Mājās...

Laba diena svētdienā!
Šonedēļ mani vairākkārt piemeklēja vēlme un idejas eniibai. Tomēr vēl nerakstīju - likās, sakrāšu savas domas un tad apkopošu vienā reizē. Kārtējo reizi pierādījās, ka labas idejas ir jāpieraksta, jo vēlāk tās var aizmirsties. Tā arī ir šobrīd. Pa nedēļu "sakrājušās domas" ir iekrātas kaut kur zemapziņā un man pašlaik nepieejamas.
Tādēļ šodien padalīšos ar saviem pēdējo dienu/ mirkļu spilgtākajiem iespaidiem.
Šis gads tiktāl man ir iesācies kā pārdomu, atziņu un pilnveidošanās laiks. Patiesi. Liekas, ka šobrīd vairāk nekā agrāk es domāju par lietām, ko daru, runāju, kā daru, kā reaģēju atsevišķās situācijās, ko domāju, kā vērtēju cilvēkus, kā izturos pret līdzcilvēkiem. Analizēju, ko daru pareizi un ko nepareizi. Dīvaini, bet laikam pirmo reizi savā apzinātajā mūžā cenšos no tiesas mainīties, kļūt par labāku cilvēku. Atceros, kā pamatskolā pēc katra brīvlaika mēdzu domāt, ka "šajās brīvdienās es esmu tik ļoti mainījusies". :D Smieklīgi. Toreiz es nemainījos ne par mata tiesu. Vienīgais, kas mainījās bija mana pieredzes bagāža, jo tā taču papildinās ar katru mūsu nodzīvoto dienu. Gan jau atcerēsieties, ka arī enībā pieminēju savas atziņas, kurām - likumsakarīgi - vajadzētu iedarboties uz mani ne vien apzināšanās, bet arī reālu rīcību līmenī. Diemžēl tā ne vienmēr ir noticis. Taču tas, kas notiek ar mani pašlaik... Varbūt nav redzams ārēji, bet iekšēji es to jūtu. Stress, spriedze, dusmas, aizvainojums. Tas viss sagrauj un grauž cilvēku. Bet tam ir pretlīdzeklis - pozitīvisms, labas domas. Saskatīt visas perspektīvas. Palūkoties uz situāciju no visām pusēm. Analizēt, kāpēc notiek tā kā notiek. Varbūt atrisinājums ir tepat līdzās. Ļaunu atdarīt ar labu. Nesen redzēju ziņās sižetu par Ēģipti, kur grautiņa, kurā gāja bojā daudzi cilvēki, izraisītājiem piesprieda nāves sodu. Grautiņā bojāgājušo radinieki par to priecājās. Tomēr te ir jautājums vietā - Vai viņi patiešām no tā gūs labumu? Vai tas piecels viņu mīļos no mirušajiem? Vai tas liks viņiem justies labāk? Diez vai. Nāvessods tikai sāpinās vēl arī citus - grautiņa rīkotāju tuviniekus. Šī vienkāršā patiesība atklājas pat matemātikas likumsakarībās: mīnuss (lasi, ļaunums) un pluss (lasi, labais) situāciju izlīdzina, bet divi mīnusi (lasi, ļaunumi) visu padara tikai sliktāku. Man grūti izstāstīt sīkāk kā notiek manas pārmaiņas, mana metamorfoze, un, godīgi sakot, es arī dziļāk to nevēlos apspriest, tikai gribēju padalīties ar jums, ka tas notiek. Varbūt iedvesmot kādu. :)

Tomēr jāsaka, ka izmaiņas sevī bieži vien ir grūti pieņemt. Gan apkārtējiem, gan arī (un it sevišķi) pašam. Vairums no mums sasniedz to vienu stāvokli, kurā jūtas, ja ne laimīgi, tad vismaz apmierināti ar dzīvi un baidās mainīties, baidās mainīt jebko, baidās pazaudēt iegūto laimi/apmierinājumu. Savādi, bet manā gadījumā tas vienmēr ir īpaši izpaudies, ja runa ir par ārējo izskatu. Es esmu baidījusies kaut ko mainīt - ja nu nepatīk un neizdodas atgūt iepriekšējo? Esmu vairījusies iegādāties kādu īpatnējāku apģērbu - ja nu nepiestāvēs un nožēlošu, ka nenopirku to otru, "ierastāko"? Ja nu... Ja nu.. Ja nu... Kas par ierobežojošu rāmi!

