Raibs mēnesis atkal aiz muguras. Projekta aizstāvēšana, darbi laboratorijā, ciemošanās pie jubilāriem, prakse Vidzemē, Līgo svētki un vēl viens Stirnu buks.
Runājot par darbiem laboratorijā, domāju, ka daudziem līdz galam var būt īsti nav skaidrs - ko tā Sabīne īsti dara? Es daru visu kaut ko. Konkrēti šobrīd neko, jo tūlīt, tūlīt dodos tālu prom no mīļās Latvijas, lai piedalītos vienā interesantā avantūrā, taču par to tad, kad būšu atgriezusies. Intrigai. :)
Taču parastā ikdienā es strādāju laboratorijā un pēdējo gandrīz gadu cenšos atrast vērtīgus savienojumus augos, kurus izmantot, piemēram, medicīnā, un optimizēt savienojumu iegūšanas metodes. Kāda no tā jēga? Smieklīgs jautājums. Mums apkārt ir visdažādākie resursi, Latvija ir ļoti bagāta valsts, tikai jāprot tos resursus efektīvi izmantot, un es cenšos atrast veidu, kā to izdarīt. Šo es stāstu tādēļ, ka šodienas pārdomu beigās ir pievienots video, kurā attēlots viens no veidiem, kā es strādāju. Video tika taisīts maģistra darba projekta prezentācijai, taču tā kā iesaistītās personas diemžēl neizrādīja lielu interesi, kļuva sava mazā darbiņa žēl un nolēmu to parādīt plašākai publikai - ja nu ir, tad lai jau redz! Ņemiet par labu!
Atkārtotas pieminēšanas vērts ir arī Zebrus ezera stirnu buks. Skrējienu seriāla 3. posms (man otrais). Lieki neatkārtošos no iepriekšējās reizes - man ļoti patika, gaidu pēdējo posmu Tukuma pusē, taču, ja ir iespēja, piedalieties arī 25. jūlijā Talsu posmā. Šis skrējiens bija daudzējādā ziņā savādāks nekā Sitrnu buks Abavas senielejā, manā dzimtajā pusē. Pirmkārt, jau tādēļ, ka Zebrus ezera apkārtnē nekad nebiju bijusi, tāpēc lielāks uzsvars bija tieši uz vērošanu, vietu, kuras jāatbrauc kārtīgāk apskatīt, piefiksēšanu. Šoreiz mainīju savu parasto skrējienu stratēģiju - ar nolūku pašā sākumā aizskrēju līdzi baram. Pulsometrs jau pavisam drīz informēja par pārkāptu pulsa augšējo robežu, kas varēja būt arī tādēļ, ka diena bija diezgan karsta. Rezultātā noskrēju ar labāku laiku nekā pie Abavas, taču no daudziem dzirdēju, ka Abavas posms esot bijis daudz grūtāks. Taču arī skaistāks, tas uzslavai. Foršs skrējiens, foršs apvidus, forši cilvēki un tam visam pa vidu šis bija arī pirmais skrējiens, kurā piedalījās mana mamma, par ko man liels, nē, milzīgs lepnums. Viņa gan nevis skrēja, bet nūjoja, taču galvenais ir piedalīties, un to mana mīļa mamma ir izdarījusi. Es ar Tevi ļoti lepojos!
Nobeigumā pirms dodos kārtējo reizi pārbaudīt somas saturu, vai tālajam ceļam viss ir paņemts, vēlos padalīties ar 13. jūnija notikumu - apritēja tieši gads kopš es pēdējo reizi krāsoju savus matus hennas sarkanajā krāsā. Šī gada laikā esmu sapratusi, ka var izdalīt atsevišķu cilvēku kategoriju, kuriem ir ļoti svarīgs ārējais izskats, drīzāk sava ārējā izskata novērtējums citu acīs. Bieži vien nācās dzirdēt sašutuma pilnu jautājumu: "Kā? Tu ļausi saviem matiem vienkārši izaugt?" Vai padomus, ka labāk izskatīšoties, ja ataugušos matus piekrāsošot vidējā tonī starp hennas sarkanajiem un maniem dabīgajiem. Mana atbilde toreiz un tagad - es jūtos ērti un labi savos visos veidolos. Skaistā kleitā vai treniņbiksēs, glīti ieveidotiem matiem vai nevīžīgā astē un, jā, arī ataugušiem. Šis laiks man ir bijis un ir tik ļoti interesants, jo esmu varējusi vērot, kā aug mani mati. Kā pati smejos - man katru dienu mainās frizūra. Un nu jau ir pienācis tas laiks, kurā par maniem matiem īsti nevarētu teikt "atauguši", bet gan "izauguši". Jāsaka arī, ka nevienu dienu neesmu jutusies neērti par to, kā es izskatos. Citi laikam gan :D Novēlu jums arī atrast to brīvības sajūtu!
Līdz augustam!
 |
| Lūk, cik daudz mati izaug gada laikā! |
