Iepriekšējā stāsta turpinājumu biju gan paredzējusi ātrāk kā pēc nedēļas, bet izrādās, ka es esmu ļoti aizņemts cilvēks. :D
Tātad, ar ko es pabeidzu iepriekš? Ak, jā - visādās ziņās grūtā prakse, kas ievērojami paplašinājusi manas zināšanas un iemaņas, un es ļoti ceru - norūdījusi.
14.06. - ilgi gaidītā došanās mājup, kas sākotnēji bija paredzēta kā pārvietošanās stopējot, bet beigās izrādījās kā pavisam mierīgs izbrauciens kopā ar kursabiedrenes vecākiem. Paldies, Ksenija!
Iegāju savā Rīgas māju sētā, un, nu gluži kā kino, tieši tajā brīdī arī mans Mr. Lieliskais bija nolēmis iziet ārā. Satikšanās pēc ilgāka laika ir burvīgas. Taču tas nebūt nenozīmē, ka es biežāk gribētu būt nošķirtībā.
Jūnija vidus sanāca tāds diezgan kontrastains - kā jau minēju, 14tajā atgriezos no dziļiem laukiem un kārtīga darba, 15tajā jau pucējos un devos kļūt par liecinieci divu mīlētāju savienībai Dieva priekšā. Šīs bija pirmās kāzas, kurās biju baznīcā, un jāsaka, ka es saprotu, kādēļ daudzi nekristieši izmisīgi cenšas sevi nokristīt, lai varētu apprecēties baznīcā. Sevišķi, ja baznīca ir tāda, kādā es biju. Arī es esmu starp tiem, kā izrādās nedaudzajiem, kuri nepieder nevienai konfesijai un arī esmu dažkārt aizdomājusies par to dienu kaut kad vēl tālu nākotnē, kad man mugurā būs baltā kleita... Ir bijusi doma par nokristīšanos, tomēr šobrīd es visu šo "ticībai Dievam" lietu uztveru daudz nopietnāk kā agrāk, un, manuprāt, iemesls kristībām, lai varētu apprecēties, ir pārāk nenopietns un es pat teiktu truls. Es uzskatu, ka ir jābūt kādam dziļākam nolūkam, iekšējai pārliecībai, ka tu tiešām gribi būt kristietis. Nokristīties, apprecēties un pēc tam pieminēt Dievu tikai izsaucienā "Ak, Dievs!" - tas padara to visu tik seklu un nenozīmīgu. Man nav tās pārliecības par sevi kā kristieti. Varbūt tāpēc, ka es par kristietību nekā daudz nezinu, tikai tik, cik kādreiz mācīts skolā. Šīs bija otrās kāzas, kurās pabiju, un esmu nolēmusi, ka līdz pašas precībām man jāpabūt tik daudz kāzās, lai es pilnīgi noteikti zinātu, ko es sev gribu un ko negribu.
 |
| Tie NEESAM mēs. |
Pēc 3 dienu jaunlaulāto laimes svinēšanas tā vien gribējās kārtīgi atpūsties, ko mēs arī darījām, nonākuši mājās visu dienu guļot. Labi gan, ka atpūtāmies, jo drīz vien sekoja "Mežakaķa" izaicinājums. Agrāk jau esmu gājusi šādas trases citur, tomēr atziņa, ka jo es kļūstu vecāka, jo man vairāk paliek bail, šoreiz īsti nepiepildījās. Sākumā jā - man kļuva ap sirdi tā savādi jau iesildīšanās trasē, kuras lielākais augstums varēja būt kāds pusotrs metrs, un es jau raizējos, ka ne visai lētā izklaide man sagādās vairāk nepatīkamu emociju nekā aizrautības. Tomēr es saņēmos (kam par iemeslu varēja būt Mr.Lieliskā uzmundrinājumi) un beigu beigās izrādījos kā izturīgākā un izveicīgākā starp trijām meitenēm mūsu bariņā. Izgāju visas trases, izņemot pēdējo, kas pa spēkam izrādījās vien Mr.Lieliskajam. Vērojot viņu, sapratu, ka man nu tur tiešām nebūtu bijis ko darīt.
Sportiskās aktivitātes, pēdējais eksāmens (nebūt ne veiksmīgākais) un skaistie latviešu svētki jau aicināja pakot mantas un doties ārpus Rīgas. Jau otro gadu līgoju Saldū VIP personu lokā. :D Šogad namamāte aicināja uz tādām vairāk latviskām izdarībām, tomēr atmosfēra bija pietiekoši latviska, lai no senajām spēlēm mēs izspēlētu tikai vienu. Neizpalika jāņuzāļu lasīšana un vainagu pīšana (man vienmēr Jāņos ir bijis vainags un vienmēr arī būs), latviešu mūzika (vienubrīd pat skanēja īsts
etno), spēles, rotaļas, bagātīgs galds ar neizsīkstošiem alus krājumiem, pirtī iešana, vainaga mešana ozolā, lai noskaidrotu, kad tad meitas kļūs par sievām, ugunskurs un saulītes sagaidīšana, līgojot līdz rīta gaismiņai. Jāsaka gan, ka ne visi līgotāji piederēja pie tiem dažiem
izdzīvotājiem. Jāņi man vienmēr ir patikuši, jo tie ir svētki, kuros es esmu centusies saglabāt kaut drusciņu no tiem īstajiem latviešu saulgriežiem, lai tas arī būtu tikai pļavas puķu vainags un latviska mūzika. Tās ir manas minimālās prasības pret šiem svētkiem. Es nespēju sevi iztēloties svinam Jāņus Rīgā krastmalā ar visiem tiem ļaužu bariem, vai vēl briesmīgāk - kādā Vecrīgas klubā. Tie nu tiešām NAV Jāņi. Man žēl to cilvēku, kuriem nav iespēju izbraukt svētkos no pilsētas un pabūt pie dabas. Lai gan, ja ļoti grib, tad iespēju ir vienmēr.
