Atgriešanās

Sveiciens, mīļie! 

Pēc vairāk kā 2 mēnešiem es beidzot esmu šeit atgriezusies. Ne tāpēc, ka būtu aizmirsusi, ne tāpēc, ka negribētu rakstīt. Es gribēju, ai, kā gribēju! Bija un ir tik daudz kā sakāma, bet kad studenti no vecākajiem kursiem teica, ka 3. semestris būs visgrūtākais, viņi nemeloja. Mans nerakstīšanas iemesls bija tik vienkāršs un reizē banāls – nebija laika. Izklausās tik truli, bet tā nu tas patiešām bija – kontroldarbi un atskaišu nodošanas termiņi sekoja viens otram, pa vidam sirdsprieks – koris un vēl daudzas citas lietas.

Ja runāju par kori, tad jāpalielās, ka vakar un vēl nupat atkārtojumā televīzijā varēja vērot koncertu „Doma baltās domas”, kurā bija gods piedalīties arī man. Lieki piebilst, ka lai gan televīzija piedāvā labāku skaņas kvalitāti un atļauj redzēt to, ko ne vienmēr ir iespējams, sēžot skatītāju rindās un kur nu vēl dalībnieku, tomēr dzīvajā bija pavisam cita garša šim pasākumam. 

Šodien atkal būs koncerts un gan jau arī rīt. Televīzijas programma ir pārpildīta ar koncertiem un Ziemassvētku filmām. Ak, šīs Ziemassvētku filmas. Arī es šogad brīvdienas godprātīgi veltu televīzijai, tomēr, godīgi sakot, es negribu redzēt nevienu pašu Ziemassvētku filmu, nevienu Ziemassvētku vecīti. Manuprāt, par daudz – kā vien ieslēdzu TV pa visiem kanāliem „Jingle bells” un „Merry Christmas”. Šķērmi jau metas. Skatos visu ko citu, tikai ne Ziemassvētku filmas. Varbūt izklausās, ka man nemaz nav/nebija Ziemassvētku noskaņas, bet patiesībā ir/bija pilnīgi otrādi. Šis pa ilgiem laikiem ir pirmais gads, kurā man bija ļoti īsta Ziemassvētku sajūta. Droši vien tādēļ, ka mācības bija tik saspringtas un  ļoti gaidīju brīvdienas. Un būšanu mājās.

Pa šiem mēnešiem ir noticis ļoti daudz, taču es necentīšos atstāstīt visu sīkumos. Vēlos padalīties ar dažām pēdējā laika atziņām. Viena no tām radās pēc tam, kad šajā sezonā pirmo reizi biju apmeklējusi Dinamo hokeja spēli. Fani tiešām ir lieliski, ne velti Latvija reiz bija izpelnījusies Pasaules čempionāta rīkošanu lielā mērā tieši fanu dēļ. Tomēr... Dinamo, Dinamo, Dinamo! Par ko tad īsti fano? Par saukli, par komandas nosaukumu! Jo spēlētāji taču mainās. Te tie ir Rīgas komandā, te jau Maskavas. Klubu arī nevarētu nosaukt par Latvijas vai latviešu, jo vairāki spēlētāji ir nopirkti no ārzemju klubiem. Jā, nopirkti. Cik gan briesmīgi tas izklausās! ... Vienkārši šķiet dīvaini – par ko tad īsti mēs fanojam?

Otra nozīmīgā atziņa, kuru vēlos, lai uzklausa katra meitene un katra sieviete – brīva, precēta vai šķīrusies. Daudzas no jums to jau zina. Es pati to sapratu jau labu laiku atpakaļ, bet apjēgt to man izdevās tikai nesen. No bērnības mums rodas nepareizs priekšstats par attiecībām. „Un viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam...” ir attiecību modelis, ko mēs iemācāmies un bieži vien arī nostādām kā savu ideālu. Dažas vēlāk saprot, ka tāda modeļa nemaz nav, dažas visu dzīvi ir nelaimīgas un nekad nebeidz meklēt „princi baltā zirgā”, kura realitātē var arī nemaz nebūt. Ko es ar to gribu teikt? Tāda „dzīvot laimīgi līdz mūža galam” nemaz nav. 

