienas nogulēju mājās ar vairākus gadus nepieredzētu saaukstēšanos. Sapratu, ka esmu pārāk maz atpūtusies un ķermenis mani tagad pieliek pie vietas. Pagulēju, atpūtos un, kad atkal sajutos vesela un spēcīga, atsāku skriet. Pa slimošanas laiku izlasīju divas grāmatas par skriešanu, viena no tām „Skriešana un maratons”, no kuras pasmēlos jaunas treniņu idejas. Aplūkojot treniņu pierakstus, es nevaru teikt, ka biju strauji kāpinājusi kilometrāžu vai ieviesusi jebkādas citas drastiskas treniņu izmaiņas, kas parasti ir par iemeslu stresa lūzumiem, ja nu vienīgi es regulārāk trenēju ātrumu. Tomēr manā gadījumā trauma, manuprāt, ir vairāku sekojošu apstākļu summa.

Otrā zīme bija februārī veiktās asinsanalīzes, kas uzrādīja satraucoši zemas dzelzs un D vitamīna rezerves organismā (es atgādinu, ka D vitamīns piedalās kaulu veidošanā). Piedevām dzelzs rezerves bija tik zemas, ka daktere mani jau pa telefonu noinstruēja, ka tagad vismaz 3 mēnešus būs jādzer dzelzs šķidrā veidā. Es paklausīju. Jau pāris nedēļas pēc tam, kad sāku dzert dzelzi, tika atrisināta trešā zīme, ko man centās dot mans organisms, kas patiesībā bija pirmā zīme.

Trešā (pirmā) zīme. Jau no rudens es vairākus mēnešus mocījos ar bezmiegu. Vispār man arī tāpat ir trausls miegs, taču šis bija pavisam savādāk. Aizmigt varēju ātri, taču naktī modos un viss, vairs nevarēju aizmigt. Un te galīgi nebija vietā „padomi”, ka varbūt es vienkārši neesot nogurusi, jo, ja jau gribēšot gulēt, tad aizmigšot. Tā var pateikt tikai cilvēki, kuri nezina, kas ir bezmiegs. Es biju nogurusi un kā vēl! Darbā man tā nāca miegs, ka acis krita ciet un reiba galva, es jutu, ka man kļūst grūti koncentrēties un ka es pati palieku nervoza, īgna un viegli aizkaitināma. Taču man gribējās sevi tajā tumšajā, drūmajā laikā iepriecināt, un es vienalga gāju skriet. Pēc skrējiena, dušas un vakariņām bija tas patīkamais nogurums un es gāju gulēt, lai pēc 4-5 stundām (es normāli guļu 8-9) būtu augšā un nevarētu aizmigt. Gultā es nekustīgi gulēju, gaidot, kad aizmigšu, vēlāk jau sēdēju un raudāju, tik ļoti es biju izmisumā, zinot, ka man priekšā kārtējā diena, kurā es jutīšos pārgurusi un dusmīga. Es izmēģināju gan guļamistabas vēdināšanu, gan nomierinošu aerosolu izsmidzināšanu gaisā, gan nomierinošas tējas (tabletes es negribēju dzert), gan jogu naktsmieram, gan ievērot savu vakara rituālu. Nekas nelīdzēja. Jau reāli apsvēru domu, ka man ir jāmeklē kāds miega speciālists vai psihoterapeits. Taču tad līdz ar dzelzs trieciendevas uzņemšanu pazuda arī bezmiegs. Vēlāk, kad es meklēju informāciju par dzelzs trūkumu, protams, izrādījās, ka viena no dzelzs deficīta tipiskām pazīmēm ir bezmiegs. Ja vien es to zinātu ātrāk… Būtu pietaupījusi savas un tuvinieku nervu šūnas.

Tātad dzelzs problēma bija atrisināta. D vitamīns joprojām bija aktuāls, taču es izdomāju, ka ziemeļu cilvēkiem vienmēr ir zems D vitamīna līmenis un būs pilnīgi pietiekami, ja es nedēļu pagozēšos Vidusjūras saulītē. Nebija pietiekami…

Saulainā, vējainā Vidusjūra.

Ceturtā zīme parādījās kaut kad aprīlī vai varbūt pat ātrāk (nepiefiksēju), kad vienā no iesildīšanās vingrojumiem pamanīju tādu kā pastiprinātu jutību kaulā. Īsti nepievērsu uzmanību, domāju varbūt pārpūlēta kāda saite vai cīpsla.

Piektā zīme mani jau darīja uzmanīgu – kad palika siltāks un es ziemas skriešanas apavus nomainīju pret minimālajiem, pāris nedēļu laikā skrienot man kādas piecas reizes noļodzījās pēda, pēdējās reizēs jau mazliet iesāpoties. Centos vairāk piedomāt pie tā, kā piezemējos un vai pareizi lieku pēdu, taču tas arī viss.