Nepagāja ne 3 dienas, kad bijām beiguši līgot, un beidzot pēc gandrīz mēneša prombūtnes devos atpakaļ uz dzimtajām mājām, kurās esmu pabijusi līdz pat šai dienai. Tad nu beidzot man bija sācies tas, ko agrāk mēdzu dēvēt par brīvlaiku. Neko sevišķu mājas solī šajās dienās neesmu paveikusi, tomēr ekskursijas gan mums bijušas vairākas. Bijām pie jūras un vietā, ko šobrīd varu saukt par vienu no savām vismīļākajām - tas ir Engures ezera krasts dabas takas galā pie putnu vērošanas torņa (kurā gan šobrīd labāk nekāpt). Tāda vieta! Tik fantastiska! Esmu bijusi daudzās skaistās vietās, tomēr šīs aura ir kaut kas vienreizējs. Tāds klusums, miers un tajā pat laikā visapkārt tāda dzīvība, tik neraksturīga ainava, kādai līdzīgu vēl nebiju redzējusi. Kaut kas tajā vietā mani ārkārtīgi piesaistīja. Dažas dienas vēlāk sagaidījuši vēl vienu saulaino dienu aizbraucām paskatīt Usmas ezeru un tad jau sekoja izbrauciens, kuram gatavojāmies ilgi un rūpīgi - Igaunija. Kādam varbūt liksies nekas sevišķs, tomēr jau Igaunijas robeža vien ir pietiekami tālu no Sabiles, lai tās sasniegšana prasītu kārtīgu izpēti, kā braukt un kur piestāt, ko apskatīt. Redzēju pazīstamajā latviešu filmā tik daudz pieminēto Lielo Munameģi, kas ir augstākais kalns Baltijā, biju Tartu un staigāju gar universitāti, kurā izglītojās latviešu kultūras dzīvē nozīmīgi cilvēki, redzējām Igaunijas slavenāko kūrortpilsētu Pērnavu un skatījām visu ko citu, kas bija pa ceļam. Interesanti bija iegūt arī pirmo pieredzi CouchSurfingā - tā ir tāda mājaslapa, kurā cilvēki reģistrējas, lai ceļojot atrastu kādu, pie kā palikt pa nakti, kopā apskatīt pilsētu vai piedāvātu naktsmājas citiem ceļotājiem. Tas bija aizraujoši sarakstīties ar pilnīgi nepazīstamu cilvēku, vēlāk atrast viņa mājas un tur arī nakšņot, visu nakti runāties un priecāties, ka iespējams iepazīt jaunus draugus. Katrā ziņā tā bija vērtīga pieredze un es šo mājaslapu noteikti izmantošu vēlreiz.
Šovakar es jums teikšu arlabunakti! Dzeriet daudz ūdens un neguliet saulē! To es īpaši saku savām lasītājām meitenēm/sievietēm - iedegums nebūt neliecina par veselību, bet par to sīkāk varbūt citreiz. Noslēgumā piedāvāju jums apskatīt dažas no neskaitāmajām ekskursijās iemūžinātajām fotogrāfijām. Atā!
 |
| Mērsraga jūrmala. |
 |
| Jaunā mīļākā vieta. |
 |
| Usmas skatu tornī. |
 |
| Joprojām skatu tornī. |
 |
| Ceļā uz Igauniju drusku pavingrojām Siguldā |
 |
| Un nopirkām jaunus lietussargus. |
 |
| Atradām mūsu Talsu Koklētāja sievu Raunā. |
 |
| Kur tad īsti? Igaunija vai Latvija? |
 |
| Lielā Munameģa skatu tornis. |
 |
| Un uzkāpām skatu tornī. |
 |
| Tartu Rātslaukums - jaunais prototips. |
|
 |
| Atcerējāmies bērnību pie Emajegi upes. |
 |
| Paradīzes dārzs Tartu. |
 |
| Paradīzes dārzā ar diviem vismīļākajiem uz pasaules. |
 |
| Asinsbalss. |
 |
| Staigājām pa biedējošiem tiltiem Vīlandē. |
 |
| Gids savā elementā. |
 |
| Šur tur mūs arī neielaida. |
 |
| Atgriežoties atkal mājās. |
Drusku piedalīties mājas remontā, laiski valstīties pa gultu, apskatīt smilšu skulptūras, laiski valstīties arī pa citām telpām, iztrakoties pa GoPlanet, vasaras vidū pēkšņi dabūt temperatūru un vīrusu, tikpat ātri no tā tikt vaļā, bet laikam galvenais mans sasniegums - cītīgi meklēt un arī atrast sev jaunu piepelnīšanās avotu. Jā, dārgie! Es tagad būšu biznesa dāma - pelnīšu kur tik un kā varēšu. Sīkāk neko nestāstīšu, gan jau kaut kur mani redzēsiet. ;)