Attiecības ir par savstarpēju sapratni, otra cilvēka un viņa vēlmju, vājību pieņemšanu, un vairumā gadījumu tas ir tieši darbs ar sevi – nevis tā otra, bet sevis pārveidošana, pielāgošanās. Protams, ir izņēmumi, es nerunāju par alkoholiķiem un vīriem, kuriem patīk savas sievas sist. Tas ir briesmīgi, un to es šoreiz neapspriedīšu. Bet ir tik daudzas ģimenes, kuras ir izjukušas vai uz izjukšanas robežas, tādēļ, ka cilvēki nav pratuši viens otru novērtēt un pieņemt. Tādēļ, ka sieviete prasa pārāk daudz. Ja turpinām par „mūžīgi laimīgi”, tad ja arī tā notiek, tad visticamāk no tā laimīgā mūžīgā bieži vien iestājas rutīna. Un visbeidzot, ko tad es nesen tik svarīgu sapratu... Vīrieši un sievietes tik tiešām domā pilnīgi savādāk. Es biju par to dzirdējusi un it kā to apzinājos, tomēr tikai nesen es no tiesas apjēdzu, ka tā arī var būt – es saku vienu, bet tas otrs dzird kaut ko citu, un rodas nesaskaņas, aizvainojums. Problēma netiek izrunāta, jo vienam liekas, ka viss taču ir izrunāts, otrs gaida, kad pirmais sāks runāt. Tā bija tik pēkšņa, bet tik patiesa atziņa. Tā visu izskaidroja. Visas nesaskaņas. Tādēļ es vēlos, lai katra sieviete pirms pārmestu savam līdzcilvēkam kārtējo neizdarību vai neiejūtību, pajautātu pati sev – vai viņa ir skaidri likusi saprast, kā jūtas, ko vēlas? Jo, lai cik arī tas skumji nebūtu, laikam nav tādu vīriešu, kuri spētu lasīt mūsu domas vai uztvert noslēpumainos mājienus. Ir labi būt noslēpumainai un radīt par sevi interesi, taču līdz vienai robežai, kurā netiešums sāk traucēt. Es nedomāju, ka vīrieši ir stulbi. Es domāju, ka viņi domā pavisam savādāk nekā mēs. Un sievietēm to bieži ir grūti saprast un pieņemt, jo liekas – kā viņš var nesaprast, tas taču ir tik elementāri! Bet viņš tiešām var nesaprast! Ne jau tāpēc, ka negribētu, bet tādēļ, ka domā pavisam savādāk.

Iespējams, es izklausos pārāk pieaugusi savos 20 gados. Kāda varbūt tagad domā – ko viņa saprot, lai nodzīvo laulībā 20 gadus un tad parunā! Jā, varbūt tā ir, varbūt es kļūdos. Tomēr tas šobrīd ir secinājums un atziņa, kas man šķiet pavisam sakarīgs un visu izskaidrojošs, bet iespējams es tikai gribu tam ticēt, lai neredzētu kādu dziļāku problēmu. Kā īsti ir, to es nevaru pateikt, zinu tikai vienu – šī atziņa padara manu dzīvi vieglāku un ļauj man mierīgāk reaģēt situācijās, kurās iepriekš būtu uztraukusies un ļāvusi vaļu emocijām. Varbūt man nav taisnība, bet ja nu ir? Tādā gadījumā tas taču ir lieliski, ka jau tagad esmu sapratusi to, ko cita sieviete saprot tikai tad, kad ir jau otrā vīra pamesta, vai nesaprot nekad. Tāpēc es novēlu katrai ieklausīties šajā manā atziņā, un varbūt arī jūs tajā saklausīsiet savu patiesību. Es ceru, ka šī atziņa man ļaus būt labākai. Par to jau ir dzīve – pilnveidoties, kļūt labākiem. Tādas mēs, sievietes/meitenes, esam – sarežģītas. Tomēr viss vienkāršais taču ir oriģināls, vai ne?