Viela domām, pārdomām un zem/apziņas prātojumiem: jūnijs 2015

Labdien, jau atkal pirmdienā!
Bez gariem ievadiem - pagājušajā nedēļā, kamēr jūs cītīgi strādājāt un mācījāties, mēs devāmies savā pirmajā šī gada vasaras atvaļinājumā tepat uz kaimiņu igauņu lielāko salu Saaremaa. Mums ļoti patika. Laiks mūs lutināja - nebija ne par karstu, ne par aukstu, izbaudījām pilnīgāko rīcības brīvību, jo pārvietojāmies ar auto, kurā ir ļoti ērti iespējams arī gulēt, tāpēc nevajadzēja ne meklēt, ne paspēt uz kādu nakšņošanas vietu - kur izdomājām gulēt, tur arī gulējām. Tādu ceļošanu es no sirds iesaku pamēģināt visiem. Agrāk uz Saaremaa varēja aizbraukt tepat no Ventspils, taču prāmju kustība kā krīzes laikos aprima, tā nav vairs augšāmcēlusies. Tādēļ tuvākā osta, no kuras regulāri kursē prāmis Saaremaa virzienā ir Virtsu Igaunijā +/- 250 km no Rīgas. Tā nu pirmdienas agrā pēcpusdienā uzreiz pēc mana maģistra darba projekta nodošanas sēdāmies mašīnā un braucām Igaunijas virzienā. Pa ceļam apskatījām dažus objektus tepat Latvijā, kurus iepriekš nebijām redzējuši - Veczemju un Ežurgu klintis, Randu pļavas un Ainažu ziemeļu molu. Tad robeža, Pērnava un plkst. 21:00 esam uz prāmja. Pēc ~40 min brauciena sasniedzam pirmo salu Muhumaa. Braucam uz Uugu stāvkrastu, kur arī pavadām pirmo nakti. Otrās dienas rīts izvērtās pagalam interesants, jo pa nakti aizmirstās auto gabarītlampiņas ir izlādējušas akumulatoru. Lieki piebilst, ka ir otrdienas rīts un mēs atrodamies tālu no civilizācijas un tuvākais garām braucošais ceļš ir grants ceļš mežā. Stāsts ir garš (kādam varbūt pastāstīšu personīgi :) ), bet galu galā viss tomēr izvēršas mums labvēlīgi, esam atkal ceļā. Sasniedzam Saaremaa, Kaali meteorītu krāteris, Kuressaare, Lodes pastaigu taka, Karujarv ezers. Pie ezera arī nakšņojam. Tā ir kempinga vieta, kur mums jāsamaksā vien 5 eiro, turklāt, esam tur vienīgie cilvēki, jo ir nedēļas sākums un sezona vēl nav sākusies. Kādas privilēģijas! Trešdien meklējām roņus Eldas un vēlāk Harilaiu pussalā, kur pieveicām 11 km garu pastaigu taku. Roņus tā arī neieraudzījām, taču satikām lapsu. Tālāk Tageranna un Pangas stāvkrasts. Pie stāvkrasta pavadām pēdējo nakti Saaremaa. Ap plkst. 4:00 atbrauc driftot gribētāji, taču mēs laikam esam savu auto-gultu novietojuši viņiem neērtā vietā, tāpēc drifts izpaliek. Mazliet saprātīgākā laikā ceļamies, ieturam brokastis stāvkrasta augšā ar skatu uz jūru, nokāpjam krastu arī apskatīt un tad jau dodamies māju virzienā pa ceļam iegriežoties Anglas vējdzirnavu kalnā un Muhu strausu fermā, kur dzīvo ne tikai strausi, bet arī alpakas, poniji, zebras un ķenguri. Mums bija iespēja bariņu 2+ metrīgu strausu arī pabarot no plaukstas ar kukurūzu. Skats un sajūtas bija biedējošas, taču tas bija ļoti interesanti un kaut kas nepieredzēts. Prāmis un ceļš mājup. Šis ceļojuma apraksts ir ļoti sauss ar nolūku, jo visas tās sajūtas nemaz nav izstāstāmas. Rakstu vietas un maršrutus, lai arī jūs aizceļojat uz turieni, jo noteikti ir vērts. Katrā ziņā man šis ir bijis viens no tiem ceļojumiem, pēc kuriem vēlāk ir nostaļģija, ka tas ir pagājis. 4 dienām šis izbrauciens sanāca arī pavisam lēts - pārtika, dažās vietās ieejas maksa, prāmis (diviem cilvēkiem ar auto 12,60 vienā virzienā) un pilna bāka degvielas salīdzinoši ekonomiskai automašīnai (pavisam nobraucām 900+ km). Daži vizuālie materiāli raksta beigās.