Sesto zīmi vairs nevarēja ignorēt – 6. maijā es noskrēju 18 km, kuru laikā vēl 2 reizes paļodzīju pēdu. Skrējienā nekas nesāpēja, taču nākamajā dienā jau mazliet piekliboju. Nolēmu ieturēt nedēļu pauzīti un likt ledus kompreses sāpošajai vietai. Pirms gada, kad man drusku sāpēja pēc kājas paļodzīšanas, tieši šādā veidā sāpes pazuda, un viss bija kārtībā.

Pēdējā zīme – treknais punkts. 12. maijā man piedāvāja skriet Rīgas pusmaratonu, es piekritu, jo sāpes bija pārgājušas. Maratona rītā (14. maijs) pataustīju jutīgo vietu, viss bija labi, nekas nesāpēja, tikai varēja sajust tādu kā mazu bumbulīti uz kaula. Pavingroju un iesildīšanās nolūkos aiztipināju 2,5 km līdz krastmalai, prātā pārcilājot sacensību plānus:
Plāns A+: izskriet zem 1h 45min.
Plāns A: izskriet zem 1h 50min.
Plāns B: izskriet zem 2h.
Plāns C: noskriet labāk nekā pagājušajā gadā.
Plāns D: finišēt.
Starts! Pirmajā kilometrā noķēru 2h 15min tempa turētājus, domājot, ka tie ir 2h. Sarāvu un drīz vien noķēru arī 'istos 2h balonus, kuriem labā tempā, jūtoties pavisam komfortabli, aizgāju garām un uz Vanšu tilta sasniedzamā attālumā manīju arī 1h 45min balonus. Ķīpsala. Atkal paļodzījās pēda. Sāp. Ar katru soli arvien vairāk. Nomocīju vēl 2 km līdz jutu, ka vairs nevaru noturēt tempu, nevis tāpēc, ka nebūtu iekšā, bet tāpēc, ka sāp. Ātri vien izdomāju, ka nav vērts skrienot ne zem sava vārda mocīties un sabeigt kāju pašā skriešanas sezonas sākumā. Par šo lēmumu es ar sevi ļoti lepojos. Tas bija neticami prātīgs lēmums, ņemot vērā manas ambīcijas. Viss. 9,91 km. Pirmās sacensības, no kurām izstājos.

Korneti, 1. jūlijs.

Devos uz traumpunktu. Rentgenā rāda, ka viss vesels (rentgenā stresa lūzumus nevar redzēt!). Esot sastieptas saites, ko dažas dienas vēlāk apstiprināja arī ultrasonogrāfija, un 2 nedēļas nedrīkstot skriet. Man tāds plāns nebija pa prātam, jo 27. maijā jāskrien Lūsis Madonā. Izdomāju, ka noskriešu Lūsi un tad līdz 1. jūlijam, kad paredzētas nākamās sacensības, atpūtīšos. (Haha! Klibot es pārstāju tikai pēc nepilna mēneša, par skriešanu pat nerunājot.) Saprotot, ka sastiepums tiešām ir un joki mazi, aizgāju pie traumatologa Nr. 1. Neko jēdzīgu nepateica, nepārliecināja, tikai brīnījās, kāpēc man sāp kauls, jo veseliem kauliem taču nevajadzētu sāpēt (Tu saki?). Aizgāju pie traumatologa Nr. 2. Pēc mana apraksta uzreiz pateica, ka pārslodze un esot jāpārbauda, vai nav stresa lūzums. Par šo bubuli es biju paspējusi izlasīt jau iepriekš un arī sazīmēt līdzību ar sevi. Datortomogrāfijas slēdziens – pārliecinoši stresa lūzumu neredz. Prieks.
12. jūnijs – otrā vizīte pie traumatologa Nr. 2. Tomēr stresa lūzums. Vismaz 2-3 mēnešus bez skriešanas…

Viss ir relatīvs. Ja pēc neveiksmīgā pusmaratona, es ļoti pārdzīvoju, ka nav izdevies uzstādīt jaunu rezultātu, ka maijam vajadzēja būt rezultātu bagātam un ka man taču ir izaicinošs mērķis gada kilometrāžai, tad vēlāk tas jau bija vienaldzīgi un satraucos, vai varēšu Madonā skriet Lūsi. Pēc tam, kad Madonā ar nūjām nokliboju vien Zaķi (10 km), ar bažām raudzījos 1. jūlija virzienā, kad atkal biju plānojusi skriet Lūsi. Uzzinot diagnozi, visi sportiskie mērķi tika pastumti malā, un baža palika tikai viena – kad es atkal varēšu vispār skriet. Jo man šausmīgi gribējās vasarā izbaudīt savu treniņu rezultātus un šausmīgi skauž, skatoties uz tiem, kas skrien, kamēr es nedrīkstu. Lielākā sāpe ir par to, ka es tik cītīgi trenējos tajā drūmajā, nepatīkamajā laikā un ka iestājoties pavasarim es reāli izjutu progresu – pulss nekāpa, varēju skriet tik ātri kā vēl nekad agrāk un viss liecināja, ka šī būs mana labākā sezona līdz šim. Taču tagad, kad varēšu atsākt skriet, no progresa labākajā gadījumā būs vien blāva atblāzma un kaut kādā mērā treniņi būs jāsāk atkal no jauna. Žēl arī, ka šogad Stirnu buka abonementu nopirkām abi divi, lai skrietu kopā – tagad viņš ar Lūsi cīnās viens pats…