Bieži esmu teikusi, ka labāk nožēlot izdarīto, nevis neizdarīto, taču laikam pati to īsti nekad nebiju ņēmusi vērā. Laiks mainīties! Nesaprotami, ka arī apkārtējie pretojas savu līdzcilvēku pārmaiņām. Kāpēc? No kā baidās viņi? To es vēl neesmu izpratusi. Varbūt baidās, ka ja cilvēks mainīsies, mainīsies arī viņa jūtas un attieksme. Varbūt... Tomēr šobrīd mani ļoti iedrošina tas, ka līdz šim par pārmaiņām esmu domājusi tā - ''pilnīgi cita, pavisam savādāka, izmaiņas par 180 grādiem'', taču tagad par sevi domāju - ''gribu mainīties, gribu pilnveidoties; tā pati, tikai vēl labāka!'' Jā, kāpēc mainīt sevi visu, kāpēc kļūt citam? Nevajag! Būsim tie paši, tikai labāki. :)
Nesen lasīju, ka katram cilvēkam vajadzētu nodarboties ar meditāciju. Taču ne tradicionālajā izpratnē ar Budas pozu, savienotiem roku pirkstiem un "Ommm", bet var arī tā. Meditācija katram var būt sava. Uguns vērošana, rokdarbi, dārza darbi, sportošana, jebkura sev tīkama nodarbe, kas nomierina un ļauj aizmirst ikdienas steigu, sakārtot domas. Atklāju, ka mana meditācija ir mierīga pastaiga. Vienatnē. Saules pieliets klajums. Balts, mirdzošs sniedziņš. Šalcošs vējš koku zaros. Dzenis kaļ dobumu. Egļu zari noliekti zem baltajām sniega cepurēm. Vējā viegli līgojas pērnie salmu stiebri. Gurkst sniegs zem katra soļa. Pasperu gaisā sniedziņu, tas noņirb un apžilbina acis. Kūpoši māju skursteņi. Kaut kur tālumā ierejas suns. Eju, vēroju, apstājos, smaidu. Un tas viss ir šeit, manā Sabilē. Sabile ir labākā vieta uz pasaules. Noteikti ne visiem, bet man. Es domāju, ka katram ir tāda "sava Sabile", kur domas sakārtojas, kur vietas tikai smaidam, kur visiem jautājumiem rodas atbildes. Ja arī nav, es novēlu katram atrast sev tādu vietu kā man ir mana Sabile. Manas mājas...

2013

Sveicieni!
Šodien beidzot ir pienākusi ilgi gaidītā diena - sesija ir beigusies! Pēdējais eksāmens veiksmīgi nokārtots (cik veiksmīgi, to jau rādīs laiks) un visbeidzot man būs veselas divas nedēļas, kad darīt visu, ko vien sirds kāro, kad atpūsties bez domām par tuvojošiem pārbaudījumiem. Tie, kas būs lasījuši iepriekšējo eniiba ierakstu, iespējams, atcerēsies, ka jau lasījuši kaut ko līdzīgu. Lielākā daļa gan jau zinās, bet tie, kas vēl vidusskolā vai sen jau skolas pabeiguši un vairs studiju laikus tik labi neatceras, atgādināšu, ka augstskolas specifika (ne tā labākā, manuprāt) ir tāda, ka semestra beigas un ziemas brīvdienas nebūt nenozīmē nedomāšanu par mācībām. Nē, nu, protams, var jau nedomāt, ko es arī centos darīt, tomēr gribot negribot jāatceras, ka brīvdienas ir tikai klusuma periods pirms sesijas. Periods pirms gara, saspringta eksāmenu laika. Lai gan, ja tā padomā, man līdzšinējās sesijas laikam nemaz nav bijušas tik saspringtas. :) Semestra laikā tomēr ir jāiet uz skolu gandrīz katru dienu, ir visādi tekošie darbi un kontroldarbi, kas tikpat labi pielīdzinās eksāmenam. Sesija ir tāda mierīgāka, tikai atbildīgāka - jo eksāmens, tomēr ir eksāmens.