Otrs pagājušās raibās nedēļas lielais notikums bija Abavas senlejas stirnu buks. Jau iepriekš pirmā pusmaratona aprakstā minēju, ka pēdējos grūtajos 4 km domāju par to, kā nu būs skriet vēlreiz tādu pašu distanci (drusku garāku - nepilni 22 km) jau pēc 2 nedēļām. Turklāt, pieredzējuši skrējēji zināja teikt, ka 20 km pa takām ir apmēram tas pats, kas 30 km pa asfaltu. Bija raizes, ka galīgi nesanāks. Pēc pusmaratona (pirms buka) skrēju vēl tikai vienu reizi - 10 km. Tajā treniņā aptuveni pusē sāka mazliet sāpēt pusmaratonā samocītais kreisais celis, taču šoreiz apstājos, ceļus pastaipīju, izvingrināju, izpildīju dažus pietupienus un atlikušos 5 km pieveicu bez sāpēm. Tas manī radīja pārliecību, ka Stirnu buks nemaz nav atmetama doma. Tad Saaremaa izbrauciens un sestdien, 30.05. esmu uz trases savā dzimtajā pusē. Laiks bija skriešanai labs - silts, ne pārāk karsts (vienīgi sākumā), pūta pastiprs vējiņš. Šoreiz nebūs tik detāls apraksts kā pirmajam pusmaratonam, tikai galvenie secinājumi.
1. Skrējiens bija vienkārši fantastisks. Taku skrējieni pilnīgi noteikti ir mana lieta. Šobrīd ir ļoti reāla doma par vairs neskriešanu Rīgas maratonā un citos lielpilsētas ielu skrējienos, bet aktīvi pievērsties apvidus sacensībām.
2. Man par lielu izbrīnu finišēju ar laiku 3 h un 17 min. Spriežot pēc Rīgas maratona, likās, ka būs 3,5 h/4 h noteikti, taču tomēr sevi par zemu novērtēju.
3. Vēl viena lieta, kas mani pārsteidza, bija tas, kā skrienot tieši pa taciņām, pa kalniem augšup un lejup, pa krūmiem, pāri maziem strautiņiem parādās īsts enerģijas pieplūdums. Kamēr skrēju pa atklātu lauku - karsti, grūti, parādās nogurums, tikko kā ieskrēju krūmājos varēju cilpot kā īsts stirnu buks, enerģija un ātrums nez no kurienes uzradās paši no sevis.
4. Ja pēc Rīgas skrējiena, mani ceļi protestēja un izrādīja nelielas, bet tomēr sāpes (kuras par laimi ātri arī pārgāja), tad šoreiz man nekas nesāpēja un nesāp. Protams, sestdienas vakarā un vēl svētdien kāpjot kalniņā vai no tā lejā augšstilbos bija jūtams, ka kaut kas pamatīgāks ir darīts, taču tās nebija sāpes, tikai sajūta.
Stirnu buks ir viena superīga lieta, par ko man liels prieks un cerība, ka skrējienu seriāls attīstīsies un pletīsies platumā arī turpmākos gadus. Gaidu nākamo pie Zebrus ezera. Būs super! Piesakieties jūs arī! Nevajag jau uzstādīt nez kādu rezultātu. Tā atmosfēra, pārējo dalībnieku izpalīdzība, draudzība un kopības sajūta uz skaisto ainavu fona ir piedzīvošanas vērta. Tas šodien arī viss. Jauku dienu!