Bet ko es? Es dzeru vitamīnu trieciendevu kaulu veselībai, apmeklēju magnētterapiju (ar magnētisko lauku stimulē audus un šūnas, lai mudinātu ātrāk dzīt) un neskrienu. Es esmu kļuvusi par nūjotāju, lai vismaz kaut kā sevi fiziski nodarbinātu, piedalītos Stirnu bukos un nepalaistu savu abonementu vējā. Pirms dažām dienām pat ar nūjām pieveicu 24,5 km dubļainajos Kornetos! Nūjošanai ir sava burvība – skaistās vietas var kārtīgāk aplūkot, daudz veiklāk var tikt augšā kalnā un visu cieņu! Nūjošana tiešām ir īsts sporta veids (iepriekš es par to šaubījos) un nodarbina tādus muskuļus, kuri pēc skriešanas man nekad nebija tā sāpējuši, kā pēc nūjošanas. Taču, skatoties bildes no pēdējā Kornetu Stirnu buka, es saprotu, ka nūjojot tomēr ir mazliet vientuļi. Bildēs tik daudz priecīgu skrējēju viens aiz otra rindiņā – īsts tusiņš! Atceros, kā iepriekš esmu skrējusi kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem un piedzīvojusi vairākas ļoti interesantas sarunas. Nūjotāji jau arī ir savs bariņš, tomēr stipri mazāks un, ja neesi kopā ar savu kompāniju, tad atkarībā no tempa visi ļoti izretojas, un lielāko daļu laika sanāk pavadīt vienatnē. Mazliet skumīgi. Sapratu arī, ka 20+ km varu nūjot, taču vairāk gan ne, jo tas ir tik ļoti ilgi! Un vielmaiņa arī strādā savādāk nekā skrienot, kā rezultātā, man ap padsmito kilometru jau ļoti gribējās ēst. Skrienot man nekad nav gribējies ēst. Turklāt, nūjotāji ir diskriminēta sabiedrības grupa. Man parkā gandrīz katru reizi tiek veltīti izsmejoši skatieni vai jādzird nievājošas piezīmes – baigā sportiste! Kāpēc cilvēkiem liekas, ka viņu viedoklis ir tik svarīgs? Un vai man tagad katram pretimnācējam būtu jāskaidro, kāpēc es nūjoju? Nedomāju vis.

Stāsta morāle ir sekojoša: ieklausieties savā ķermenī, atpūtieties un reizi pa reizei uztaisiet asinsanalīzes. It sevišķi, ja plānojat ar savu ķermeni iesākt kaut ko izaicinošu. Un arī attiecīgi reaģējiet, ja analīžu rezultāti liecina, ka kaut kas nav pareizi.

Stāsta morāle Nr.2: lai saņemtu pareizu diagnozi un pareizu ārstēšanu, ir jābūt vai nu bagātam (jo pat ejot uz privātklīniku var saņemt pilnīgi greizu vai nekādu diagnozi) vai apdrošinātam. Apdrošināšana ir viena ellīgi laba lieta, nepiekrītiet strādāt, ja jums nedod apdrošināšanu.

Nobeigumā es gribu lūgt padomu, ko nepajautāju traumatologam dienā, kad uzzināju par stresa lūzumu, jo biju pārāk satraukusies un visi jautājumi aizmirsās. Kā pareizāk būtu jāatsāk treniņi tajā laimīgajā stundā, kad nekas, nekur vairs nesāpēs? Es saprotu, ka jāatsāk pamazām. Bet cik pamazām? Iesākt ar diviem skrējieniem nedēļām vai vienu? Un kad var sākt skriet biežāk? Sākt ar 3 km vai 2? Un cik strauji (vai lēni) drīkst atkal kāpināt kilometrāžu? Varbūt kādam ir pa rokai treniņu plāns traumētajiem. Anyone?

Un vēl – varbūt varat man ieteikt kādu labu uztura speciālistu, kas specializējas tieši uz skriet-gribētājiem, jo, ja nu kaut ko šajā sakarā es esmu sapratusi, tad to, ka es pati acīmredzot neprotu ēst tā, lai neiedzīvotos uzturvielu deficītā.

Visu labu! Turiet īkšķus kopā ar mani, lai šogad man izdodas nopelnīt vēl vismaz vienu Lūša medaļu!