Pietiks par skolu un eksāmeniem. Vēl viens posms atkal ir veiksmīgi aizvadīts.
Šodien šajā skaistajā, saulainajā dienā es vēlos parunāt par diemžēl ne tik skaistām lietām. Tā nu sanāca, ka biju lieciniece tam, kā cilvēks piedzīvo nopietnus veselības traucējumus. Es iepriekš neko tādu nebiju redzējusi, tādēļ tas atstāja uz mani vēl spēcīgāku iespaidu. Šajā situācijā attiecībā uz mani pašu bija viens aspekts, par kuru es lepojos - biju viena no pirmajām, kas steidzās pēc telefona, lai izsauktu ātro palīdzību. Tomēr... Vēlāk pārdomājot šo situāciju, centos saprast, kādēļ es tik ļoti izbijos. Kāpēc man bija sabojāts garastāvoklis visai atlikušajai dienai? Kāpēc man bija bail iet vienai pa tumsu uz mājām? Kāpēc tas skats atkal un atkal atkārtojās manā atmiņā? Domāju un sapratu. Un nožēloju. Man ir kauns par sevi, ka situācijā, kurā pirmajai domai būtu jābūt "kā palīdzēt?", mana pirmā doma bija - cik ļoti mani tas biedēja, cik ļoti man tas likās nepatīkami. Es aizgriezos, lai nebūtu jāskatās. Pati biju tuvu ģībonim. Lieta ir tā, ka vairums no mums dzīvo savu dzīvi, savā, kā es to mēdzu saukt, "kastītē", domājot par savām problēmām, par saviem tuvākajiem. Mēs it kā zinām, ka ir cilvēki, kuriem klājas sliktāk nekā mums, mēs it kā zinām, ka eksistē visdažādākās slimības, kuras, paldies visiem augstākajiem, nav nevienam no mums pazīstamiem. Taču mēs nesaprotam, cik tas viss ir nopietni, kamēr ar to nesaskaramies. Mēs pat atļaujamies kādreiz par ko tādu pajokot. Līdz brīdim, kad te nu tas ir, acu priekšā. Un slikti, kad notiek tā kā ar mani - kad pirmā doma ir tikt prom, neredzēt to, nezināt, aizmirst. Ko dod pirmās palīdzības apgūšana, ja brīdī, kad zināšanas būtu jāizmanto, to vienkārši vairs nav... Es tikai priecāšos, ja jūs šo lasot domāsiet: "Nē, ar mani tā nu gan nebūtu! Es noteikti, pirmkārt, steigtos palīdzēt un tikai tad domātu par sevi!" Bet vai tiešām? Man šķiet, ka cilvēki vispirms domā par savām vajadzībām. Cenšas sevi kaut kā pasargāt, pat tad ja pašiem īsti nekas nedraud. Vismaz tā notika ar mani. Un tad es domāju - ja jau mani tas tik ļoti pārsteidza, tad jau laikam sapratne par savādākiem cilvēkiem nemaz netiek tik ļoti integrēta sabiedrībā kā mums šķiet. Jā, ir visdažādākās programmas kā integrēt, piemēram, invalīdus, tomēr kā paliek ar tiem līdzcilvēkiem, kuriem nav uzskatāmu vai ļoti būtisku veselības problēmu, bet tomēr ir. Runājot par konkrēto situāciju, es zinu, ka arī pirmajā palīdzībā nemācīja, kā palīdzēt šādā gadījumā. Tad jautājums - vai tas, ka konkrētais veselības stāvoklis nav nāvējošs nozīmē, ka man nebūtu jāzina, kā palīdzēt? Sevišķi ņemot vērā, ka tieši tāds veselības stāvoklis ir pārsteidzoši daudziem.

Es priecājos par sevi, ka esmu sapratusi, ka man šajā ziņā ir problēma. Manī pašaizsardzības reflekss ir spēcīgāks par palīdzēšanas. Problēmas ir atzīšana ir pirmais solis, vai ne? :) Svarīgi ir apzināties, lai varētu mainīties. Tikai bieži jautājums ir kā... Taču tam man vēl viss mūžs priekšā, lai izdomātu. :)

Kā jums ar jaunā gada "Jāizdara" sarakstiem? Man ir! Mr. saka, ka tāds saraksts gada beigās var tikai sabojāt garastāvokli, ja nākas secināt, ka daudz kas no gribētā nav izdarīts. Tomēr es tā nedomāju. Biežāk sarakstu apskatot, atrodas daudzas nodarbes, ko padarīt brīžos, kad it kā "nav ko darīt". Un ja vēl izdodas visu īstenot? Prieks par sevi!

Te jums viens videoklips. Varbūt mazliet dīvains, varbūt nedaudz smieklīgs. Varbūt kāds nesapratīs (spriežot pēc youtube komentāriem, daudzi nesaprata...). Tomēr iedvesmojoši. Un fonā, protams, lieliska mūzika.

Patīkamu dienu un patīkamas brīvdienas kursabiedriem! Kā arī pārējiem, kuriem brīvdienas, visiem citiem - vienkārši jauki pavadīt laiku!